• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C Skaidrs, D/DR vējš, 2.57 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Izvēle ar prātu vai sirdi – ko darīt, ja uzmanību izpelnījušās divas sievietes, bet attiecības vēlies tikai ar vienu?

    Attiecības
    Lolita Lūse
    Lolita Lūse
    28. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    «Tas ir ļoti grūti: saprast, ka sieviete tevi neprātīgi mīl, bet tu viņu ne. Nevienam to nenovēlu,» saka Edgars (45). Viņam divreiz nācies pieņemt lēmumu, kuru sievieti izvēlēties. Viena cīnās, otra padodas. Ar vienu ir kopīgi plāni, ar otru – dzirksteles. Vienu mīli, par otru esi uzņēmies atbildību.

    Bija deviņdesmito gadu vidus. Ar Dagniju iepazinos, ciemojoties studentu kopmītnēs pie savas mazliet vecākās māsas, – viņas dzīvoja vienā istabiņā. Forša meitene, man viņa iekrita acīs un ļoti patika! Bija deviņdesmito gadu vidus, diviem attālās pilsētās studējošiem cilvēkiem draudzība bija gandrīz neiespējama. Viens otram sūtījām vēstules. Kad Dagnija apmaiņas programmā devās studēt uz Vāciju, turpinājām sarakstīties. Reiz sūtīju kaseti, kurā biju iedziedājis viņai veltītas dziesmas. Paciņa atnāca atpakaļ – Dagnija tur vairs nedzīvoja. Jauno adresi nezināju, mūsu sarakste pārtrūka.

    Vēlāk izrādījās, ka Dagnija, atgriežoties Latvijā, man sūtījusi telegrammu, aicinot uz tikšanos. Kurš gan zēnam uz kopmītņu istabiņu atnesa telegrammu! Tā mēs abi domājām, ka otram attiecības vairs neinteresē. Man tolaik bija ap 20 gadiem, jauns ir jauns – nav vienas meitenes, būs cita.

    Iepazinos ar Zani. Mums labi saskanēja, sākām draudzēties un drīz vien bijām pāris. Pēc pāris gadiem māsas dzimšanas dienā satiku Dagniju.  Bija acīmredzamas, ka starp mums ir neprātīga vilkme: jau saskatoties šķiļas dzirksteles. Kā man viņa patika! Izrunājām, ka mūsu sarakstes pārtraukšana ir bijis pārpratums. Dagnija bija brīva sieviete, bet es aizņemts: dzīvoju kopā ar Zani, bijām iepazinušies viens ar otra vecākiem, mums bija kopīgi nākotnes plāni. Man nebija pieņemams mānīties un turpināt attiecības ar abām, tāpēc teicu Zanei, ka mums jāšķiras. Es gribēju būt kopā ar Dagniju.

    Zane nebija ar mieru šķirties, un arī Dagnija negribēja mani zaudēt. Tobrīd likās – o, tas gan ir forši: mani grib divas sievietes! Tomēr šī glaimojošā sajūta ļoti ātri noplaka, jo Zanes un Dagnijas samērs bija krasi atšķirīgs.

    Zane cīnījās. Viņai mana izvēle šķirties ļoti sāpēja. Zane jau bija izplānojusi mūsu kopīgo nākotni, kā saka, līdz mūža galam: ģimene, māja, bērni – viss jau uz to gāja. Viņa izvēlējās cīnīties visiem līdzekļiem. Reiz, kad braucām mašīnā, Zane dusmās tieši pirms asa līkuma spieda gāzes pedāli grīdā, tā rādīdama, kas notiks, ja viņu pametīšu. Dzīvojām netālu no dzelzceļa tilta, un viņa draudēja no tā nolēkt. Tas viss mani nomāca un baidīja. Ko man bija darīt?

    Pieslēdzu loģiku: ļoti pragmatiski liku kopā abu sieviešu plusus un mīnusus, un katrai bija gan vieni, gan otri. Pret Dagniju man bija neprātīgas jūtas, bet viss pārējais bija miglā tīts. Darba specifikas dēļ Dagnijai bija ik pa brīdim jāpārceļas no valsts uz valsti – kur tajā visā būs vieta man? Ne dienu nebiju ar Dagniju dzīvojis kopā un pat nezināju, vai vispār spēsim ikdienā būt līdzās. Savukārt Zane, tāpat kā es, bija vairāk pie zemes – viņa te ir un paliks. Zināju, ka mēs varam labi sadzīvot. Bet pats galvenais arguments, kuru sievieti pamest un ar kuru palikt, bija viņu krasi atšķirīgā emocionālā noturība. Bija pilnīgi skaidrs, ka mans nē Zanei būs nepanesami smags, bet Dagnija tiks ar to galā.

    Atvadījos no Dagnijas. Izvēlējos palikt kopā ar Zani. Dagnija pieņēma manu izvēli – kā nu ir, tā ir. Viņa neko nedarīja, lai mani aizvilinātu, nesāka cīnīties ar Zani un piekāpās. Viņa nebija gatava savu laimi būvēt uz citas sievietes nelaimes. Iespējams, arī viņai bija bail, ka mūsu dēļ Zane varētu izdarīt kaut ko liktenīgu, un tas būtu pārāk smags slogs mūsu attiecībām.

    Izveidoju ģimeni. Pieņemot lēmumu, tiešām ticēju, ka savai neprātīgajai kaislībai pret Dagniju pielieku punktu un stingri apņēmos nekad un nekā nemēģināt mūsu attiecības atjaunot. Lai nodedzinātu visus tiltus, Zani bildināju un mēs apprecējāmies. Drīz pēc tam kopā aizbraucām pastrādāt ārzemēs. Sapelnījām naudu, atgriezāmies Latvijā, nopirkām zemesgabalu un sākām būvēt māju. Mums piedzima dēls. Tā bija praktiskajā ziņā saskanīga un sakārtota dzīve – mums sakrita plāni, kas jādara, lai ģimenei būtu labi, lai tai būtu ne tikai tagadne, bet arī nākotne.

    Pielāgojos un paklusēju. Iemācījos sadzīvot ar Zanes spēju radīt konfliktu tur, kur tam nav pamata. Viņa bieži pārprata, ko saku un nesaprata manus jokus. Mūždien bija par kaut ko jāskaidrojas, bet esmu ļoti mierīga rakstura – man nepatīk strīdēties. Sākumā mēģināju turēties Zanei pretī, bet tad viss izvērsās lielākā konfliktā, tāpēc iemācījos paklusēt.

    Mūsu līdzāspastāvēšana tiešām bija iespējama. Bet… mana klusēšana patiesībā bija melošana. Ja kaut kas nepatīk, ir jāsaka, klusēšana nav risinājums. Zane bija pārliecināta, ka ar mums viss ir kārtībā, jo neteicu, ka man kaut kas nepatīk. Patiesībā man bija grūti pieņemt, ka sieva pret mani izturas kā pret bērnu: nepārtraukti regulē un pamāca. Tā bija staigāšana pa naža asmeni, bet mans miers un pacietība tika ar visu galā. Visu cieņu – Zane man nekad neatgādināja un nepārmeta par Dagniju, bijām vienojušies, ka šī tēma ir izrunāta un aizmirsta.

    Aizbraucu no Latvijas. Pieņēmu labu darba piedāvājumu Holandē. Iespējams, tik viegli tam piekritu tāpēc, ka tā bija iespēja aizbēgt no kopdzīves, kurā man nebija labi. Māsai bija svētki, un… tur bija arī Dagnija. Mēs nebijām tikušies septiņus gadus. Biju precēts vīrs, viņa bija kopā ar puisi. Mēs bijām kļuvuši vecāki un labi sapratām, kas tas, kas starp mums reiz bija, nekur nav pazudis.

    Dagnija atsūtīja ziņu, ka vajag satikties un tikt galā ar to, kas ar mums abiem īsti notiek, jo viņai jādodas komandējumā netālu no vietas, kur mitinos Holandē. Ja es nebūtu devis mājienu, ka kaut kas ir iespējams, viņa neko tādu nebūtu rakstījusi. Tomēr izteikt šādu aicinājumu pirmais es nebūtu saņēmies – man nebija prātā kreisie soļi.

    Izsapņoju mūsu tikšanos. Es Dagniju ieraudzīšu un abām rokām cieši apķeršu. Bet viņa nāca man pretī, abās rokās turēdama papīra krūzītes ar karstu kafiju un sasveicinājās ļoti formāli. Sapratu, ka esmu velti sadomājies, – viņa tiešām grib tikai izrunāties. Staigājām pa pilsētu, runājām kā sen netikušies draugi – par šo, par to, tikai ne par pašu svarīgāko. Beidzot nenoturējos un viņu no mugurpuses apskāvu. Dagnija uzreiz apgriezās un man cieši, cieši piekļāvās. Mēs bijām viens otram atzinušies. Mēs būsim kopā.

    Sākām tikties. Apzinājos, ka tagad izšķirties ar Zani būs vēl grūtāk nekā pirms vairākiem gadiem, kad to jau mēģināju. Tagad mēs bijām precējušies un mums bija bērns. Tomēr man nebija pieņemams atgriezties Latvijā un formāli dzīvot ar sievu, bet mīlēt un tikties ar citu sievieti. Dubultām attiecībām nebiju gatavs, savukārt Dagnija nespēja noticēt, ka tiešām šķiršos ar Zani. Mums jau bija pieredze, kā tas savulaik neizdevās.

    Atzinos sievai. Atbraucu no Holandes, uzrakstīju Zanei garu, izskaidrojošu vēstuli par to, ka nejūtos laimīgs, ka esmu atkal saticis Dagniju, ka viņu mīlu un ka esmu izlēmis šķirties. Rakstīju, ka neesmu gatavs nelaimīgai dzīvei, lai tikai saglabātu ģimeni. Tas, ka rakstīju, nevis runāju, bija neglīti un varbūt pat gļēvi, bet gribēju izvairīties no skaļas skaidrošanās. Man bija bail, ka es neizturēšu Zanes pretestību un padošos. Atstāju vēstuli uz galda, zinot, ka sieva to atradīs tikai vakarā, kad atnāks no darba, un aizbraucu.

    Viņa atbrauca. No rīta pamodos savā Holandes dzīvoklī, atvēru aizkarus un paskatījos ārā. Uz ielas stāvēja manas sievas mašīna. Obanā! Viņa bija izlasījusi vēstuli, iesēdinājusi mašīnā puiku un, man nezvanīdama un neko neteikdama, stūrējusi uz Holandi. Tas, ko neizrunājām Latvijā, bija jāizrunā te. Vienkāršāk būtu ar šādu sievieti palikt kopā, nevis izšķirties. Tomēr paliku pie sava: mēs nevaram būt kopā. Zane atgriezās Latvijā.

    Notika nelaime. Nokritu no piecstāvu mājas augstuma – brīnums, ka paliku dzīvs. Man bija lauzta mugura un iegurņa kauls, bet pārējie uz šo traumu fona bija sīkums.

    Kad nācu pie samaņas, pie manis bija atnākusi darba kolēģe. Būdams pusnemaņā, sapratu, ka viņa saka: sieva no Latvijas brauks pie tevis. Bāc! Negribēju, ka viņa to dara, bet piezvanīju Zanei un pateicu, kādus dokumentus lai man atved. Tikai vēlāk izrādījās, ka viņa nemaz nebija domājusi braukt, un šo manu ziņu uztvēra kā izlīguma zīmi. Zane mani veda uz Latviju. Pa ceļam viņa Dagnijai bija nosūtījusi ziņu: «Diemžēl Edgars ceļu neizturēja.» Dagnija domāja, ka esmu miris.

    Es atveseļojos. Var tikai minēt, kura sieviete būtu palikusi ar mani kopā, ja pēc smagās traumas es vairs nebūtu tāds, kā biju. Dagnija man bija tuvāka emocionāli, bet Zane – fiziski. Ilgā un grūtā atveseļošanās ceļā pamazām atkopos. Zane jutās izmantota, ka palīdzējusi man grūtā brīdī, bet es to nenovērtējot. Patiesībā tiešām to novērtēju, biju un esmu Zanei ļoti pateicīgs, tomēr tas manu lēmumu šķirties nemainīja.

    Aizbraucu pie Dagnijas. Arī viņai bija sarežģīta situācija. Dagnijai ar savu vīrieti nebija laulības un bērnu, bet bija kopīgs kredīts dzīvoklim, kas reģistrēts kā Dagnijas īpašums. Jau braucu pie Dagnijas, kad viņa man rakstīja: uzkavējies kaut kur, Mārtiņš vēl nav aizgājis. Mēs ar Mārtiņu satikāmies un Dagniju nedalījām – mums pat neko nevajadzēja izrunāt. Visticamāk, arī Mārtiņš saprata, ka viņam ar Dagniju nav tā pa īstam: arī viņi tikai labi sadzīvoja, bet mīlestības tur nebija.

    Tikmēr mēs ar Zani šķīrāmies ļoti ilgi un grūti – vairākus gadus, līdz viņa tomēr piekāpās. Esmu ļoti pateicīgs, ka Zane spēja saņemties un pieņemt manu lēmumu, lai gan tas viņai bija patiešām grūti. Vairākus gadus, kad ciemojos pie dēla, Zane arvien cerēja un cerēja, ka tomēr pārdomāšu un palikšu pie viņas. Man ļoti gribētos, lai Zane tomēr atrod vīrieti, kas būtu labāks par mani.

    Izvēlējos mīlestību. Jau vairāk nekā desmit gadu esmu kopā ar Dagniju. Apprecējāmies, un mums joprojām kopā ir ļoti, ļoti labi. Nebaidos teikt, ka joprojām piedzīvojam mīlestību tās augstākajā pakāpē.

    Vai mums vajadzēja sākt savu mīlestības kopdzīvi jau toreiz – agrā jaunībā, kad es vēl nebiju precējies ar Zani? Nezinu. Varbūt mums bija jāiegūst citāda attiecību pieredze, lai tā pa īstam saprastu, ko tas nozīmē – mīlēt tā pa īstam. Mēģināju iemīlēt Zani, bet… nevarēju.

    Tas ir ļoti grūti: saprast, ka sieviete tevi neprātīgi mīl, bet tu viņu ne. Nevienam to nenovēlu, bet man nav universālā padoma, kā šādu situāciju risināt. Tas noteikti skanēs banāli, bet jāklausās, ko saka sirds.

    Nav uzreiz jāšķiras, ja šķiet, ka ar sievieti nav īstās, lielās mīlestības. Ja abiem ir vienādi plāni, ja saskan ikdienā, pāris var nodzīvot normālu, saticīgu, mierpilnu un cieņpilnu dzīvi arī bez milzīgas mīlas. Bet man ir bijusi iespēja salīdzināt, kā tas ir – dzīvot kopā vai mīlēt kopā. Es izvēlējos mīlestību.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+