Intīmo pīrsingu meistare Kitija: Man pienāktos būt cietumā un trakonamā

– Cenrādī pie sienas pamanīju interesantu pakalpojumu – pīrsinga stiepšana intīmajā vietā.

– (Smejas.) Tici man, kad sāku šeit strādāt, arī man tas likās ļoti interesanti. Toreiz prasīju, vai šeit kas tāds ir darīts, un saņēmu atbildi, ka pirms vairākiem gadiem šāda procedūra tiešām ir veikta. Bet es neko nevienam tur neesmu stiepusi. (Smejas.)

– Kā šī stiepšana izpaužas?

– Ausu ļipiņu stiepšanai izmanto instrumentu, ko sauc par strečeri. Tā ir caurulīte, kas no mazāka izmēra pāriet lielākā. Tā tiek iestumta auss ļipiņā, to izplešot.

– Ar ausi viss skaidrs. Bet ja runa ir par intīmajām zonām?

– Arī krūšgalus var stiept tāpat. Cilvēki ir dažādi (smejas).

– Kāds izvēlas ielikt tuneli krūtsgalā?

– Jā. Ko tik cilvēki neizdomā. Reizēm gadās no klientiem dzirdēt kaut ko tādu, ko pašam būtu grūti izdomāt. Es varu arī atteikt, pamatojot, ka tas varētu traucēt vai pat radīt bojājumus ķermenī. Tā ir meistara atbildība – nokāst naudu vai izskaidrot, ka šis nav pareizākais lēmums, kuru pieņemt. Man pašai nav gadījies stiept intīmos pīrsingus.

– Arī dūrusi intīmajās vietās neesi?

– Es praktizējos sieviešu intīmajos pīrsingos, bet vīriešiem duru pīrsingus tikai krūšgalos.

– Gadās, ka džeks ienāk salonā un saka – es gribu pīrsingu galā?

– Kādas četras reizes manas karjeras laikā tā ir gadījies. Tad gan jāatbild, ka neko tādu nedaru. Latvija šajā ziņā ir konservatīva, ko nevarētu teikt par Berlīni vai ASV. Man ir bijuši klienti, kuri sēž krēslā, un, kamēr es viņiem lieku pīrsingu, tie man stāsta, ka cilvēki, kuriem taisa skarifikācijas un šķeļ mēli, ir jāliek cietumā. Bet tiem, kas to dara, būtu jāsēž trakonamā.

– Tad jau tev būtu jāatrodas trakonamā.

– Man pienāktos būt abās iestādēs.

– Atgriezīsimies pie intīmajiem pīrsingiem. Kurās ķermeņa vietās sievietes tos sev vēlas?

– Populārākie ir krūšu gala pīrsingi. Bet runājot, par lejas daļu, – tie ir hood pīrsingi, kas tiek durti augšdaļā.

– Proti, pie klitora?

– Jā, un otra populārā vietā lejasdaļā ir riņķīši lūpiņās.

– Intīmos pīrsingus izvēlas gados jaunas meitenes?

– Gan, gan. Vecuma amplitūda ir liela – no 18 līdz 40 gadiem. Man ir 23 gadi, un to, kāds domu gājiens ir četrdesmit gadīgai dāmai, es nezinu. Bet cilvēki intīmos pīrsingus bieži izvēlas, lai tādā veidā eksperimentētu seksuālajā dzīvē.

– Tu veic arī skarifikāciju jeb ķermeņa rētošanu, noņemot ādas virskārtu.

– Teikšu atklāti, es šo pakalpojumu ne pārāk popularizēju, jo šajā sfērā nejūtos ļoti profesionāli un droši. Vienlaikus cenšos būt arī pilnīgi godīga pret klientiem. Ja viņi pie manis vērsīsies ar savām idejām, es pateikšu, ka rētošanu joprojām mācos, bet esmu gatava pamēģināt. Taisnību sakot, jebkurš meistars visā pasaulē šīs prasmes apgūst pats.

– Tātad rētošanu nevar apgūt skolā?

– Noteikti nē. Tikai darot, šajā gadījumā – griežot, tu saproti, kas strādā un kas ne.

– Kur tu pati apguvi šo arodu?

– Nebija tā, ka es 13 gados sapņoju, kā 18 gados duršu pīrsingus. Kādreiz strādāju bārā Rocabilly, kur iepazinos ar klienti, kura bija šīs studijas pīrsingu meistare. Pēc viņas tur strādāja puisis, kurš savu darbu nedarīja īsti labi. Tā es, pateicoties draudzībai ar iepriekšējo meistari, nonācu šeit. Viņa mani iepazīstināja ar adatu un instrumentiem. Man šīs pārmaiņas šķita pārāk straujas, neatbilstošas tam, ko protu. Iepazinos ar tetovētāju Juri Dauguli no Rīgas tintes tetovēšanas studijas, kurš man atvēra pasauli, kurā meistari strādā sterili, akurāti un padomā desmit reižu, pirms ko dara.

Man gribējās darīt savu darbu labi, nevārot sūdus, lai par mani nerunātu sliktu.

Skarifikācijā mani apmācīja Juris, kuram šajā ziņā bija lielāka pieredze un prakse. Šī lieta ir pieprasīta vien pasaulē lielākajās galvaspilsētās un ar rētošanu nodarbojas vien daži cilvēki.

– No kā izriet tas, ka rētošanas meistars savā arodā ir labs?

– Ja tu esi pieprasīts un tava stilistika ir atzīta. Tas varētu būt rādītājs.

– Es savukārt gaidīju, ka teiksi, ka tas ir atkarīgs no tā, cik saudzīgi meistars sarēto savu klientu.

– Protams, šī procedūra sāp, jo tiek noņemta ādas virsējā kārta. Galu galā, pat nodot asins analīzes ir nepatīkami un sāpīgi. Lai sāpes nedaudz mazinātu, ir pieejama arī anestēzija.

– Tu pati iesākumā trenējies uz sevis vai kāda cita?

– Es trenējos uz kāda ļoti tuva drauga, kurš labprāt piekrita. Līdz tam es biju tikai skatījusies un lasījusi par rētošanu. Četru gadu laikā esmu uztaisījusi aptuveno divdesmit skarifikācijas darbu, ne vairāk. Ir bijusi meitene, kas vēlas izgriezt sirsniņu uz pirksta. Arī no Lietuvas cilvēki ir braukuši pie manis.

– Tie bija Lietuvas vecās skolas panki?

– Galīgi ne. Tie bija pavisam parasti jaunieši. Kādreiz rētošana, tāpat kā pīrsingi, un tetovējumi bija cilts reliģijas vai kultūras sastāvdaļa. Tagad tas ir veids, kā atšķirties, būt īpašam.

– Kādā krāsā kļūst sadzijusī āda pēc skarifikācijas? Zila, rozā?

– Drīzāk viegli sārta.

– Kādi instrumenti ir tavā ekipējumā, veicot rētošanu?

– Galvenais instruments ir daudz dažādu asmeņu skalpelis. Procedūrai jābūt ļoti sterilai. Dzīšanas procesā cilvēkam ir ļoti jārūpējas par brūci, lai tā neiekaistu. Griešana notiek ar šablonu. Es izgriežu formu un tad noņemu ādas virsējo kārtu. Šo procesu sauc par skin peel.

– Skin peel latviskojot varētu dēvēt par ādas mizošanu.

– Kaut kādā ziņā jā.

– Cilvēki kliedz šīs procedūras laikā?

– Kliedzēji man nav gadījušies, bet tādi, kas raustās gan. Tas atkarīgs no tā, vai cilvēks sevi ir emocionāli šim procesam sagatavojis. Ir tādi, kuri atnāk nepaēduši, neizgulējušies vai pēc darba noguruši. Tiem ir grūtāk.

– Runājot par sāpēm, tev pašai ir šķelta mēle, kas izklausās diezgan sāpīgi.

– Man ideja par šādām pārmaiņām radās manas profesijas dēļ. Kad pēc diviem šajā nozarē nostrādātiem gadiem sapratu, ka šis ir mans aicinājums, vajadzēja spert nākamo soli, kā jau katram meistaram. Tas ir body modification, kas sevī ietver gan skarifikāciju, šķeltu mēli, ausis un tamlīdzīgi. Jebkuram gribas būt citādam nekā citi. Nenoliedzu, arī man tā ir. Otrkārt, ja es nevienam mēli nerādu, neviens pat nepamana, ka mana mēle iz pārgriezta.

Man mēli pārgrieza Juris Daugulis. Šī procedūra nebūtu bijusi iespējama bez anesteziologa klātbūtnes, kurš uzraudzīja visu procesu.

– Tev nomērdēja mēli.

– Jā, man špricēja mēlē.

– Sasodīts!

– Tas bija tiešām sāpīgi (smejas). Man spricēja kādas sešas reizes. Pirmās divas reizes es jutu. Pēc tam pārgrieza mēli līdz saknei. Operācija ilga aptuveni stundu. Griešana notika visātrāk. Ilgākā bija šūšanas procedūra. Mēle sastāv no sešu muskuļu grupas. Muskuļiem piemīt atmiņa. Šā iemesla dēļ, kad mēle tiek pāršķelta, tu nemaz nevari kustināt katru mēles daļu atsevišķi. Lai to darītu, mēle jātrenē. Es to nedaru. Esmu pārāk slinka.

– Piedod, tu tobrīd biji skaidrā?

– Biju, biju (smejas). Bet, godīgi sakot, es esmu baigi mīkstā. Es vienmēr čīkstu, man vienmēr sāp. Pēc procedūras vairās dienas gulēju gultā, nerunāju, skatījos seriālus un uzņēmu blendētu pārtiku.   

– Parādīsi man mēli?

– (Parāda mēli.)

– Oho! Tu bieži cilvēkiem rādi mēli, ja tie lūdz?

– Tādiem kā tu, kurš ir patīkami ziņkārīgs, es labprāt arī parādu. Bet ir arī tādi, kam negribu un nerādu, jo cilvēki un to nolūki ir dažādi. Zini gadās, ka salonā ienāk lielākais čalis no rajona, bet, kad viņš guļ zem adatas, viņš ir kā mazs bērns. Ne vienmēr vizuālais izskats atbilst cilvēka iekšējai būtībai.

– Vai gadās arī tā, ka salonā ienāk džentlmenis uzvalkā ar kaklasaiti un saka – izduriet man pīrsingu?

– Protams, jo pīrsings ne vienmēr ir redzams. Pārsvarā tikai jaunā paaudze vēlas pīrsingu tādā vietā, lai to redzētu visi.

Džentlmenis parasti izvēlas izdurt pīrsingu krūšu galā.

– Tev pašai ir pīrsingi krūšu galos?

– Man ir bijuši, bet vairs nav.

– Pīrsingu radītie caurumi mēdz aizaugt, ja pīrsings ir izņemts?

– Jā, tā notiek, jo liekus caurumus cilvēka ķermenis nepatur… (Smejas.)