Izvadītājs Raitis Apalups: «Agrāk vairāk mira veci cilvēki. Tagad mirst arī daudz jauno»

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
3. maijs, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Olafs Ošs
Bēru izvadītājs Raitis Apalups ir savas profesijas dižgars. Par došanos viņsaulē izvadītājs saka – galvenais ir aiziet ar cieņu, paliekot pie veselā saprāta.

Jo vairāk asaru bērēs, jo labāk tās novadītas?

– Es neesmu uz raudināšanu. Izvadītājs Reinis Lībietis gan asaras no katra spieda ar saviem vārdiem. Ja neviens lāgā negribēja raudāt, tad pats sāka raudāt.

Cik mirušo esat izvadījis?

– Vairāk nekā 1000 būs. Līdz 700 skaitīju. Pēc tam bēres ik gadu atzīmēju kalendārā, bet gala aprēķinus neesmu veicis. Tagad izvadu arvien retāk. Pagājušajā gadā izvadīju piecus, aizpagājušā gadā deviņus mirušos. Bet intensīvajā periodā, vienā gadā vairāk nekā 40 bēres sanāca. Reti sestdiena palika brīva. Agrāk vairāk mira veci cilvēki, mazāk jauni. Tagad, spriežot pēc līdzjūtībām, mirst arī daudz jauno.

Cilvēki mūsdienās prot rakstīt līdzjūtības?

– Daži uzraksta smuki, par pamatu ņemot Ārijas Elksnes vai Lijas Brīdakas dzeju, dažiem sanāk plānāk. Galvenais, ka raksta un atceras. Kad strādāju kolhozā, rakstījām par katru kolhozam piederīgo aizgājēju.

Kāpēc jūs joprojām esat pieprasīts izvadītājs?

– Vēl šodien zvanīja kāda kundze un sacīja, ka mirēja vēlējusies, lai es izvadot. Tiesa, man nācās atvainoties un kundzei atteikt.

Man ir skaļa balss. Mani var sadzirdēt. Es arī aizgājējam raugos piemeklēt attiecīgu dzejas pantu un pirms izvadīšanas tiekos ar aizgājēja piederīgajiem, lai sīki iztaujātu.

Gandrīz kā intervija ar piederīgajiem.

– Es noskaidroju runai svarīgo no dzimšanas līdz miršanai. Tāpat svarīgi noskaidrot, kurš nesīs krustu, kurš klās segu, vai pateikt paldies piederīgo vārdā, vēl jānoskaidro vai pēc apbedīšanas paredzēta uzturēšanās pie kapiem, kur parasti apēd kādu pīrāgu un iedzer glāzi vīna, un vai viesus aicināt uz piemiņas maltīti, jo nereti bērēs ir gan aicinātie, gan neaicinātie viesi un vietu skaits pie galda ir ierobežots.

Kas cilvēka dzīvē ir svarīgs?

– Cilvēka dzīvē svarīgs ir viss. Jāizstāsta, kur cilvēks mācījies, kur strādājis, kāda ir viņa ģimene, tuvinieki un kas aiz viņa paliek. Lai nebūtu tā, ka aizgājējs ir bezpersonisks.

Gadās, ka cilvēks, vēl dzīvs esot, lūdz, lai jūs viņu izvadāt?

– Protams. Vēl pirmīt, kad vestibilā tikāmies, man zvanīja dzejnieks Arnolds Auziņš, viņš pavisam nopietni teica, lai viņa nāves gadījumā izvadu es. Elzas Radziņas bijušais vīrs Oļģerts Šalkonis arī izteicis vēlēšanos, lai es runātu. Es gan atbildēju – ja nomiršu pirmais, viņam būs jārunā pie mana kapa. Pagājušā gada nogalē pēc savas 96. dzimšanas dienā aizsaulē devās Vilnis Miervaldis, kurš mani sen jau tirpināja, lūdzot, lai viņu izvadu.

Visbeidzot viņš man teica: «Tu apsoli man, ka izvadīsi!» Bet es atteicu: «Vilni, kad tas notiks, tad domāsim. Virs zemes jau tu nepaliksi.» Vēl līdzīgs stāsts ir par bijušo aizsargu nodaļas priekšnieku Jāni Landmani no Stāmerienas. Pēc viņa bērēm gan man iznāca nelielas nepatikšanas.

Kādas?

– Tas notika vēl padomju laikā. Pēc Landmaņa bērēm Gulbenes ideoloģiskā sekretāre Ilga Zvirbule mani izsauca uz pārrunām. Izvadot no mājām, neraustoties un runājot brīvi, pateicu, ka Landmani nepamatoti izsūtīja, bet kapos vēl piebildu, ka viņš ir laimīgs, ka var gulēt savā dzimtajā zemē, jo daudzi taču palika tur, aukstumā, nomirstot badā un pazemojumā.

Kad ierados pie biedres Zvirbules, viņa vēlējās zināt, ko bērēs esmu teicis. Viņa norādīja, ka turpmāk, ja jāizvada izsūtītie, vajadzētu runāt ar viņu, jo neviens jau bez vainas izsūtīts netika… Es vēl piebildu, ka tādā gadījumā varbūt man izsūtītos neizvadīt vispār, uz ko viņa iesaucās: «Ko jūs, Apalup! Tad jau mācītājs izvadīs!» (Smejas.) No tā viņa baidījās vēl vairāk.

Biedri Zvirbuli arī izvadījāt?

– Jā! Izvadīju, izvadīju. Arī viņas mammīti vēl pirms tam izvadīju.

Gadās, ka atsakāt izvadīšanu personīgu iemeslu dēļ?

– Kad nomira mans klasesbiedrs, ilggadējs Ogres ceļu daļas priekšnieks, ar kuru bijām sirsnīgi draugi, ilgi domāju, vai piekrist izvadīšanai. Tā ir liela spriedze, izvadīt pazīstamu.

Pēc padarītā darba esat juties nomākts?

– Kad pēc bērēm nokļūstu mājās, sajūta ir tāda, it kā būtu nez cik smagu darba dienu aizvadījis. Izvadītāja darbs nemaz nav tik viegls. Kādam varbūt šķiet, ka tā vien tāda parunāšana ir, pēc kuras pie mielasta galda uzēd rasolu un auksto gaļu.

Vai bēru svinēšana mūsdienās nav kļuvusi steidzīgāka?

– Ir gan. Tagad pēc kapiem ēdnīcā pasēd vien dažas stundas, un visi steidzas projām. Tik mīļi vairs nav. Kādreiz, sevišķi laukos, pirms izvadīšanas jau aicināja pie galda. Pēc tam brauca uz kapiem, tad atpakaļ uz mājām, kur sākās lielā pieminēšana. Viesi sadalījās pa pulciņiem, sievas parasti uz gultām sasēdās un padziedāja tautasdziesmas, bet veči pie alus krūzes sāka kārtis spēlēt un pieminēja aizgājēju. Nereti viesi palika arī pa nakti un otrā dienā pusdienās ēda zupu, pēc kuras gan visi lasījās mājās.

Jautrību bērēs gadījies piedzīvot?

– Kā tad! Nomira bēru kapelas pūtējs Ādolfs Rutkis. Viņš bija lūdzis, lai viņa bērēs spēlē riktīgus maršus. Un tā arī notika.

Kāds fotogrāfs man reiz teica, ka vislabākā bēru bilde esot tā, kurā redzams zārks, kura vāks ir vienā līmenī ar zemi. Izvadītājam ir kāds brīdis, kurš bērēs ir ļoti svarīgs?

– Man ir svarīgi, lai zārku kapā ielaistu godīgi un lēnām. Un lai uz zārka vāka uzliktais tuvinieku puķu pušķis, laižot šķirstu iekšā, nenokristu. Bet lielākais atalgojums ir paldies no kāda bērinieka.

Kādreiz nereti paši radinieki nesa un laida zārku kapā. Tagad to dara apbedīšanas biroja vīri. Manā karjerā bijis gadījums, kad līķis no zārka tiek izgāzts.

Bēres notika laukos ar izvadīšanu no mājām. Pirms tam, protams, bija saklāts galds, bet uz tā arī pāris pudeles šņabja. Parasti, kad pudeles ir sausas, visi dodas uz kapiem, bet šajā gadījumā arvien jaunas pudeles atkal parādījās uz galda. Visbeidzot es aizgājējas mazmeitai jautāju, vai mēs bērēsim šodien vai rītā. Un viņa atbildēja, ka šodien (iesmejas). 

Laižot zārku kapā, viens no vīriem nesaturēja dvieli un tas izspruka no rokām. Zārks griezās apkārt un apkrita ar dibenu uz augšu. Veči steidzīgi sauca, ka kaps jāber ciet, bet es viņus apsaucu, ka tā vis nebūs. Ar roku mājienu muzikantiem liku saprast, ka vajadzētu beigt spēlēt, jo nevar turpināt, ja tāda nelaime notikusi. Viņi mani pārprata, domājot, ka spēlē par klusu. Pūtēji piepūta vaigus un spēlēja vēl skaļāk. Tajā brīdī noģība mirējas meita, kurai izsauca palīdzību no tuvējās ambulances. Pa to laiku mūziķi jau bija apklusuši un zārks tika celts laukā.

Ir vēl kāds sevišķs gadījums?

– No saeimas nama esmu izvadījis deputātu Ivaru Ķezberi. Tāpat esmu izvadījis divus Viļus Lāčus. Viens no tiem ir tautā zināms rakstnieks, bet otru Lāci urnā atveda no Anglijas, kur viņš bija spēlējis Mārtiņa Rītiņa restorāna muzikantu kapelā. Bet divas reizes vienā kapā esmu guldījis divus aizgājējus. Abi notikumi bija traģiski.

Pirmajā gadījumā, braucot uz kāzām bojā gāja jaunais pāris, bet otrajā gadījumā kāds vīrs ieejot vannas istabā atklājis, ka sieva vannā mirusi, pats mednieks būdams pašrocīgi tualetē nošāvās.

Vēl atceros gadījumu, kad divas kaimiņienes nomira ar dažu dienu starpību. Bērinieki bija teju tie paši. Bēres dāmām notika vienā dienā. Izvadīšana no mājas bija vienkārša, bet kapos sanāca paskraidīt, jo kapi, saprotams, neatradās līdzās.

Jūsu attieksme pret nāvi gadu gaitā ir mainījusies?

– Neesmu par to funktierējis. Katram savs laiks nolikts. Dažkārt atliek vien nošķendēties, ka atvēlētais laiks uz zemes beidzies tik ātri. Bet dažreiz nāve ir atvieglojums.

Izvadītājs Dieva vārdus drīkst savā runā izmantot?

– Agrāk bija jābūt diezgan piesardzīgam. Tagad var runāt droši.

Jūs esat ticīgs cilvēks?

– Kaut kam jau es ticu. Baznīcā gan nepārtraukti neeju, bet tam, ka ir augstāki spēki, es ticu.

Kad, jūsuprāt, cilvēks beidz eksistēt?

– Tad, kad viņš vairs netiek pieminēts. Un viņa atdusas vieta vairs netiek apkopta. Paldies Dievam, pagaidām kapu kultūra pie mums vēl ir diezgan augstā līmenī.

Jums ir prātā kāda rindiņa, ko mēdzat runāt pie kapa?

– Divus pantus es lietoju bieži. Sāku ar Annas Sakses “Mūžs noslēdzies, kāds liels un varens mūžs. Ar darbiem apaudzis kā ozols smagām zīlēm.” Bet beidzu ar rindām “Ar nāvi dzīve nebeidzas. Dusēs kapā maza daļa no kūsājošās dzīvības, tik vien cik zemes daļa.”

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada aprīlī.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+