Izcilais scenogrāfs un gleznotāts Ludolfs Liberts – ar mākslu līdz pēdējam elpas vilcienam

1938. gada 30. septembra žurnāls Atpūta vēsta, ka Valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves direktors Ludolfs Liberts 1. oktobrī svin 25 gadu mākslinieka darba jubileju. Fotoattēlā viņš redzams ar kundzi Amandu, māti Matildi, tēvu Mārci un audžumeitu Janu.

Kad tapa šī fotogrāfija, Libertu ģimene Rīgā dzīvoja nedaudz vairāk nekā trīsdesmit gadus. Seno Gaujas lībiešu pēctecis Mārcis Liberts tobrīd bija 75 gadus vecs vīrs, bet tirzmalietei Matildei Libertei, dzimušai Lācei, ritēja sešdesmit trešais mūža gads. Mārcis viņu bija apprecējis deviņpadsmitgadīgu, nu abu dēlam Ludolfam bija četrdesmit trīs – viņš jau pirms desmit gadiem bija saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, bet pirms gada – Grand Prix un zelta medaļu starptautiskajā izstādē Māksla un tehnika Parīzē.

Par Latvijas Valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves direktoru viņš bija kļuvis pirms trim gadiem, jo tobrīd mākslinieku bija pamanījis Kārlis Ulmanis – viņš bija tas, kurš izvēlējās direktoru. Liberts nu bija aizgājis no Nacionālās operas – pēc desmit ražīgi nostrādātiem gadiem –, jo darbus vairs nevarēja apvienot. Skaistā Amanda nu bija četrdesmitpiecgadniece – par vīru viņa bija divus gadus vecāka, bet mazajai Janai tobrīd bija vien trīs gadi.

Torņakalnā, Mazās Altonavas ielas mājā un darbnīcā, ģimenes sieviešu lolots, mākslinieks rada mieru pēc trauksmainās un darbiem pilnās darbadienas. Uz šo brīdi viņš mājās bija sarīkojis savu izstādi ar simt piecdesmit jauniem darbiem, kas bija tapuši pēdējo četru gadu laikā. Jūlijs Madernieks, starp citu, Libertu novadnieks, par šo faktu Jaunākajās Ziņās rakstīja: «Mūsu gleznotāju saimē Liberts gan vienīgais, kas ar savu talantu, apbrīnojamo centību un darba prieku spējis radīt sev un savai ģimenei tik priekšzīmīgi ērtu un moderni iekārtotu mājokli.

Gleznas var skatīt visur, bet skatīt tur, kur tās dzimušas, dubulta bauda.

Mākslinieka darbnīcas mājīgais siltums, kāda trūkst publiskām telpām, dara savu. Jau no ielas dārza pretējā galā caur zaļumiem redzama koši baltā divspārnu celtne, kurp no vārtiem ved taisna, rudens puķu iežogota eja. Mājas greznais vestibils, lokveidīgās kāpnes, lustra, sienas, griesti – viss pulētā ozolā ar melna un zelta uzsvaru var noderēt par priekšzīmīgas elegances paraugu. Ārzemēs māksliniekiem parasta lieta rīkot savās pilīs gleznu izstādes. Mūsu sētā Liberts ir pirmais tāda respektējama tikuma un eiropejiska kulturāla līmeņa ievadītājs.»

Šī izstāde mājās Libertam nebija pirmā. Kad Latvijas Mākslas akadēmija Libertam piešķīra izcila mākslinieka grādu, viņš kā arvien bija oriģināls un jau tad izvēlējās personālizstādi iekārtot pie sevis – Art Deco stila interjerā izvietojot simt divdesmit gleznas mājas abos stāvos septiņās telpās, bet dīvānus un krēslus noklājot ar zīmējumiem.

Toreiz mājā bija tikko uzbūvēts kamīns, kas bija jaunā keramiķa Viļa Vasariņa diplomdarbs Mākslas akadēmijā, paredzēts tieši šai ēkai. Izstādē bija apskatāmas galvenokārt gleznas, un mākslinieks skaidroja, ka laikā, kad teātra sezona iet uz beigām un viņam apnicis teatrālais skaļums, viņš ar lielāko baudu nododas glezniecībai.

Pirms šīs izstādes atklāšanas viņš žurnālistam Kārlim Krūmājam teicis: «Šai izstādē cenu ziņā es nokāpšu stipri zemu: jau par 50–60 latiem varēs dabūt prāvu gleznu.

Lai labāk gleznas iet tautā, nekā žurkas tās sagrauž šķūnītī.»

Pircēju bija daudz, jo izstādes atklāšanas dienā ieradās ap četrsimt viesu. Protams, tik lētas viņa gleznas bija tikai tajā dienā. Citkārt tās maksāja vairākus simtus, pat 1000 un vairāk latu. Tāpēc Liberta gleznas varēja atļauties vien turīgākie.

Šai pašā 1938. gadā par Libertu jau tika rakstīta monogrāfija, un tās autors Fricis Balodis ciemojās arī šai mājā, kur viņam bija iespēja skatīt daudz simtu Liberta gleznojumu gleznu un skiču. Viņš rakstīja, ka Ludolfs Liberts savās idejās, darbos un sasniegumos vienmēr ir spēcīgs, spilgts, īpatns un līdz ar to skaists, ar neizsmeļamu fantāziju, krāsu un formu bagātību – vienalga, vai viņa gleznās un skicēs tēlota daba un cilvēks, vai komponēta pasakaina ietvere, dekorācijas un tērpi teātra izrādēm, bet Jaunākās Ziņas rakstīja, ka ar Kārļa Zāles portretu Liberts izvirzījies spējīgāko portretistu priekšgalā. Tobrīd pasūtīt portretu pie Liberta bija gods.

Pirms Ludolfs satika Amandu

Pārdaugava Libertu ģimenei bija mīļa jau kopš 1907. gada, kad Mārcis Liberts tur noīrēja veikaliņu, lai dēlam nodrošinātu iespēju iestāties Ata Ķēniņa reālskolā, kur zīmēšanas stundas pasniedza Jūlijs Madernieks. Šai skolā Ludolfs sastapa arī Frici Bārdu, kurš mācīja latviešu valodu, dzejnieku viņš dievināja, labprāt rakstīja domrakstus, kurus pats ilustrēja. Vēlāk, ticis Madernieka studijā, audzēkņu izstādē Ludolfs jau pārdeva divus savus darbus, tiesa, vienu no tiem nopirka pats Madernieks. Viņš iedvesmoja Ludolfu apgūt arī vijoļspēli.

Sasmēlies Rīgas noskaņas un gudrības, Ludolfs gribēja ko vairāk un 1911. gada rudenī iesēdās vilcienā uz Maskavu – vecāki viņam svētīgi to ļāva. Nākamajā vasarā Ludolfs Rīgā aizrautīgi gleznoja Rīgas ostas skatus, Daugavu, bet, atgriezies Maskavā, pabeidza Glezniecības, tēlniecības un celtniecības skolu. 

Jau astoņpadsmit gadu vecumā viņu uzaicināja gleznot Kazaņas operai – izrādēm Klīstošais holandietis un Madame Butterfly.

Pēc tam turpat sekoja Karmena un Pīķa dāma. Tad viņš vēl nezināja, ka Karmena viņa dzīvē dos ko vairāk un dekorācijas būs jāglezno vēl trīsreiz dažādās vietās. Bet pirms tam pasaules karš deva vīrišķu rūdījumu – pamācījies Aleksandra kara skolā, praporščiks Liberts tika nosūtīts uz pulku Austrijas frontē. Tur viņu smagi ievainoja, cauršaujot kreiso plaušu. Vēlāk viņš guva kājas ievainojumu un saslima ar tīfu.

Tikai 1919. gadā Ludolfam izdevās atgriezties Rīgā ar Jura krustiem par drošsirdību un varonību kaujās un iestāties latviešu nacionālajā armijā, taču ievainojuma sekas neļāva iekļauties aktīvajā karadienestā. Drīz viņu par palīgu pieaicināja Nacionālās operas dekorators, tomēr, kad Pētera Stučkas lielinieki uzzināja, ka Liberts ir virsnieks, viņu rekrutēja Sarkanajā armijā, pēc kuras sekoja vācu gūsts, nometne, bēguļošana. Tikai 1921. gadā ar viltotiem dokumentiem Libertam izdevās atgriezties Torņakalna mājās pie vecākiem.

Noilgojies pēc krāsām, viņš atsāka gleznošanu, un ota fiksēja tuvāko apkārtni – Torņakalna ieliņas, Māras dīķi, tiltiņus un baznīcas.

Jau pēc diviem gadiem viņš kopā ar Konrādu Ubānu Rīgā rīkoja gleznu izstādi. Tur košos darbus pamanīja Nacionālās operas režisors Pjotrs Meļņikovs un uzaicināja Libertu kļūt par scenogrāfu. Tiesa, sākumā smokings pirmizrādēm bija jāīrē, taču ceļš uz popularitāti un slavu scenogrāfijas pasaulē bija sācies, jau debija tika uzņemta ar ovācijām.

Rainis savā dienasgrāmatā par sadarbību ar Libertu atstājis vairākus ierakstus, tostarp šos: 22.4.24. Atnāk Liberts un Siliņš, lai apskatu 5 skices Muromietim. Iznāks labi. 26.4.24. Vakarā ejam uz operu. Liberta dekorācijas. Viņam ir fantāzija, zina publikas garšu. 6.10.24. Liberts grib Zelta zirgu taisīt. Braucam tramā ar Libertu pie viņa mājās, izrāda ļoti priecīgs, daudz fantāzijas. Grib mani portretēt.

Viņi bija draugos. Kad 1927. gada rudenī Libertam bija personālizstāde Parīzē, Šarpantjē galerijā, Rainis rakstīja arī ievadvārdus katalogam. Rainis uzskatīja, ka Liberta darbos nav rutīnas un banalitātes, ka viņš vienmēr ir pats, savai fantāzijai uzticīgs.

Jau izstādes atklāšanas dienā tika nopirkti divi dekorāciju meti, ko iegādājās Francijas Kultūras ministrija un Luvras Dekoratīvās mākslas muzejs, bet Sevras manufaktūra piedāvāja māksliniekam apgleznot savu produkciju.

Vasarā pirms izstādes Liberts kā Latvijas delegāts bija piedalījies Universālās teātra savienības 1. kongresā un rakstījis vēstuli Rainim uz Rīgu: «Domāju, ka mūsu teātris vai opera ir tas produkts, kuru tūliņ varam jau kā eksporta mantu ar drošu sirdsapziņu rādīt Eiropai.» Viņš kā pareģis sajuta, kas vajadzīgs, lai piepildītu teātru kases. Un viņa scenogrāfija bija izcila. Arī no katra ārzemju ceļojuma Liberts prata pārvest vērtīgu pieredzi. Aptvēris, ka viņa darbi patīk, viņš to, protams, izmantoja – ne tikai labi nopelnot, bet arī kļūstot par daudzu izstāžu dalībnieku. Liberta māksla raksturoja viņu kā cilvēku un izsmeļoši vēstīja, ka viņam patīk viss skaistais.

Mīļotā Amanda

1924. gadā, kad Ludolfs paralēli darbam Mārstaļu ielā atvēra arī savu zīmēšanas un gleznošanas studiju, kurā mācīja interesentus studijām Mākslas akadēmijā, viņš liktenīgi iemīlējās. Skaistā Amanda uz Rīgas Nacionālo operu bija atbraukusi no Maskavas, lai kļūtu par Karmenu, bet Libertam bija jāzīmē kostīma skice. Lietišķā sadarbība izauga par mīlestību uz mūžu. 1926. gadā abi apprecējās un svinēja klusas kāzas tuvāko cilvēku lokā.

Aspazija un Rainis viņiem uzrakstīja apsveikuma telegrammu: «Divas dailes top viena. Divām saulēm lai spīd jūsu diena.»

Amanda bija dzimusi Trikātas pagastā, tēvs Ansis bija igaunis, izcils dārznieks, bet mamma Marija – latviete. Mūziku Amanda mācījusies Pēterpilī un divpadsmit gadus bija soliste Pēterpils un Maskavas operās. Nokļuvusi Rīgā, viņa kļuva par Nacionālās operas solisti un te nostrādāja līdz pat 1944. gadam. Vienā no 1933. gada žurnāla Zeltene numuriem atrodams plašāks materiāls par viņu. No tā uzzināms, ka Amandai vēl bija māsa un četri brāļi. Arī Igaunija viņu uzskatīja par savu mākslinieci, jo tēvs meitai bija labi iemācījis igauniski un viņa mēdza dziedāt arī Igaunijas valsts teātrī.

Jau Tērbatā, mācoties Puškina sieviešu ģimnāzijā un apgūstot arī klavierspēli, viņa sapņojusi kļūt par dziedātāju. Pēc skolas vairākus gadus strādājusi par mājskolotāju Pēterpilī, bet brīvajos brīžos sākusi mācīties dziedāt.  Zeltenei Amanda stāstīja: «Es neatkāpos no sava mērķa, man gāja ļoti grūti, veselība bija pat diloņa apdraudēta. Bet tas nepiespieda mani atkāpties. Ko darīt, kā darīt, ko un kam klausīt un ticēt – vispareizāk ļaut noteikt nojautai, dievišķai intuīcijai.»

Kad Pēterpilī nodibinājās Mūzikas drāma, Amanda iekļuva teātra korī. Un dziedāja tik pārliecinoši, ka jau pēc gada viņai sāka piešķirt solo partijas. Laimīgā loze bija izvilkta. Pārnākot uz Latvijas Nacionālo operu, materiālās saistības nebija tik izdevīgas, kā paliekot Pēterpilī, bet sirds aicināja būt kopā ar Ludolfu. Tiesa, viesizrādes un koncerti notika daudzviet, ieskaitot Parīzi, Londonu.

Par abu kopdzīvi viņa toreiz Zeltenei teica: «Šķiet, esmu izvilkusi savā laulībā pareizo lozi, jo visus šos gadus manā ģimenes dzīvē nav bijis ne mazākā mākonīša. Dzīvē un mākslā starp mums abiem ir pilnīgākā saskaņa. Mans vīrs, būdams īsts un plaša vēriena mākslinieks, ir mans pirmais, vistuvākais draugs, balsts un autoritāte. Viņš ir labākais un arī mans bargākais kritiķis, kuram es pilnībā ticu un paļaujos.

Mums abiem, izņemot mākslu vadītās dzīves, citas nekādas dzīves nemaz nav. Mums ir viss no mākslas un viss mākslā.

Māksla prasa visu vai neko. Māksla ir greizsirdīga, un mums abiem būt viņai uzticīgiem nav grūti. Un tā iet dienas un gadi, kas visi ziedoti mākslai un atkal mākslai.»

Savi pēcteči Amandai un Ludolfam nepieteicās, tāpēc viņi pieņēma audžumeitiņu –1935. gadā dzimušo Melitu Janu Kaudzīti – un deva viņai savu uzvārdu. Vecvecāki Mārcis un Matilde viņu mīlēja kā savu mazmeitiņu.

Aizceļoja ar veiksmi padusē

Piemērojušies kara laikam un palikuši savās vietās līdz pēdējam, aptverot iespējamās represijas, 1944. gada augusta beigās Liberti pameta Rīgu un devās piespiedu emigrācijā. Kara beigas Ludolfs ar Amandu un Janu sagaidīja Vīnē, kur paspēja pagleznot baznīcas un katedrāles, kādu gleznu pat pārdot un ziemā mākslas galerijā savus darbus arī eksponēt. Vecāki palika Rīgas mājā, kas tika sadalīta. Vienā no dzīvokļiem izmitināja gleznotāju Francisku Varslavānu, kas ar tuberkulozi slims bija atgriezies no evakuācijas un palicis bez pirmskara darbnīcas. Daļu gleznu, metus un dekoratīvu kostīmu zīmējumus tuvākajos gados pārņēma muzejs, daļa palika mājā.

Tikmēr pats Liberts no Vīnes jau pēc pusotra gada devās uz Eslingeni, kur amerikāņu okupācijas zonā bija izveidojusies latviešu kopa. Te dibinātā Mākslas skola ļāva cerēt uz nākotni. Kad 17. novembrī Eslingenē atklāja latviešu tēlotājas mākslas un amatnieku darbu izstādi, protams, tur bija arī Liberta darbi.

Viņš mērķtiecīgi iesaistījās vācu mākslas apritē. Un tas viņam izdevās, jo palīdzēja biznesa gēns.

Ne velti bēgļu gaitās viņš līdzi bija paņēmis monogrāfiju un albumus par sevi – ne tikai latviešu, bet arī vācu valodā, kas bija izdoti 1943. gadā. Tie bija svarīgi, lai prezentētu sevi likteņa ceļu galamērķos.

Četrdesmito gadu beigās, kad daudziem no Latvijas izceļojušiem radās iespēja pārcelties uz dzīvi ārpus Eiropas, par to izlēma arī Liberti. 1950. gadā ģimene par dzīvesvietu izvēlējās Ņujorku. Tam, ka jau martā Ludolfs te varēja sarīkot savu pirmo personālizstādi un kļūt par pedagogu Ņujorkas pilsētas koledžā, kur vadīja eļļas glezniecības klasi, liela nozīme bija viņa iepriekšējiem panākumiem starptautiskajās scenogrāfijas izstādēs Eiropā un Amerikā.

Jau pēc gada Liberts kļuva par vienu no nedaudzajiem latviešu māksliniekiem, kas jaunajā mītnes zemē ar gleznošanu un pedagoga darbu nodrošināja iztiku sev un ģimenei.

Veiksmīga bija iekļūšana vienā no Manhetenas 57. ielas gleznu galerijām: tas bija nerakstīts likums – kurš gleznotājs te iekļuvis, to kontinents atzinis par izcilnieku.

Diemžēl uzdeva veselība, tika atklāta nedziedināma kaite, taču Liberts slikto pašsajūtu centās kompensēt ar gleznošanu, un ar lielu atbildību gatavojās personālizstādei Barbizon Plaza mākslas galerijā Ņujorkā, kas notika 1951. gadā. Tā bija vispār pirmā latviešu mākslinieka darbu skate Ņujorkā. Atlasīt darbus nebija viegli, jo pēc Latvijas atstāšanas Austrijā un Vācijā jau bija tapušas četrsimt gleznas, un Amerikā pusotra gada laikā arī jau bija pabeigtas vismaz pusotra simta. Izstādi atklāja 4. septembrī, taču viņš pats to neredzēja, jo ārstējās slimnīcā.

Amanda uzņēmās visas izstādes organizatoriskās rūpes. Ārstēšanās turpmāk prasīja ievērojamus līdzekļus, tomēr Liberts turpināja gleznot un rīkot personālizstādes, kļuva arī par priekšsēdi Trimdas muzeja valdei.

Kārtējās izstādes atklāšanā 1953. gadā viņa glezna ar Rīgas torņiem tika dāvināta jaunievēlētajam ASV prezidentam Dvaitam D. Eizenhaueram.

Iniciatīvu savākt līdzekļus, lai Libertam samaksātu par šo gleznu, uzņēmās laikraksts Laiks, un nauda, protams, bija labs atbalsts sirgstošajam. Glezna nokļuva prezidenta darba kabinetā, bet par Libertu tika sagatavots raksts žurnālam Life, un prezidenta kabinets ar Liberta gleznu nokļuva uz žurnāla 1956. gada 12. marta numura vāka. 

Nu Liberta gleznas atradās ne tikai Eiropas lielāko muzeju krātuvēs, bet arī Baltajā namā Vašingtonā. Astoņi Liberta Amerikas gadi publikai deva 11 personālizstādes. Tikmēr padomju laika Latvija viņu maz pieminēja, taču atcerējās, jo pēc savas 60. dzimšanas dienas Liberts laikrakstā Laiks bija publicējis paša parakstītu pateicību: «Necerēti, negaidīti un, galvenais, nepelnīti saņēmu daudz jauku un mīļu sveicienu un laba novēlējumu no tuvām un ļoti tālām zemēm – arī no dzimtenes. Man gauži žēl, ka šajā gadījumā labvēļiem, kas sniedzas daudzos simtos, nespēju pateikties personīgi. Laipni lūdzu atļaut ar šīm rindām liekt pateicībā galvu, klusībā cerot vēl pagūt veikt kaut daļiņu no tā, ko veikt esmu gribējis, bet neesmu varējis vai paspējis.» Tobrīd viņam bija palikuši mazāk kā četri dzīves gadi.

Laikraksts Laiks 1959. gada 14. martā, trīs dienas pēc Ludolfa Liberta nāves, rakstīja, ka mākslinieks gleznojis pat tad, kad aizkuņģa dziedzera slimības dēļ spējis piecelties no gultas tikai uz dažām stundām dienā, un atzīmēja, ka slimība mākslinieku bija mocījusi daudzus gadus, bet viņš tai bija neatlaidīgi pretojies ar lielu izturību. Arī laikraksts New York Times viņu pieminēja ar plašu nekrologu, savukārt dzimtenē žurnāls Māksla rakstīja: «Zināms, ka mākslinieks līdz pēdējam dzīves cēlienam, pat būdams slims, nodevies vienīgi darbam.

Viņa pēdējās gleznas ir Dzimtenes krasts un Latvijas lauku sēta, kas norāda, kādas ilgas mitušas viņa dvēselē.»

Savā testamentā Liberts ierakstīja vēlēšanos, lai viņa gleznas pēc nāves nonāktu Latvijā tad, kad tā būs atkal brīva un neatkarīga valsts. 1986. gadā Valsts mākslas muzejā sarīkoja pirmo viņam veltīto pēckara izstādi, bet Liberta pēdējā vēlēšanās tika izpildīta 1993. gadā, kad no Ņujorkas uz Rīgu atceļoja 357 gleznas un dekorāciju meti, nonākot Valsts mākslas muzejā. 1995. gadā, atzīmējot Liberta 100. dzimšanas dienu, viņa darbi bija skatāmi retrospektīvā izstādē izstāžu zālē Latvija.

Mākslas zinātnieks Guntis Švītiņš, kurš par Libertu daudz rakstījis un gatavoja arī šo izstādi, atzīst: «Ar Ludolfu Libertu kopā strādājam kopš 1995. gada, bet arī šodien jautājumu Libertam man netrūktu, un mēs droši vien pavadītu vairākas stundas sarunās par ļoti dažādiem jautājumiem.»

Viņš zina, ka Libertu adoptētā meita Jana Ņujorkā aizbēgusi no mājām un apprecējusies ar holandiešu tirgotāju. Precējusies kļuva par Janu Liberti Austell. Janas meita izvēlējās militāro karjeru un kļuva par ļoti aktīvu un uzņēmīgu dāmu. Kontakti ar Janas meitu viņam gan diemžēl ir pārtrūkuši. Amanda nodzīvoja līdz 1981. gadam.  

Dzimtā māja šobrīd pucējas

Libertu nams Pārdaugavā nebija ciemiņiem viesmīlīgs, bet, meklējot Liberta pēdas dzimtajā Tirzas pusē, man izdevās paviesoties viņa dzimtajos Valdiņos. Tā ir māja, par kuru savas nepabeigtās, radošajam mūžam veltītās grāmatas manuskriptā mākslinieks pats rakstījis: «Man gribētos uzgleznot dzimto māju Tirzā. Māju tā uzgleznot, lai jūt, ka tur sirds guļ.»

Mākslinieka dzimto māju tagad vasaras plenēros glezno bērni, jo māju tagadējais saimnieks Gunārs Troška te rīkojis jau divus labdarības pasākumus bērniem. «Darbus ierāmējām un vedām dāvināt uz pansionātu, cilvēki tur ļoti priecājās,» man stāsta Mārtiņš Kaspars, saimnieka draugs un meistars, kurš palīdz māju remontēt un restaurē visu, kas saglabājies zem vairākām remontu kārtām daudzu desmitu gadu garumā.

Saimnieks viņam lūdzis izkurināt arī krāsni, lai istabā silti. Mārtiņš saka: «Laipni lūgti Valdiņos! Te ir mape ar cesvainietes, vēsturnieces Māras Evardsones savākto materiālu par mākslinieku. Viņas vecmamma te dzīvojusi, un Māra pati kā meitene vasarās pie viņas mitusi. Pagaidām izremontētas divas istabas. Tajā, kuru restaurējam tagad, plānots izvietot Liberta gleznu reprodukcijas, lai taptu atceres vieta.

Kad māja 2015. gadā mantošanas kārtā nonāca saimnieka īpašumā, tā bija ļoti nolaistā stāvoklī. Te dzīvoja viņa tante, bet padomju laikā te bija vairāki dzīvokļi un dzīvoja trīs ģimenes. Cenšamies saglabāt tā laika grīdas un griestus, kas ir sava laika amatniecības meistardarbs. Vienā istabā atklājām unikālu pārsegumu ar sijās iekaltiem apšuvumu dēlīšiem. Izcils amatniecības meistardarbs. Notīrījām arī nokrāsotās krāsnis.»

Valdiņu mājas pirmo reizi Tirzas muižas revīzijās parādījās 1826. gadā, tās atrodas uzkalnītē, ļoti šaurā mežā strēmelē. Šobrīd robeža ar Latvijas valsts mežu īpašumu iet gar pašu mājas sienu. Šai mājā Jāņa Lāča un Maies ģimenē ir dzimuši viņu bērni, arī jaunākā meita Ludolfa māte Matilde Alvīne Lāce. Kad Matilde apprecējās ar Mārci Libertu un piedzima dēls Ludolfs Aleksandrs, ģimene drīz pārcēlās uz Tirzas muižas brūzi, kur viņiem bija ierādīta istaba ar virtuvi. Matilde bija valodīga un jautra, tēvs – stingrs.

Un vēl Ludolfam bija septiņi krustvecāki! Viena no krustmātēm bija muižas pārvaldnieka sieva Karolīne Vilhelmīne Perlbaka, slavenā operdziedātāja Marisa Vētras vecāmāte.

Ar viņas gādību Ludis varēja apskatīt arī kungu māju ar greznām istabām un mēbelēm, bibliotēku un gleznām.

Vēl viena no krustmātēm bija viņas meita Emma Malvīne, Marisa mamma. Uz skaistajiem Valdiņiem Ludolfs devās pie vectēva un vecāsmātes. Tur toreiz bija olnīca ar kļavām, kūts, rija. Vectēvs Jānis no saviem bērnu bērniem Ludi bija iemīļojis visvairāk un mēdzis teikt, ka no šī zēna iznāks īsts vīrs. Vecāmāte Maie Ludolfu iemācīja vispirms apaut labās un tad kreisās kājas pastalu – tā apavus viņš vilcis vēlāk visu mūžu. «Droši vien šī māja cara laikā celta pēc kāda vācu projekta, jo nav raksturīga latviešu mājām, kur nebija vannasistabas, bet te tāda bija ieprojektēta mājas vidū un izmūrēta ar ķieģelīšiem vissiltākajā vietā starp diviem skursteņiem. Arī tualetes būdiņa bija mājā pie ieejas,» izrāda Mārtiņš Kaspars.

Šai mājā un Tirzas muižā Tirzas upes senlejā Ludis, kā toreiz mēdza saukt Ludolfu, pavadīja savus pirmos septiņus gadus, un viņa prātā sagūla lauku sētas dzīves un skaistās apkārtnes gleznaino ainavu iespaidi – pie muižas bija parks, dīķi, zirgu manēža. Jau šai Tirzas laikā viņš no priežu mizām taisīja kuģus, skatījās grāmatas ar attēliem un arī sāka skicēt pirmos zīmējumus. Kad Ludolfs jau bija skolnieks, Valdiņos vasarās viņš pie vecvecākiem arī ganos gāja – ganīja ne tikai cūkas, bet arī aitas un govis. Te viņš ir mīcījis arī linus, un mācījies no vectēva, kā bites kopt un puķes audzēt. Un te viņam iepatikās ceriņi. Viņš pats rakstīja: «Tie mani ziedi. Tie mani vienmēr satrauc. Kas tā par māju bija dzimtenē, kurai nebij’ klāt ceriņkrūma!» Ceriņmīlestības vārdā 1926. gadā tapa arī viņa glezna Ceriņu laiks Tirzā.

Nākampavasar ceriņus Tirzā stādīs, Libertu atceroties. «Ceriņu laikā stādīsim ceriņus, vismaz katrai viņa desmitgadei pa vienam krūmam,» man tagad saka tirzmaliete Alda Alberte, Tirzas kultūras nama un amatierteātra vadītāja. «Šogad Libertam palika 125 gadi, un bija paredzēts pasaules tirzmaliešu saiets un plenērs. Tā kā viņa pēdējā vēlēšanās bija uzgleznot savu dzimto māju, man ienāca prātā, ka mēs varētu zīmēt tās senās Tirzas viensētas, kas saglabājušās no Liberta laikiem, lai saglabājas bildēs. Covid-19 dēļ visu pasākumu kompleksu – arī nakts gleznošanu, kas viņu fascinēja, saullēkta piedzīvošanu, maizes cepšanu un pēršanos pirtiņā – atcēlām uz nākamo gadu, kad pieminēsim arī Marisu Vētru, jo viņi bija sirsnīgi draugi.

Abi ir fenomenāli cilvēki, un Tirzā viņus mīl joprojām. Mariss Vētra teicis, ka Liberts bija fantasts, kurš redzēja pāri laikmetiem. Kad pirms divdesmit pieciem gadiem bija Liberta simtgade, izdomāju, ka vajag uz Tirzu atvest viņa gleznas. Tagad tas vairs neizdotos, bet toreiz aizbraucu uz muzeju pie Māras Lāces, viņa man uzticēja divdesmit gleznas. Uz Tirzu atvedu ar busiņu un zemessargiem.

Gleznas pie mums bija nedēļu, un katru nakti kultūras namā zālē tām blakus gulēja divi zemessargi ar ieročiem.

Toreiz dzīvs bija Liberta mammas radinieks Mārtiņš Lācis, viņš varēja pastāstīt savas atmiņas un iedegt dzimšanas dienas sveces.»

Alda Alberte ir dramatizējusi izrādi Liberts. Lepnums. Tirza, kurā ir ainas no laika, kad Liberts dzīvoja Tirzā un vēlāk brauca turp ciemoties. «Rudenī atsākam to rādīt, lai vietējam cilvēkam būtu ieskats par to laiku, kad te dzīvoja vismaz trīsreiz vairāk ļaužu.»

Vaibsti atpazīstami rados

«Cik līdzīgs tagad viņam ir mana tēva māsīcas dēls!» skatoties Ludolfa Liberta jaunības fotogrāfiju, saka Līga Lāce, Valdiņiem tuvējo Jaunjostu māju saimniece. Viņas vectēvs Otto Lācis bija Ludolfa brālēns. Ludolfa mammas Matildes brālis Kārlis Lācis, Līgas vecvectēvs, arī dzimis Valdiņos. Kad apprecējās, ar sievu Jūli Rubeni aizgāja no mājām un dzīvoja Galgauskas pagastā. Matildes un Kārļa māsa Emma apprecējās ar Kārli Lūsi un aizgāja dzīvot uz viņa mājām, kuras nu sauc Jaunjosti. Tagad te dzīvo Līga.

«Padomju gados neko par šīm mājām nezināju. Tā kā māja bija piederējusi mana vecvectēva māsai Emmai, laikā, kad sāka atgūt īpašumus, arī mans tēvs Mārtiņš Lācis atguva šo īpašumu un pārcēlās uz šejieni. Tas bija deviņdesmito gadu sākums. Mājas ir pamatīgas, te bijusi liela saimniecība. Tā kā te senči dzīvojuši, arvien aizdomājos, kā bija te, kad viņi dzīvoja. Droši vien to cēlis Kārļa Lūša tēvs, jo mājai saglabājies iegravēts arī celšanas gads – 1884. gads. Kārlis pats dzimis 1865. gadā. Un kopš seniem laikiem mājas daļu rotā skaisti koka apšuvuma dēlīši. Emmai un Kārlim bērnu nebija. Kad mana dzīve sagrozījās tā, ka bija jāmeklē jauna dzīvesvieta, es atnācu uz šejieni. Pēc šķiršanās esmu atguvusi savu dzimto uzvārdu. Man ir dēls Kaspars.»

Līgai interese par radu rakstiem sākās jau studentes gados, nu dzimtas rakstu meklējumi atsākušies ar pilnu sparu.

To, ka gleznotājs Liberts ir rados, zinājusi arvien, jo viņš pozicionēts kā slavenākais radinieks, tagad žēl, ka par mākslinieku netika parunājusi ar savu vectēvu.

Kad radusies dziļāka interese, vectēva vairs nebija. Tagad labs palīgs viņai ir Galgauskas pagasta rakstveža Alvila Klēbaha sagatavota, bet neizdota grāmata par Galgauskas pagasta mājām. Tā kā Līgas māja, kur pie viņas ciemojos, atrodas vien pāris kilometru no Galgauskas pagasta, arī tā šai manuskriptā pieminēta.

Daudz ziņu sameklējusi baznīcas grāmatās. Par vectēva brālēnu Ludolfu Libertu viņai nu iekārtota atsevišķa mape, kurā ir arī vācu laikrakstos atrodamā informācija par viņa izstādēm. «Mani pētījumi vēl ir procesā, un esmu formāta meklējumos, kā dzimtas koku sastādīt uzskatāmu un līdz šodienai. Arvien rodas jaunas mīklas, piemēram, līdz šim visiem stāstīju, ka Jānim Lācim un Maiei bija četri bērni, bet nu man uzradās mīkla, ka, iespējams, ir vēl viens, visdrīzāk māsa Ludolfa mammai Matildei, tāpēc atkal esmu meklējumos.

Diemžēl nezinu, vai Ludolfs ar maniem radiem sarakstījās, kad 1944. gadā devās prom, taču zinu, ka mans onkulis – tēva brālis – Ludolfa mammu sauca par Libertmāti, un pie viņas Rīgā mitinājās. Pavisam nesen manu krājumu ar vairākām fotogrāfijām papildinaja tēva māsīca Ilze, to vidū arī kartīte, kuru viņas mammai, mana vectēva māsai Olgai atrakstījusi Amanda Liberte. Īpaša man ir fotogrāfija, kur redzams mans vecvectēvs Kārlis ar Jūli un saviem sešiem bērniem, tur arī mans vectēvs Otto, viņi bija ar brāli Kārli dvīņi, var redzēt, ka līdzīgi,» stāstot Līga saudzīgi noglāsta senās bildes.

Tikpat saudzīgi viņa glabā Ludolfa Liberta gleznu, ko saņēmusi no sava tēva un ko viņam bija atstājis viņa tēvs. Gleznā, kas ir no Liberta gleznošanas pirmsākumiem, redzamas Līgas vecvectēva māja Meiši Galgauskas pagastā, to tagad vairs nav. «Onkulis man stāstīja, ka vasarās devies pie Lūšiem, kas tad bija manu tagadējo māju saimnieki. Daudzu radu mājas tātad bija tuvu cita citai. Tā kā gribas izzināt visus radus, šobrīd arī kapos pētu senos pieminekļus, kas datēti ar tūkstoš septiņsimtajiem gadiem, cenšos atšifrēt radniecību. Gribu izpētīt visu likteņus.

Šobrīd Tirzā ir vien ap astoņiem simtiem cilvēku. Toreiz, kad Ludolfs Liberts piedzima, bija cits iedalījums, taču šī vieta allaž bijusi mazliet nostūris,» saka Līga un atzīst, ka arī pašai skolas laikos paticis zīmēt, tomēr viņa kļuva par vācu valodas skolotāju, profesijā nostrādāja trīsdesmit gadus. «Par citiem profesionāliem māksliniekiem dzimtā man nav zināms, ir tikai amatieri,» smej Līga.

Materiāls publicēts 2020. gadā žurnālā IEVAS Stāsti Nr. 23.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.