Mūziķis Kārlis Kazāks: Manas paaudzes raksturīgākā īpašība — nav sava viedokļa

Vīru sarunas
Vintra Vilcāne
Vintra Vilcāne
23. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Mūziķis Kārlis Kazāks
Foto: Matīss Markovskis
Mūziķis Kārlis Kazāks
Mūziķis Kārlis Kazāks savā ziņā ir drosmīgs, jo jābūt pārliecībai, ka tevi sadzirdēs, ja tu atkailināsies uz skatuves, nenovelkot kreklu. Kārlis visu laiku ir pārdomās un labās šaubās par to, ko dara. Un šķiet, ka domuzīme ļoti labi raksturo viņa šābrīža sajūtas. Jā, tikko kā iznācis viņa jaunais albums Apspēlēts, bet ko tālāk?

– Kārli, kādu jūs redzat savu – četrdesmitgadnieku – vīriešu paaudzi?

– Es kādreiz samērā skarbi esmu izteicies par savu paaudzi. Bet man šķiet, ka problēma ir tāda, ka brīdī, kad mēs atradāmies viedokļa veidošanās vecumā, mainījās politiskās iekārtas. Vienā brīdī skolā mācījāmies padomju vēsturi, bet jau nākamajā – Latvijas vēsturi. Sākumā mums tika rādītas vienas vērtības, pēc tam pateica, ka viss tomēr ir citādi. Man šķiet, ka esam palikuši tādi nedataisīti. Manai paaudzei šobrīd vajadzētu būt vadošajai Latvijā, bet vai tā ir? Ja arī ir, tad tie ir sistēmai piederīgi cilvēki. Manas paaudzes raksturīgākā īpašība – nav sava viedokļa. Es arī neredzu līderus savā paaudzē – spēcīgus cilvēkus, kas aiz sevis varētu pavilkt lielas masas. Ko mēs darām? Joprojām citējam Ziedoni un citu gadsimtu atziņas.

– Bet jums jau pašam arī patīk Ziedonis.

– Neteiktu, ka Ziedonis man personīgi būtu milzīga autoritāte, bet viņa valodas brīvība dzejā man patīk. Man patīk tas, ka viņš savulaik rakstīja «nevienā brīdī negribu teikt, kas jādara, bet – ka ir jādara». Viņa sapnis jau nebija, lai citi dara kā viņš, bet lai vispār dara. Katrs kaut ko savu. Manā dzīvē ir daudz kā cita, ko darīt, nevis staipīt līdzi tikai Ziedoņa vārdus.

Man ir jādara savi – Kazāka – darbi.

Bet, redz, mūsu četrdesmitgadnieku paaudzē vairs nav tādu Ziedoņu, nav «augstu» diskusiju. Man ir sajūta, ka manas paaudzes politiķi kādam ēd no rokas, neviens nav spējīgs radīt pats savu vīziju. Arī par sportu runājot. Ir talantīgi mana vecuma sportisti. Bet ko viņi ir izdarījuši ar savām karjerām? Pārsvarā tās sačakarējuši. Mēs visu kaut kā salaižam dēlī, neizdarām līdz galam. Vai nu nenoticam sev vai kas cits. Es nezinu. Neredzu tos, kas spētu piecelt kājās un teiktu – savācamies! Mēs visi gaidām uz kaut ko – ka tie, kas nāks, jau nu gan izdarīs. Un pēc tam atkal sūkstāmies, ka viņi nāk ar ambīcijām, bet bez piepildījuma tajā, ko dara.

– Jūs pats ar sportu vēl nodarbojaties?

– Tikai paskrienu un pavingroju. Gadi tomēr uzliek savas prasības. Man gan teju slimīgi vienmēr gribas vēl – vēl mazliet vairāk paskriet, mazliet smagāku pacelt. Bet nevajag šīs robežas pārbaudīt. Reiz noskrēju divdesmit kilometru, un pēc tam man iekaisa Ahilleja cīpsla. Kad pēc tam divus mēnešus var atpūsties, skaidrs, ka nav taču obligāti jāskrien vairāk par ierastajiem pieciem kilometriem.

– Savulaik jums bija balsenes operācija, pēc kuras teicāt, ka «slimība ir mūsu izvēle». Kā jums šķiet – kāpēc toreiz izvēlējāties slimot?

– Es negribu aiziet pārāk dziļi ezoterikā, bet dabūt temperatūru dienā, kad negribējās iet uz skolu, bērnībā nebija nekādu problēmu. Vajadzēja tikai aiziet gulēt ar domu, ka no rīta būšu slims. Bet kāpēc toreiz tā teicu? Es ilgu laiku biju smēķētājs. Toreiz pirms labdabīgā balsenes audzēja konstatēšanas biju sev teicis – kad vajadzēs, atmetīšu smēķēšanu. Un tas brīdis, kad vajadzēja, pienāca. Kad paliku bez balss, sapratu, ka kādu laiku nepīpēšu. Bet vispār es esmu diezgan atkarīgs cilvēks. Es nevaru izpīpēt vienu cigareti, un viss. Man uzreiz vajag paciņu dienā. Tādā ziņā man nav robežu. Bet man, piemēram, patīk skatīties vecas filmas – kā tie franči pīpē tajās gultās. Ir kaut kas skaists visā tajā procesā. Bet pats nu jau atkal kādus četrus mēnešus nesmēķēju.

– Esat piedzīvojis situācijas dzīvē, pēc kurām varējāt arī vairs nebūt. Kautiņa rezultātā jums reiz ir bijušas lauztas ribas, žoklis, deguns, atslēgas kauls, reiz esat arī slīcis. Kā jums šķiet – kāda bija Dieva iecere, jūs atstājot dzīvu?

– Ir tādas izklaides manā mūžā bijušas (smejas). Bet man negribas tādā veidā domāt. Man liekas, ka nekāda dižā plāna tur nebija. Man vienkārši paveicās. No vienas puses – tā bija neveiksme, no otras – veiksme. Satikt cilvēkus, kuri grib tevi nosist, diez vai ir veiksme. Bet pamosties dzīvam ir veiksme.

– Jūsos bija naids pret sitējiem?

– Absolūti nemaz, jo nepaspēju viņus iepazīt. Es tikko biju laimīgi pavadījis meiteni uz mājām Imantā, un tie čaļi ievilka mani kāpņu telpā. Toreiz vēl, šķiet, nebija mobilo telefonu, un meitenes numuru es biju uzrakstījis uz lapiņas un ielicis jakas kabatā. Tā kā jaku man atņēma, es pazaudēju arī meiteni, ar kuru tikko biju iepazinies disenē. Savā ziņā tajā brīdī pazaudēju visu.

– Jūs dzīvē esat juties sāpināts?

– Nē. Protams, man ir bijuši paša izdomāti emocionāli pārdzīvojumi, bet kopumā esmu bijis ļoti lutināts un pasargāts. Ja būtu māņticīgs, šajā brīdī vajadzētu sist pret koku. Man labpatiktos, ja tas viss tā arī turpinātos.

– Pirms koncerta Nacionālajā teātrī teicāt: «Gribas mazliet izčakarēt sevi, būt plikākam.» Jums tas izdevās?

– Lai arī laika gaitā esmu satrenējies runāties ar cilvēkiem, neesmu pārāk komunikabls. Drīzāk esmu sava tēva dēls – ziemeļvidzemnieks, ar visu no tā izrietošo. Labāk redzu cilvēkus ejam, nekā nākam (smejas). Kāpēc man vajag izgudrot šos piedzīvojumus sev, es, goda vārds, nezinu. Bet pienāk brīdis, kad ir sakrājušās dziesmas un jāpiezvana Jānim Vimbam (Nacionālā teātra direktoram – aut.) un jāsaka, ka gribētu teātra zāli savam koncertam. Šoreiz gribēju iet soli tālāk un izmantot visu, kas teātrī pieejams, – vairāk režijas, vairāk video. Ienest mūziku tādu, kāda tā skan tagad, simt gadu senā zālē bija mans sapnis. 

Kopā ar koncerta režijas autoru aktieri Kasparu Zvīguli izvēlējos būt tuvāk skatītājam. Es noņēmu ģitāru, un mēs uz skatuves palikām divatā ar mūziķi Kasparu Tobi. Man bija svarīgi dabūt to sajūtu – lai man nav, kur noslēpties.

Protams, atņemot Kazākam ģitāru, viņš paliek kā bez rokām.

Sapratu, ka tagad man savas dziesmas būs jādzied pavisam citādi. Lai arī tēvs pēc koncerta teica, ka sākumā es esot izskatījies nobijies, pašam šķita, ka ļoti viegli iegāju šajā koncertā. Citreiz, spēlējot tikai kādiem desmit cilvēkiem, esmu daudz vairāk mocījies. Drīzāk apjuku no tā, cik ātri koncerts beidzās. Pat sāku domāt, vai tik es neesmu izlaidis kādas dziesmas.

– Kā ir pēc koncerta saviļņojuma, pat eiforijas atgriezties parastajā ikdienā?

– Tā kā man aiznākamajā dienā jau bija paredzēti divi koncerti – Jaunjelgavā un Jaunpiebalgā –, nebija laika gremdēties tajā eiforijā. Bet interesanti, ka šoreiz man tik ļoti gribējās koncertu, ka biju pat gatavs tam, ka mūs izsvilps vai nesapratīs. Un tiešām jutos pārsteigts, ka cilvēki, kuriem, iespējams, sākumā bija grūti pieņemt to, ko un kā daru, koncerta laikā tomēr noticēja man. Kāds džeks man pat uzrakstīja, ka redzējis versiju – Kazāks Nr. 2. Man ļoti patika šis apzīmējums – cita manis versija, jo būtībā jau mēs sevi visu laiku izdomājam. Taču uzreiz pēc koncerta kaut kā vairāk priecājos nevis par to, kas sanāca, bet drīzāk sāku domāt par to, kas būs tālāk, kāds būs mans nākamais līmenis?

– Jūs nekad neesat juties kā baltais zvirbulis?

– Galīgi ne. Manuprāt, es esmu cilvēks parastais. Vislabāk jūtos kopā ar tādiem pašiem cilvēkiem parastajiem. Man ir grūti komunicēt ar cilvēkiem, kuri runā par galējībām. Tad es tajā visā apmaldos. Bet man, piemēram, patīk māksliniece Biruta Delle, kas gleznojot turpina pietuvoties dabai.

– Vai esat tikušies dzīvē?

– Jā, pāris reižu. Viņa droši vien pati nemaz nezina, ka ir viena no maniem skolotājiem. Studējot RTU produktu dizaina un tehnoloģiju studiju programmā, vēl pirms tam Rīgas amatniecības vidusskolā, mācījos arī  kultūras un mākslas vēsturi. Bet ar vizuālo mākslu man bija diezgan nosacītas attiecības. Patika skatīties un apbrīnot mākslas darbus, bet nekad nebiju varējis aizrauties ar tiem un pieslēgties emocionāli. Un tad kādā no Rudens izstādēm, kad sieva Kristīne teica: «Nu gan ejam prom!» – aptvēru, ka jau ilgstoši stāvu pie vienas gleznas.

Pieliecos tuvāk tam darbam un izlasīju parakstu – Biruta Delle. Skatoties šajā darbā, kurā bija attēlots kāds no Birutas Delles tik mīļajiem spokainajiem tēliem, biju kaut kur aizpeldējis. Tolaik manas mammas mājā nonāca Birutas Delles autobiogrāfiskā grāmata. Viņa ir sista dzīvē, kā vien var, drūmāku stāstu nebiju lasījis. Un tad sociālajos tīklos pamanīju ieliktus vairākus Birutas Delles darbus. Skatījos uz tiem un sapratu, ka man patīk. Es aizrakstīju Birutai jeb Rutai, kā viņai pašai patīk, ja viņu sauc, lai pateiktu, ko man nozīmē tas, ko viņa dara. Es pats tādas vēstules esmu saņēmis, un to dzirdēt ikvienam cilvēkam ir vajadzīgi. Viņa atbildēja, lai atbraucu ciemos. Man ir grūti iepazīties ar cilvēkiem, taču es saņēmos un aizbraucu. Pirmajā mirklī apstulbu, jo man nesagāja kopā tas, ka viena no mūsu dižākajām māksliniecēm dzīvo domes sociālā atbalsta mājā. Mēs abi uzpīpējām viņas darbnīcā un sākām runāties par dzīvi. Ruta atšķirībā no manis neākstās ar mākslu. Viņa man ir teikusi, lai pilnībā ziedoju sevi tam, ko daru. Bet es šo ceļu vēl neesmu izvēlējies.

Droši vien vēl neesat tam gatavs.

– Tā varētu būt. Tomēr viņa mani iedvesmo tuvoties tam, lai ietu līdz galam. Kā Ruta pati skatās uz katru uzplaukušu lapu, kā viņa redz visu to kosmosu un cik ārēji mierpilni un pacietīgi mēģina tam tuvoties! Viņa iedvesmo mani uztaisīt koncertu, kurā pārkāpju kaut kādas savas robežas. Es savulaik uz jautājumu «kāds ir tavs mērķis mūzikā?» esmu atbildējis – uzrakstīt, kā skan Dievs. Tas ir labs mērķis, jo tad visu mūžu ir, ko darīt.

– Kārli, jūsos joprojām ir tas, kā pats reiz teicāt, depresīvais mūdzis, kas klases vakaros liek spēlēt Nirvana?

– Es joprojām spēlēju mūziku, par kuru daudzi varētu teikt, ka to rada depresīvs mūdzis. Bet tolaik tas vairāk bija protests. Kā jau teicu, tiešām reizēm apbrīnoju cilvēkus, kuri nāk uz maniem koncertiem. Ko viņi tajā mūzikā sadzird?

– Pats esat teicis, ka neesat ne labs izklaidētājs, ne aktieris. Kas tad, jūsuprāt, ir jūsu spēcīgā puse?

– Es nezinu. Varbūt cilvēkus uzrunā saruna ar mani. Kad var vienkārši apsēsties un ieskatīties man acīs. Līdz šim man nav bijusi vajadzība sevi analizēt. Iespējams, tad, kad cilvēki nenāks uz maniem koncertiem, sākšu aizdomāties, kas ir noticis un kāpēc mani neviens vairs nemīl. Es muzicēju arī koncertos, kas man finansiāli nav izdevīgi. Un tā nav poza, kā kāds varētu iedomāties – baigais čalis, it kā tā iegūtu kaut kādu labumu. Ja es visu liktu tikai uz finanšu pamatiem, retāk satiktu cilvēkus, no kuriem gūstu emocionālo piepildījumu.

– «Nav tā, ka ģimeni varētu uzturēt ar savu mūziku, bet es palieku pie sava egoisma.» Tie arī ir jūsu vārdi. Vai egoisms ar gadiem pierimstas?

–Šajā brīdī mūziku pat varētu atstāt kā vienīgo iztikas avotu. Bet baidos, ka tad daudz vairāk sāktu domātu par to, lai mūzika man ienestu naudu. Kamēr tas vēl tā nav, jūtos drošāk. Varu darīt to, ko gribu, un turpināt strādāt telekomunikāciju uzņēmumā Bite, rakstot tekstus kā kopīraiters. Man ir ļoti paveicies ar darba devēju, jo, ja gribas, varu strādāt naktīs.

Varat teikt, ka šobrīd jums visam pietiek?

– Jā, pietiek. Reizēm tikai laika nepietiek.

– Tad jau sievai jums nav, ko pārmest.

– Ar sievu man ir paveicies. Viņa mani vienmēr ir atbalstījusi, nevis bremzējusi. Arī ekonomiski ne pārāk izdevīgās darbībās. Bet, iespējams, viņa kādreiz ir sakodusi zobus, lai nepateiktu, ka otrās nopirktās ģitāras vietā labāk varēja saremontēt trepju telpu.

– Kārli, ko jūs vēl meklējat dzīvē, ko cerat atrast?

– Piedzīvot īpašos mirkļus man vēl gribas. Visiem taču dzīvē gadās tādi dievišķi mirkļi, kuros pats sev šķieti piepildīts. Tie gan neievelkas pārāk ilgi. Bet, ja tu tādus esi piedzīvojis, gribas pie tiem atkal atgriezties.

– Kādām niansēm jāsakrīt, lai piedzīvotu to dievišķo mirkli?

– Šķiet, ka viena no pirmajām reizēm, kad noķēru tādu īstu dievišķā klātesamības sajūtu, bija braucot autobusā no Siguldas uz Rīgu. Man nāca prātā vārdi, un es tos piefiksēju telefonā.

Tuvojoties Rīgai, pacēlu acis uz augšu, un mani pārņēma sajūta, ka šobrīd viss ir tieši tā, kā tam jābūt.

Ka visi tie cilvēki, kas varbūt mani kādā citā mirklī būtu kaitinājuši ar to, ka skaļi runā pa telefonu un tam, ka autobusā mazliet smako, nav nekādas nozīmes. Man šķita, ka viss apkārt ir tik pilnvērtīgs. Kas mani izsita no šā stāvokļa? Pabraukšana garām uzrakstam Rīga. Tajā mirklī iedomājos – ja viss ir tā, kā tam vajag būt, varbūt Rīgas vadība arī ir OK? Un šī doma mani iesvieda atpakaļ reālajā dzīvē. Ka mums tomēr par kaut ko ir jāiestājas, ka nevar dzīvē tikai slīdēt un ļauties. Jo kas tad notiks, ja nevienam vairs nevienu negribēsies kritizēt?! Tad atradīsies vismaz kāds viens, kas to baigi labi izmantos. 

– Jūs esat pieļāvis, ka vairs nekomponētu un nedziedātu? Ko jūs tad darītu?

– Es varētu vazāties pa mežiem un, piemēram, atklāt kaut kādas jaunas sūnas. Man ir bieža, reizēm pat slimīga vajadzība būt dabā – iziet ārā, saelpoties svaigu gaisu. Jo tas taču nav normāli, ka pirms koncertiem vienmēr mēģinu paņemt kādu stundu klāt, lai uzkāptu kādā kalnā, pastaigātos pa tām pašām Gaujas takām vai ielīstu tur, kur neesmu bijis. Man ik pa laikam vajag to sajūtu, ka viens pats lienu pa svešiem brikšņiem, nezinot, kur nonākšu galā. Kad tā visa kādu laiku nav bijis, izjūtu lomkas.

– Mēdz teikt, ka bērni ir mūsu skolotāji. Ko jums iemācījuši jūsu bērni – Pauls (16), Klinta (15) un Kaiva (6)?

– Kad piedzima pirmie divi, biju jauns. Pat ja viņi gribēja man ko iemācīt, es maz mācījos. Bet nedomāju, ka tāpēc kaut kas nepareizs ir noticis. Man ir kolosāli bērni. Varbūt neesmu ar viņiem tik tuvs, kā varētu būt, bet neesam arī izšķīduši savās gaitās tā, ka vispār neredzam cits citu. Nosacīti sarežģīts mirklis šobrīd ir vecākajiem, un man trūkst sajēgas, cik daudz man kā fāterim vajadzētu viņiem palīdzēt. Cik daudz iejaukties, atbalstīt, stāstīt par to, kā rīkoties. Skatoties uz Kristapu Porziņģi, ir skaidrs, ka vecāki viņu pavisam noteikti ir gribējuši izaudzināt par basketbolistu. Bet es no saviem bērniem neko neesmu gribējis izaudzināt.  

Ko man gribas? Lai mani bērni ir brīvi un bezbailīgi. Lai viņi dara to, ko grib.

Man pašam vecāki savulaik deva absolūtu brīvību. Vienīgais, ko mamma piekodināja, – dari tā, lai pēc tam pašam nav kauns. Protams, izdarīju arī lietas, par kurām man bija kauns, bet vismaz sapratu, ka man ir, par ko kaunēties. Bet man ir riebīgs raksturs – gribu darīt tā, kā gribu. Kad kāds cits saka, ka vajadzētu darīt citādi, saku – nu nē, tā es nedarīšu. Vēl man vecāki iemācīja respektēt privāto telpu. Mēs ar brāli un māsu visi trīs dzīvojām vienā istabā, un man bija aizliegts vērt vaļā māsas atvilktnes vai skatīties otra telefonā. Pats padsmitnieks būdams, varēju cigaretes turēt kabatās, jo zināju, ka vecāki tās nekad nepārbaudīs. Šobrīd pat nevaru parādīt bildes savā telefonā kādam citam. Cilvēki reizēm samulst no tā, cik asi reaģēju, ja kāds paņem manu telefonu. Par tādu pašu privāto telpu uzskatu savu mašīnu. Man patīk izpalīdzēt, bet es ļoti reti ņemu stopotājus. Manā privātā telpā nav jābūt nevienam citam. Tāpat es varu likt soctīklos bildes ar vietām, kas man patīk, ar kurām gribas padalīties. Bet es nekad nelikšu tur bildes ar bērniem un sievu. No manis to nesagaidīt. Bet man arī publiski mīlināties ar sievu šķiet – nē. Tas nevienam nav jāredz. Pat savējo kompānijā es neizrādīšu savas jūtas pret sievu.

– Cik ļoti jūs sajūtat atgriezenisko saiti no klausītājiem? Vai jums pietiktu arī ar to, ja jūsu dziesma patiktu tikai vienam cilvēkam?

Ļoti labs jautājums. Piemērs no manas dzīves. 2003. grupā pajuka mūsu grupa Oceanfall. Tāpēc, ka kādi no mums apprecējās, kāds tika pie bērniem. Es tāpat turpināju mājās paspēlēt ģitāru, bet man nebija, kam spēlēt publiski. Taču reiz pie manis ciemos atbrauca Toms Grēviņš un teica, lai atsūtu viņam to, ko šobrīd spēlēju. Tolaik ierakstīju kādu melodiju telefonā un aizsūtīju. Tā es iegāju apritē. Sāku ar uzstāšanos bārā I love you, bet pēc tam jau mani sāka aicināt muzicēt dažādās citās vietās. Toms arī pierunāja, lai izdodu albumu. Kaut kā visur es esmu bijis aicināts. Bet lielākais kaifs ir tad, kad dziesma atnāk pie manis un manī notiek lielais iekšējais piedzīvojums.

Cilvēki mulst, kad, aicinot mani muzicēt, uz jautājumu cik es maksāju, nevaru atbildēt. Man šķiet – lai viņi maksā tik, cik var maksāt. Un, ja puisis kāzās grib savu meiteni iepriecināt ar manām dziesmām, es braukšu. Bet, ļoti iespējams, atteikšos spēlēt uzņēmumu pasākumos, kur tikai jāizklaidē cilvēki un kādam jāizpatīk. Es esmu izlutināts, gribu, lai cilvēki nāk mani klausīties tāpēc, ka paši grib.

– Jūs vislabāk jūtaties viens vai kopā ar saviem cilvēkiem?

Ir lietas, kuras vienatnē nevar dabūt. Ja runājam metaforiski, tad – saspēles prieku gan dzīvē, gan mūzikā. Tas, ko mēs pa īstam piedzīvojam, tomēr notiek starp cilvēkiem. Viens pats es varu iet mežā, lai mēģinātu sakārtot, saprast sevi vai kādu brīdi vienkārši nedomāt.

– Kam ir jānotiek, lai kļūtu par jūsu draugu?

– Ja kāds cilvēks man iepatīkas, tad tas ir manējais uzreiz. Sajūta, ka kādu pazīstu visu mūžu, mani pārņem bieži. Bet es esmu tik sūdīgs draugs… Neatceros draugu un viņu bērnu dzimšanas dienas. Nu, piemēram Egons Reiters (radioddīdžejs – aut.) ir mans draugs, bet es nezinu, cik viņa meitai ir gadu.

– Kārli, kas jūs iedvesmo?

– Jau pieminēju Birutu Delli. Bet vēl mani iedvesmo citu cilvēku stāsti. Tīri cilvēcīgi ar savu stāstu un kā personība mani ir iedvesmojis Valdis Atāls. Mēs esam braukuši kopā mašīnā, pļāpājuši un man ir paticis viņa lielums. Katrs, kurš paver kādas jaunas durtiņas uz kaut ko, iedvesmo. Taču vispār man liekas, ka mums apkārt ir šausmīgi daudz muldēšanas, filozofēšanas un citu izrunātu tekstu piesaukšanas. Kad es izlasu Jungu vai Nīči, es nepaturu viņu tekstus citātu līmenī. Tas, kas manī mainās, viņus lasot, paliek tikai mans un to es sargāju. Kāpēc gan lai es viņus citētu? Man laikam runāšana par dzīvošanu nešķiet pārāk interesanta. Un tādi saukļi kā «nāciet mācīties, kā dzīvot» uz mani nestrādā.  Drīzāk patīk ar kādu kopā atkorķēt alu un vienkārši runāties. Šis process ir dievīgs.

– Kas jums pašam norauj jumtu mūzikā?

– Baigi ilgi vispār neklausījos mūziku, un braucu mašīnā ar izslēgtu radio. Pēdējā laikā atkal esmu atsācis klausīties. Pats esmu audzis un mainījies, bet daži mūziķi ir izturējuši laika filtru. Piemēram, Niks Keivs, tādas citiem neko neizsakošas grupas kā Cocteau Twins vai Mazzy Star. Man pašam pieaugot, esmu sapratis, ka velti esmu nievājis Eltonu Džonu vai Deividu Boviju. Viņiem vienmēr ir bijis, ko teikt, tikai es neesmu bijis gatavs to dzirdēt. Jebkurā laikā varu klausīties arī Niku Dreiku. No mūsdienu mūzikas? Te nonākam pie vienas patiesībā trakas lietas. Es braucu pa Latviju, muzicēju un ceru, ka cilvēki nāks mani klausīties, bet pats latviešu mūziku neklausos vispār. Kas mani ir pamainījis? Mans dēls, kurš klausās citu mūziku. Tā es sev esmu atklājis hiphopa pasauli un sapratis, ka tas ir mūsdienu rokenrols, kas nemaz nav miris, tikai mainījis formu.

– Jūs vēl esat saglabājis ilūzijas par kaut ko vai neko īpašu no dzīves vairs negaidāt?

– Es nevaru negaidīt. Man vajag gan koncertu Nacionālajā teātrī, gan nākamos televīzijas raidījumus, man visu laiku vajag, ko darīt. Un man absolūti egoistiski vajag ar kaut ko pārsteigt savu sievu. Kāpēc? Jo es zinu, ka tad, kad viņa sapriecāsies, man pašam būs labāk. Jā, man vajag zināt, ka mani kaut kas vēl gaida. Pat neatceros, kad būtu bijis bez nākamā soļa sajūtas.

– Jūs katru rītu mostaties priecīgs?

– Pēdējā laikā no rītiem es esmu īgns uz sevi, un pat nezinu, kāpēc. Vēl jocīgi, ka jau no rīta mostos noguris. Pieņemu, ka tā ir vecuma pazīme. Visu laiku domāju, ka man pietiek ar piecām stundām miega, bet laikam vairs nepietiek. Šķiet, ka pēdējā laikā pārāk daudz laika esmu veltījis sociālajiem tīkliem. Bet kurš tad nāks uz maniem koncertiem, ja nelikšu feisbukā afišu vai nepiesaistīšu ar kaut ko interesantu pa starpu? Patiesībā jau to telefona slidināšanu vajadzētu izslēgt.

– Kārli, ko jūs pats sev gribētu uzdāvināt dzimšanas dienā?

– Es apbrīnoju cilvēkus, kuriem uz visiem jautājumiem ir atbildes, melns ir melns, balts ir balts. Man pašam svarīgs vārds ir «nepabeigts» un šo sajūtu es gribētu saglabāt visu mūžu. Negribu attapties pabeigts, tāds, kas zina, kā visam ir jābūt. Reizēm pat negribu zināt kaut kādas lietas. Pēdējā laikā man bieži ir jautājuši, vai es esmu patriotisks. Tad es gribu, lai tas, kurš man to jautā, vispirms izskaidro, ko tieši viņš ir gribējis zināt un tad es pa daļām sākšu atbildēt. Iespējams, pēc tam viņa acīs nemaz vairs nebūšu patriotisks. Man ir bail no tiem lieliem, kategoriskiem «ir tā».

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+