• Šobrīd

    weather img

    Rīga -12°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Jānis Maizītis: Mēs taču līdz pēdējam brīdim ceram, ka mums veiksies

    Intervija
    Santa Anča
    Santa Anča
    11. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Iveta Vaivode
    Ja Latvija un mēs tajā būtu citādāki – labāki, godīgāki, taisnīgāki, ģenerālprokurors Jānis Maizītis droši vien ar presi nerunātu, jo normālā valstī sabiedrība pat nezina, kāds ģenerālprokurors izskatās. Tas Jānim Maizītim patiktu. Lai par viņu runātu pamatīgi un kārtīgi izmeklētas lietas, nevis publiskas atrunas.

    Intervija publicēta žurnāla Santa 2008. gada 5. numurā.

     

    – Biju nolēmusi interviju sākt atturīgāk un nopietnāk. Bet, redzot šo tējas zieda vēlmi izplaukt, gribas runāt par pavasari. Ko tev nozīmē maijs?

    – Ļoti daudz. Tie, kas kādreiz ir dzīvojuši pie Gaujas, ļoti labi zina, ko nozīmē maijs.

    – Bet es neesmu dzīvojusi…

    – Tādā ziņā tu manās acīs esi ļoti apdalīta. Jau Ojārs Vācietis rakstīja, ka Dievs bija iemīlējies, kad radīja Gauju. Maijs ir laiks, kad pali Gaujā beigušies, Amata savā straujumā tajā ir ietecējusi, ievas sāk ziedēt, lakstīgalas… Tev tikai vienu vai divas reizes jānoiet gar Gauju, un tu visu sapratīsi. Es katru gadu šo sajūtu izbaudu, un katru gadu manā sirdī tad kaut kas notiek. Manī šī brīnišķīgā sajūta saistās pat vairāk ar jaunu sākumu nekā Ziemassvētki.

    Atceros, skolā ievziedu laikā bija eksāmeni, un tad visos bija cerība, ka viss būs labi.

    Un tā sajūta manī atnāk katru gadu – ka varbūt paveiksies. Vai nu dzīvē, vai darbā. Ievu smarža ir tāda cerīga un vilinoša.

    – Tev vēl arvien aktuāla ir doma – varbūt paveiksies?

    – Bet mēs taču līdz pēdējam brīdim ceram, ka mums veiksies. Protams, vienmēr jau nevar veikties, un, ja tā būtu, tad mēs nemaz nezinātu, kas ir veiksme. Var jau būt, ka es mākslīgi sevī uzturu šo emociju, bet man tā ir ļoti svarīga. To gan es negribētu pazaudēt. Es nevaru teikt, ka esmu likteņa apdalīts. Bet ir lietas, kuras, manuprāt, nav notikušas, kā tām būtu jānotiek. Bet tas nenozīmē, ka viss nevar mainīties.

    – Tad tev jāiet garām ievām gluži kā bērnībā ceriņiem, jāmeklē laimīte un tā jāapēd.

    – Man tas būtu grūtāk, jo laimes izjūta man nesaistās ar vienu konkrētu lietu. Man tā sastāv no vairāku lietu kopuma, un tās noteikti nav tikai personīgas sajūtas. Es tāpat nevaru aiziet prom no tā, ar ko nodarbojos. Ja mūsu kopīgie prokuroru darba rezultāti būtu labāki un sabiedrībai daudz pieņemamāki, tad tā arī būtu kaut kāda kripatiņa no manas laimes. Bet atceros, ka ļoti sen tiešām esmu ēdis īsto laimes ceriņu un mana emocija tad bija – kāpēc tik skābs? Un toreiz domāju – vai tiešām laime būs skāba?

    – Vai reizēm tevi nepārņem sajūta, ka tu sēdi savā ģenerālprokurora kabinetā, bet patiesībā īstā dzīve paiet garām?

    – Nu nē. Ar ko citu es varētu nodarboties, lai justos kā īstā dzīvē? Šis darbs ir tas, ko esmu izvēlējies. Man taču neviens ar varu neliek pildīt šādus pienākumus. Es jebkurā brīdī varu aiziet. Bet es atbildīgi izturos pret savu darbu un nevaru to pamest tikai tāpēc, ka man liktos, ka apkārt mutuļo aizraujošāka dzīve. Protams, visi jau ir tikai cilvēki. Es negribu liekuļot. Dažreiz jau gribas tā vieglāk, brīvāk. Bet es zinu, ka vairāk pārdzīvotu, ja kāda mirkļa vājumā pieņemtu sev labvēlīgāku lēmumu. Es šo vieglāko lēmumu pārdzīvotu vairāk nekā darot to, ko uzliek man pienākums. Tā, ļoti pareizi runājot, ir jāizdara pienākumi un darbi līdz galam. Mans darbs ir terminēts. Kad termiņš beigsies, tad gan nezinu, kāds liktenis mani sagaida.

    – Latvijā ir pieci simti prokuroru. Interesanti, kāpēc pirms astoņiem gadiem tieši tevi no Cēsīm izraudzījās ģenerālprokurora amatam. Varbūt priekšzīmīgs izskatījies?

    – Es neesmu to jautājis. Bet tas pirmsākums bija ļoti skaidrs. Mani uzrunāja tiesu sistēmas darbinieki. Tur netika iesaistīts neviens politiķis. Politikas pārstāvji parādījās tikai pēc tam, jo, protams, jebkuru šāda amata kandidātu aptausta arī politiķi. Bet toreiz nebija tā, ka tikai pa Cēsīm dzīvojos. Man jau bija piedāvāti arī citi amati ģenerālprokuratūrā.

    Bet, par priekšzīmību runājot, jā, skolā visu laiku līdz pat vienpadsmitajai klasei man bija zēniem neraksturīga priekšzīmīga uzvedība. Tikai vienu reizi bija apmierinoša – kad es neaizgāju uz tautisko deju mēģinājumu.

    – Arī tagad taču tev ir priekšzīmīga uzvedība?

    – Ir jau gan. Es jau nemaz neapmierinošu nevaru atļauties. Jebkurā situācijā man jādomā, kā es rīkojos. Vienīgi draugu vidū es atļaujos būt brīvāks.

    – Nav grūti visu mūžu būt priekšzīmīgam?

    – Esmu to pieņēmis un ar to rēķinos. Nav jau variantu. Ja tas apgrūtina, tad vajag iet projām no šāda darba un darīt kaut ko citu.

    – Kā tev šķiet, ko tu esi ieguvis un ko zaudējis šajos astoņos gados?

    – Pie ieguvumiem noteikti nosauktu pieredzi. Jo tik liela tā ir tikai vēl vienam cilvēkam Latvijā – bijušajam ģenerālprokuroram Skrastiņam. Par savu lielāko veiksmi uzskatu to, ka esmu šajā amatā un vēl pie tam tik riskantā situācijā pietiekoši ilgu laiku. Bet jautājums par veiksmēm ir tas, uz kuru varēšu atbildēt tikai tad, kad manas pilnvaras būs beigušās. Lai arī viennozīmīgi uzskatu, ka esmu kaut ko mainījis savas iestādes profesionālajā darbā. Esmu vismaz centies saskatīt tās lietas, kas ir jāmaina. Zaudējis? Zaudējis esmu ļoti daudz no brīva, normāla cilvēka.

    – Vai par veiksmi tu uzskati arī Lemberga apcietināšanu?

    – Es nekad kā veiksmi vai neveiksmi neesmu komentējis un nekomentēšu kāda cilvēka apcietināšanu.

    Mēs, prokuratūras darbinieki, vispār nevaram publiski pastāstīt, kas ir mūsu veiksmes vai neveiksmes. Tas ir ļoti sarežģīti. Un vai mums par to ir jāstāsta? No vienas puses – sabiedrībai ir tiesības zināt. No otras puses – man ir jāsargā arī apsūdzētais. Kad ir apsūdzība, tiesas spriedums, tad varu un drīkstu runāt. Nevar prokurors staigāt un uz viena cilvēka likteņa izcelt sevi.

    – Bet tieši ar konkrētu rīcību – protestu valdībai par Loskutova atbrīvošanu no ieņemamā amata pagājušā gadā tu ieguvi tautas mīluļa statusu. Kļuvi par zināmas tautas daļas cerībām uz taisnīguma izjūtu.

    – Es absolūti nejūtos ne kā varonis, ne kā mīlulis. Katrā situācijā un arī pagājušā gadā, kad man bija jāpieņem lēmums, rīkojos tā, kā tajā situācijā uzskatīju par pareizu. Un te ir jautājums – kas ir Maizītis? Maizītis jau pats neizmeklē lietas. Es balstos uz kolēģu darbu, un, ja prokurori ir spējīgi izdarīt vairāk, tad mēs varam to rezonansi sabiedrībā iegūt.

    – Ar savu rīcību tu iekļuvi laikraksta DIENA topā «Viņi mūs pārsteidza». Bet kas tevi pašu pēdējā laikā sevī ir pārsteidzis?

    – Astoņdesmit procenti manas dzīves ir saistīti ar darbu, un tad pāri paliek tikai tāda neliela daļa, un tur milzīgi pārsteigumi nav bijuši.

    Katram cilvēkam jau ir sava iekšējā pasaule. Arī es esmu pietiekami emocionāls.

    Tikai ļoti labi apzinos, ka šīs emocijas man nedrīkst traucēt darbam. Būtībā man ir kaut kas sevī jāapslāpē, lai tas netraucētu. Bet es uzskatu, ka esmu spējīgs to izdarīt. Apslāpēt sevi par labu atbildībai un pienākuma apziņai.

    – Es šobrīd skatos uz tevi un domāju – kur ir ģenerālprokurora darba kaifs? Nevar būt, ka tā ir tikai pienākuma apziņa.

    -  Tajā profesijā, kuru esmu mācījies un varu darīt, esmu sasniedzis augstāko virsotni. Ne katram tas ir lemts. Es liekuļotu, ja teiktu, ka tas nav gandarījums. Bez tam es neredzu sevi citā juridiskajā amatā. Tas ir jautājums par taisnīgumu. Es nesaku, ka vienmēr tiesai un prokuratūrai ir taisnība, jo tas ir saistīts ar tiesu sistēmu, subjektīviem un objektīviem apstākļiem. Un, protams, pastāv filozofisks jautājums, kas vispār ir taisnība. Un tomēr prokurors ir tuvāk taisnīgumam un godīgumam, un man būtu ļoti grūti izmantot savas juridiskās zināšanas, lai apietu likumu, lai nodarītu kaitējumu citam vai palīdzēt izķepuroties situācijās, kurās cilvēks, visticamāk, ir vainīgs. Man tad būtu grūti sadzīvot ar sevi. Tas gan tiešām ir ļoti personīgi. Es arī deviņdesmito gadu sākumā neaizgāju prom no prokuratūras, kad prokurori savu zināšanu dēļ bija ļoti pieprasīti juristu darba tirgū. Toreiz normālas algas nemaksāja, un prom aizgāja gudri, spēcīgi juristi. Ja viņi būtu turpinājuši strādāt, daudz kas Latvijā būtu savādāk. Daudzas lietas būtu izmeklētas. Bet es arī nevienu no viņiem nenosodu. Tā ir valsts problēma, ka tā neglabā zināšanas, neglabā cilvēkus, kas varētu strādāt valstij. Varbūt tas skaļi skan, bet mēs visi tomēr gribam, lai Latvija būtu spēcīgāka.

    – Tikko gribēju tev jautāt – vai tu mīli šo valsti?

    – Mēs bieži kautrējamies to teikt, mīlestību saistot tikai ar sievietēm. Mēs kautrējamies runāt par Latviju, par dzimteni.

    Es arī nebūšu tas, kurš izies ielās, izņemot ārkārtēju situāciju, ar uzrakstu – es mīlu Latviju!

    Bet ar savu attieksmi un darbu jebkurā situācijā centīšos to pierādīt. Es nekad neesmu domājis, ka man būtu jābrauc projām no šejienes. Mums jau daudz to nejēdzību notiek, bet tikai paši jau varam tās izmainīt, neviens cits jau nenāks. Nav taču jēgas teikt – es mīlu Latviju, bet negribu tajā strādāt. Varbūt ir jāsaprot, ka kaut kāds upuris dzimtenei ir jānes, lai pēc tam pats, bērni un mazbērni dzīvotu labāk.

    – Tev ir sajūta, ka šobrīd ar savu darbu vari darīt Latviju labāku?

    – Uzskatu, ka jā. Varbūt šīs pārliecības dēļ arī to darbu daru. Latvijā pārāk ilgi ir bijis mežonīgais kapitālisma uzkrāšanas posms, kaut arī tas ir neizbēgams. Un līdz tiesiskai valstij mums vēl garš ceļš ejams. Tās padomju laiku attiecības juristu vidē ir vēl tik dzīvas. Bet pamazām, pamazām viss mainās. Kaut arī lēni. Nevienas valsts tiesiskā sistēma nepastāv bez problēmām, bet tomēr pārliecībai, ka neviens ģenerālprokurors, neviens tiesnesis nepaņems kukuli, tai katram cilvēkam ir jābūt. Nevis, ka bijušie kursa biedri viens ar otru sarunās, un tad vēl tiesnesis būs pa vidu. Tāpēc es arī visā tajā piedalos, lai situāciju mainītu.

    – Kādas ir tavas attiecības ar godīgumu?

    – Es nevaru sadzīvot ar sevi, ja esmu negodīgs arī sīkās sadzīviskās situācijās. Bet kristālskaidru cilvēku jau nav. Katram jau ir tie mazie melnumiņi. Bet es ļoti pārdzīvoju arī šīs sadzīviskās situācijas. Ja runājam par darbu, tad man kukuli nevar iedot un neiedos. Es visu mūžu esmu dzīvojis no algas un dzīvošu. Kādreiz bija tāds smieklīgs novēlējums – lai tev visu mūžu būtu no vienas algas jādzīvo. Bet es tā esmu darījis. Manā darbā būt atbildīgam un godīgam – tā jau ir būtība. Es varu kļūdīties, bet es nedrīkstu būt negodīgs. Būtībā nav pat izvēles. Bet es arī negatavojos izvēlēties. Man nav nekādu problēmu būt godīgam. Es pat nevaru tādu domu pieļaut, jo pretinieki to momentā sajutīs, momentā izmantos. Mani jau tāpat mākslīgi var nostādīt visdažādākajās situācijās. Man ir jābūt gatavam provokācijām. Un godīgums šinī situācijā ir tas lielākais arguments.

    – Kad gatavojos intervijai, satiku cilvēkus, kuri apšauba arī tavu godīgumu.

    – Tas mani nepārsteidz, jo pietiekami daudz tiek darīts, lai uzspiestu man zīmogu, ka esmu no kāda atkarīgs vai kādam simpatizēju. Tā ir vesela mašinērija, kas ar to nodarbojas. Manā situācijā tas ir pilnīgi normāli. Tikko es kaut ko pasaku, tā rodas vismaz trīs veidi, kā manis teikto apšaubīt. Man pat pašam kādreiz ir ļoti grūti noformulēt, lai pretargumentus atspēkotu. Bet vai vispār ir jāatspēko, ja zinu, ka tā nav patiesība?

    – Bet vai tev nekad nav gribējies dzīvot labāk, nekā tu dzīvo?

    – Es zinu, ka man labāk nebūs. Man būs tik, cik man ir. Tā galu galā ir mana izvēle. Līdz ar to es par to nemokos, nesapņoju un nedomāju. Bet es neesmu cilvēks, kas noliedz naudu. Un nesaku, ka naudas pelnīšana nespēj dot gandarījumu vai būt mērķis. Tas viss ir normāli, bet tas nav priekš manis.

    – Varbūt tev patiesībā ir skaudība pret tiem, ko tu apsūdzi? Varbūt tu apskaud Šķēli, Lembergu par viņu izdomu, enerģiju, iespējām un naudu?

    – Nē, es nemokos ar tādām domām. Man neviens taču neliedz visu pamest un iet pelnīt naudu. Vai tad nu tā būtu, ka es neko nesasniegtu. Es noteikti censtos, un, ja cenšas, tad nevar būt tā, ka pilnīgi nekas neizdotos. Kaut gan nezinu, vai es spētu būt veiksmīgs cilvēks biznesā…

    Pret tiem, kas godīgā veidā pelna naudu, es pilnīgi noteikti izturos ar cieņu. Naudu nopelnīt nav vienkārši. Nepieciešama gudrība, prāts, izdoma. Spēcīgs, konkurējošs bizness ir ļoti laba un virzoša lieta. Un liela nauda jau nav nekas slikts, jautājums ir tikai par paņēmieniem, kā tā tiek nopelnīta. Vai tas notiek konkurences un sacensības veidā ar līdzīgajiem, vai ar kriminālām metodēm.

    Es tiešām savā dzīvē neesmu pelnījis naudu. Bet tajā pašā laikā sasniegt kaut ko ar savām zināšanām, tajā arī ir savs gandarījums. Manos priekšstatos tas ir pat daudz lielāks par naudu. Piemēram, mācīties ko tādu, ko Latvijā šobrīd vēl nemaz nevajag, bet būt vienīgajam ar tādām zināšanām. Man liekas, ka šādā idejā ir daudz lielāka jēga un saturs.

    – Šajā SANTĀ kāds psihologs atzīst, ka visā pasaulē mainās vērtības, un tagad tās ir – iegūt pēc iespējas vairāk, pēc tam uzturēt labsajūtu un nemitīgus svētkus, plus – visu to dabūt, un lai nekas par to nebūtu.

    – Es noteikti neesmu šādas vērtību skalas piekritējs.

    – Tam es ticu. Bet varbūt šodien cilvēkiem nemaz nav aktuālas un nepieciešamas tās vērtības, par kurām tu cīnies.

    – Nu, bet kāda nemitīga labsajūta? Ja tev nebūs sāpējis, tu nemaz nezināsi, kas ir laime… Tādi cilvēki nav mana pasaule, un man būtībā neinteresē, ko tādi cilvēki domā.

    – Saprotu, ka tu vispār es ļoti piesardzīgs attiecībās ar nepazīstamiem cilvēkiem.

    -  Jā, es esmu ļoti uzmanīgs.

    – Vai tev pašam neliekas, ka daudz zaudē, nevarot izbaudīt cilvēku uzticību, sirsnību, neatveroties jauniem cilvēkiem?

    – Bet es neesmu cilvēks bez draugiem, tāpēc man ir, kam atvērties. Draudzības dziļums jau nav atkarīgs no skaita.

    – Tavā vērtību skalā draugiem ir augsta vieta. Bet ir cilvēki, kuri nemaz nemāk draudzēties.

    – Es uzskatu, ka tie ir ļoti apdalīti cilvēki, jo nevar visu laiku dzīvot tikai ar savu taisnību. Ir jāsaprot otrs cilvēks un vienam otru jāatbalsta.

    Draudzība ir izraušanās no sava egoisma un reizē arī drošības sajūta, jo neviens nav aizsargāts no nelaimēm un kritiskām situācijām, un tajās tikai tuvi cilvēki vai draugi varēs tev palīdzēt.

    Bet draudzībai ir arī sava cena. Tu nevari būt neuzmanīgs.

    – Ja prokuratūras uzmanībā nonāktu kāds tavs draugs, ko tad tu darītu?

    – Tādas situācijas ir bijušas. Un jāsaka, ka tas ir ļoti sarežģīti un sāpīgi. Tad es kolēģiem skaidri un gaiši pasaku, ka tas ir mans draugs un lūdzu par šo lietu ar mani nerunāt. Ja man ir jālemj par zināmiem cilvēkiem, tad es aizeju atvaļinājumā un to dara tas, kurš ir iecelts par ģenerālprokuroru. Tas ir vienīgais variants. Bet mani draugi šo manu nostāju zina, un, lai mēs saglabātu attiecības, ir vienošanās, ka katrs kuļas par sevi. Viens mans draugs ir teicis ģeniālu frāzi: «Kāpēc tu vismaz nevarēji mācīties B klasē?» Jo, protams, es uzlieku slogu arī savai ģimenei un draugiem. Lai man pietuvinātos, nav jau daudz ceļu. Un viens no tiem ir mani draugi.

    – Mēs ar tevi esam satikušies arī lielajās ballēs pie prezidenta. Un man tikko prātā ienāca tāda vīzija – ka, pateicoties savai informētībai, tu taču daudziem zem skaistajiem tērpiem gluži kā pasakā redzi viņu āža kājas vai astes? Kā tu ar šo sajūtu sadzīvo?

    – Tik traki jau nav. Bet tāpēc, pirmkārt, ģenerālprokurors nevar būt pļāpa, otrkārt, ģenerālprokurors arī pēc pienākumu beigšanas nedrīkst iesaistīties politikā. Es tajā iesaistītos tikai galējas nepieciešamības apstākļos, ja man nebūtu, no kā pārtikt, un nebūtu, kur strādāt. Ko nozīmē – zināt, nezināt, man jārunā kategorijās – pierādīts, nepierādīts. Un nav ko mani vairāk provocēt.

    – Bet pie tevis tiešām saplūst visas negodīguma straumes, tu vari pateikt, cik godīga vai negodīga ir mūsu sabiedrība. Vai mēs kļūstam godīgāki?

    – Izskatās, ka melnums pamazām kļūst par pelēkumu, un tas, kas bija pelēks, tomēr kļūst balts. Tas nevar notikt īsā laikā. Pasaulē jau neviena valsts nav pilnīgi balta. Jautājums ir par samērību. Par to, cik ātri un profesionāli valsts iestādes ir spējīgas uz notikumiem noreaģēt. Agrāk mēs nebijām tik spējīgi, bet tagad kopumā mēs reaģējam daudz vairāk. Ar problēmām, kļūdām, puniem, bet virzība notiek. Es nekad nepiekritīšu, ka mēs kāpjamies atpakaļ. Tā situācija mainās. Tiešām mainās.

    – Un no kurienes tu ņem spēku, kad tev jāpieņem šie smagie lēmumi?

    – Domāju, ka atbilde ir vienkārša. Es negribu būt gļēvulis. Tāds jau droši vien mēs negribam būt neviens, bet šad un tad mēs tomēr atrodam veidus, kā attaisnot savu gļēvumu.

    – Es uzdevu šo jautājumu un man ienāca prātā, ka varbūt patiesībā aiz miermīlīgās maskas tu esi atriebīgs, kuram patīk mazliet asiņu smaka?    

    – Tas jau būtu jāprasa citiem, bet domāju, ka noteikti nē. Es daru tikai to, ko amats un apstākļi attiecīgajā mirklī no manis prasa. Ja varētu, es kā cilvēks tiešām gribētu atrasties rakstnieka Kampanellas radītajā Saules pilsētā, kur mēs visi varētu dzīvot draudzīgi, neviens otram pāri nenodarot. Bet tas laikam nav lemts.

    – Bet vai tev patīk apzināties savu varu?

    – Par varu es domāju. Tiešām domāju. Lai tā manī neiezagtos par daudz. Jo esmu redzējis ļoti dažādus savu kolēģu likteņus. Apzinos, ka tā man ir dota pietiekami liela un es nedrīkstu pārraut robežu. Galvenais, varu nedrīkst izmantot savam pašlabumam un tā nedrīkst kļūt par apgrūtinājumu cilvēkiem, ar kuriem tu kopā strādā. Vara jāizmanto tik daudz, lai precīzi izpildītu to, ko no tevis prasa. Bet līdzīgi var kaitēt arī pārlieku liela principialitāte.

    Principiem ir jābūt. Bet pārlieku taisnprātību pretinieks var ļoti labi izmantot.

    Patiesībā ir ļoti svarīgi panākt to, kas nepieciešams, nevis ar galvu sisties sienā. Reizēm tas sitiens var būt ļoti sāpīgs, bet jēgas nekādas. Svarīgs ir rezultāts.

    – Vai tu kādreiz esi juties nodots?

    – Jā.

    – Kā var sadzīvot ar šo sajūtu?

    – Es vispār nedzīvoju ar vienu sajūtu. Jo manā darbā nemitīgi ir situācijas, kas mainās. Situācijas, kurās jāmeklē izeja, jādomā, kā rīkoties, kādus lēmumus pieņemt. Ja es kādu brīdi auklētos ar vienu pozitīvu vai negatīvu emociju un visu laiku to savā prātā pastiprinātu, tad es neizdzīvotu. Pašam jau man liekas, ka es mēģinu no sajūtām distancēties. Varbūt, ka mazliet sevi mānu…

    – Tu esi teicis, ka tava mazā narkotika ir mūzika. Opera. Kas ir tās emocijas, kuras tu gribi sadzirdēt mūzikā?

     - Tās ir pozitīvās emocijas. Esmu klausījies arī tādu mūziku, kas paspilgtina negatīvās sajūtas, un tad es viennozīmīgi pasaku – nē, es to negribu klausīties. Man patīk, ka mūzikā es varu noformulēt, kas ir balts un kas ir melns, nevis man jārīkojas kā ikdienā, kad bieži nākas laipot savā taisnībā. Mūzikā vai nu ir, vai nav man nepieciešamās emocijas, tur nav vidusceļa. Tāpēc arī mūzika mani saviļņo.

    – Pastāv viedoklis, ka cilvēkam vajadzētu dzīvot tā, it kā viņš zinātu, ka pēc nedēļas viņa vairs nebūs. Kā tu dzīvotu, ja zinātu, ka tavs laiks ir ierobežots?

    – Kādā izrādē bija doma, ka arī dienu pirms nāves var sākt jaunu dzīvi.

    – Un kā tu to dienu nodzīvotu?

    – Es laikam sāktu kaut ko no jauna. Uzrakstītu pāris dzejoļus. Pirmā rinda skanētu – es šodien domās apmaldījos… Tā dzeja būtu veltījums. Tad būtu jābūt vēl kādam labam darbam. Kaut vai malku ienest. Drusciņ laiku veltītu draugiem pie vīna glāzes. Bet droši vien visvairāk gribētu uzrunāt pāris cilvēkus un pateikt to, ko esmu gribējis, bet neesmu pateicis.

    – Vai tas nav dīvaini, ka tu, kurš nebaidās darīt lielas lietas, baidās pateikt dažus vārdus?

    – Bet tā tas ir. Vai tad mēs katrs kaut ko neglabājam azotē? Šodien, pasakot vārdus, varbūt es varu ievainot cilvēkus, kurus negribu ievainot.

    – Kas ir tas, kas sievietē tevi uzrunā vistiešāk?

    – Tā vienkārši mani nekas neuzrunā. Lai es vispār domātu par sievieti, man ir jāaprunājas. Kaut mazliet. Lai kā mēs slēptos, mēs jau pietiekami ātri parādām savu patieso dabu. Un tad vai nu brīnums notiek, vai nenotiek.

    – Ko tu gaidi no sievietes?

    – Sievišķīgu gudrību. Atbalstu. Iejūtību.

    – Tādam vīrietim ar ideāliem kā tev ir jātic patiesām jūtām.

    – Es arī ticu. Es patiešām ticu. Vismaz patiesai attieksmei. Ja nav šī potenciāla, tad agri vai vēlu es neizrādīšu nekādu patiesu interesi. Es gan arī nenoniecināšu. Bet pamazām, pamazām novērsīšos.

    – Tu man stāstīji, ka savai mammai esi mīlestības bērns. Vai tu zini, kas ir īsta mīlestība?

    – Joprojām atceros stāstu «Purva malas mīlestība», kuru lasīju pirms divdesmit pieciem gadiem. Kad cilvēki dzīvo purva malā un pārtiek viens no otra, viņu starpā nav ne strīdu par mantu, ne citu problēmu. Un tā nav mirkļa aizraušanās. Mīlestība turpinās. Es ticu, ka cilvēkiem tā ir. Vienkārši daudzi negrib to atzīt.

    Ja pasaule neaizies bojā no labsajūtas, tad īstās vērtības saglabāsies. Mīlestība izdzīvos.

    – Kas ir tas, ko tu nesaproti par sievieti, bet ļoti gribētu uzzināt?

    – Kuram negribas uzzināt patiesību…

    – Kādu patiesību?

    – Kuram negribas uzzināt patiesību? Lai arī zinu, ka patiesība brīžiem ir tik plūstoša un netverama. Un tad ir jautājums, kā labāk dzīvot – ja zini vai nezini. Kā lai saprot, kas ir tas vieglākais?

    – Pastāsti man par vientulību.

    Vientulība ir tā emocija, no kuras mēs reizēm baidāmies, bet manā situācijā daļa vientulības man pat palīdz. Es neesmu vientuļš cilvēks. Bet esmu domājis par vientulību. Un nav tā, ka vientuļam būt vienmēr ir apgrūtinoši. Esmu audzis viens, man nav ne brāļu, ne māsu, tāpēc ar vientulību esmu iemācījies sadzīvot. Esmu bijis arī pietiekami viens dzīves posmos, kad jutu, ka maniem draugiem dzīve mutuļo ar nemitīgiem notikumiem. Un ir bijis kāds laiks, kad es patiešām jutos vientuļš un pat pārdzīvoju to, ka tāds esmu. Tagad arī es ļoti bieži savos lēmumos esmu viens. Tev nav neviena, kam pajautāt padomu. Tāpēc vientulību pazīstu vairākās pakāpēs. Vientulība ir emocija, kas manī reizēm ir vairāk aktīva, reizēm mazāk, bet vienmēr tā ir jūtama. Un ir arī tāda vientulības deva, no kuras es baidos. Vientulība ir viens no maniem sarežģītajiem jautājumiem.

    Kurš ir bijis tas mirklis, kad tu esi sev teicis – esmu laimīgs?

    (Klusums un asaras acīs.) Tad, kad meita piedzima. Pirms astoņpadsmit gadiem.

    – Un kura tev šķiet pasaulē romantiskākā vieta?

    – Es atkārtošos. Bet pie Gaujas es jūtos vislabāk. Vēl man atmiņā palicis Niagāras ūdenskritums. Biju tur rudenī, kad sezona beigusies, un tajā sajūtā bija kaut kas romantisks. Bet es jau to pasauli nemaz neesmu tā redzējis. Esmu redzējis konferenču zāles, lidostas. Citādi jau nemaz neesmu ceļojis.

     Zini, man pat mobilajā telefonā ir Gaujas skats. Esmu fotografējis Gauju ziemā, rudenī, vasarā. Un atkarībā no noskaņojuma mainu tās bildes…

    – Un kura ir tā sajūta, kurā tu gribētu atgriezties vēlreiz?

    – Gandarījuma sajūta, kad zini, ka esi izdarījis kaut ko būtisku. Ka tu dari, dari, un beigās ir rezultāts. Bet es negribu tajā sajūtā atgriezties. Es gribu gandarījumu piedzīvot vēl un vēl.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+