Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
10
-
2
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Lolita: Jūsu vārds vairākkārt izskanēja komentāros rakstiem par Kristīni Misāni. Nodomāju, diez kā jums klājas… Piedodiet, bet man šķita, ka jūs vēl esat cietumā!
Deniss: Tiešām? Interesanti, kurā?
Un vēl, ziniet, kolēģes smējās: kad ej ar viņu runāt, sargi telefonu – ka neuzlauž un vīrusu neielaiž!
Citi lasa
Jā, jā, zinu, ka ir daudz šādu jociņu – pieļauju, kāds uz mani pavisam nopietni joprojām skatās ar aizdomām…
Cilvēki jūs atceras?
Nu, redz, jūs atcerējāties… Nav tā, ka mani atpazīst uz ielas, bet pēc vārda un uzvārda atceras.
Tolaik taču bija pilnas avīzes!
Mani neviens nezinātu, ja nebūtu noticis tas, kas notika. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā Imantā un salīdzinājumā ar to, ko tagad protu izdarīt, nodarbojos ar dažādiem sīkumiem – laboju datorus, veidoju mājaslapas.
Un tad kādā dienā…
Pēkšņi ieradās Latvijas specdienesti kopā ar saviem amerikāņu kolēģiem, kas dzīvoklī veica kratīšanu un aizveda mani uz iecirkni pratināt. Tiesa lēma piemērot drošības līdzekli – apcietinājumu. Kopā ar advokātiem sacījām: ja esmu pārkāpis likumu, lūdzu, ierosiniet krimināllietu! Prasīju, lai mani tiesā tepat Latvijā, kur man ir vismaz kādas izredzes, bet… Tolaik saņēmu oficiālu atbildi, ka Latvija neredz pamatu ierosināt krimināllietu – es neko neesot izdarījis. Pēc tam politiķi, kas vārdos sola rūpēties par katru savu pilsoni, nobalsoja mani izdot Amerikai.
Bijāt par šādu lēmumu dusmīgs?
Tādos brīžos nav jēgas dusmoties, bet jāmēģina radušos problēmu atrisināt. Lai sagādātu sev kādas izredzes, mēģināju panākt ātrāku nokļūšanu ASV. Pieteicos Ieceļošanas autorizācijas elektroniskajā sistēmā, rakstīju ASV vēstniecībai, samaksāju konsulāro iemaksu, bet vīzu tā arī nedabūju. Man neviens neatbildēja. Klusums. Beidzot pēc manis atbrauca un nogādāja Amerikā, kur sāka skatīt lietu. Iepazīstoties ar lietas materiāliem, konstatēja, ka manam datortīklam bija neskaitāmi pieslēgumi no nezināmām vietām.
Kā to tā varēja piefiksēt?
Man datorā bija programma, kas uzraudzīja manā tīklā notiekošo un saglabāja žurnālu ar visiem pieslēgumu ierakstiem. Uzrādījās vesels saraksts ar ierīcēm – kādas četrdesmit vai piecdesmit.
Izklausās neticami: datorspeciālists, kuram ir tik muļķīgi nedrošs dators!
Mans Wi-Fi tīkls nebija aizsargāts ar paroli. Tas nenozīmē, ka ir nedrošs un neaizsargāts dators, bet gan to, ka ikviens var izmantot Wi-Fi tīklu.
Svešie pieslēgumi nebija pietiekams pierādījums, ka neesat vainīgs?
Teorētiski manā situācijā varēja gadīties ikviens – tādu apsūdzību kā pret mani, tehniski varētu uzrakstīt pret jebkuru.
Vēl jāsaprot, ka Amerikā ir citāda tiesu sistēma. Redzot manas izredzes, advokāts jautāja, ko es īsti gribu. Teicu, ka vēlos braukt mājās. Prokurors bija ar mieru risinājumam: ja atzīšos, uzreiz varēšu braukt mājās. Vēlreiz aprunājos ar advokātu, kā labāk rīkoties: tiesāties vai atzīties? Viņš teica: ja tev ir mērķis braukt mājās, šī ir lieliska iespēja. Varētu jau arī tiesāties, jo pret mani būtībā nebija nekādu pierādījumu. Tomēr advokātam šķita, ka tiesāšanās būtu kā šovs, kā spēle, kuram vairāk paveiksies. Padomāju un izlēmu, ka drošāk būtu braukt mājās. Un atzinos.
Par ko tieši jūs atzināties?
Ka uzprogrammēju mazu daļiņu vīrusam. Advokāts bija sarūpējis tekstu, kas man jānolasa. Gan advokāts, gan prokurors, gan tiesnesis zināja, kas un kā notiks. Visiem paredzamajiem jautājumiem jau bija uzrakstītas atbildes, bet, ja uzrastos kāds jautājums, kuram tās nebija, man būtu jāpajautā advokātam, lai viņš saka, ko teikt.
Neko nesaprotu! Tad jūs izstrādājāt to vīrusu vai ne?
Ja tagad teikšu, ka to neizdarīju, sanāk, ka esmu melojis ASV tiesai. Es nevarēju neatzīties! Tā bija abpusēji izdevīga situācija: viņi bija atraduši vainīgo, bet es varēju braukt mājās.
Tik ātri? Kur tad palika tie prognozētie 67 gadi?
Vienojoties ar prokuroru un atzīstoties, mani notiesāja uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem, kurus jau biju pavadījis pirmstiesas apcietinājumā gan Latvijā, gan ASV. Un vēl man piesprieda 1000 dolāru sodu.
Kopā ar jums ASV apsūdzēja vēl divus cilvēkus. Sazinājāties savā starpā?
Rumāni nesatiku, krievu puisis no Maskavas man atrakstīja, bet mums nebija īsti, par ko runāt. Viņš bija piekritis sadarboties ar prokuratūru, bet rumāni tiesāšanai ASV neizdeva. Vairāk neko nezinu.
Kāda ir jūsu versija tagad, pēc vairākiem gadiem, kas īsti notika?
Domāju, ka tā bija ASV kļūda. Otru kļūdu pieļāva Latvijas tiesībsargājošās iestādes, neierosinot pret mani lietu, kā to tagad izdarīja Kristīnes Misānes lietā. Toreiz, lemjot par mani, nebija tāda sabiedrības spiediena.
Es arī parakstīju petīciju par Kristīnes atbrīvošanu. Neviens cilvēks nedrīkst palikt vienaldzīgs, redzot, ka kādam citam klājas slikti.
Vai atzīšanās vīrusa radīšanās nav traucējusi, piemēram, darbam?
Pēteris Apinis jau 2014. gadā mani uzaicināja strādāt Ārstu biedrībā. Kad atgriezos no ASV, nedēļu atpūtos un turpināju strādāt. Es sevi pirms tam nenovērtēju, bet Ārstu biedrībā sapratu, ka manas programmēšanas prasmes tomēr ir pietiekami labas. Nekādus ierobežojumus savas pagātnes dēļ neesmu izjutis. NATO pielaidi gan vēl kādu laiku nevarētu dabūt, bet arī neesmu mēģinājis to meklēt. Būs jāpamēģina!
Meklēsiet darbu NATO!?…
Visu interviju lasiet žurnālā Ieva.
