• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C

    Jāņa Pliekšāna slepenā dzīve

    Leģendas
    Ineta Meimane
    Ineta Meimane
    29. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Wikimedia
    Viņa pseidonīms ir Rainis. Uz Merkura, Saulei tuvākās planētas, viņa vārdā nosaukts mežonīgs krāteris. Raiņa dzejas unikalitāte ir aksioma. To vai nu lasa un dievina, vai arī aizmet un nelasa vairs ne mūžam. Rainis ir sociāls vīruss, kas pāriet no paaudzes paaudzē.

    Rādīsim Raiņa mirdzumu un noklusēto – uzšķēržot dzejnieka dienasgrāmatas un šifrējot viņa pasauli. Palīdz režisors un dramaturgs Viktors Jansons, viņš Raini pētījis trīspadsmit gadus.

    Rainis un Rainis

    Literatūrvēsturnieki mums mācīja, ka savu pseidonīmu Pliekšāns esot paņēmis no kāda ceļa stabiņa uzraksta, ko ieraudzījis pastaigādamies. Viktors Jansons izpētījis, ka Aspazija savās dienasgrāmatās saka ko citu: vārdu Rainis no otra gala lasa kā Siniar, bet Siniars dažu tautu mitoloģijā ir tumšais Mēness dēls. Lūk, no kurienes – Rainis. Vai šī versija nešķiet daudz ticamāka? Pusaudža gados Rainis bija izlasījis Bībeli un atteicies no kristiešu Dieva. Turklāt Rainis runā par dzīvošanu vismaz trīssimt gadu, un viņa dzejā valda tumši sātaniska filozofija.

    Rainis un iedzimtais naids

    Raiņa dienasgrāmatās atklājas pārsteidzoši liela ļaunuma un agresijas koncentrācija. Viens no Raiņa fenomeniem – personiskais, egocentriskais naids. Pēterburgā studējot jurisprudenci, Rainis patiesībā ļoti slikti mācījās, tāpēc par juristu viņš tā arī nekļuva, toties spoži bruņojās politiski un brieda Dienas Lapas redaktora amatam.

    Rainis bija neirotiski traks. Viņu interesēja vienīgi anarhisms. Rainis dievināja Ļeņina brāli Aleksandru Uļjanovu, talantīgo dumpinieku, kurš nodibināja slepeno biedrību pastāvošās iekārtas graušanai un tika pakārts kopā ar vēl četriem jauniem cilvēkiem.

    Rainis bija absolūti iedvesmots un naidpilns.

    Viņš radīja arī unikāli nežēlīgu un agresīvu dzeju, pilnu iznīcības formulām, adresētu neinteliģentam pūlim, proletariātam, baram.

    Viņa Vētras sēja ir viens no agresīvākajiem darbiem literatūrā vispār. Nav brīnums, ka top par revolucionāri noskaņoto latviešu manifestu. Iznīcināt visu gribētos, Rainis raksta. Nē, labāk valdīt pār visu. «Kalpināt, tāpat kā kalpināt visus, visus manus pazīstamus. Visus, neviena nav, ko es nenīstu.»

    No kurienes Rainī šī melnā agresija? Iemesls ir dziļais naids pret māti. Ārkārtīgi spēcīgā enerģētika un negribēta bērna sindroms. Nav jau īsti pētīts, bet Viktors Jansons uzskata – tā ir viena no dzejnieka bērnības traumām, savā ziņā personības defekts. Piekrītu psihoterapeita Viestura Rudzīša versijai, ka Raiņa problēma tā, ka viņš dzimis starp divām nāvēm. Tie ir divi brāļi, kas nomira Raiņa mātei Dārtai. Mātes psihe bija krietni traumēta, tas nevarēja neatbalsoties arī izdzīvojušajā bērnā un pašas attieksmē pret viņu.

    Jāņa Pliekšāna tēvam Krišjānim un mātei Dārtai bija ļoti sarežģītas attiecības. Viņi sadalīja bērnus: māsa Dora palika pie mātes, bet tēvs paņēma vecāko meitu Līzi, mazo Jānīti un no Jasmuižas devās dzīvot uz Berķeneli vai Randeni. Viņš bija pusmuižu nomnieks, regulāri brauca pa ģēlām uz Daugavpili, tur sēdēja krogos, uzdzīvē, pie citām sievietēm… Reāli par mazo Jāni rūpējās vienīgi astoņus deviņus gadus vecākā māsa.

    Rainī šī situācija vērtās absolūtā naidā pret māti – kā tetovējums visam mūžam.

    Viņš raksta, ka, pateicoties mātei, netic nedz līdzcietībai, nedz faktam, ka varētu tikt sievietes īsti iemīlēts. Jo šīs domas «agri aizslēdza ar kaunu un riebumu mana māte. Ne es, ne cits man tās vairs nav varējis galīgi atslēgt.» Itin nekas pirmos stipros iespaidus nav spējis mainīt. Raiņa dzīve kopš bērnības patiesībā ir ļoti vientuļa. Viktors Jansons atzīst, ka «mēs taču katrs tīņa gados esam strīdējušies ar mammu, bet tā uzrakstīt! Kādam gan jābūt traumējumam, lai četrdesmit gadu vecs vīrietis tā nolādētu savu māti.»

    Rainis un incests?

    Rainis savu jaunāko māsu Doriņu dēvē par Pumpiņu. Jā, tās tiešām var uzskatīt par incestuālām attiecībām, saka Viktors Jansons, astoņpadsmit gadu vecā Raiņa dienasgrāmatā uzgājis šādu ierakstu: «Kad viņu dzirdu, man asins šaujas vaigā un prāti reibst. Man tik baisi un tik droši tiek.

    Viņu tvert, domāt, un karsti bučot. Un cieši pie sevis spiest. Un sidrabpupu miegt. Un atkal ceļos krist, un viņu par Dievi dēvēt.

    Un neiedrošināties viņas sejas malu aiztikt un atkal bēgt, viņas, it kā lielā grēka, baidīdamies. Un tad es tik neveikls kā mēms un stulbs, gribētu viņai patikt. Un manu, ka esmu smieklīgs. Un tad gribētos atkal, ka viņa tāļu būtu projām.» 

    Runāt tā par savu māsu ir visai divdomīgi, vai ne? Kā to uztvert? Viktors Jansons zina teikt, ka šo īpašo pieķeršanos mazajai māsai pamanījuši arī Raiņa paziņas Jelgavā. Bija ievērojuši, ka Rainis varējis pacelt savu māsiņu Doriņu uz rokām, nēsāt un bučot visu priekšā. Tas zinātājos radījis dīvainu sajūtu. Nebija taču ne mīļākā, ne draudzene, ne kursabiedrene… Tā bija māsiņa! «Daļēji tā skaidrojams arī Raiņa vēlākais naids pret jaunības dienu draugu un studiju biedru, vēlāko Padomju Krievijas augsta ranga partijas funkcionāru Pēteri Stučku. Tas ir ļoti personīgs naids: māsa Dora ar viņu apprecējās. Bet Rainis savai māsiņai taču nenovēlēja nevienu citu cilvēku, kur nu vēl savu konkurentu. Tā bija viņa māsiņa!»

    Un tad Rainis uzraksta vienu no savām skaistākajām lugām Jāzeps un viņa brāļi, kam priekšvārdā ieraksta – tā esot viņa vispersonīgākā drāma. Ko tas nozīmē? Kā to var izskaidrot? Ne tikai filozofiski, bet gluži biogrāfiski. Uzskata, ka lugas jutekliskā, skaistā Dinas tēla prototips ir Dora! Pēc Bībeles radurakstiem Dina ir Jāzepa pusmāsa, tēvs abiem viens. Viktors Jansons ir pārliecināts, ka Rainis lugā rāda savu juteklisko pārdzīvojumu varavīksni pret Doru. «Viņš jau ir burvīgs, šis Rainis. Par pupiņiem viņš lugas tekstā raksta tik dzejiski – «ņem augli šo no debess un no rasas»; «sirdī tūkst saldums, sastrēdzies kā medus». Fantāzija par seksuālo piepildījumu: «mīli mani – tur ir tas noslēpums». Iespējams, nekādas seksuālas attiecības Rainim ar māsu nebija, nebija tas laiks. Bet dziņa! Tā bija.»

    Rainis un Aspazijas krampis

    Rainim bija jau 33 gadi, kad viņa dzīvē parādījās Aspazija. Vai viņa bija Raiņa pirmā sieviete? Viktors Jansons ir pārliecināts, ka no biogrāfiskā viedokļa pirmā. «Ja neuztveram māsu Doru kā pirmo mīlestību.» Kādu Rainis, šis vizuāli paviršais vecpuisis, Dienas Lapas redaktors, Aspaziju ieraudzīja? Krāšņu, seksuālu būtni, savu vienaudzi. Tikko zaudējušu mīļoto mazkrievu virsnieku Kucevalovu. Un viņai vajadzēja jaunu tēlu. Tas, ka Aspazija mīlēja šo vīrišķo Kucevalova tēlu visu mūžu, ir fakts, pierādāms dienasgrāmatās. Rainis to nepiepildīja, viņam nepiemita nekāda tāda seksualitāte, ko sieviete var saņemt no īsta vīrieša.

    Rainis ne tuvu nebija mačo, toties viņam bija statuss. Un Aspazijai vajadzēja publicēt savus pantiņus, ne būt ne sliktos. Un viņa šo «nesakārtoto dauni» iemīlēja pa savam – «kā tēvu, kā vīru, kā dēlu». Trakajam Rainim bija svarīga aprūpe. Bet viņa Rainim nebija nekāda ikdienas sieva, pateicoties Raiņa Krievijas trimdai, seksuālā dzīve viņiem bija visai saraustīta. Saskarsmes ir gandrīz neiespējamas vai ļoti retas. Toties Aspazija radīja Raini kā mākslinieku.

    Tas bija viņas fenomenālākais darbs: uzbūvēt, sakārtot pusjukušu cilvēku, kurš prātuļo tikai par nāvi, rūgst naidā pret visiem un puņķojas kā pēdējais vārgulis.

    Tā notika 1897. gadā, kad Rainim cietumā sākās dzīves riebums, dilēriji, kad viņš dauzīja galvu pret sienu un gribēja taisīt kārtējo pašnāvību. Cietuma priekšnieks viņa sievai prasīja – ko darīt, cilvēks jūk prātā, un gudrā Aspazija izdomāja gājienu: lai Rainis tulko Faustu, viņa paģērēja pussajukušajam vīram cietumā rakstīt. Katru dienu tev jāuzraksta noteiktu rindu skaits, viņa teica. Nesa uz cietumu pārtikas kurvīti un draudēja – es tev nedošu ēst, ja tu nebūsi neko uzrakstījis. Ar primitīvāko instinktu kā pātagu Aspazija Raini saveda kārtībā. Cepuri nost viņas krampim! Šī sieviete glāba Raini vēl arī vairākās citādās sakarībās, bet dzejnieka mūza viņa patiesībā nav bijusi.  

    Rainis un pedofilija

    Ja uzmanīgi palasa Raiņa arhīvu, viņa mūžs cieši saistīts ar ļoti jaunām sievietēm, gluži meitenēm, varētu teikt. Viktoru Jansonu šī Raiņa seksualitātes un jutekliskuma līnija ir visai interesējusi, viņš tajā saskata daudzus būtiskus mezglus.

    «Iespējams, arī tāpēc, ka jaunas meitenītes viņš spēja daudz labāk apburt nekā spēcīgu, nobriedušu sievieti. Bet varbūt tas liecina par kādu latentu pedofilisku stīgu. Pierādījumu nav. Droši zināms vien tas, ka šīs jaunās meitenes bija īstās Raiņa Mēnesmeitiņas un nevis jau nobriedusī Olga Kliģere, vēlāko gadu Raiņa mūza. Tās bija mazās ganu meitenes, ko Rainis sastapa Šveices kalnos. Vairākas viņš nosauc savā dienasgrāmatā – Roza, piemēram, bet tā galvenā bija Olivija – kā tēls, aiz kura slēpās vēl citi reāli prototipi. Tās visas ir jaunas un tīras, tādas, kāda bija viņa māsa Doriņa.»

    Vēsture glabā atmiņas par 1920. gada Jāņiem Valmierā, kur uz Raiņa Krauklīša izrādi atbraucis arī pats autors. Tās bijušas divas dienas jūsmīgu jaunu meiteņu un zēnu vidū, kur Rainis plaucis un ziedējis asprātībā un divdomībās.

    Slobodskas dienasgrāmatās un vēstulēs Rainis raksta, ka viņam ir kāds sarunu biedrs, nepilngadīgs zēns. Abi kopā dodas uz upmalu, tur guļ zālē, Rainis glāsta šo puisīti…

    Nav jau zināms, ko tas nozīmē patiesībā, nav droša skaidrojuma, nevienam nebūs. Toties šie intīmie sīkumi ir ārkārtīgi nozīmīgi Raiņa psihes analīzē.

    Kad Rainis jau bijis Saeimas deputāts, Aspazijai esot nācies viņu vairākas reizes pestīt no tiesu darbiem par jaunu meiteņu pavedināšanu. Viktoram Jansonam to reiz atklājis sirmais kultūras vēsturnieks Gunnars Treimanis. Šajā failā ietilpst arī stāsts par it kā eksistējušo izglītības ministra Raiņa jaundzimušo dēlu, kas ar Aspazijas svētību, sargājot savu un dzejnieka reputāciju, reiz pamests uz sliekšņa svešiem ļaudīm, kas pēcāk izaudzis audžuģimenē un mūsdienās izrādījies Dailes teātra aktieris Miervaldis Ozoliņš. Diemžēl šā noslēpuma detaļas iesaistītie paņēmuši līdzi kapā. Raiņa publicētajās un arhīvos pieejamās dienasgrāmatās par laika posmu, kad varēja būt gaidāms un piedzimis Raiņa bērns, vispār nav ierakstu. Tā it kā šā laika nebūtu bijis. Viktors Jansons uzskata, ka šo sāgu nevajadzētu attīstīt, kamēr kāds nav vēlējies to atšķetināt reāli – Raini un Ozoliņu izracis un uztaisījis DNS testus.

    «Vai mazums pasaulē un Rīgā ir ļaužu, kas savus darbus un nedarbus centās izpušķot ar Raiņa vārdu.»

    Pēc sava vīra nāves Aspazija atklājusi, ka bijis periods, kad Rainis padevies vieglprātīgai uzdzīvei, tā iemantodams slimību, kuras sekas bijusi neauglība. Un sava mūža otrā pusē Rainis aktīvi nopūlējies iegūt atjaunotni, kas viņaprāt panākama seksā ar jaunām sievietēm. Jau daudz plašāk un konkrētāk bijis zināms, ka Rainis, būdams, protams, laulāts ar Aspaziju, mīlējis apmeklēt vienu mauku māju Barona ielā – barakā, kur tagad Leļļu teātris. «Viņš pirka meiteni par pilnu taksi, bet neko ar viņu nedarīja. Glāstīja rociņu, pieskārās. Meitenes vēlāk pašas stāstījušas. Rainis bija daudz atvērtāks pedofilijas nosliecei nekā varētu šķist.»

    Vismaz erotiska mīļa saskarsme, kas jau pārsniedz platoniskuma robežas. Un tā nav hipnoze, tā ir tuvība, ko pavecāks vīrietis izjūt pret jaunu meiteni. Vienmēr runāja klusinātā balsī, nedaudz infantilā. Tāda klusināta balss ir uzbudinoša, un tuvplānā viņš bija patīkams – zilacains, sava laika standartos gara auguma. Vai tiešām Aspazija to visu zināja, bet mātišķi iecietīgi noskatījās? Jansons ir pārliecināts – Aspazijai šī Raiņa kaislība bija izdevīga.

    Rainis un Šveices trimda

    Jauns vīrietis, kuram nepatīk studēt, bet patīk anarhistiskas trakulīgas revolucionāras idejas, sabunto nāciju, bet pats pa fikso aizbēg trimdā uz visīstāko Dievu nostūri un piecpadsmit gadus vada laisku radošu dzīvi pašā Eiropas centrā, izkopjot savu kosmisko dimensiju. Tieši tā tas izskatās.

    Protams, Rainim Latvijā svila pēdas. Par līdzīgām aktivitātēm Krievijā, piemēram, sodīja ar pakāršanu. Bet neliela nodevība tā tiešām bija. Viktors Jansons uzsver, ka Raiņa spēja manipulēt ar domubiedriem bijusi apbrīnojama. «Viņš varēja būt kādā Mellužu mežā, kādā mītiņā un runāt. Mētelī, hūtē, brauniņš vienmēr pie sāniem… Sava veida dendijs.

    Bet, kolīdz uznāca policija, tā Rainis bija pirmais, kurš pazuda.

    Tas rada dīvainu sajūtu. Viņš bija tas, kurš tautai teica – ej. Provocēja, bet pats palika ēnā. Tāpēc, manuprāt, viņa čomi izdarīja savus secinājumus un vēlākā Raiņa nāve Majoru vasarnīcā ir viņu pirksts. Bet lai to skaidro vēsturnieki. Es saredzu viņa totāli egocentrisko būtību. Un problēma jau nebija tajā, ka viņš ar citiem sociāldemokrātiem nevarētu ko sadalīt, bet gan tajā, ka Rainis bija ļoti dīvains: viņam vajadzēja ne tikai būt dzejniekam, bet – visur pirmajam. Komplekss? Defekts?»

    Mums māca, Šveices trimda dzejniekam bijusi mentāla mocība. Kādas muļķības, apstrīd Viktors Jansons. «Kā mākslinieks Rainis ieguva fantastisku iespēju radīt. Neko citu viņš nedarīja. Kurš to mūsdienās var? Šveicē Raini uzturēja draugi un paziņas. Nevienu dienu nedzīvoja badā. No mākslinieka viedokļa viņš dzīvoja ideāli.

    Viņam patika rakstīt kapos vai kalnos, kur satika savas ganītes… Tas bija Raiņa visradošākais laiks..»

    Lugāno, Kastanjola, Sansalvatores un Brē kalni. Pirmos gadus Rainis nodzīvoja Morandoti namā Karlo Kataneo. Staigāja Liliju kalnā, Ruviliānā, mazajā Kastanjolas kapsētā ezera krastā. Asaras pēc dzimtenes – iespējams, savdabīgs Raiņa mārketinga triks, speciāli dzimtenē palicējiem. Jo dienasgrāmatā viņš ieraksta ko citu – ja nomiršu, lai mani apglabā šeit.

    Bet Aspazija gan Šveicē mocījās, tikpat kā neko neuzrakstīja, ārstējās Cīrihes klīnikās, totāli novecoja un psiholoģiski sabruka.

    Viņai vajadzēja Rīgas kultūrvidi – kad ieiet teātrī un visi viņu pazīst, kur ir šampanietis, vīrieši… Šveicē Aspazija bija svešs tantuks, kas vienkārši iet uz tirgu.

    Tikmēr Rainis ir ņiprs, ideju un lielummānijas pārņemts, un savā dienasgrāmatā ieraksta unikālus vārdus: «Man jātop par pirmo Latvijas prezidentu vēl šajā gadā. Man jātop par latviešu, krievu un eiropiešu republikas prezidentu vēl šinī gadā. Man jātop par Raini Lielo. Man jātiek par pasaules un proletariāta pirmo dzejnieku.. Man jādzīvo ilgāk par 300 gadiem.»

    Rainis un krievu aģente

    Kad Rainis 1920. gadā atgriezās no lielās Šveices trimdas, Aspazija ir sabrukusi, un 50 piecus gadus vecajam Rainim vajadzīga jauna mūza. Abi jau sen dzīvo autonomi, laulība ir tikai formāla. Turklāt Rainis ir pārbraucis jau kā guru. Pieņem sociāldemokrātu uzaicinājumu, kandidē uz prezidenta vietu. Tūlīt pēc atgriešanās Latvijā Rainis nokļuva padomju speciālo dienestu uzmanības lokā. Galvenokārt tāpēc, ka viņš bija piekritis kļūt par priekšsēdētāju Kominternes naudas atmazgāšanas firmā grāmatu apgādā Daile un Darbs.

    Šādā vidē pie apvāršņa parādījās 22 gadus vecā Olga Kliģere un apmetās uz dzīvi dzejniekam kaimiņos. Lietas aizvirzās tiktāl, ka Olgas dievinātais dzejnieks katru vakaru dodas pie viņas novēlēt labunakti, dāvina ziedus, sūdzas par vientulību, mīlestības trūkumu, velta dzejoļus. Rainis raksta, ka glaudījis «Olgiņas matiņus, kamēr viņa gulēja man klēpī». Un ir kāds nolūks, kāpēc šī Olga vecajam vīram tik kaisli atsaucas. Viktors Jansons ir pārliecināts, ka Kliģere bija padomju aģente un ne būt tik nevainīga Mēnesmeitiņa, par kādu mēs viņu pieņemam.

    Krieviem bija izplatīta taktika – izmantot sievieti, spēlējot uz vīrieša vājumu.

    Šī sieviete Latvijā ieradās no Padomju Savienības tieši tobrīd, kad Rainis atgriezās no Šveices trimdas un speciāli noīrēja istabiņu pretim viņa dzīvoklim. Vēlāk Olga sekoja līdzi Rainim, kur vien viņš apmetās. Kādā statusā? Kā apakšīrniece? Kā sekretāre? Kā mājkalpotāja? Olga veica Rainim mazus pakalpojumus: sagādāja ēdienu, sakārtoja apģērbu.

    «Viņas uzdevums acīmredzami bija Raini nogādāt Maskavā. Cita skaidrojuma nav. Raini taču interesēja nevainīgas meitenes – starp pubertāti un pilngadību. Nu, kāpēc viņam pēkšņi vajadzēja Kliģeri, sievieti ar bērnu? Un Aspazija to nekādi nekomentē. Esmu daudz diskutējis par to, kā tas var būt, ka Rainis tik labi pieņēma Kliģerīti, šo mazo būtni. Un esmu sapratis – tas viss bija vienīgi leģendas par Raiņa un Aspazijas tandēmu saglabāšanas vārdā.» Vai Olga savu krievu uzdevumu izpildīja? Atbildi iespējams sniegtu Raiņa nāves fakta izpēte, kas joprojām ir liela mīkla.

    Rainis un nāve

    Pliekšāna noslēpumainā nāve Majoru vasarnīcā 1929. gada 12. septembrī joprojām ir vēsturnieku izaicinājums. Rainis nomira 64 gadu vecumā. Ir vismaz piecas Raiņa nāves versijas. Pamazām vien atklājas šokējoši fakti, kas liek paraudzīties uz lielā dzejnieka likteni pavisam jaunā gaismā.

    Viņu atrod mirušu Majoru vasarnīcā uz grīdas – tā ir viena oficiālā versija. Uz galda bijušas vairākas grāmatas, pēdējais dzejolītis un pistole. Cita versija – ka Rainis aizgājis pastaigāties gar jūrmalu, saļimis uz sola. Tas it kā ir 12. septembrī, bet jau 15. septembrī paspēts sarīkot teju grandiozākās bēres Latvijā.

    Ir uzskats, ka patiesībā Rainis ir miris trīs dienas agrāk un viņa nāves publiskotā versija ir vistīrākā falsifikācija. Kāpēc paziņas stāsta, ka Rainis agrā 4. septembra rītā atgriezies it kā no Rīgas, izskatījies apdullis, aizgājis uz jūru peldēties, peldējis ilgi… Vēlāk, iedams pie galda pēc grāmatas, paģībis. Pēcpusdienā, pārnesot manuskriptu kasti no dārza mājiņas uz lielo vasarnīcu, paģībis vēlreiz. Ko tas nozīmē? Viņš būtu saindējies ar sava ārsta Livšica jaunības zālēm, ko viņš pēc Raiņa lūguma, slepeni nozīmējis? Viktors Jansons zina teikt, ka ginekologs Livšics parādījies pie apvāršņa ap 1922. gadu. Tāpat kā dīvainā kārtā arī Olgiņa. Sākotnēji Rainim bijis personiskais ārsts. Nu pēkšņi parādās Livšics. Kāpēc?

    Ārstu slēdzieni par Raiņa nāves cēloni ir sensacionāli pretrunīgi.

    Ir ziņas, ka ārsta Lifšica sākotnējais Raiņa nāves slēdziens – embolija, asinsvadu sakalšana –  vēlāk ir medicīnas korifeju apstrīdēts, norādot uz sirdskaiti. Bet dīvaini, ka to apstrīdējis arī pats Livšics, uzstājot, ka bijis smadzeņu satricinājums. Padomju gados Raiņa nāves fakta dokumentāciju slēdza grifs – nepieejami. Iemesls? Raiņa pēdējo dzīves gadu traģika – iejaukšanās sarkano specdienestu darbības dziļākajos slāņos. Viktors Jansons stāsta, ka Rainis ziedojis milzīgu naudu kominternei, kas darbojās zem izdevniecības Daile un darbs. Tai bankrotējot pēc liela mēroga laupīšanas, Rainis zaudēja lielus līdzekļus un uzsāka tiesvedību. Daile un Darbs finanšu politika bija satraukusi tās saimniekus Maskavā, viņi vainoja Raini..

    Šīs ķibeles varēja kļūt par vienu no dzejnieka nāves patiesajiem iemesliem. Varbūt Raiņa nāvē vainojami Kominternes aģenti, jo pēc gadiem atklājās, ka patiesībā Daili un darbu izlaupījis čekists Pauls Betlers, nozīmīga figūra, saistībā ar Krievijas specdienestiem, kurš pēc tam vēl ilgi finansiāli vajāja arī Aspaziju. Un kas nolika uz Raiņa galda brauniņu? Kas nozaga lietas, kuras bija viņam piederējušas? Kāpēc Olga Kliģere sniegusi pretrunīgas liecības par Raiņa nāves dienu? Bet no Raiņa piezīmēm var saprast, ka viņa un Olgas starpā īsi pirms nāves radušās problēmas. Vai Rainis nomira 9. vai 12. septembrī? Krītot pa kāpnēm? No ieroča? Ar sirdi jūras malā? Kāpēc vēlāk presē pēkšņi rakstīja par viņa slimībām, kaut dienasgrāmatās un arhīvos pēdējos gados nav bijis nekā ne par vientulību, ne slimību?

    No tiem dažiem ierakstiem 1929. gada pašā sākumā var spriest, ka kaut kas viņu tomēr ļoti nomācis, bet tās noteikti nav veselības problēmas, jo vēl augustā fotogrāfijās Rainis Jūrmalā dižojas elegantā peldtērpā, iededzis un spēcīgs, pēc mirēja nebūt neizskatās. Un kāpēc parādās stāsts par nāves dienā Raiņa vasarnīcā atslēgtu telefonu? Un pazudusi Raiņa dzīves pēdējo gada dienasgrāmata. Un tie pat ne tuvu nav visi jautājumi, uz kuriem joprojām nav nepārprotamu atbilžu.

    Materiāls publicēts 2010. gadā žurnālā KLUBS nr. 6.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+