Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
1
-
Svētdienās cepam pankūkas
«Ar tēti kopā nodzīvoju gadus desmit. Viņš strādāja par taksistu, tāpēc mājās bija reti. Es pārsvarā dzīvojos ar omīti. Pati mīļākā omīte man gan bija no mammas puses. Viņa man deva naudu, es pat čiepu to no viņas maciņa, un oma zināja, bet neko neteica. Viņa mani ļoti, ļoti mīlēja. Tas bija skaists laiks – mēs visur kopā gājām, viņa mani lutināja…
Savukārt tēta mamma bija diezgan šerpa, taču sadzīvojām labi. Viņa ļoti garšīgi gatavoja ēst, rūpējās par mani. Domāju, no tēta mammas man ir ticis arī tas pavāra talants. Jā, pēc izglītības esmu pavārs tehnologs!
Liepājas 5. vidusskolā pabeidzu pamatskolu – klasi ar vācu valodas novirzienu.
Sekmes bija sliktas, pats huligāniņš, tāpēc man pat draudēja ar specskolu.
Lai es tur nenokļūtu, tētis mani gandrīz ar varu aizsūtīja mācīties uz Kandavas sovhoztehnikumu. Pieteicos automehāniķos. Konkursu, protams, neizturēju. Nopriecājos, taču tētis teica: nē, atpakaļ uz Liepāju nebrauksi! Mācies vienalga par ko, bet atpakaļ nebrauksi. Nolēmu – davai, jāmēģina iestāties pavāros. Uh, super, tagad esmu pavārs tehnologs! Strādājis savā profesijā gan neesmu, izņemot to mazo laiciņu, kad gāju praksē, bet iemaņas man ir un pagatavot ēdienu protu labi. Tagad šīs zināšanas īstenoju mūsu ģimenes virtuvē. Man patīk gatavot, tikai nav laika un pie plīts stāvēt sanāk reti. Svētdienās pie Fominiem parasti cep pankūkas. Tiesa gan, šova laikā cepšana notiek tikai tad, kad atbraucu es – darba nedēļas sākumā. Taču šo tradīciju mēs noteikti atjaunosim un svētdienās mūsu māja atkal smaržos pēc rauga pankūkām.
Varbūt kādreiz man tās pankūkas jau ir līdz kaklam, bet process, kad puikas paši raudzē mīklu, paši cep un paši dara visu pārējo, tas ir ko vērts. Viņiem ļoti patīk ņemties pa virtuvi. Varbūt dienās būs pavāri. Un es būšu resns, jo bērni mani paēdinās, kad būšu sirms, vecs onkulis. (Smejas.) Jā, starp citu, tā man ir tāda klusa sāpe – gribu būt resnāks, bet nesanāk… Ēdu labi, arī jūtos normāli, bet labumā neiet. Bērnībā gan biju diezgan apaļīgs puika, bet tad augu un kļuvu arvien tievāks. Kad aizbraucu koncertēt uz kādu citu pilsētu un izeju pastaigāties, tad arī sākas. Ja vēl trāpās aiziet uz tirgu…
Parasti dzirdu vienu un to pašu: re, kur Fomins, nabadziņš. Tev mājās nedod ēst? Še, ņem…
Mājās braucu ar pilnām rokām – man sadod kartupeļus, burkānus, medu… Vispār no cilvēkiem esmu mazliet noguris. Nekāds mājās sēdētājs gan arī neesmu, drīzāk tāds impulsīvs – kā dzenskrūve kuģim. Man nemitīgi rodas jaunas idejas, nevaru mierā nosēdēt. Un, lai gan ar ģimeni vairāk laika it kā pavadām mājās, es tik un tā atrodu, ko darīt. Man mūžīgi vajag ar kaut ko paķimerēties. Agrāk pats taisīju remontu, tagad gan to visu uzticu speciālistiem, lai gan māku pat flīzes likt. Nav vairs laika…
Līdz šovam vienīgā brīvdiena man bija svētdiena, tagad pat tās vairs nav, jo piektdienās un sestdienās koncertēju. Ģimeni nedēļā redzu divas dienas. Taču bieži vien sieva brauc man līdzi uz šovu. Bērni gan retāk, jo pirmdienās viņiem agri jāceļas uz skolu un stundas bieži nedrīkst kavēt.
Vispār piedalīties «Zvaigžņu lietū» piekritu pēc ilgām pārdomām. Man pēkšņi piezvanīja no LNT un paziņoja, ka izskatījuši manu kandidatūru. Pakonsultējos ar draugiem. Daudzi teica, lai nepiedalos, citi – lai noteikti izmantoju izdevību. Nu, rezultāts ir zināms. Protams, ja man nepateiktu, ka pārī ar mani dziedās Ieva Pļavniece, diezin vai būtu piekritis. Viņa ir laba aktrise, arī dzied un labi izskatās. Bez augstpapēžu kurpēm viņa nav garāka par mani, mums abiem sakrīt gaumes… Teicu: labi, es dziedāšu. Kaut kur taču ir jāpiedalās, turklāt gribēju izmēģināt sevi citā ampluā. Līdz šim esmu tikai dziedājis, bet te arī aktiermāksla jāprot un daudz kas cits. Nenoliegšu, arī atpazīstamība noder.»
