Mācītājs Uģis Brūklene: Vīrietis var paveikt varoņdarbus, ja sieva par viņu fano

Vīru sarunas
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
21. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Novembrī luterāņu mācītājs UĢIS BRŪKLENE beidzot atkal vadīja dievkalpojumu reiz paša celtajā Usmas baznīcā. Uģis un viņa sieva Harina to sauc par atgriešanos mājās pēc desmit gadu kalpošanas Rīgā un Īrijā. Uģis ir arī Nacionālo Bruņoto spēku virsnieks un kapelāns, un vēl viņš šoruden Rīgā vadīja bezmaksas nodarbību ciklu cilvēkiem pēc šķiršanās. Viņi abi ar Harinu savās attiecībās piedzīvojuši gan lielu prieku, gan dziļas bēdas.

 – Teicāt, ka jums šodien ir ļoti īpaša diena, jo ir jūsu sievas Harinas dzimšanas diena?

– Jā, taču lielā svinēšana notiks sestdien, kad visi būs gaidīti mūsu Usmas mājās. Harinai ir apaļa jubileja, man šogad pusapaļa, tāpēc rīkojam lielāku pasākumu. Cepsim lielo brūkleņkūku, lai visiem pietiek. Iesāksim ar pateicības dievkalpojumu baznīcā, kuru paši Usmā uzcēlām, būs bīskaps Pāvils Brūveris, būs koncerts. Parasti viesiem ir jautājums – nu ko lai dāvina? Tāpēc šoreiz sarunājām rožu audzētāju, kurš ieradīsies ar stādiem, katrs viesis varēs izvēlēties savu krāsu un smaržu, un tad mēs šīs rozes kopā iestādīsim kā rožu upi gar Usmas ezeru.

Rozes mums ar Harinu ir attiecību simbols. Sākās ar to, ka Harina bija man uzdāvinājusi rozi ar ļoti izteiktiem ērkšķiem un uz kartītes parakstījusies – Tava Roze. Valentīndienā būs 20 gadu kopš mūsu saderināšanās, un jau 20 gadu es esmu Rozis un viņa – Roze. Katra mēneša 6. datumā mēs viens otru sveicam. Katru mēnesi! Reizi gadā taču nav interesanti. Tā mums ir Rožu diena. Dāvinām viens otram kaut ko, kas saistīts ar rozēm.

Es pats uzpotēšu un vēlāk Harinai uzdāvināšu 50 rozes viņas mīļākajā krāsā – violetas. Dārzkopība ir viens no maniem vaļaspriekiem. Brīnišķīgi ir tas, ka šeit tik drīz var redzēt augļus.

Jo ir daudzi darbi, kur tu sevi ieguldi, bet augļus tiešā veidā neredzi, lai arī pēc kāda laika redzi, kā dzīves mainās. Mana vecmāmiņa ļoti lūdza Dievu par mums, taču piedzīvoja tikai viena sava mazdēla dzīves pārmaiņas – viņa pieredzēja to, ka es sāku sekot Dievam. Bet viņa vairs neredzēja to, kas notika pēc gadiem, – visa mūsu dzimta tagad ir kristīgi cilvēki.

Es pats esmu savas vecmāmiņas izlūgts, un pēc tam visa dzimta.

– Jūs šoruden vadāt bezmaksas nodarbības cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši šķiršanos. Kas šajās sarunās bijuši lielākie izaicinājumi?

– No vienas puses, tā katram ir dziļi personīga sāpe un stigma, par kuru negribas publiski dalīties un izgriezt dvēseli uz āru. Bet tas mums nav pašmērķis, un nekas nav publiski jāstāsta citiem. Mēs ejam cauri tam procesam, kad jānosauc vārdā tas, kas tevī notiek, jāsaprot savas izjūtas un tas, ka negribi palikt šajās drupās. Drupas vienmēr atgādinās pagātni, bet jāiet uz priekšu. Arī tad, ja nomiris tuvinieks, tas ir jāizsēro, bet jādzīvo uz priekšu.

Tad es palīdzu sakārtot attiecības ar pagātni un nenest līdzi to cilvēku, kas darījis pāri un sāpinājis, nenest līdzi arī upura lomu vai izjūtu. Mēs pagātni neignorējam, bet noliekam malā un ejam uz priekšu. Un meklējam resursus – kas mani iepriecina, kas dod enerģiju? Un varbūt tagad, kad esi viens, tu vari izdarīt to, ko agrāk nevarēji? Vai tad tu domā, ka Dievs tevi negrib iepriecināt? Un visbeidzot tiek doti ceļavārdi tālākajam ceļam.

– Kāpēc īsti izirst laulība, ja reiz tā pirms tam bijusi Dieva svētīta?

– Pasaulē uzskati par laulību atšķiras. Grieķiskajā domāšanā, kas vairāk ietekmējusi arī mūs šeit, Eiropā, ir tā: man ir karstas jūtas pret tevi, tev pret mani, tāpēc mēs abi saplūdīsim kopā. Pēc tam kopdzīve šos abus karstos lēnām atdzesē. Savukārt Austrumu pieejā varbūt pat īsti nav karstu jūtu, varbūt pat divus cilvēkus saderinājuši vecāki, bet šis pāris savai laulībai apakšā pakur uguni, un uguns attiecībās ir cieņa un mīlestība.

Bībelē ir minēts: vīri, mīliet savas sievas, kā Kristus mīlēja savu draudzi, pats tai veltīdamies! Mīlestība ir ne tik daudz jūtas kā ziedošanās un sevis dāvināšana, vairāk kā darbības vārds – veltīt laiku, uzmanību. Savukārt sievām ir teikts: cieniet savus vīrus!  Mūsdienu valodā varētu teikt: fanojiet par saviem vīriem, priecājieties par viņiem, lepojieties, sakiet to skaļi gan divatā, gan citu klātbūtnē! Tas attiecībām veido tādu enerģizējošu apli. Kad vīrietim mīlestībā pret sievieti ir tāda attieksme, sievietei rodas patika pret šo cilvēku, viņa sāk par viņu priecāties, un vīrietis, to jūtot, kļūst vēl vairāk priecīgs devējs, savukārt sieviete atplaukst vēl vairāk.

Ne velti ir teiciens, ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv cienoša un uzticama sieviete. Vīrietis spēj izdarīt varoņdarbus, ja par viņu fano.

Laulība ir kā savienoto trauku princips – ja vienā traukā ir daudz, otrā arī ir daudz. Ja viens grib, lai dod tikai viņam, tad attiecības vairs nevar pastāvēt. Bet, ja tu saproti, kas vajadzīgs tam otram, un viņam to dod, tad pildās otrs trauks un pildās arī tavs. Ja gribi būt laimīgs, dari otru laimīgu! Ja tu to nedari, tad abi trauki iztukšosies. Tā ir laulības mijiedarbība. Tas ir svarīgi.

– Vai notiek arī tā, ka jūs dodat savu svētību tam, lai divi cilvēki šķirtos?

– Jā, esmu aicinājis pārus nosvinēt bēres savām attiecībām, jo tās ir mirušas. Tad tās ar godu jāapbērē. Saku: jāatzīst, ka man žēl un Dievam žēl, ka jūs nomērdējāt badā šo savu laulību, šīs savas attiecības. Sarīkojam bēres, atvadāmies, pasakām paldies par to, kas bijis labs.

Taču pie Dieva gan var notikt brīnumi un var notikt augšāmcelšanās.

Brīnumus mēs neieplānojam, tie stāv ārpus cilvēka saprašanas. Cilvēks nevar ieplānot, ka tas, kas ir miris, pēkšņi būs dzīvs. Bet Dievam viss ir iespējams. Te ir tā mūsu cerība – kad kā mācītājs un ģimenes konsultants to daru, es redzu realitāti, mēs atvadāmies un atlaižam, tomēr es saku: ja vēlaties, pēc tam varat lūgt, lai jūsu laulībai notiek augšāmcelšanās. Un ir bijuši gadījumi, kad notiek reāls brīnums.

– Jūs pieņemat arī attiecības, kurās divi cilvēki dzīvo kopā nelaulāti?

– Pieņemu. Ja šie divi cilvēki guļ vienā gultā un kopā gādā par bērniem, viņi jau dzīvo kopdzīvi. Mans uzdevums ir stiprināt kopdzīvi kā tādu un palīdzēt, lai viņi ir viens otram par svētību. Bet es arī rādu to, ka vēl svētīgāk būtu, ja viņi varētu nonākt līdz laulības brīnumam, līdz brīdim, kad Dievs divus cilvēkus savstarpēji savieno ar savu svētību.

Dzīvot bez laulības ir kā dzert ieskābušu pienu, kuram process vēl nav noslēdzies, un tas nav kļuvis par rūgušpienu.

Cilvēki iestrēguši starpstadijā un nav gatavi uzņemties atbildību līdz galam. Varbūt joprojām skatās uz durvīm un domā, ka iespējams arī B variants? Pamatā jau iemesls ir bailes – kā es solīšos mūža solījumu, ja nevaru zināt, vai nepārdomāšu? Kā varu zināt, ka tas otrs cilvēks mani nenodos? Kad palīdzu viņiem rast to drošību, šie cilvēki izvēlas laulību.

Vīriešiem reizēm ir arguments: kāpēc man vajag precēties, ja es jau tāpat rūpējos par savu sievieti? Tad uzdodu jautājumu: un, ja zaglis nozog tavu mašīnu, pēc tam par to ļoti priecājas un rūpējas, mazgā, maina eļļu, tu viņam savu mašīnu atstātu? Līdzīgi Dievs skatās uz mums. Laulībā viņš tev uzdāvina šo otru cilvēku, un ar to brīdi varat viens otru saukt par savējo.

– Jums ar Harinu arī pašiem divdesmit gadu laikā nācies – kā laulības solījumā – iziet cauri gan priekiem, gan bēdām?

– Pazīstami esam jau no 1993. gada, bet vispirms satikāmies tikai kā divi aktīvi jaunieši, tad mums vēl nebija mirdzošu acu vienam uz otru. Plecu pie pleca cēlām Usmas baznīcu, bet nebijām pāris. Tikai pēc pieciem gadiem ieraudzīju viņu citām acīm – kā sievieti, kuru esmu iemīlējis.

– Kuri jums abiem laulībā bija lielākie izaicinājumi?

– Nesapratu, kā blakus var pastāvēt divi tik lieli aicinājumi – uz mācītāja amatu un uz laulības dzīvi. Mans garīgais tēvs Roberts Feldmanis, brīnišķīgs mācītājs, dzīvoja celibātā, un es domāju, ka gribu būt tāds kā viņš.

Kad iemīlējos Harinā, man iestājās tāda kā personības dalīšanās. Bija sajūta, it kā būtu apsēdies mašīnai pie stūres un abas kājas spiež pedāļus – gāzi un bremzes vienlaikus.

Gāzes pedāli, jo raujos pie tā cilvēka, gribu ar viņu būt vairāk kopā, gribu bildināt un apprecēt. Bremzi – jo man taču ir aicinājums uz mācītāja darbu! Tā turējos trīs gadus, un tas bija nenormāli grūti. Ko tik nemēģināju darīt! Pat kļuvu diezgan nejauks attiecībās ar Harinu – ne pret vienu citu neizturējos tik vēsi kā pret viņu, cilvēku, kuru es mīlu. Baidījos parādīt to, ka viņu mīlu. Man galva sprāga pušu.

Taču ļoti palaimējās, ka satiku kādu mācītāju, ar kuru varēju par to runāt. Viņš prasīja: kur ir problēma? Un mani iedrošināja: esi tas, kas tu esi pēc sava aicinājuma! Ja esi aicināts kā ģimenes cilvēks, tad esi ģimenes cilvēks! Dievs to svētīs. Ja esi aicināts kā mācītājs, tad svētīs arī to, un tas ir apvienojams.

Un tad pienāca Valentīna diena, kad vēra vaļā atjaunoto Melngalvju namu un notika balle. Ielūdzu Harinu uz šo balli un pēc tam viņu bildināju ar trim dažādu krāsu rozēm. Viena, baltā, bija par to, ka mēs jau esam kopā kā kristīgi cilvēki, otra – par mūsu draudzību, bet trešā bija mūsu mīlestības roze. Un es jautāju, vai viņa pieņems trešo rozi?

Mēs abi esam piedzīvojuši sāpīgus brīžus. Harina savulaik bija ļoti slima, un ārsti teica, ka viņai nekad nevarēs būt bērnu. Seksuālo dzīvi sākām pēc laulības, un ļoti ātri pieteicās bērniņš. Viņš bija ļoti gaidīts, mēs bijām tik priecīgi! Bet nāca sitiens – šis bērniņš nomira, vēl nepiedzimis. Pieteicās otrs bērniņš – atkal spontānais aborts.

Tas bija ļoti grūts brīdis. Taču mēs bijām laimīgi, ka varējām viens ar otru par to runāt, nepalikām noslēgušies savās sērās. Mums ir pārliecība, ka cilvēks ir cilvēks no ieņemšanas brīža. Šiem diviem pirmajiem bērniņiem mēs iedevām vārdu Brūklenītes, un dzīvojam pārliecībā, ka viņas kaut kur ir, tikai ātrāk devušās uz Dieva valstību. 

Tā dziļi personīgi mēs uzskatām, ka mums ir četri bērni. Divi ir šeit, un esam par to ļoti laimīgi, un divi jau priekšā Dieva valstībā.

Sapratām, ka varam būt kopā arī bēdās, un tieši šī savstarpējā dalīšanās mūs vēl vairāk satuvināja kā pāri –kāda tā ir svētība, ka tu man esi līdzās un es neesmu viens ar to!

Izaicinājums ir arī tas, ka esam sabiedriski aktīvi cilvēki un daudz atdodam sevi citiem, tāpēc, tiekoties viens ar otru, varam būt jau noguruši no komunicēšanas – zinu, ka tu esi mājās, bet man nav spēka ar tevi runāties. Tad ir jāspēj sabalansēt laiku: savs laiks sabiedrībai, savs iekšējai dzīvei, savs darbam, savs – ģimenei. Mans ieteikums – atrodi diennaktī vismaz 20 minūtes, kad velti pilnu uzmanību sarunai ar vīru vai sievu!

Kad esat tādā kā mazajā randiņā, kad nerunājat par darbu, par bērniem, par kaimiņiem, seriāliem vai politiku, bet vienkārši baudāt viens otra klātbūtni. Tā ir vērtība – satikties kā cilvēkam ar cilvēku. Un vēl divas stundas nedēļā jāmēģina atrast laiku kādam īpašam kopīgam iepriecinājumam. Tas jāieraksta plānotājā – tikšanās ar manas dzīves svarīgāko cilvēku. Jo svarīgāka jau nav. Ja tevi aicina uz tikšanos prezidents Egils Levits – tā ir ļoti īpaša tikšanās, bet sieva ir svarīgāka!

Sieva ir man teikusi: klausies, es varu pierakstīties pie tevis uz pieņemšanu – gribu ar tevi parunāties!

Tagad es esmu sapratis, ka tā nedrīkst.

Ļoti liels izaicinājums attiecībās bija tad, kad devos kalpot uz Īriju. Jo Harina tika izrauta no savas dabiskās vides, no Usmas, kur jutās laimīga, kur varēja izpausties viņas radošums. Sieva nesa lielu upuri. Ja viņa būtu pateikusi nē, es nekur nebrauktu. Jau pašā sākumā pateicu, ka neesmu gatavs pazaudēt savu ģimeni, lai dotos palīdzēt citām ģimenēm.

Ja godīgi, visi šie desmit gadi, kopš ikdienā bijām ārpus Usmas – lai arī nedēļas nogalēs turp braucam –, mums bijis kas mazliet līdzīgs trimdai.

Esam daudz laba darījuši gan Īrijā, gan Rīgā, bet tās nekad nav bijušas mūsu mājas. Un ar novembri noticis tas brīnums, ka es esmu atgriezies Usmā kā mācītājs. Bīskapam, kurš mani ieveda amatā, Harina tā arī pateica: jūs nevarējāt uzdāvināt vēl lielāku dāvanu manā jubilejā!

Izaicinājums ir arī tas, ka reizēm nemākam ieturēt līdzsvaru. Kad viens vai otrs pārlieku pazaudē pats sevi un nerealizē savu aicinājumu par labu otram cilvēkam, tad vienā brīdī attiecībās var ienākt krīze. Un otrs cilvēks saka: bet es tevi tādu neapprecēju, tu vairs nestaro, neesi laimīgs!

Tagad, vadot seminārus par attiecībām, atkal un atkal dzirdu: es tik ļoti biju veltījies tam otram, ka beigās kļuvu neinteresants un lieks. Nedrīkst pazaudēt sevi kā personību! Citādi vairs nevar notikt mijiedarbība ar otru cilvēku un var pārtrūkt jūsu kopdzīve. Tāpēc arī pats regulāri dodos uz rekolekcijām un meditācijām.

– Pirms 12 gadiem jūs laulāja mācītājs Māris Sants, kurš tagad izstumts no baznīcas, jo saņēma drosmi un atzinās sev un pasaulei, ka ir homoseksuāls. Vai jūs viņu esat izstūmis arī no savas sirds? 

– Mēs varam runāt par diviem dažādiem cilvēkiem, par diviem Māriem. Nav problēma, ja cilvēks cīnās ar savām vājībām un kaislībām. Atceros Māri kā fantastisku mācītāju, brīnišķīgu un iejūtīgu cilvēku. Harinai viņš bija kā garīgais tēvs. Māris daudziem ir palīdzējis, darījis svētīgas lietas, viņš bija tas, kurš sāka paliatīvo garīgo aprūpi Gaiļezerā.

Tajā laikā Māris sevī cīnījās ar ievainojumu, kas nāca no bērnības, – viņš arī publiski ir stāstījis par kāda vīrieša nodarīto ievainojumu, kas viņā vienmēr pūžņoja. Bet tad kāds padomdevējs Anglijā ieteica to pieņemt un dzīvot tā, kā ievainojums liek dzīvot. Tad viņš kļuva par citu Māri, un ar to brīdi mēs pazaudējām tuvu cilvēku. Tā nevajadzēja notikt.

Baznīca nav pret homoseksuāliem cilvēkiem, bet baznīca ir pret to, ja kāds grib grēku legalizēt kā kaut ko labu un svētīgu.

Kad mēs ar Harinu bijām Londonā, speciāli uzmeklējām to vietu, kur Māris bārā strādāja, un satikāmies pie kafijas tases – bet tas ir cits Māris. Taču viņš ir mūsu sirdī – kā tuvs cilvēks, kurš bijis un kura vairs nav.

– Jūs Īrijā kalpojāt trīs gadus. Kāpēc tik īsu laiku?

– Jau dodoties uz turieni, teicu, ka ir svarīgi pēc trim gadiem atgriezties, lai mans dēls skolas gaitas varētu sākt Latvijā. Esmu patriots, zināju, ka man būs grūti dzīvot ārpus Latvijas. Ļoti centos uzturēt dzīvu emocionālo saikni starp Latviju un turienes latviešiem, un man tas patika, tomēr trešajā gadā jau sāku zaudēt Latvijas izjūtu.

Ar latviešu interneta portāliem, žurnāliem un avīzēm un telefonsarunām nepietika, lai uzturētu šo izjūtu. Man jābūt šeit un jādzīvo dzīve, kas ir šeit.

Lai kā censtos, ārpusē tā Latvijas izjūta kļūst tikai konservs.

Beidzamajā gadā svētku dievkalpojumā tautai teicu vārdus, pēc kuriem internetā parādījās ieraksts, ka mācītājs Brūklene sanikno latviešus Īrijā.

Uzdevu citiem tikai tos pašus jautājumus, ko esmu uzdevis pats sev: mēs svinam valsts svētkus un esam piesprauduši karodziņu, bet kā Dievs reāli svētī Latviju? Dievs to svētī caur to laiku un spējām, ko ieguldi, ar tavu mijiedarbību. Caur tavu talantu un taviem nodokļiem. Bet kā lai Dievs svētī Latviju, ja tu esi Īrijā? Tas bija jautājums man pašam un viņiem. Un esmu laimīgs, būdams atpakaļ Latvijā.

Atgriežoties no turienes, ar sievu runājām par to, ko mūsu ģimene turpmāk var labu izdarīt Latvijā, un sapratām, ka mūsu darbs būs stiprināt pāru attiecības. Un to tagad darām.

– Jūs esat arī virsnieks un kapelāns Nacionālajos bruņotajos spēkos. Kāds ir jūsu uzdevums tur?

– Sākumā man nebija viegli iekļauties tajā vidē. Bet pēc tam, kad biju izgājis apmācības kopā ar visiem, mircis tajā pašā lietū un sēdējis pie tiem pašiem ugunskuriem, sapratu – tā ir iespēja kļūt daudz vairāk par savējo. Tagad esmu vairāk sapratis šo cilvēku izaicinājumus, zinu, ar ko saskaras viņu tuvinieki, kad viens no ģimenes uz ilgu laiku ir projām mācībās mežā vai uz pusgadu misijā ārvalstīs.

Tad katram veidojas sava dzīve, un sievai ar bērniem jāmācās iztikt bez vīra. Bet, kad viņi satiekas, jāspēj atrast kopīgu orbītu un atkal saliedēties. Un tas nemaz nav viegli! Tagad, doktorantūrā studējot, esmu iecerējis izstrādāt programmu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri kādu iemeslu dēļ bijuši pašķirti. Tā notiek daudzās profesijās, kaut vai tālbraucējiem šoferiem vai jūrniekiem. 

Pašlaik esam arī nopirkuši pussalu pie Usmas ezera, kur sadarbībā ar kolēģiem psihoterapeitiem un armijas kapelāniem gribam veidot rekreācijas centru – tur cilvēki varēs atjaunot – gan pa vienam, gan ģimenes.

Tas ir mans aicinājums – vairāk kalpot ģimenēm.

Un, kamēr esmu spēka gados, man svarīgi iedibināt kaut ko tādu, kas var turpināties.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+