Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
1
-
Spoki aizdzen uz Vāciju
«Savu karjeru gan sāku ar brāļa dziesmām, taču viņš par to neko nezināja. Ar Igo, kas patiesībā ir mans pusbrālis – mums ir viens tētis –, man ir ļoti labas attiecības. Kad esmu Rīgā, dzīvoju pie viņa. Faktiski viņš man ir kā tētis. Igo priecājas par manu veiksmi, pamāca mani. Es arī uzklausu, pretī nelecos, jo viņš ir vecāks, pieredzējušāks. Mums ir sešu gadu starpība.
Kad Igo pateica, ka ir slims ar C hepatītu, reaģēju pilnīgi normāli. Arī pārbaudīties negāju. Zinu, ka esmu vesels, lai gan analīzes joprojām neesmu nodevis. Toreiz neiespringu par to. Bet ļoti smags laiks man bija, kad Igo cieta avārijā. Pirms nepilna gada bija miris mūsu tēvs.
Viņš gāja bojā traģiski, tas bija tik nevajadzīgi… pat muļķīgi.
Nelaimes gadījums – viņu nosita elektrība. Bija agrs vasaras rīts, zāle vēl rasā, bet tētis plikām kājām pļāva zāli. Raujot ārā vadu, viņš kaut kā nejauši pieskārās kontaktam un uz vietas bija beigts. Tētim bija gandrīz sešdesmit gadu, bet viņš izskatījās tikai uz četrdesmit. Man bija ļoti smagi. Visur rādījās tādi kā spoki, mājā nevarēju ieiet, murgoju… Jutos tik slikti, ka nolēmu aizbraukt. Kādus trīs mēnešus dzīvoju un strādāju pie draugiem Vācijā.
Kad Igo cieta avārijā, domāju – cauri būs ar viņu. Šķita, labākajā gadījumā viņš visu mūžu paliks uz gultas. Ieraugot Igo slimnīcā, man kļuva slikti, gandrīz noģību, mājās pēc tam bieži raudāju. Taču, skat, kā viņš dzied, skrien… Es apbrīnoju Igo spējas. Viņš ir stiprs cilvēks, un tas noteikti viņu arī paglāba.
Bērnībā mēs ar brāli redzējāmies reti, jo dzīvojām katrs savā rajonā. Kad tētis gāja apciemot lielo dēlu, viņš ņēma mani līdzi. Tā mēs pamazām sapratām, ka esam brāļi, un sākām tusēt kopā. Raksturi mums mazliet ir līdzīgi – abi esam radoši, pārpilni ar idejām.
Pirms diviem gadiem Liepājā nodibināju pats savu ierakstu studiju «FMSOUNDSTUDIO». Nu jau tā ir ļoti noslogota… Pat mūziķi no Rīgas brauc ierakstīt dziesmas. Pēdējais lielākais projekts, kas ierakstīts manā studijā, ir Andra Ērgļa soloalbums. Ar Andri esam kopā muzicējuši grupā Fomins un Kleins, kurā viņš spēlēja bungas.
Kad Andris Zvaigžņu lietū bija žūrijā, viņš smējās – Viņa raud esot Laimoņa dziesma. Patiesībā tas mums Liepājā ir tāds joks, jo pie mums uz studiju nāk kāds cilvēks ar garīgām problēmām. Savulaik viņš ļoti gribējis kļūt par mūziķi. Reiz viņš atnāca un teica: «Tu te beidz, Fomin, Viņa raud ir mana dziesma!»
Un tā tas arī aizgāja. Patiesībā viņš ir ļoti labsirdīgs. Agrāk Laimonis bija Līvu fans. Kad sāku spēlēt ar Tomasu, viņš palika tā kā pa vidu – te pie mums, te pie Līviem… Laimonim ļoti patīk roks.
Bet vispār manā studijā dziesmas ieraksta daudzas Liepājas jaunās grupas. Nav jābrauc uz Rīgu, jāmaksā par benzīnu, par autostāvvietu, ēdienu… Jaunajiem arī mēģinu palīdzēt, piešķirot atlaides. Mēs pat paši dažkārt kādu finansējam – ja jūtam, ka puikām ir potenciāls. Man dzīvē neviens nekad tā nav palīdzējis, un es zinu, cik man toreiz bija grūti. Ir jāpalīdz citiem. Dievs to visu redz, un gan jau tev tas nāks atpakaļ.
Man ir ideja izveidot savu ierakstu studiju Liepājā, piemēram, Liepājas rekords vai Liepājas ierakstu kompānija. Liepāja taču ir mūzikas galvaspilsēta! Vismaz noteikti bija. Un arī būs!»
