Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..)
– Ko darīji, lai tevi nesagrauztu aizvainojums pret tēvu, kurš būtībā tevi tā arī neatzina?
– Četrdesmit piecdesmit gadu laikā ar aizvainojumu var tikt galā. Turklāt, no vienas puses, man bija aizvainojums – kāpēc tā? –, bet no otras puses – lepnums. Tu saproti, kāpēc esi tāds, kāds esi. Teikšu godīgi – tēvs man visu mūžu bijis kā ikona, no mammas par viņu neesmu dzirdējis neviena slikta vārda. Tikai to, cik viņš ir ģeniāls, izcils un tā tālāk.
Bet zini, kā es parasti saku: visus izcilos, ievērojamos bokserus vieno tas, ka viņi ir izauguši bez tēva. Muhameds Ali, Maiks Taisons… Viņiem nebija neviena, kas aizstāv, parūpējas. Man savukārt jau kopš bērnības iet līdzi peace and love, es citādi nevaru. Patiesībā budisma teorijas man bijušas tuvas jau tad, kad vēl neko nezināju par to.
Dzīvē man bijuši daudzi ne pārāk patīkami notikumi. Viens no tiem – kad man bija četrpadsmit gadu, nomira mans labākais draugs, mans brālēns. Ar astmu, ko mūsdienās var ārstēt,
Šķiet, tieši šis bija notikums, kas man pirmoreiz lika padomāt un saprast, ka pastāv arī garīgā pasaule, ne tikai materiālā. Nu nav tā, ka nākam no nekurienes un ejam uz nekurieni.
Jā, visvairāk laikam esmu pieķēries budismam, bet manu būtību ļoti labi raksturo tas, ka man pie gultas uz naktsskapīša stāv Bībele, uz tās Korāns, bet uz tā sēž Buda. Esmu ļoti daudz ceļojis pa pasauli un sapratis – tā ir daudzveidīga, un atšķirības izgudro cilvēki. Taču mums visiem pamatā ir cilvēcīgas vērtības neatkarīgi no tautības vai reliģijas.
Ar tautību un reliģiju aizbildināmies tikai tad, kad gribam karot. Esmu domājis arī par to, kas ir nācija. Latvijā nācija nav latvieši, Latvijas nācija ir visi cilvēki, kas šeit dzīvo – to ir ļoti svarīgi saprast.
Ja tad, kad balsoja par neatkarību, būtu balsojuši tikai latvieši, diezin vai mūsu valsts būtu neatkarīga…
Kā jau minēju, es uzaugu latviskā vidē, tomēr visu laiku esmu juties kā starp diviem poliem. Domājot par Latviju un Krieviju, apzinos, kas mūsu tautai tika nodarīts četrdesmitajos gados, un uz piecdesmit gadiem zaudēto neatkarību. Savukārt, ja runa ir par Armēniju un Krieviju, tad Krievija izglāba Armēniju no genocīda, tautu no iznīcības. Atrodoties starp šiem diviem poliem, daudz reižu esmu domājis: kas īsti es esmu? Ne velti mūsu Riga Reggae ir dziesma: «Viena zeme, viena saule, divas pasaules mani pušu plēš».
– Teici, ka tev nekad īsti nav bijis ģimenes. Vai tas bija iemesls, kāpēc savu pirmo ģimeni izveidoji jau deviņpadsmit gadu vecumā?
– Jā, man gribējās gan cilvēku, ar kuru būt kopā, gan bērnus. Maniem dēliem nu jau ir divdesmit septiņi un divdesmit deviņi gadi, un man ir arī divi mazdēli. Viens no viņiem nākamgad jau ies skolā. Savukārt manai jaunākajai meitiņai Beatrisei ir desmit gadu.
Man bijušas vairākas attiecības, tāpēc arī savus audžubērnus pieskaitu pie ģimenes. Ar kādu izveidojušās ciešākas attiecības, ar kādu ne tik ciešas, bet tās vienmēr ir mīļas un sirsnīgas.
Satikties gan iznāk reti. Mana audžumeita Linda dzīvo Vācijā, bet audžudēls Niks kopā ar mammu dzīvo Meksikā. Toties, kad viņš reizi gadā vai divos atbrauc uz Latviju, mēs satiekamies, mums ir kopīgas tēmas, ko pārrunāt. Niks arī nāk uz maniem koncertiem, un mēs kopā tusējam.
Visi smejas, ka Niks, kurš nemaz nav mans dēls, īstenībā visvairāk tāds ir, jo ir lielākais budists pasaulē. Viņa tēvs bija ļoti, ļoti turīgs cilvēks. Taču Niks… Lai gan varēja atļauties jebko, izvēlējās staigāt vienos džinsos – acīmredzot tas bija protests. Kad šīs vienīgās bikses bija saplīsušas vai tās bija jāmazgā, viņš negāja uz skolu.
Un, kad visi bērni rakstīja vēstules Ziemassvētku vecītim, mans audžudēls, kura tētis ir miljonārs, uzrakstīja – viņš vēloties, lai Ziemassvētku vecītis viņam atnes zīmuli. Iepriekšējais esot salūzis, mammai lūdzis nopirkt jaunu, bet viņa nav to izdarījusi. Saproti pati, cik daudz varu mācīties no bērniem!
– Lai kā tu biji vēlējies, ar ģimeni nekas nesanāca. Tu to ieguvi, bet arī pazaudēji.
– Visi mēs iegūstam, nenovērtējam, pazaudējam. Vīrieša – sevišķi jau mākslinieka – dabā kritieni un pacelšanās ir pats svarīgākais, kas var būt. Lai paceltos un lidotu, tev ir jākrīt. Citādi tā var sēdēt un kaifot visu mūžu, cik tu esi superīgs, un nekur neaizlidot.
– Zināmā mērā tavs tēvs sačakarēja tavu dzīvi, un tu to pašu, iespējams, nodarīji saviem bērniem…
Visu interviju lasi žurnālā IEVA:
