Radiožurnālists Aidis Tomsons: Arī sāpēs var just mieru

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
24. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Radiožurnālists Aidis Tomsons
Foto: Matīss Markovskis
Radiožurnālists Aidis Tomsons
Lai gan ir ārkārtas situācija, pieaug inficēto cilvēku skaits, parādās arvien jauni ierobežojumi un raidījumus, ko vada radiožurnālists AIDIS TOMSONS, caurvij smagas tēmas, manā sarunbiedrā jaušams neapgāžams miers. Šis laiks ne vien prasa ievērot sociālo distanci, bet arī ļauj paskatīties uz sevi no malas. Ja tevī ir nemiers, tad – kāpēc?

Pieturzīmes

  • Dzimis 1970. gada 28. oktobrī.
  • Audzis Rīgas centrā, vidējo izglītību ieguvis Natālijas Draudziņas vidusskolā
  • 1994. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultāti.
  • Ilggadējs Latvijas Radio žurnālists, vada raidījumu Krustpunktā un tā rubriku Brīvais mikrofons.
  • Precējies.
  • Triju dēlu – Justa, Intara un Arta – tētis.
  • Dzīvo paša celtā mājā Garkalnē.

– Kā jūs jūtaties šajā trauksmainajā laikā?

– Labi (smaida).

– Tā, it kā nekas nebūtu noticis?

– Manā dzīvē arī nekas tāds nav noticis. Jā, protams, ikdiena šobrīd ir mazliet citāda – kā jau visiem. Iepriekš uz darbu braucu ar vilcienu. Tagad man atbrauc pakaļ no darba vai arī braucu pats ar savu mašīnu. Nu, vēl arī tas, ka bērni tagad mācās mājās. Tas pats par sevi ir interesanti.

– Esat optimists?

– Droši vien. Lai gan tas tāds vispārpieņemts jēdziens.

– Tad sakiet, kā jūs pats sevi jūtat.

– Kopumā es vienmēr labi jūtos.

– Kopš visas šīs jezgas ar vīrusu jums ne reizi pirms iemigšanas nav uznākusi panika?

– Man ir pamats piedomāt par to, ko es ikdienā daru, jo man mājās ir trīs cilvēki, kuriem saslimšana ar šo vīrusu var izrādīties nāvējoša. Tāpēc mēs uzmanāmies. Taču visādi citādi dzīvē vienmēr ir lietas, par kurām vari baidīties, – braucot ar mašīnu, vari iekļūt avārijā, lidojot lidmašīnā, tā var nogāzties, un tā tālāk.

Dzīve bailēs man nešķiet jēdzīga.

– Jūs esat tagadnes cilvēks?

– Pilnīgi noteikti. Katrā ziņā ne pagātnes.

– Gandrīz kā budists.

– Bet es esmu kristietis (gardi smejas). 

– Vakar noskatījos divus jūsu jaunākos raidījumus, un mani pašu uz mirkli pārņēma viegla panika.

– Ekonomiskās pārmaiņas šobrīd ir pašā sākuma stadijā. Mēs varam tikai mēģināt iedomāties, ko tas mums maksās, bet vēl nespējam to apjaust. Pirmkārt, šobrīd daudz kas ir politiķu rokās. Otrkārt, mums jau ir pieredze. Piemēram, man 2008. gada krīze trāpīja ļoti sāpīgi. Daudz kas ir atkarīgs no attieksmes. Kad biju 20 gadu jauns un veikalā neko nevarēja dabūt, lai nopirktu cukuru, nācās stāvēt rindā vairākas stundas. Tā bija, un es to pieņēmu. Galvenais tomēr bija dzīvot un mīlēt. Kāpēc šo attieksmi vajadzētu vēlāk zaudēt?

– Mani interesē, kā jūs tiekat galā ar to emociju slāni, ko nākas sev izlaist cauri, vadot raidījumus par ļoti smagām tēmām.

– Laikam būs grūti atbildēt, jo tā ir personīga pieredze, kuru citiem grūti izskaidrot. Proti, es nodarbojos ar rīta meditāciju.

– Mēģiniet tomēr paskaidrot.

– Pēc rīta pastaigas pa mežu es atnāku mājās ļoti sakārtots. Šī lēnā pastaiga ilgst apmēram stundu, un tās laikā sarunājos ar Dievu. Un, ja nepieciešams, uzdodu arī jautājumus. Šaubos, vai man vajadzētu ko vairāk teikt, jo cilvēkam, kurš nav kristietis vai ir neticīgs, tas, ko es stāstītu, varētu šķist nedaudz – kukū. Atgriežoties pie budisma – nevarētu teikt, ka neesmu to pētījis, reiz kāds mans draugs aizrāvās ar budismu. Esmu pētījis arī citas reliģijas, un ikvienā ir nepieciešamība pēc garīgās harmonijas, tāpēc šajā ziņā es neredzu lielu atšķirību starp reliģijām. Jaunajā Derībā ir teikts, ka brīdī, kad Jēzus pameta šo pasauli, viņš savā vietā uz zemes atstāja savu aizvietotāju jeb to, ko baznīca dēvē par Svēto Garu. Būtība ir tāda, ka Svētais Gars mājo mūsos, cilvēks pats ir Dieva mājoklis. Lūk, un šajā idejā balstās kristīgās meditācijas pamata būtība – ja Dieva gars ir manī, tad mums ir iespēja vienam ar otru kontaktēt.

– To varētu saukt par sarunu ar sevi.

– Jā, pilnīgi noteikti. Tā ir saruna ar sevi, savu domu sakārtošana, ļaušanās impulsiem. Sekojot impulsiem, reizēm esmu risinājis arī praktiskas problēmas.

– Un kāds bija šārīta impulss?

– Visas šābrīža situācijas rezultātā rodas domas par finansēm. Vakar un aizvakar man bija lielāki tēriņi nekā parasti. Šie tēriņi lika sev jautāt: vai varu tos tagad atļauties? Tomēr man ne reizi nav bijusi situācija, kad nezinu, kā iztikt, jo vienmēr grūtākos brīžos nākusi palīdzība no tādām pusēm, kuras nevarētu pat iedomāties. Esmu to piedzīvojis, un arī paļaujos, ka Dievs gādā ne vien par garīgām, bet arī par materiālām vajadzībām. Manā dzīvē tā ir. Tātad šārīta impulss bija šāds – kamdēļ raizēties, ja Dievs par mani ir gādājis jau četrdesmit deviņus ar pusi gadus? Proti, nepieciešamība raizēties nozūd. Es nestaigāju ar nemieru sirdī.

Ja mani kaut kas satrauc, es arī vakarā izeju pastaigā.

– Gaidīju, ka uz šo notikumu fona arī jūs būsiet izsists no līdzsvara, bet nekā. Esat mierpilns.

– Nekas dramatisks arī vēl nav noticis. Taču, kā vēl būs, nezinām.  Dažkārt skatos uz saspringtajiem ļaudīm sev apkārt un domāju: hm, kā viņiem varētu iedot to, kas ir man? Būt mierā – tā ir katra paša individuāla gribēšana darīt vai ne, lai tā būtu.

– Kas jūs ir darījis stipru?

– Visādi citādi neesmu stiprs cilvēks. Man bija draugs, gados vecāks vīrs. Viņš bija apveltīts ar ļoti stipru gribu. Mans tētis ar viņu iepazinās cietumā (tēvs bija cietuma kapelāns). Kad šis vīrs iznāca brīvībā, mēs cieši sadraudzējāmies. Cietumā viņš bija bandas barvedis. Viņa griba tiesām bija ļoti stingra.

– Vai jums piemīt vīrišķā agresija?

– Kas ir vīrišķā agresija?

– Tā ir enerģija, ar kuru bija apveltīts jūsu draugs.

– Nav bijušas situācijas, kurās būtu jādemonstrē vīrišķā agresija. Lai gan savas nostājas paušanu man ir nācies demonstrēt tieši baznīcā. Pirms dažiem gadiem es pametu darbošanos oficiālajās baznīcas struktūrās, jo man nepatika tas, kas tur notiek. Mēs izveidojām atsevišķu domubiedru grupu, sākumā tie bija daži cilvēki, saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Nu jau esam vairāk, esam izveidojuši arī interneta portālu, kurā atklāti runājam par notiekošo baznīcā. Tiesa, oficiālajai baznīcai tas nepatīk, un manas konfesijas padomei pat ir liegts runāt ar mani.

– Kas jūs neapmierināja?

– Savulaik šī mana nostāšanās pret baznīcu izskanēja diezgan plaši. Aptuveni 40 draudzes locekļi anonīmi uzrakstīja sūdzību par mācītāju, un viņu atstādināja no amata, bet pēc tam izmeta no baznīcas pavisam. Daļu draudzes šāds solis sarūgtināja. Turklāt šīs pārmaiņas notika nesmukā veidā. Es iestājos mācītāja pusē, jo, manuprāt, baznīcas vadība rīkojās gan juridiski, gan morāli nekorekti. Domāju, ka mans pienākums ir sabiedrībai stāstīt ne vien par to, ko dara valdība un politiķi, – arī par baznīcu ir jārunā tikpat atklāti. Un to es arī daru, lai gan zinu, ka daudzi par manu izvēli ir nikni.

Atskatoties vēsturē, baznīca ne reizi vien nonākusi pie domas: mēs esam tie pareizie. Tā ir reliģiju traģēdija cauri gadsimtiem. Arī Kristu krustā piesita rakstu mācītāji un farizeji, tā laika reliģiskā elite, kam šķita – Jēzus atsakās ievērot likumus un māca nepareizas mācības. Kristus savā mācībā pieņēma ikvienu. Un to mēs, sabiedrība, ļoti augstu vērtējam, proti, ka ikviena jūtas un labsajūta tiek augstu vērtētas un netiek aizskartas.

– Kristiešu niknums noteikti nav tas patīkamākais…

– Tas pilnīgi noteikti ir slēptāks niknums… (Smejas.) Un visdrīzāk šis niknums mīt aiz laipnības maskas.

– Vai jūsu garīgais līdzsvars palīdz, arī veidojot radioraidījumu Brīvais mikrofons?

– Man pašam šis raidījums patīk. Lai gan bijušas dažas reizes, kad jūtos nepatīkami, jo starp zvanītājiem sarodas tikai tādi, kuri saka, ka apkārt vieni vienīgi mēsli. Taču šajā visā es vados pēc saviem uzskatiem – augstskolā studēju neatkarības atgūšanas laikā, un viens no pamatpostulātiem, ko mums mācīja, bija: demokrātijā katram var būt savs viedoklis, kuram var piekrist vai nepiekrist. Šī skaistā doma manī nosēdās. Man patīk klausīties dažādos viedokļos un dzirdēt, kā cilvēki domā.

Es nekad nebūšu kā Dievs, kas visu ainu redz kopumā, tāpēc man patīk paplest savu redzesloku.

– Esmu dzirdējis viedokli, ka jūsu raidījumus ir prieks klausīties, jo jūs nevienam neuzbrūkat, neesat pārlieku emocionāls vai agresīvs. Drīzāk rodas sajūta, ka stāvat tam visam pāri un vērojat notiekošo no malas, vienlaikus vadot procesu.

– (Domā.) Ir daļa cilvēku, kuri uzskata, ka esmu gļēvs raidījumu vadītājs, jo nepaužu savu konkrēto nostāju. Taisnību sakot, kad pirms vairākiem gadiem man bija jāpārņem Brīvais mikrofons, situācija bija diezgan sarežģīta, jo visi mani priekšgājēji ar klausītājiem bija sastrīdējušies, viņi, vadot šo raidījumu, dzīvoja psiholoģiskā diskomfortā. Kad es pārņēmu stafeti, teicu, ka tādā stilā kā priekšgājēji negrasos turpināt. Manuprāt, strīdēšanās nebija labākais, ko varēja darīt, es gribēju ļaut cilvēkiem izteikties, nekarot ar viņiem. Bet tas ir normāli, ka kādam mēs patīkam un kādam absolūti nepatīkam. Arī es saņemu vēstules, kurās cilvēki man raksta ļoti rupjā stilā. Es lasu, mazliet smaidu, jo redzu, ka cilvēks cenšas mani izprovocēt, rakstot pēc iespējas riebīgāk.

– Nekad neesat salūzis un atbildējis ar pretreakciju?

– Nav tā, ka man neuznāktu emociju viļņi. (Smejas.) Pirms nedēļas bija diskusija par to, kā mēs pārvaram šābrīža krīzi, kādas būs ekonomiskās sekas un ko šajā ziņā darīsim. Diskusijā piedalījās četri cilvēki, viens no tiem bija Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars, un viņam, manuprāt, nebija ne ideju, ne atbildes. Tas pat mani drusku uzvilka un man gribējās pateikt ko asāku, bet es noturējos (smejas). 

– Vai jūtat, kāds šobrīd ir sabiedrības noskaņojums?

– Nevarētu teikt, ka jūtu un zinu visas sabiedrības kopīgo noskaņojumu. Domāju, ka tas ir tikpat daudzveidīgs kā pati sabiedrība. Daļai ļoti nepatīk jaunie noteikumi, viņi uzskata, ka vajag dzīvot brīvāk. Taču jāsaka, ka šī sabiedrības daļa strauji sarūk. Bet daudzi no tiem, kuri vēl pirms dažām nedēļām teica, ka vīruss ir muļķības, tagad savas domas ir mainījuši. Manuprāt, pieaug spriedze. Parādās arvien vairāk uzvilktu ļaužu. Panikas vēl gluži nav, bet, ja notikumi ievirzīsies negatīvā gultnē, mēs izjutīsim arī tās izpausmes.

– Speciālisti saka, ka tagad svarīgi ir, kā ar sabiedrību runā. Nedrīkst radīt paniku, bet nedrīkst arī radīt sajūtu, ka viss ir teju beidzies.

Manuprāt, valdība šobrīd komunicē un rīkojas ļoti saprātīgi, parādot arī rezultātu. Protams, varētu teikt, ka zināmā mērā mūs pavada veiksme. Salīdzinot ar kaimiņvalstīm, mēs līdz šim esam darbojušies sekmīgāk. Politiķi arī ir sacījuši, ka viņi nepieņem politiskus lēmumus, bet gan paļaujas uz speciālistu ieteikumiem. Un to var sajust.

– Taču savāds šķita Saeimas solis turpināt darbu pēc tam, kad pārējiem jau bija liegts pulcēties grupās, kurās ir vairāk par 50 cilvēkiem.

Mēs, protams, varētu gribēt, ka esam gudri uzreiz. Bet tā nav. Arī Latvijas Radio pārmaiņas nenotika vienkārši, taču šobrīd mēs esam, šķiet, joprojām vienīgais medijs, kas slēdzis durvis jebkuram radio nepiederošam cilvēkam. Jau otro nedēļu strādājam tikai attālināti. Katram jānonāk pie atziņas, ka var arī citādi, un šobrīd liela daļa ļoti strauji mācās.

– Kā jums pašam veicās ar jauno apstākļu apgūšanu?

– No vienas puses, es par šīm pārmaiņām pat priecājos, jo divus trīs gadus esmu pīkstējis par iespējām sazināties attālināti. Ja cilvēks dzīvo Daugavpilī, aicināt viņu uz Rīgu, lai piedalītos diskusijā raidījumā, ir muļķīgi. Agrāk vienīgā attālinātā iespēja, kā sazināties, bija telefons, un tā veidot diskusiju tiešām ir teju neiespējami – mēs cits citu neredzam, un nevar saprast, kurā brīdī kurš grib runāt. Un, kamēr kurpe nespiež, neviens par to neliekas ne zinis. Tagad izrādās, ka attālinātā saziņa ar Skype nemaz nav tik neiespējama.

– Nebija satraukums – kā tagad būs?

– Nē, jo manī ir žurnālistikas nervs. Kad rutīna velkas dienu no dienas, gadu no gadu, tad tu vienkārši dari savu darbu. Bet, tiklīdz ir ārkārtas situācija, manī parādās azarts un gribas iesaistīties. Gribu būt klāt, piedalīties!

– Vai šī vīrusa krīze jūsu karjerā nav viens no interesantākajiem brīžiem?

– Interesanti bijis arī agrāk – šad tad. Arī 2008. gada krīze, lai arī tā sita ļoti sāpīgi, bija interesanta.

Un man ir aizdomas, ka šādu krīžu būs ne mazums.

Piemēram, skatoties uz riskiem no zinātnes viedokļa, pastāv iespēja, ka Saules uzliesmojums varētu nograut internetu. Iedomājieties, kas notiktu, ja uz nedēļu Zemes iedzīvotāji paliktu bez interneta! Bet izaicinājumi ir normāla dzīves sastāvdaļa.

– Jūsu feisbuka kontā redzēju bildi, kur dienas laikā Doma laukumā nav redzams neviens cilvēks. Sapratu, ka arī jūs šādi neikdienišķi skati aizķer.

– Es, piedodiet, no tā ķeru arī baudu (smejas). Gan jau arī mūsu bērniem būs, ko atcerēties, – pēkšņi vairs nav jāiet skolā vairākus mēnešus! Sava garša šajā visā ir. Taču pieļauju, ka citās ģimenēs, kur spriedze ikdienā ir lielāka, bērniem varētu būt grūtāk. Man tā nav. Es drīzāk izbaudu savu bērnu klātbūtni.

– Esmu dzirdējis, ka cilvēki ziņu virsrakstu dēļ teju krīt izmisumā, lai gan situācija nav tik traģiska, kā mālē.

– Es ziņas skatos labprāt. Ārpus darba laika skatos pasaules ziņas. Mani interesē, kā procesi šobrīd notiek citās valstīs. Savukārt laikā, kad braucu mājās ar mašīnu, klausos teologu lekcijas. Daudz laika veltu mājas darbiem. Vakar nopirku krānu, tas ir jānomaina. Grasos arī pārvilkt dīvāna audumu. Domāju, ka tieši dažādība ikdienā cilvēkam dod iekšēju līdzsvaru.

– Iespējams, šis laiks daudziem nāks par labu. Cilvēkiem beidzot ir iespēja uz dzīvi un ikdienu paskatīties citādi.

–Tas noteikti neattiecas uz mediķiem, kuri šobrīd raujas vaiga sviedros. Bet ļoti daudziem šī tiesām ir iespēja neļauties ikdienas ritenim. Esmu runājis ar vecākiem cilvēkiem, kuri atzīst: ikdienā ir nemitīgi skrējuši naudas dēļ, bet nav redzējuši, kā izaug viņu bērni. Gudrais mācās no citu kļūdām (smejas). Ir forši dzīvi izbaudīt, nevis tikai reizi gadā aizbraukt atvaļinājumā un tad atkal skriet. Arī ikdienā ir svarīgi atrast laiku sev, kaut vai – lai pastaigātos. Piemēram, mana sieva cenšas atrast laiku, lai ar bērniem spēlētu galda spēles. Viņai tas ir svarīgi.

– Šo varētu nodēvēt arī par pārdomu laiku. Ko jūs ieteiktu cilvēkiem pārdomāt?

– Dzīves jēga, piepildījums – tās ir labas tēmas, par ko domāt. No tā nevajadzētu bēgt. Es domāju, ka dzīves jēgā ietilpst pat tik ikdienišķas lietas kā mājas tīrīšana un vakariņu gatavošana kopā ar bērniem. Jebkurš darbs liek piespiesties, bet, kad iecerēto esi paveicis, ir gandarījums.

– Kā jums šajā laikā pietrūkst?

– Mums ar sievu bija doma aiziet kopā uz SPA, bet nepaspējām šo ieceri īstenot. Esam jau iemaksājuši naudu, lai visi kopā jūlijā dotos uz Turciju, bet nezinu gan, vai šis plāns piepildīsies. Tomēr vēl par agru atzīt, ka man tādu lietu patiešām pietrūkst.

– Gaidīju, ka teiksiet – jums pietrūkst svētdienas dievkalpojumu baznīcā.

– Man to nepietrūkst viena iemesla dēļ – esmu iesaistīts tehniskajā organizācijā, lai dievkalpojums notiktu virtuāli. Šajos modernajos laikos draudzes jēga ir ne tik daudz dievkalpojums, kā satikšanās ar draugiem, jo dievkalpojumu pēc savas patikas var noskatīties arī internetā.

– Kad šī jezga būs aiz muguras – kā jums šķiet, kādi mēs no tās iznāksim?

– Šobrīd man šķiet, ka mēs esam laba sabiedrība. Skatoties, kā cilvēki uzvedas citās valstīs, jāsaka: mēs esam saprātīgi. Man grūti aptvert, ko cilvēki domāja Itālijā. Viņi taču redzēja, ka līdzcilvēki visapkārt mirst. Pilsētu mēri burtiski bļāva TV ekrānos, brīdinot cilvēkus, bet viņi turpināja brīvi klīst pa ielām, arī sodi viņus neapturēja. Mums pat sodus nevajag – mēs uzmanāmies. Bet to, kādi mēs būsim, man ir grūti pateikt. Domāju, viss atkarīgs no tā, kas notiks nākamajās nedēļās. Ja vīruss sāks panīkt, uzradīsies vakcīna vai zāles, tad bizness atjaunosies, jo ekonomika nav apstājusies sistēmiskas kļūdas dēļ. Domāju, ka procesi varētu atjaunoties diezgan ātri, mēs pat varētu just uzrāvienu. Piekrītu mūsu bijušajam finanšu ministram Andrim Vilkam, kurš teica, ka latvieši krīzei izies cauri daudz veiksmīgāk, jo mēs pirms 12 gadiem ekonomisko krīzi izjutām daudz asāk nekā Eiropā.

– Vai notiekošais mums kaut ko māca?

– Neesmu pārliecināts, ka līdz šim notikušais būtu kādu mācību virkne. Ja nu vienīgi tas, ka daudz ko, izrādās, var darīt attālināti, un to mēs noteikti darīsim arī nākotnē. Vēl mēs pilnīgi noteikti tagad vairāk sapratīsim, ko nozīmē vīruss un pandēmija. Mūsu attieksme pret to mainīsies.

– Jums ir trīs dēli. Kā jūs viņiem skaidrojat šo neierasto situāciju?

– Bērni šo visu uztver ļoti vienkāršoti. Nekādu traģēdiju viņi tajā nesaskata. Protams, viņiem ir žēl, ka nevar, kad iegribas, satikties ar draugiem.

– Esat teicis, ka ik dienu novērtējat to, kas jums ir.

– Šad tad mēs vakaros ar bērniem kopā lasām, un tas ir patīkami. Mēs lasām dažādas grāmatas, pārsvarā piedzīvojumu stāstus, arī ar garīgu noskaņu. To, kā tas notiek, varētu fotografēt – mēs beidzam lasīt, viņi visi mani apskauj un kādu laiku paliek pie manis. Tā ir tāda mīļa kopā pabūšana. Tad Justiņš saka, ka viņš mani mīl. No pusaudža mutes tas skan iespaidīgi, tik daudzi taču stāsta, ka bērni savos padsmit gados neklausa.

Man ir ģimene, darbs, mīloša sieva, laimīga laulība. Man ir viss, man nekā netrūkst. Man ir labi.

Kad uzzināju, ka mammai ir vēzis, prātoju, kā tikšu galā, jo mamma man bija ļoti mīļa. Pirmās dienas man vajadzēja meditēt ilgāk. Es biju klāt mammas miršanas brīdī, kad viņa ievilka pēdējo elpas vilcienu. Tagad nav ne žēl, ne rūgtums palicis. Domāju, ka arī sāpēs var just mieru un Dieva klātbūtnes sajūtu.

– Kāpēc jūs mīlat savu sievu?

– Mīlēt – tā ir apzināta izvēle. Es negribēju nevienai citai veltīt visu to labāko, ko varu sniegt. Gribēju to dot tieši viņai. Ja cilvēki vadās pēc izjūtām, rezultāts var sanākt diezgan draņķīgs. Taču, izdarot apzinātu rīcību, izjūtas tai seko. Mums joprojām ir tikpat jauks sekss kā parasti. Apzināti eju viņai klāt, apņemu viņu un saku, ka mīlu. Tam līdzi nāk jūtas. Es šādā situācija iesaku nevadīties pēc impulsiem, bet gan rīkoties apzināti.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+