Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Liela daļa jūsu bērnības pagāja internātskolā – vai šis laiks jūs trenējis tam, ka ne visas emocijas ielaižat sevī?
– Noteikti. Agrā jaunībā, protams, par to nedomā, bet vēlāk esmu analizējis gan emocijas, gan attiecības ģimenē. Mātes mīlestība… nu, tās man nebija.
– Bet jūsu mamma bija dzīva?
– Mamma bija dzīva, tēvs pameta ģimeni, kad tikko biju sācis iet skolā. Esmu ar mammu mēģinājis par šo runāt, bet viņa īpaši nevēlējās to apspriest. Ar ko tad internātskola atšķiras no bērnunama? Ne ar ko daudz… Mācījos Kandavas internātskolā, biju tur no svētdienas vakara līdz sestdienas vakaram, un viena diena mājās. Vēl vasaras brīvlaikā.
Dzīvē sanāca tā – kā pirmajā klasē sāku dzīvot internātā, tā turpināju līdz pat divdesmit divu, divdesmit trīs gadu vecumam. Un tikai pēc tam iepazinu mājas dzīvi. Internāts Kandavā, skola Jelgavā, pēc tam armija, pēc armijas milicija un milicijas skola – viss aizgāja vienā skrējienā. Skaidrs, ka tas traucēja. Bet arī daudz palīdzēja – tajā, kas attiecas uz izdzīvošanu.
Tu visu laiku cīnies par sevi. Par vietu zem saules un vietu uz poda.
Nepārtraukti jācīnās, lai būtu. Tas atstāj ne tikai pozitīvas pēdas – jā, kļūsti ļoti patstāvīgs, bet ģimenes mīlestība tiek atņemta.
Taču līdz tam, kad sāku iet pirmajā klasē, vecāki man paguva iedot laukos dzīvojoša cilvēka attieksmi pret darbu, pret dzīvi. Un par to esmu viņiem pateicīgs – par ieaudzināto darba mīlestību un atbildību par to, ko dari, pret cilvēkiem un pienākumu.
Pēc internātskolas uz armiju aizgāju kā uz mājām.
– Jo tās ir līdzīgas vides?
– Jā, protams! Redzēju, kā cilvēki cīnās, nav gatavi šādai dzīvei, kā salūst. Jo nav iemācīti pat gultu saklāt, visu laiku kāds ir aprūpējis, no rīta bērns sačubināts aizlaists uz skolu un vakarā sačubināts saņemts un nolikts gulēt, bet armijā nonāc tādā situācijā, kad viss jādara pašam. Dienēju tur, kur tagad karo, – Hersonas apgabalā Ukrainā.
Runājot par karu – neticēju, ka tas sāksies. Tad, kad tas tomēr notika un karš sākās, manas pirmās emocijas bija saistītas ar tiem diviem gadiem, ko pavadīju armijā, ar atmiņām par vietējiem iedzīvotājiem. Atceros laipnos, sirsnīgos cilvēkus – īstos ukraiņus. Pastāstīšu kādu epizodi, kas labi raksturo Ukrainas cilvēkus. Kad dienēju, pie manis ciemos atbrauca māte. Pilsētiņa maza, viesnīcas nav – kur lai paliek pa nakti? Mūsu praporščiks saka: ej jebkurā mājā, ļaus palikt pa nakti! Un tiešām – ieejam, lūdzam, lai atļauj pārnakšņot, un ļauj! Mamma no rīta bija pamodusies, mājās neviena nav, galds uzklāts, pat naudiņa nolikta – ja nu gadījumā vajag! Tik sirsnīgi, cilvēciski! Sen gribēju vēlreiz uz turieni aizbraukt, siltas atmiņas par to vietu. Bagātība, kas tur ir, tie ir Ukrainas cilvēki!
Visu interviju lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā un portālā «Santa+»!
