Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms intervijas*, ievācot informāciju par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieku Intu Ķuzi, tie iekšlietu sistēmas cilvēki, kas ostījuši šaujampulveri un asinis, apgalvoja, ka viņš ir savējais, autoritāte. To netieši apstiprināja arī pats Ķuzis, stāstot, ka karjeru sācis Tukuma milicijas nodaļā, izolatorā apsargājot ieslodzītos. Vēlāk bez nevienas spalvainas rokas palīdzības kāpis pa karjeras kāpnēm un tikai pēdējā gada laikā pievērsies administratīvajam darbam.
– Pulveri ostījis esat?
– Ir dažādi bijis, īpaši tajā laikā, kad strādāju par inspektoru.Galvenokārt esmu kriminālpolicists, tikai tagad nedaudz vairāk kā gadu esmu administratīvajā darbā. Ļoti daudz kas jāpārdomā, akcenti pavisam citādi, bet laikam tas arī vajadzīgs, ka dzīvē jāpamaina apstākļi.
– Pirmo darba dienu atceraties?
– Dienēju Ukrainā, Hersonas apgabalā, celtniekos. Atnācu no armijas un domāju – kur piedāvās darbu, tur arī iešu, jo pēc vidusskolas profesiju nebiju paspējis apgūt, uzreiz paņēma armijā. Vajadzēja iet uz miliciju pēc pases. Tur bija iestrādāta metodika nākamo kadru kalvei – man piedāvāja iet uz miliciju, un 1982. gada decembrī sāku strādāt Tukuma dežūrdaļā par ierindnieku, jo esmu tukumnieks. Pirmie pienākumi bija saistīti ar ieslodzīto apsardzi. Domāju, tas nopietni ietekmēja manu tālāko izvēli strādāt policijā. Apsargāju ieslodzītos, baroju, uzklausīju, runāju. Ieslodzītajiem ir sava pasaule, man kļuva interesanta viņu psiholoģija, attieksme pret notiekošo. Pirmām kārtām jau ar to, ka neviens nejūtas vainīgs, neko nav izdarījis un uzskata, ka atrodas tur pārpratuma pēc vai tāpēc, ka kādam ir jāsēž. Nostrādāju gadu un 1983. gada nogalē iestājos Rīgas Vidējā milicijas skolā Zeļļu ielā.
– Tur blakus ir lielisks parks!
– Jā, tur ir pavadīti ļoti patīkami mirkļi, dažādās kombinācijās.(Smaida.)
– Mēs būsim džentlmeniski un neiedziļināsimies.
– Toreiz nolēmu apgūt kriminālizmeklēšanas inspektora profesiju. Pēc skolas beigšanas 1985. gadā uzsāku darbu Tukumā kā kriminālmeklēšanas inspektors. 1999. gadā biju jau Tukuma policijas priekšnieks, esmu izgājis visus amata posmus. Visu esmu sasniedzis bez nevienas spalvainas rokas, ar savu attieksmi, darbu un izpratni par to, ko daru.
– Atceraties pirmo lietu?
– Tai veltīju ļoti daudz laika. Smārdes pagasta vidusskolai izdemolēja stadionu. Milicijas skolā mums bija ļoti pieredzējuši pasniedzēji, viņu dzīves atziņas joprojām atceros. Viņi teica, ka karjera atkarīga no pirmās lietas: ja to atklāsi, zini, ka vari būt veiksminieks! Tas bija izaicinājums.
Otra atziņa – jāstrādā policijā līdz tam brīdim, kad iestājas profesionālā degradācija, kad katrā cilvēkā sāc saredzēt noziedznieku.
– Sakiet, klasiskie detektīvi kino – cik daudz tajā saskatāt līdzību ar reālo dzīvi?
– Grāmatas un filmas visu sarežģī. Dzīvē viss ir ļoti vienkārši. Notikumu būtība jau parasti ir pie kājām, kaut kur pavisam tuvu, varbūt pat īstenībā to nevari pat saredzēt, jo vienmēr skaties it kā pāri.
Savai pirmajai lietai veltīju mēnešus trīs. Visus demolētājus noķēru – tur bija kādi pieci jaunieši. Alkohols, jūra līdz ceļiem. Šķiet, izmeklēšanas laikā es pat naktī stadionā sēdēju un gaidīju, jo savā naivumā domāju, ka noziedznieks atgriežas nozieguma vietā. No lietisko pierādījumu viedokļa tur vispār nekā nebija. Cik atceros, ieguvu informāciju no līdzīga vecuma jauniešiem, kāds atcerējās vienaudzi, kurš it kā bija lielījies, ka to ir izdarījis, un pratināšanā viņš atzinās.
– Kāda nozīme ir pratināšanai?
– Tā ir ļoti svarīgs elements. Daudz par to runājam lekcijās ar jaunajiem policijas darbiniekiem, kuri jaunības maksimālismā šim aspektam pievērš ļoti maz uzmanības. Domā – cilvēkam var uzbraukt un tad iegūs no viņa informāciju. Dzīve parāda, ka ir divi cilvēku tipi. Kā cilvēks izdara noziegumu, tā viņš to arī saprot. Ja cilvēks pielieto noziegumā fizisku spēku vai ieroci, tad viņš saprot, ka arī attiecībā pret viņu tiks veiktas līdzīgas darbības, lai pierādītu viņa vainu. Ir cilvēki, kuriem pretēji – var draudēt un pielietot fizisku spēku, un viņš noslēdzas. Katram cilvēkam ir šīs dvēseles jeb būtības stīgas, kuras jāatrod.
Ikvienu cilvēku var izsist no līdzsvara, atrodot jūtīgās stīgas. Un, uz tām paspēlējot kā ģitāru, var piedabūt pie runāšanas vai pārliecināt par kādu situāciju.
– Kad notverat noziedznieku, vaicājat, kāpēc viņš pastrādāja noziegumu?
– Katrā lietā beigās ir svarīgs krimināltiesiskais noregulējums – kas tad nu būs? Ir jāzina, kāpēc, un mēs to saucam par motīvu. Tam ir ļoti būtiska nozīme izmeklētāja darbā. Motīvs veido izmeklēšanas taktiku. Ja izmeklētājs izvēlas nepareizu motīvu, viņš aiziet garām lietai.
– Jums ir gadījies aiziet garām?
– Protams. Bez tā vispār nav iedomājama dzīve. Es daudz kur esmu ceļojis, un nekur pasaulē nav tāda policista, kurš būtu teicis, ka visas situācijas viņš atrisinājis.
– Ko jums deva saskarsme ar ieslodzītajiem?
– Kad runā ar viņu un atrod kopīgu valodu, tu īstenībā redzi, cik viņš ir neaizsargāts un vientuļš. Jo pirmais iespaids jau ir – pirksti pa gaisu, viņam viss skaidrs, viņš valda pār pasauli, neviens viņam neko nevar izdarīt un tā tālāk. Taču būtībā viņi ir ļoti neaizsargāti cilvēki. Atrašanās nebrīvē jau nestiprina, tā tikai veido tādu kā bruņu ap viņu, lai netiktu ievainots. Un tad viņš visu laiku ir ar šo bruņu. Lai tiktu klāt viņa domām, dvēseles, brīžiem, jāpavada ļoti ilgs laiks, diemžēl laika nav. Ar tiem policijas resursiem un lietu skaitu – nav iespējams katrā noziedzniekā iekļūt un pilnībā atrast viņa motivāciju, kāpēc viņš to darīja un vai viņam tas bija nepieciešams.
Ir interesants pētījums, ka soda politiku persona, kas izdarījusi noziegumu, visefektīvāk izprot pirmos trīs mēnešus. Tad cilvēks domā, kāpēc viņš to izdarīja, ka nevajadzēja to darīt.
– Tad viņš nožēlo, ja?
– Nākamajos trīs mēnešos – viņš pielāgojas situācijai, kurā atrodas. Pēc pusgada viņš sāk domāt, kāpēc viņu noķēra. Tātad kaut ko ne tā izdarīja. Tas vairāk izmeklētājam, ka viņš var mēģināt ar cilvēku atrast motīvu – kāpēc viņš to darīja, vai tiešām viņš gatavs vēl kādreiz to darīt? Policijai lietu izmeklēšana ir kā konveijers. Ikdiena ir tāda, ka lietas nāk un iet. Šodien izmeklē aplaupīšanu, rīt dzīvokļa zādzību, parīt – slepkavību. Tas ir konveijers, apturēt to nav iespējams. Un cik būtu vajadzīgi resursi policijai, lai tam visam izietu cauri? Tāpēc pasaulē domā, vai tas ir policijas – uzdevums pilnībā iedziļināties cilvēkā, kāpēc viņš to izdarīja, tālāk jau nāk ieslodzījuma vieta, probācija, kuri strādā ar cilvēku. Kaut gan mēs jau redzam, ka recidīvs pieaug. Personām, kas izdarījušas noziegumu, ir tieksme atgriezties uz tā paša ceļa.
– Bet jūs zināt, kāpēc cilvēki vispār izdara noziegumus?
– Īstenībā vairāk vai mazāk – jā. Ja nonākam pie situācijas par bioloģisko vai sociālo vidi, es pieturos pie sociālās vides ietekmes.
Cilvēks par noziedznieku veidojas attiecīgi tajā vidē, kurā viņš ir.
Piemēram, arguments, ka bērns piedzimst divu rūdītu noziedznieku ģimenē, tiek nodots audzināšanā labā ģimenē un vienalga izaug par noziedznieku… Bet kādi bija viņa pirmie divi dzīves gadi, kā viņš vispār nokļuva uz ielas, jo viņš, sēžot mājās vai ejot uz skolu, jau nekļūs par noziedznieku. Viņš nonāk attiecīgās vides vai grupas ietekmē, un sabiedrība jau piedāvā šo ietekmi, kurā viņš var nokļūt. Tāpēc ir ļoti svarīga vide – ģimene, skola, sabiedrība. Tās ir trīs lielākās vides, kurās cilvēks uzkrāj informāciju un enerģiju par noziegumu, un viņam priekšā stāv tikai jā vai nē.
– Kur šobrīd ir lielākā bīstamība bērniem un jauniešiem?
– Virtuālā vide, internets. Tur var atrast visu, sākot no spridzekļu izgatavošanas līdz sērijveida slepkavību izdarīšanas metodikām. Jebko, ko vien vēlies. Kino vairāk ieguvis kultūras iezīmi, ka cilvēks iet uz kino, lai baudītu mākslu. Agresivitāte manā skatījumā saistīta ar virtuālo vidi, kurā cilvēks iegūst negatīvo informāciju.
– Bet, salīdzinot ar padomju laikiem, kādi noziedznieki ir palikuši – agresīvāki, gudrāki?
– Zinātniski tehniskais progress nāk līdzi visās jomās. Zaķa–vilka sindroms bijis visu laiku, jo policists visu laiku skrien noziedzniekam iepakaļ. Nav nekur pasaulē redzēts tā, ka policists apsteigtu noziedznieku. Protams, mums ir interesantas lietas, kurās it kā apsteidzam noziegumu, bet arvien vairāk runā, ka mūsdienu policijā prevencija ir svarīgāka. Man viens kolēģis uzdeva jautājumu: kā ir labāk – ja teritorijā notikuši 100 noziegumi, no kuriem 99 atklāti, vai pieci noziegumi un trīs no tiem atklāti. Kurš labāk strādā? Atklāšanas procents ir dažāds. Bet kāpēc notiek šie noziegumi, jo teritorijas un apstākļi ir līdzvērtīgi? Man šķiet, ka svarīgāk – ja mazāk noziegumu.
– Kā ir mainījušās nozieguma izdarīšanas metodes?
– Ar mantiskajiem noziegumiem gandrīz nekas nav mainījies. Cilvēks, kam tieksme uz zādzību, lauza durvis tolaik un tagad. Varbūt mainījusies situācija ar zagto mantu realizāciju – plašākas iespējas pārdot zagtas mantas. Attīstoties tehnoloģijām, notiek noziegumi interneta vidē, banku sfērās. 1985. gadā mums bija rācija Viola, uztveršanas rādiuss – 5 km. Atskan telefona zvans, ka noticis noziegums Vānē. Uz turieni aizbrauc operatīvā grupa. Kaut kas atrasts, bet, kas ar viņiem notiek, ko viņi tur dara, neviens nezina. Un īstenībā neviens par to arī neuztraucas. Jo viss bija mierīgi, cilvēki strādā. Uzskatu, ka tehnoloģiju ieviešana dod iespēju cilvēkam nedomāt par to, kas viņam ir svarīgi. Viņš paļaujas uz to, ka gan jau priekšnieks viņu noķers un pateiks. Bet, ja neesi nedēļu sasniedzams, tev kaut kas ir jādara. Tu nevari pateikt, ka nestrādāja telefons un neviens nevarēja pateikt, kas jādara. Apziņas līmenis pavisam citāds. Mobilais tālrunis, peidžeris ienesa nopietnas korekcijas policijas darbā. Līdz tam informāciju varēja nodot, piezvanot pa fiksēto līniju vai satiekoties. Ar peidžera parādīšanos parādījās trešais spēles dalībnieks – tehnika. Un tu vairs nezini, ko viņš nodeva, kur viņi satiksies. Bet tik un tā panācām, ka varējām iegūt šādu informāciju.
– Padomju laikā jau nebija apsardzes, kas atbrauc.
– Toreiz bija lokālās signalizācijas. Uzlauza lauku veikalu, signalizācija bļāva, bet neviena cilvēka nav. Noziedznieks droši varēja darboties līdz rītam. Tagad profesionālas zagļu grupas izvēlas objektus, kas ir apsargāti, bet viņi spēlē uz reakciju. Pa dienu izpēta, kur atrodas apsardzes auto, cik laika nepieciešams, lai aizbrauktu uz notikuma vietu, piemēram, kažoku vai dārglietu veikalu. Filigrāni izdomā iekļūšanu, nemaz nedomājot, ka signalizācija ir šķērslis.
Mums pat ir bijušas lietas, kad veikalu apzog minūtes laikā.
– Bet auto zādzības?
– Kā zaga žigulīšus? Ar sērkociņu no ārpuses atkausēja mazā vēdlodziņa slēdzi, un tad to varēja atspiest. Vai izmantoja lineālu, lai atvērtu durvju slēdzi. Pēc 2000. gada, kad sāka parādīties imobilaizeri, peldošie kodi. Tas nozīmēja, ka noziedznieki no tāda paša auto uztaisa imobilaizeri, kas der citiem auto.
– Un 90. gadu sākums, kad pēc armijas iziešanas parādījās ieroči, sprāgstvielas.
– Jā, bet ieroči visos laikos bijuši. Kad sāku strādāt Tukuma rajonā, tur katrā mājā bija pa šmaiseram, ko varēja atrast mežā pēc II pasaules kara. Tāpat toreiz ieročus zaga, ieveda, pārdeva. Atceros, 90. gadu sākumā teica, ka jāpērk šujmašīna – tā sauca automātu. Patiesībā noziegumu skaits ar ieroču pielietošanu pieaug. 90. gadu sākumā tika veikts daudz pasūtījuma slepkavību, pielietojot šaujamieročus.
– Kad Ventspilī piekāva Kriminālpolicijas šefu, atkal radās jautājums, ka Latvijā pastāv vairāki noziedzīgie grupējumi, kas sadalījuši savas teritorijas.
– Domāju, tā nav. Varbūt 90. gados, kad bija rekets, bija sadalītas teritorijas. Līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos, 90. gadu beigās rekets izzuda un pazuda iespēja kaut ko dalīt.
– Latvijā ir likumīgie zagļi?
– Tā ir pagātne. Lai gan Latvijā viņi nekad nav bijuši, tā vairāk ir Krievijas tradīcija. Tagad nav svarīgi, ka esi baigais zaglis, līdz ar to iegūsti autoritāti. Jā, to vari iegūt savā lokā, savā vidē. Šodien valsts veidojas uz kapitālisma valsts pamatiem, tā arī noziedzība. Viss atkarīgs no tā, vari nopelnīt naudu vai nevari. Ja vari, tev ir 20 gadu un spēj uztaisīt tādas rebes ar PVN izkrāpšanu, visādas shēmas sataisīt, tu īstenībā esi autoritāte, cienījams cilvēks.
– Kāda no izmeklētāja pieredzes jums ir bijusi grūtākā lieta?
– (Ilgi domā.) No Tukuma laikiem palika viena lieta, kurai es tā arī nespēju atrast atbildi. Līdz šim brīdim tā ir neatklāta. Dienas laikā 22 gadus vecs, divmetrīgs vīrietis no darba brauc mājās, izkāpj no auto, viņam jānoiet divsimt metru līdz mātes mājai, lai svinētu vārda dienu, bet viņš pazūd. Ne dzēris, nekas. Joprojām nevaru uz to atbildēt. Viņam vispār nebija nekāda iemesla pazust. Varbūt es kaut ko nezinu, esmu palaidis garām. Varbūt ne tur meklēju, bet dienas laikā vienā no pilsētas dzīvākajām ielām vardarbīgi pazust cilvēkam nav iespējams. Neteiksim, ka lieta sarežģīta pēc izmeklēšanas, bet tajā nav atbilžu. Daudzās lietās nepietiek ar to, ka zini – tev jāpierāda.
Ja mēs varam runāt, ka policija atklāj līdz 30% lietu, domāju, ka vēl 40% policija zina, kas to izdarījis, tikai trūkst lietisko pierādījumu.
– No tā jau vieglāk nepaliek?
– Nepaliek, sevišķi jau cietušajiem.
– Sievietes noziegumus izdara savādāk nekā vīrieši, piemēram, saka, daiļais dzimums slepkavo daudz cietsirdīgāk?
– Sievietes ir emocionālākas gan pēc savas dabas, gan arī pēc saviem noziegumiem. Diezgan bieži iznāk saskarties, ka sieviete izdara vardarbīgus noziegumus, bet tās ir parasti sievietes, kuras dzīvo laulībā, kur ir pastāvīgi konflikti. Mērs ir pilns, ir alkohola lietošana, līdzās cirvis, nazis, un tad bliež. Bet tā neesmu saskāries, ka sievietes aukstasinīgi noslepkavotu. Sievietēm tas vairāk notiek uz emociju viļņa, kad ir kāds apvainojums. Es pat savā praksē neatceros, ka sieviete mērķtiecīgi izdarītu noziegumu. Ir tā, ka sievietes darbojas bruņotās bandās, laupīšanās, bet viņu loma ir otršķirīga.
– Kā šobrīd ekonomiskā situācija ietekmē noziegumus? Teicāt, ka par noziedznieku cilvēks izveidojas. Vai ir tādi cilvēki, kas ir strādājuši, bet tagad nav darba un viņiem ir jāpārvar sevi, lai izdarītu noziegumu?
– Šis jautājums ļoti aktuāls bija pērn, krīzes sākumā. Bija interesanti pētīt tīri no kriminoloģiskā viedokļa – kādi cilvēki izdara noziegumus. Manas domas apstiprinājās – noziegumu skaits kļuva lielāks, aizturēto personu skaits palielinājās, bet visi iepriekš bija saistīti ar noziegumu izdarīšanu. Cilvēks iepriekš sodīts, bet, atradis darbu, dzīvoja godīgi. Kad pazuda darbs, atkal stājās uz noziedzīgā ceļa. Ļoti retos gadījumos kāds nebija saistīts ar noziegumiem. Pagājušais gads iezīmējās ar juvelierveikalu zādzībām. To nevar izdarīt cilvēks, kas neko nesaprot no laupīšanas.
– Un banku laupīšanas?
– Trīs tikai ir bijušas. Pirmais fenomens parādījās ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Domājām, ka uz Latviju brauks organizētas grupas no Eiropas, kur banku aplaupīšanu skaits ir nesamērīgi liels salīdzinājumā ar Latviju. Rīdzenes filiālē bija ļoti augsti profesionāli nostrādāta laupīšana, summas bija tūkstošos. Tad nāca Sarkandaugava, Parex banka. Ar banku apsardzi iezīmējās, ka ir šis cilvēciskais faktors, ka cilvēks darba vietā izlemj izmantot savu darba stāvokli, lai veiktu noziegumu. Rīdzenes filiāli aplaupīja sešu cilvēku grupa, kuri bija veikuši bruņotas laupīšanas bankās visā Eiropā, visi bija mūsējie.
– Cienījams līmenis.
– Toreiz mums šķita, ka Rīdzenes filiālē viss bija izdarīts ļoti aukstasinīgi, noziedznieks pa telefonu apsardzes firmai pat atbildēja sarga vietā.
– Parasti saka – neviens nekad nevar būt drošs, ka nekad dzīvē nenokļūs cietumā.
– Lai nonāktu cietumā, tev jāizdara noziegums. Var nonākt cietumā aiz pārpratuma, ka apstākļu sakritība ir tik milzīga, ka vienkārši atrodies ne tajā laikā, ne tajā vietā. Var tā būt, bet tas ir īslaicīgi. Ir jāizdara noziegums.
– Policija atklāj ap 30% noziegumu. Tas ir normāls rādītājs?
– Padomju Savienībā bija jāatklāj 90% noziegumu. Ja bija zem, tas nozīmēja, ka slikti strādāja. Bet tas nenozīmē, ka visas lietas atklāja, citās vispār atteica uzsākt krimināllietu. Viens no policijas darba kritērijiem ir – cik noziegumus atklāj. Mēs no šāda mērījuma mūkam, jo, tiklīdz tiek iezīmēts kaut kāds kritērijs, zem tā var palīst vai pārlēkt tam pāri. Piemēram, ja kādam būs atklāts mazāk par 30% – vai tad atlaidīs no darba, jo izmeklēt krimināllietu nav kā koku iestādīt. Var sākt variēt, lai nepieļautu situāciju, un gaišās lietas reģistrēt, tumšās nereģistrēt…
– Līķa pārvilkšana pāri ielai, kas uzreiz skaitās cita teritorija?
– Tie jau vairāk tādi stāsti. Esmu tos dzirdējis vēl no padomijas laikiem, bet neesmu ar to saskāries.
– Noziedzniekiem ir sava vienota leksika?
– Mums ir pieejamas žargonu vārdnīcas, bet tās ir pretrunīgas. Nav vienotas žargonu vai tetovējumu grāmatas! Teicieni veidojas noziedznieku starpā, lai pārējie viņus nesaprastu, un tā rodas žargoni. Tie nav izdomāti noteiktā laika posmā, tie veidojas dzīves laikā.
Noklausoties noziedzniekus, viņi runā tā, ka īstenībā, ja jūs pieliktu pie klausules, jūs vispār nesaprastu, par ko ir runa.
Mums bija interesanta grupa autozagļu, kuri auto markas sauca dzīvnieku vārdos. Bet tas nav tā, ka visi saukti. Narkotikām ir dažādi nosaukumi. Jūs mani tagad gandrīz vai iedzināt strupceļā, jau vairāk nekā gadu ar šīm lietām nenodarbojos, daudz kas ir izkūpējis ārā.
– Kā noziedznieki sauc policiju?
– Tie gan, man šķiet, ir tradicionālie – kruķis, ments, ļegavijs, musors.
– Kā jūs pats reaģējat, kad izdzirdat, ka tā nosauc?
– Tas jau nav attiecināms uz tevi personiski, bet uz policiju, profesiju.
– Jūs zagļus saucat par zagļiem, jums ir savs iekšējs slengs?
– It kā ne. Vairāk vai mazāk tie ir zagļi, laupītāji, slepkavas. Ir darbinieki, sevišķi operatīvie darbinieki, kuri ikdienā strādā, viņiem veidojas savs slengs.
Kriminālpolicijas inspektoram jau jābūt gatavam runāt ar viszemāko bomzi, kurš nonācis dzīves krustcelēs, kuram vispār nekā cilvēciska vairs nav. Un jāmāk runāt ar profesoru.
Neatņemama sastāvdaļa ir atrast kopīgu valodu ar to cilvēku – vai tas liecinieks, cietušais vai vainīgais.
– Kāds ir labākais detektīvs, ko pats esat lasījis vai skatījies, kur jums šķiet – gandrīz kā dzīvē.
– Pirmās sērijas no Sasisto lukturu ielas, pēc tam jau aizgāja komercijā. Mentu kari ir diezgan baudāma filma, kuru var skatīties kā māksliniecisku vērtību un tajā pašā laikā katrs policijas darbinieks var atrast līdzības kādiem reāliem tēliem. Var skatīties CSI, kas ir pilnīgi cita pasaule, kur likts uzsvars uz kriminālistiku, identificēšanu, tā ir nākotne. Mēs esam Mentu karu pasaulē. CSI pasauli īsti neizprotam, bet pie tās ejam un pagaidām esam pa vidu. Lai gan abām mērķis ir viens. Parādīt sabiedrībai, ka taisnība uzvarēs. Šādas filmas ir vajadzīgas.
– Ja mēs runājam par cilvēcisko faktoru, arī policistiem tāds ir. Cik esam dzirdējuši par policistiem, kas piedalījušies shēmās kopā ar noziedzniekiem, – kur ir tas vilinājums?
– Mani brīžiem kaitina tas, ka cilvēki policistu uztver kā atlidojušu no Marsa. Viņš ir veidojies tajā pašā vidē, audzis tajā pašā valstī, mācījies tajās pašās skolās, tikai viņš izvēlējies iet uz policiju, lai palīdzētu cilvēkiem, nevis lai iegūtu varu un parādītu savu pārākumu. Apsveicami! Mēs lielu uzmanību pievēršam biogrāfijai, un ir gadījumi, kad cilvēks bijis dzīvē neveiksminieks, vairāk cietis nekā ieguvis un viņam formas uzģērbšana var radīt vēlmi atriebties.
– Kā tas bija pie viena lielveikala, kad policijas darbinieks novietoja auto invalīdu stāvvietā un vēlāk lietoja dienesta ieroci pret cilvēku, kurš viņam to aizrādīja.
– Mēs diezgan pedantiski piegājām šai lietai.
Ziniet, reizēm ir tāda pārliecība, ka cilvēki domā, ka visi visu zina, tikai policija nezina. Man arī bieži prasa, kad jūs beidzot Godmani ieliksiet cietumā, viņš ir vainīgs pie visa. Un visi visu zina, izņemot policiju.
– Vai kur točkas atrodas…
– Pateicoties Preiļu dzeltenajam, mēs panācām, ka likumā tika veiktas izmaiņas, un mums iekļūšana točkās ir atrisinājusi problēmu. Visu laiku tirgošana bija kā administratīvais pārkāpums, tagad kā kriminālais.
– Ir tā, ka cilvēki vairāk nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību?
– Tas ir fakts, ko konstatējām pērn. Par salīdzinoši mazu naudu cilvēki gatavi iet un iesaistīties kaut kādā ķēdē vai nu lai atstrādātu parādus, vai lai nopelnītu, nedomājot, kādu ļaunumu viņš rada.
– Jūs izjūtat, ka Latvijā ir konkurence starp dažādiem dienestiem, kas censtos pārņemt kādu jūsu lietu?
– Katram ir sava kompetence, ar ko viņš nodarbojas. Neviens jau labprāt neņems darīt citu darbu.
– Ja viens nebūs zvans no augšas?
– Nav tādas situācijas, ka man piezvanītu un teiktu, ka lieta jāvirza tā, kā es teikšu. Rīgā strādāju kopš 1999. gada, neesmu saņēmis šādus zvanus. Vairāk nekā sešus gadus biju tiešais noziegumu izmeklēšanas vadītājs Rīgas pilsētā. Varbūt ieteikumu formā par kādu lietu ir bijis.
– Par kurām ir bijuši ieteikumi?
– Par dažādām. Sevišķi tās ir lietas, kuras ir ar sabiedrisko rezonansi. Nezinu, vai ir nozīme saukt kādu konkrētu lietu.
– Kurš zvana?
– Mēs jebkurā gadījumā atskaitāmies par kaut kādām lietām – Valsts policijā, Iekšlietu ministrijā, ejam uz Nacionālo drošības padomi, ir dažādi līmeņi, dažādas lietas, par ko jāatskaitās.
– Kāds deputāts jums kādreiz ir zvanījis un prasījis, kā notiek konkrētās lietas izmeklēšana?
– Deputāti raksta iesniegumus, pieprasījumus. Kāds pilsonis vēršas pie sava deputāta, ka viņš uzskata, ka policija interesēta šīs lietas izmeklēšanā.
– Cik daudz jūs drīkstat stāstīt?
– Šeit jau sākas. Ir Kriminālprocesuālais likums, kas nosaka, kādu informāciju varam sniegt, – ka ir noticis fakts, kas ir izdarīts, kā, bet ne par to, ko darām, kādas personas aizturētas, tas ir jautājums, kas viņiem nav jāzina.
– Pastāv ideālais noziegums? Vai maz iespējams tādu paveikt, jo vienmēr jau paliek pēdas.
– Teorijā ir šādas atziņas, un tās noteikti ir pamatotas. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, un nav pierādīts, ka pārdabiskie spēki darītu kaut kādas lietas. Minēju gadījumu ar puisi, kas pazuda. Pieļauju, ka ir lietas, ko nezinu, bet tas nenozīmē, ka atlidoja NLO, viņu paņēma un aizveda. Es piekrītu, ka vienmēr kāds kaut ko zina, policijas uzdevums ir atrast šo situāciju, cilvēku, vietu, lietisko pierādījumu, kas var sniegt atbildi.
– Ir tāda sieviete Veronika Semenkova, kuru policija bieži izmantojusi pazudušo cilvēku atrašanā. Tad jau policija atzīst šīs spējas, ja lūdz palīdzību šādam cilvēkam.
– Jautājums jau ir kāds. Mēs varam lūgt palīdzību, bet vai tas būs pierādījums, jo Latvijas Kriminālprocesuālajā likumā ir teikts par pierādījumiem un pierādīšanu, ka jebkuram pierādījumam jābūt pārbaudāmam. Nevar uzskatīt par pierādījumu to, kas nav pārbaudāms.
– Bet ja viņa aizved uz vietu pie līķa?
– Ja līķi atrod, uz viņa būs nāves pazīmes, lietiskie pierādījumi, pēc kuriem varēsi vadīties, lai pierādītu vainu. Bet par to, ka atrodu līķi un tas ir par pamatu, lai notiesātu cilvēku, nekādā gadījumā. Tas, ka tiek atrasts līķis, nenozīmē, ka lieta pierādīta, jo jāatrod vainīgais.
– Kad jūs bijāt izmeklētājs, kādas lietas izmeklējāt?
– Esmu strādājis ar visdažādākajām.
– Slepkavības ir visgrūtākās?
– Ne vienmēr. Ļoti grūti ir izmeklēt grupveida lietas, jo Latvijā nav tāda jēdziena kā kolektīvā atbildība. Latvijā katra persona atbild par savu nodarījumu. Uz ielas ir nosists jaunietis, viņam uzbrukuši 12 cilvēki. Visi spēruši. Un jūs nevarat notiesāt visus 12, jums jāatrod tas, no kura sitiena viņš nomira un cik katrs izdarīja sitienus. Kas man bija sarežģīti – tā bija pirmā lieta. Tu nevari pateikt, ka 5 cilvēki ielauzās Smārdes vidusskolā, izdemolēja un salauza to un to. Tev ir jāpierāda, ko katrs izdarījis. Tas, ka tu biji klāt un skatījies, – tevi par to nenotiesās. Tādas lietas ir ļoti smagas. Kad bija 13. janvāra masu nemieri, ļoti grūti bija tos izmeklēt.
– Kad jūs pratināt noziedznieku, vienmēr kontrolējat situāciju, vai ir bijis cilvēciski bail, zinot, kādi dēmoni plosās noziedzniekā?
– Ļoti svarīgi ir gatavoties pratināšanai. Ir situācija, kad aizturi noziedznieku notikuma vietā, tur ir citādi, bet lietās, kur notiek izmeklēšana, kur jāiet cauri visām izmeklēšanas stadijām, tavā redzeslokā nonāk kāds cilvēks, un vispirms tu viņu izpēti. Tev pedantiski jāsagatavo jautājumi, ko viņam uzdot, kādā secībā. Var, protams, viņu izsaukt uz ātro, bet tas dos švakus rezultātus. Valsts Policijas Rīgas reģiona pārvaldē izmeklēšanas taktika un metodika ir tāda, ka ir policijas iecirkņi un ir kriminālpolicijā nodaļas, kas nodarbojas ar sevišķi smagiem noziegumiem. Piemēram, slepkavības. Tur vieni un tie paši cilvēki nodarbojas ar slepkavībām, viņi jau ir sava veida profesionāļi un ņem tikai slepkavības lietas, sadzīviskās ne, tikai pasūtījuma slepkavības, kur iesaistīta profesionālā noziedzība. Viņiem ir izieti dažādi kursi un milzīga prakse, lai ilgstoši strādātu pie kāda lietas.
– Ir jums savi leģendāri pratinātāji?
– Katrā nodaļā ir tādi, uz tādiem tās turas. Izmeklēšanas struktūrā ir iekšējais sadalījums. Ir cilvēki, kuri nēsā pavēstes, kuri raksta, pratina, kuri sagatavo pratināšanai un kuri izmeklē. Katrā lietā tomēr vajadzīgas savas iemaņas.
– Kuras bija jūsu labākās iemaņas?
– Biju pie domāšanas, versiju izstrādes. Parasti ir lieta, tiek izveidota maza grupiņa, kas strādā, – viens būs tas, kas domā, dod uzdevumus, vienam jānoskaidro, vai cilvēks ir mājās, citam telefona sarunu analīžu veidošana, datora izpēte, viens būs, kas tikai pratina. Dod uzdevumus un no rīta un vakarā satiekas. Kā ražošanā.
Pratināšanā tu zini, ka cilvēks tev melos. Ka viņš noliegs, ka neko tamlīdzīgu nezina, nav darījis un lieciet mani mierā. Tāpēc svarīgi viņu visu laiku tā, zem naga (pasmaida).
– Jums pa logu tieši pretī ir kapi.
– Es zinu, kā tagad spēlē, kāds repertuārs.
– Tas jums nešķiet savādi?
– Ir viena ļoti raksturīga iezīme, ja runājam no tās stadijas, kad sāku veidoties par policistu un ko man iemācīja, – izmeklētājs nedrīkst just līdzi. Tiklīdz viņš sāk just līdzi, objektivitāte zūd.
Pats esmu bijis notikuma vietā, kur bērni cietuši, protams, ir šausmīgi smagi, bet tu nedrīksti pret vainīgo vērsties ar to, ko viņš tagad izdarījis, un kā cilvēks nosodīt, tas ir ļoti svarīgi.
Bet, šādā veidā dzīvojot, kļūsti par tādu kā betona stabu, vienalga, kas notiek, tev ir pilnīgi vienalga. Jūs no malas ļoti pareizi uzdodat jautājumu, vai jūs tas nemulsina. Nē! Tā ir mana dzīve. Tas ir smagi, traģiski, bet tā tas ir. Un no šīs dzīves uztveres solis līdz profesionālai degradācijai ir tikpat kā līdzās, jo ikvienu situāciju uztver vienkārši, bez emocijām. Jo emocija jau ir tās, kas virza pasauli, pārdzīvojumi, prieki, bēdas, kas mijas un veido dzīvi.
– Jums daudzi kolēģi ir izdeguši?
– Protams.
– Kā tas izpaužas?
– Ar šito (piesit knipi pie kakla). Mēdz būt agresija, iztukšojas, nespēj vairs sadzīvot ar to dzīvesveidu. Tā ir ļoti liela problēma, kad policists dzīvo tikai darbam. Es īstenībā no tā baidos un mēģinu izmantot tos mirkļus, kas ir brīvi, brīvdienas, atvaļinājums, citu vidi, kurā spēj sevi atrast.
Jo policija – tā nav mūžība. Cik man vēl palicis – nevar pateikt. Esmu ielikts šajā amatā, mani kā ieliek, tā var noņemt.
Un neviens neprasīs, ko tu esi izdarījis, cik esi izdarījis, cik tev apbalvojumu, tas jau paliek pagātnei.
– Nav tā, ka attieksme pret noziedznieku, piemēram, Grantiņu, kas slepkavoja, izmeklētājam un advokātam ir izteikti negatīva un noraidoša?
– Katram ir savs darbs. Zinu, ka ir bijušas lietas, kur apsūdzētais ir ilgstoši meklējis aizstāvi, kaut arī viņam ir pietiekami daudz līdzekļu. Neviens nevēlas iet. Viena no pēdējām bija lieta par slepkavībām Ziepniekkalnā, tēvs, kurš nogalināja divus bērnus un sievu. Viņam bija grūti atrast aizstāvi.
– Esat raudājis pie kādas lietas?
– Nē! Esmu raudājis par ko citu, par situācijām, kuras vispār nebūtu raksturīgas. Saprotiet, cilvēkam jebkurā gadījumā emocijām ir jāparādās, man tās parādās tīri sadzīviskās situācijās, priecīgs notikums, cilvēki priecājas, bet man jāraud. Bet ne jau no tā, ka man ir žēl, bet no tā, ka emocijas ir krājušās un nāk ārā.
– Kāds jums ir bijis visšaušalīgākais noziegums?
– Ziepniekkalnā bija viens no nopietnākajiem. Dārziņos, kad bija nošauta jauniešu grupa. Tur es atceros, biju notikuma vietā, un izmeklētāja raudāja, nevarēja saturēt asaras. Varbūt ne jau no tā, ko redzi, jo bērēs tu ietekmējies no apkārtējiem. Tur tāpat, redzi radiniekus, kā viņi pārdzīvo, izjūt. Tad vari aiziet pēc tam un, kā saka policisti, var relaksēties. Vislabākais ir sevi atrast citā vietā.
Kā mēs kādreiz sakām, var aiziet pie stacijas zem dzelzceļa tilta, kad iet vilciens, un bļauj. Neviens nedzirdēs, bet būsi atdevis prom daudz negatīvās enerģijas.
– Šaušana šautuvē nelīdz?
– Tā vairāk uztur tādā stresā. Ir tāds, kā uzskatu, ne sevišķi pareizs veids, bet man palīdz – alkohols. Pēc smaga darba atpūsties, riktīgi piedzerties. Protams, tas viss atkarīgs no tava organisma, ko darīsi nākamajā dienā, vai spēsi sadzīvot, dzersi nedēļu.
– Cik daudz?
– Pirmie simts, man šķiet, ir tie labākie. Tad jau parādās tavs raksturs. Vai spēj izdzert pirmos simts, izālēties un aiziet mājās. Super!
– Kad klausāties bēru mūziku pāri ielai, neesat domājis, kādas gribētu savās bērēs?
– Ziniet, neesmu par to domājis. Būs varbūt jāpadomā! Kaut gan īstenībā mēs esam diezgan tuvu visam tam.
– Jūs gribētu, lai jūs kremē vai apglabā zārkā?
– Nu jūs jautājumus uzdodat! (Smejas.)
*Intervija publicēta 2010. gada žurnālā Klubs, nr.6. Intervijas autori: Oskars Vizbulis, Juris Šleiers,
