Izlaužoties no hruščovku šaurības — kādus mājokļus Latvijā pērk un būvē?

Situācija būvniecības un nekustamo īpašumu tirgū runā klientam glaimojoši. Laiks, kad attīstītāji un mākleri varēja noandelēt jebko, ir beidzies. Mājokļa meklējumi kļuvuši kritiskāki un tālredzīgāki.
Nekustamais īpašums
Elīna Kārkluvalka
3. maijs

Saglabāt

Foto: Pixabay

Sapņi joprojām gan ir lielāki par iespējām, taču treknie gadi, par laimi, ir aiz muguras, un bankas šīs latviešu ilgas gribot negribot piezemē. Piemēram, Swedbank dati rāda, ka vairums sapņo par privātmāju ārpus Rīgas, taču hipotekāro kredītu tā piepildīšanai saņem tikai 15% klientu. Piecreiz lielāks skaits cilvēku šādā veidā iegādājas dzīvokli. Nolaišanās tuvāk zemei ir vērojama arī attiecībā uz dzīvojamo platību.

Nekustamo īpašumu kompānijas Arco Real Estate valdes locekļa Māra Laukalēja teiktais liecina, ka šobrīd tiek pirktas ievērojami mazākas ēkas – vidēji izmērā līdz 210 kvadrātmetriem, un to cenas svārstās no 85 000 līdz 150 000 eiro. Darījumi ar plašākām un dārgākām ēkām notiek salīdzinoši maz. Tas viss liek domāt, ka latvietis ir iegājis jaunā attīstības ciklā – izlauzies no hruščovku šaurības, tad ļāvies trekno gadu negausīgajām iegribām, bet šobrīd jau meklē ko ilgtspējīgāku.

Bez trekno gadu traumas

Vārds «latvietis» šai gadījumā jāuztver abstrakti. Pirmkārt, ar to domāts Latvijas iedzīvotājs, otrkārt, tas visdrīzāk neapzīmē vienu konkrētu cilvēku, kas laika gaitā mainījis savu attieksmi. Nekustamo īpašumu pircēju vidū pie teikšanas šobrīd ir paaudze, kas, visticamāk, iegādājas savu pirmo mājokli. Tie ir cilvēki, kas nedz neatkarības sākumā, nedz treknajos gados vēl īsti nebija sasnieguši maksātspējīgu vecumu.

Swedbank pārstāvis Normunds Dūcis pauž: bankas dati par 2017. gadu rāda, ka vidējais pircējs ir ar augstāko izglītību, vecumā 26–35 gadi, ar ienākumiem 1000–2000 eiro mēnesī. Līdzīga aina atklājas Arco Real Estate klientu vidū – īpašumu pērk apmēram 30 gadu jauns labi pelnošs speciālists ar augstāko izglītību.

Tie ir cilvēki, kas pieaugušā vecumā, visticamāk, nav guvuši traumu no trīs paaudžu sadzīvošanas hruščovkā un visdrīzāk arī nav personīgi apdedzinājušies trekno gadu skurbulī.

Viņi nāk ar savu skatījumu, kas, pēc visa spriežot, ir tālredzīgāks. Tiesa, fakts, ka īpašumus šobrīd galvenokārt iegādājas jaunā un vidējā paaudze, automātiski gan nenozīmē, ka viņi tos meklē tikai jaunuzceltos namos. «No visiem darījumiem sērijveida dzīvokļi veido 70–75%. Pirms pāris gadiem šā segmenta īpatsvars bija 80% no visu darījumu kopskaita, tagad līdz ar jauno projektu parādīšanos proporcija ir izmainījusies,» stāsta Arco Real Estate valdes loceklis Laukalējs.

Savukārt Rīgas centrā krities dārgo dzīvokļu darījumu skaits. Arī Swedbank dati liecina, ka trīs ceturtdaļas darījumu notiek ar dzīvokļiem tipveida vai pirmskara ēkās. Šobrīd populārākie ir 2–3 istabu dzīvokļi platībā 50–65 kvadrātmetri kādā no Rīgas mikrorajoniem, un to cenas ir ap 50 000 eiro.

Māja pļavā?

Interese par padomju laiku sērijveida dzīvokļiem ir likumsakarīga, jo pēc neatkarības no jauna uzcelti tikai nepilni desmit procenti no šobrīd pieejamā Latvijas dzīvojamā fonda. Iespējams, piesardzību pret šo segmentu veicinājusi arī nelabvēlīgā slava, kas jaunajiem projektiem velkas līdzi no treknajiem gadiem. Teju folklorizējies ir uzskats, ka šai periodā katrs, kam nebija slinkums, jebkurā purvainā pļavā varēja uz ātro uzbliezt mājas ar papīra sienām.

Tehnisko zinātņu doktors Juris Biršs norāda, ka ne vienmēr pie neapmierinošas būvniecības kvalitātes ir vainojama ļaunprātīga taupīšana. Problēmas sagādā arī tas, ka mūsu tirgus ir pārsātināts ar visdažādākajiem materiāliem, un nereti pietrūkst zināšanu, kā tie pareizi būtu jāizmanto. «Mūsu apstākļos ir ļoti labi jāpārzina būvfizikas novirzes, kas saistās ar mitrumu. Vidējā Latvijas temperatūra ir +5,7 grādi, tā tas ir simtiem gadu un nemainās pat šobrīd.

Savukārt vidējais mitruma līmenis mums ir 80% un pat vairāk. Nekur Eiropā tā nav – ne igauņiem, ne lietuviešiem, ne zviedriem, ne vāciešiem, ne krieviem nav tik augsts mitruma līmenis.

Izmantojot jaunus materiālus, mēs klausām ārzemnieku instrukcijām, bet tās nav domātas Latvijai,» viņš uzsver. Ik pa laikam tiek izslimota arī kopēšanas slimība. Proti, ja pasaka «skandināvu māja» vai «itāliešu māja», tad kaut kāda aina acu priekšā uzburas, bet pie vārdu salikuma mūsdienu «latviešu māja» nekas īsti neataust, tad nu neatliek nekas cits, kā periodiski iedvesmoties no dažādām citām zemēm. «Var izmantot jebkuru materiālu un pieeju, ja vien attiecīgajā klimatiskajā zonā to uzbūvē pareizi.

Tāpēc nevajag paskatīties ārzemēs, cik tur skaistas mājiņas, un uzreiz mēģināt to nokopēt. Vienbrīd Latvijā bija tendence būvēt somu saliekamās mājiņas, bet šeit tās uzvedas pilnīgi citādi nekā Somijā. Kur ir visas tās somu mājiņas? Nav, visas ir sapelējušas,» strikts ir Biršs.

Prasīgāks pircējs

Kā ir ar jauno projektu būvniecības kvalitāti patlaban? Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grinbergs saka, ka prakse būvēt tikai pārdošanai sastopama arvien retāk, jo attīstītājs ar šo būvi varot palikt viens pats: «Periods, kad būvējam pa lēto un pārdodam pa dārgo, ir beidzies. Tiek meklēta laba kvalitāte par saprātīgu cenu. Ekskluzīvās lietas šobrīd nav aktuālas. Primāri tiek skatīts, kā mājoklis kalpos ilgtermiņā, kādas būs izmaksas un enerģijas patēriņš » Grinbergs saka.

Pozitīva atbilde no būvnieka neizbrīna, tādēļ ar šo jautājumu vēršamies arī pie tiem, kas būvniecības kvalitāti uzrauga, – pašvaldību būvvaldēm. Mārupes Būvvaldes vadītāja Aida Skalberga norāda, ka ir grūti runāt par kopēju tendenci jaunajos projektos, jo kvalitāte ir atkarīga no konkrētā uzņēmēja, un situācijas esot dažādas. Savukārt Babītes novada pašvaldības pārstāve Ilze Aizsila atzīst, ka vairumā gadījumu būvniecības kvalitāte privātajā sektorā nav būtiski uzlabojusies, iespējams, pat pasliktinājusies. Taču arī viņa piebilst, ka šo vērtējumu neesot iespējams viennozīmīgi attiecināt uz kopējo būvniecības ainu Babītes novadā.

Konkrētāku situācijas vērtējumu sniedz Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvis Edgars Butāns – pēdējo aptuveni 10 gadu laikā būvniecības kvalitāte galvaspilsētā esot uzlabojusies. «Pirms krīzes, kad bija vērojams izteikts būvniecības kāpums, projektu attīstītājiem prioritāte bija būvēt visu un visur, turklāt pēc iespējas īsākos termiņos, daudz nedomājot par izmantojamo materiālu un darba kvalitāti, taču pēdējos gados situācija ir mainījusies.

Būvniecības kvalitāte ir uzlabojusies gan tāpēc, ka lielo projektu attīstītāji ir uzkrājuši vērā ņemamu pieredzi, gan arī tāpēc, ka krietni izglītotāks ir kļuvis arī pats pircējs.

Vēl pirms desmit gadiem potenciālo īpašumu pircējs novērtēja tikai vizuāli, bet tagad tiekot pievērsta uzmanība arī visas ēkas un to nesošo konstrukciju kvalitātei, izmantotajiem materiāliem, būvniecības metodei, attīstītāju un būvnieku reputācijai. «Bieži pirms darījumu veikšanas pircēji interesējas būvvaldē, cenošoties noskaidrot iecerētā īpašuma būvniecības vēsturi. Tāpat pēdējos gados cilvēki sākuši ļoti racionāli izvērtēt īpašuma funkcionalitāti.

Agrāk bija populāri iegādāties dzīvokļus ar lielu platību un daudz istabām, nepievēršot uzmanību, ka, iespējams, puse no īpašuma netiks izmantota lietderīgi, taču pašreiz tiek izvērtēta katra kvadrātmetra lietderība. Ņemot vērā šo tendenci, attīstītāji vairāk sākuši attīstīt neliela izmēra īpašumus, studijtipa dzīvokļus, kuru platība nereti nepārsniedz 25 kvadrātmetrus,» stāsta Rīgas Būvvaldes pārstāvis.

Ekonomisks mājoklis bagātajiem

Tēzi, ka nekustamā īpašuma pircējs Latvijā ir kļuvis gudrāks, apstiprina arī arhitekts Gatis Didrihsons, kuram šobrīd daudz sanāk strādāt ar ekonomisku daudzdzīvokļu namu projektēšanu. Pirms gadiem desmit ekonomiskais segments nebija īpaši interesants, jo visi centās apmierināt krējuma vajadzības. Tagad tās ir apmierinātas, pats krējums kļuvis mazāks, un notiek tirgus pārorientēšanās.

«Man kā arhitektam tā ir iespēja. Ir attīstītāji, kas par šāda mājokļa izstrādi maksā tikpat lielu stundas likmi, cik par ekskluzīvu projektu. Pie ekonomiska projekta izstrādes man pat ir jāpavada vairāk laika, lai es izdomātu, kā atmestu lieko.»

Didrihsons norāda, ka mājoklis ir ekonomisks tikai tad, ja to par tādu var saukt ilgtermiņā – tas netērē pārāk daudz resursu, ir optimāls izmērā, arī domājot par nākotnes perspektīvu. Piemēram, vai to varēs sadalīt vai kā citādi jēgpilni izmantot, kad bērni būs izauguši? Par ekonomiskiem projektiem šobrīd interesējoties arī ļoti turīgi cilvēki, kuri varētu atļauties milzīgu māju, ja vien to vēlētos.

«Cilvēks pārdomā, kur viņam aiziet nauda un vai īpašums patiešām ir tik svarīgs, lai par to atdotu 50% ienākumu. Ar lielajām mājām ar laiku rodas problēmas. Sākumā tur dzīvo ģimene, bet beigās viens pensionāru pāris, kuram tas viss ir jāuztur. Tas ir stāsts par dzīves kvalitāti. Latvijas mājokļa nākotni redzu sešu līdz astoņu dzīvokļu mājās, ne vairāk par četriem stāviem,» saka arhitekts, mudinot atturēties no amerikāņu sapņa par savu privātmāju un zaļu mauriņu katram.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs