Arta Kampara atziņas pēc šķiršanās: Man nav jāiet klosterī

Vīru sarunas
Lolita Lūse
Lolita Lūse
22. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Par šķiršanos biežāk mēdz runāt sievietes. Bet šis ir vīrieša redzējums par to, kāpēc mūsdienu pasaulē laulības šķiršana vairs nav nekas ārkārtējs. «Individuālisms ļoti maina sabiedrību, un tas noteikti nenāk par labu ģimenēm,» saka politiķis ARTIS KAMPARS. Viņa laulība ilga 28 gadus.

Tas, ka laulātie šķiras, nav nekas pārsteidzošs, un svešu cilvēku šķiršanās vispār nevienu neinteresē. Tikmēr sabiedrībā zināmu cilvēku laulības krīzēm un jaunām attiecībām ir cita garša – par to raksta, lasa un izsaka viedokļus. Pērnā gada rudenī mediju redzeslokā nonāca no aktīvās politikas skatuves jau kādu laiku nozudušais bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars. Īsi pēc tam presē pazibēja ziņa, ka viņš izgājis sabiedrībā ar savu bijušo kolēģi Elīnu Bīviņu, un tagad to beidzot var darīt neslēpjoties, jo ir oficiāli izšķīries ar sievu Ilvu.

Nepagāja necik ilgs laiks, kad plašu un emocionāli smagu viedokli par savu bijušo vīru izteica viņa nu jau šķirtā sieva. Pats Artis Kampars līdz šim nav runājis par savu privāto dzīvi. Sarunai viņš piekrīt ar ļoti stingriem noteikumiem: neteikt neko sliktu par bijušo sievu, nekomentēt ne viņas izteikumus, ne jaunās attiecības un lūdz neiejaukt tajā visā vēl arī bērnus. Viņš ir ar mieru padalīties savās pēdējo triju gadu pārdomās par to, kāpēc šodien izjūk šķietami labas ģimenes.

– Jāatzīst, jūsu stāsts savā ziņā ir pat neinteresants – vīrietis mazliet pāri 50, šķirta ilgu gadu laulība un ir jaunas attiecības. Mūsdienām parasts notikums…

– Diemžēl tas šodien patiešām ir parasts notikums. Sabiedrības kopējais viedoklis mainās, tādēļ mans stāsts nav nekas īpašs. Pēdējos divdesmit gados arī Latvijā, tāpat kā visā rietumu pasaulē, kur liberālisma idejas dominē pār konservatīvajām, kopdzīve bez laulības ir bieži sastopama, un arī laulības šķiršanu skaits diemžēl pieaug. Viss ir tā mainījies – gan tikšanās, gan šķiršanās. Agrāk cilvēki satikās baznīcā, radu saietos un kādā zaļumballē, bet šobrīd jebkurā diennakts laikā var komunicēt ar jebkuru cilvēku.

Mūsdienu pasaulē, arī sociālajos tīklos, kur viss ir tik skaisti, tik labi, cilvēkus mudina domāt tikai katram par sevi – galvenais, lai tev pašam ir labi. Arī sadzīvē vīrietis un sieviete var iztikt viens bez otra: sieviete var izsaukt santehniķi, kas saremontē ūdens krānu, bet vīrietis vakariņām var veikalā nopirkt pusfabrikātus­ – katrs var pastāvēt pats par sevi.

Individuālisms ļoti maina sabiedrību, un tas noteikti nenāk par labu ģimenes vērtībām. Diemžēl…

– Jums pašam arī šķiršanās šķita parasts notikums?

– Nāku no stipras ģimenes, ģimene kā vērtība manī ir nesatricināmi ieaudzināta, un es pie šīs vērtības joprojām palieku. Laulības šķiršanu izjutu kā zaudējumu gan tad, kad šķīros, gan joprojām. Bet – tas ir noticis, pagājis, un tur neko nevar mainīt.

– Jūsu laulība ilga 28 gadus. Kad precējāties, vai domājāt, ka tas ir uz mūžu?

– Protams! Puisis divdesmit gados varbūt īsti nesaprot mērogus – no jaunieša nevar prasīt, lai viņam izpratne par to, kas ir mūžs, ir tāda pati kā sirmam vīram.

– Tātad, precoties agrā jaunībā, cilvēks pat nesaprot, ko sola?

– Saprot, bet pēc sava prāta. Pieļauju, ka ir cilvēki, kas domā: apprecēsimies, pamēģināsim, kā būs. Bet ir arī cilvēki, kuri apzinās laulības pamatīgumu un nebūt nedomā, ka tas ir kas viegli un pavirši maināms. Tā ir arī mana pasaules izpratne.

Precoties domāju, ka tas būs uz mūžu, un laulībā tā arī rīkojos – domājot, ka tas ir uz mūžu.

Laulībā cilvēks nevar dzīvot tikai savā lietu kārtībā, jo viņam ir otrs cilvēks. Manuprāt, veidojot un uzturot attiecības, es pie tā arī turējos – cik nu vien labi mācēju.

– Kāpēc tad nesanāca, ja tik ļoti centāties?

– Diemžēl – nesanāca. Diez vai ko dotu mana individuālā stāsta ķidāšana, jo katram pārim ir cita situācija un cits stāsts. Tā ir tēma, kas jāizdzīvo un jāpārdzīvo vienatnē vai divatā, bet nav izrādāma publiskai apskatei.

– Tomēr jūsu un arī citu vairāk vai mazāk zināmu cilvēku attiecību stāsti ļoti bieži tiek apspriesti publiski – viens no pāra vai abi to izstāsta, sabiedrībai interesē, sabiedrība apspriež…

– Sabiedrībā zināmu cilvēku privātās dzīves publiskošana ir tēma, par ko runā pārāk maz. Bieži vien cilvēkiem, kas nonāk sabiedrības uzmanības lokā, āda vēl nav nemaz tik bieza uzaugusi – viņus šāda publicitāte var smagi ievainot. Arī politiķi ir spiesti kļūt par publiskās telpas aktieriem – pat tuvākie cilvēki viņus sāk uztvert tā, kā to parāda mediji, un vairāk tic ziņām, nevis savam tuviniekam.

Sabiedrībā zināms cilvēks tuvinieku lokā bieži vien paliek nesaprasts. Pats to esmu piedzīvojis.

Brīžiem tieši tā bija: ziņās radītais viedoklis par kādu notikumu maniem tuviniekiem bija daudz nozīmīgāks nekā manis paša skaidrojums par to, kas un kā patiesībā notika.

Es to respektēju – pasaulei ir milzīgs temps, ziņas mirdz gar acīm, pietiek ar virsraksta sekundi, lai viss būtu skaidrs. Lai noklausītos pašu tuvinieku, vajag daudz vairāk laika, bet laiks skrien…

– Pag, pag – vai tad mediji kaut ko izdomā?

– Ir dažādi. Gan izdomā, gan dažādi traktē – vienu un to pašu notikumu var pasniegt tik dažādi. Mūsdienās tas nevienu neizbrīna – politiskajā cīņas laukā tā ir normāla parādība.

– Bet tā ir katra paša izvēle – būt vai nebūt sabiedrībā zināmam cilvēkam, un kur nu vēl politiķim!

– Taisnība. Tikai – ticiet vai ne – bet es 2002. gadā politikā ienācu ar absolūti ideālistiskiem mērķiem un argumentiem. Spēles noteikumus un to, kur īsti esmu atnācis, lēnā garā sapratu tikai pēc tam. Ir kāda patiesība.

Visi jaunie politikā ienāk kā maz zinoši, enerģiski un tautā mīlēti, bet aiziet no tās gudri, pieredzējuši un tautas ienīsti.

Tādi ir noteikumi.

– Kā vārdā tad cilvēki nāk politikā, ja ir skaidrs: agri vai vēlu tauta viņu nemīlēs?
– Kad cilvēks ienāk politikā, viņš domā, ka būs izņēmums. Arī man šķita: man taču nav, pie kā piesieties! Bet pierādījās, ka arī pie staba var piesieties!

– Bija tā vērts?

– Jā, bija. Neraugoties uz kritiku, zinu, ka daudz kas labs ir izdarīts, un ticu, ka arī vēl tiks izdarīts.

– Zinot sabiedrības attieksmi pret vecās raudzes politiķiem, teikšu atklāti: gandrīz neviens šim jūsu teiktajam neticēs.

– Protams, es to apzinos. Šī ādas daļa man ir izaugusi pietiekami bieza – man nav ne mazāko ilūziju, ka es varētu sadzirdēt ko labu, jo visi skatīsies ar aizdomu ēnu. Cilvēki gan virtuvē, gan pie alus glāzes, gan pie ģimenes pavarda vienmēr ir gatavi runāt par sportu un politiku, jo ir pārliecināti, ka zina, kā un ko vajag darīt.

Vienīgā atšķirība ir tā, ka sportā ir objektīvie rezultāti – ja basketbolists šodien iemet grozā un iegūst punktus, viņš ir labs, ja rīt neiemet – ir slikts. Politiķim tiešus darba rezultātus uzrādīt ir daudz grūtāk. Pat tad, ja skatās precīzus izaugsmes skaitļus, sabiedrībai vienmēr šķiet, ka ir par maz un varētu taču būt vēl labāk.

Cilvēki dzīvo katrs savā pasaulē un negrib redzēt kopumā ainu valstī.

– Ja jau ir tik daudz mīnusu, kāpēc jūs joprojām esat politikā, lai arī vairs ne aktīvajā?

– Tie nav mīnusi, tā ir objektīvā realitāte, tie ir noteikumi – tos salauzt nav iespējams. Sešus septiņus gadus esmu nepubliskajā politikā. Zinu, kā viss darbojas, un veidoju partijas ilgtermiņa stratēģiju – profesionāli pētu sabiedrības noskaņojumu un to, kas būtu jādara, lai valstij būtu labāk. Esmu sapratis, ka neesmu piemērots publiskajai politikai. Tajā visvairāk mīlētie ir tie, kuri spēj labi izskatīties, labi izteikties, kas prot runāt, kā saka, tautai saprotamā valodā.

– Vai tad jums negribētos, lai tauta jums aplaudē un apber ziediem?

– Gribētos, bet es to nespēju, es tam nederu – katram ir savs uzdevums. Man vajag reālus darba rezultātus, nevis tikai runas. Diemžēl, kad mīlētie politiķi nonāk pie darbiem, ir jāsaskaras ar atšķirīgu interešu konfliktiem – ar vienu un to pašu politiķa lēmumu vieni būs apmierināti, bet otri ne, cenšoties skaļi un aktīvi pierādīt politiķa vainu vai aplamos lēmumus.

– Vai politika ietekmēja jūsu attiecības ģimenē?

– Noteikti jā. Augsta līmeņa politiķiem ir milzīgs laika, darba un enerģijas patēriņš. Nedomāju, ka sabiedrība saprot, cik tas ir liels.

– Ne jau tikai politiķi strādā! Strādā arī vīrieši citās jomās, piemēram, kokzāģētavās – daudz, ilgi un smagi!

– Protams, bet ir kāda būtiska atšķirība – kokzāģētavā cilvēks nostrādā līdz astoņiem vakarā, tad iet uz futbolu vai deju kolektīvu. Politiķim šādas iespējas nav – viņa diennakts ir nepārtraukts darba process: atbrauc no šejienes, brauc uz turieni, ir kaudze ar dokumentiem, un ir ļoti maz iespēju pavadīt laiku ar ģimeni un veltīt laiku attiecībām. Tas cilvēkus atsvešina.

Tu jau nevari otram izstāstīt savu pienākumu un darbu kopumu. Tā vietā tuvais cilvēks priekšstatu par sava līdzcilvēka darbdienu iegūst no ziņu raidījumiem un citu cilvēku viedokļiem. Tas rada plaisu. Ir ģimenes, kurās izdodas atrast risinājumu. Manā ģimenē tas bija viens no cēloņiem tam, kas iedragāja pamatus.

– Vīrietis tātad daudz strādā. Ko darīt sievietei?

– Ir jārunā! Runāt vienmēr ir daudz drošāk, nekā klusēt. Īpaši svarīgi tas ir vecumā, kad jau esi dzīves punus dabūjis. Kamēr esi jauns un zaļš, ir daudz enerģijas – cilvēks dzīvo azartiskā vēlmē kaut ko sasniegt un veidot savu dzīvi, domā par ģimeni, bērniem. Bet tad sāk apzināties objektīvo realitāti – romantisms sāk izplēnēt, bet pienākumi palielinās. Vienīgais veids, kā to visu izlīdzināt, – ir jāsarunājas un jāsadzird.

Šajā individuālisma laikā, kad māca ieklausīties savā sirdsbalsī un iet uz savu mērķi, cilvēki vairs neprot ieklausīties otrā.

Pazušana tulkojumā bieži vien notiek tad, kad abas puses katra kaut ko savā galvā izdomā, bet nepasaka to otram. Tikai vēlāk izrādās, ka abiem ir bijuši nepareizi secinājumi, taču ne viens, ne otrs par to nav runājis. Un abiem šķiet: jā, bet tam otram vajadzēja mani labāk saprast!

– Iedomāsimies situāciju: es jūtos vientuļa, jo vīrietis par daudz strādā. Kas tur ko nesaprast!?

– Šādā brīdī vīrietim jāapzinās, ka viņam jāstrādā mazāk. Jāmaina darbs vai jāsamazina nostrādāto stundu skaits. Tas vienmēr ir iespējams. Es gan nevaru iedot recepti visām dzīves situācijām…

– Bet jums ir pieredze!

– Tas, ka vīrietis nevar atrast brīvu laiku ģimenei, ir pašapmāns. Lai cik saspringts ir darba grafiks, kalendārā pirms darbu plānošanas vienmēr var aizkrāsot kādu lodziņu, paredzot laiku ģimenei. Var gadīties, ka kāds mēnesis ir saspringtāks, bet nevar būt tā, ka nekad vairs nav laika kaut kam kopīgam.

– Vai sievietei savas izjūtas jāsaka uzreiz vai tomēr drusciņ jāpaciešas?

– Jo agrāk, jo labāk. Sievietes bieži ir emocionālākas nekā vīrieši – viņas savu sakāmo var paust arī skaļākos vārdos.

– Īsāk izsakoties – drīkst kliegt?

– Jā, bet tikai tad, ja ir abpusēja sadzirdēšana. Nevis tikai tā: es gribu to un gribu šādi, un kliedzu par to. Jāieklausās arī otra cilvēka argumentos.

Kamēr kliegšana beidzas ar sarunu un sadzirdēšanu, attiecībās viss būs kārtībā.

– Jūsu sieva bija mājsaimniece. Reizēm arī es esmu domājusi: tas gan būtu forši – dzīvoties pa mājām…

– Tas ir ļoti individuāli, un mums patiešām bija īpaši apstākļi. Tomēr esmu pārliecinājies: esot tikai un vienīgi mājās, noslēgtā vidē, cilvēks iekapsulējas. Saņemot arvien mazāk tiešās informācijas no ārpasaules un izmantojot tikai dažas spraugas, pa kurām to iegūt, cilvēka pasaule kļūst arvien šaurāka. Tāpēc ir svarīgi atrast sev tādas nodarbes, lai jebkādā veidā atrastos sabiedrībā, – kaut vai tāpēc, ka tur ir citas, ne tikai savas un savas ģimenes problēmas. Visu cieņu ģimenēm, kam izdodas saglabāt laulības modeli, kad vīrs strādā, bet sieva ir mājās. Manā gadījumā tas bija viens no cēloņiem, kāpēc notika tā, kā notika.

– Vai sieviete, būdama mājās, vīrietim kļūst neinteresanta?

– Nē, viņa nekļūst vīrietim neinteresanta. Drīzāk pašu sievieti sāk pārņemt noslēpumaina sajūta: redz, viss interesantais notiek tikai ar citām – tur, ārā, ir kaut kas skaists, un tas viss man iet gar degunu. Kādā brīdī tas var eksplodēt gluži neiedomājamā veidā. Komunicēt ar ārpasauli tikai sociālajos tīklos – ar to vien ir stipri par maz. Pašlaik cilvēkiem vairāk nekā jebkad jābūt stipriem, lai noturētos pretī to piedāvātajiem vilinājumiem.

Kad 2004. gadā parādījās draugiem.lv, biju viens no pirmajiem, kas tur piereģistrējās. Tolaik kādā žurnālā bija minētas publiskās personas, kas reģistrējušās: es, Linda Mūrniece un vēl pāris cilvēku. Manai sievai tolaik šķita, ka draugiem.lv ir vieta, kur notiek iepazīšanās vai kaut kas tamlīdzīgs. Es to sadzirdēju un savu profilu izdzēsu. Pēc tam sociālajos tīklos iereģistrējos tikai tad, kad laulība jau bija šķirta. Savukārt mana sieva sociālajos tīklos pavadīja ļoti daudz laika, un, komunicējot tikai virtuālajā vidē, viņas attieksme pret dzīvi krietni mainījās – mums par ļoti daudz ko bija krasi atšķirīgi viedokļi.

– Jūs ar sievu bijāt kopā bijāt 28 gadus. Vai pa tik ilgu laiku cilvēki neiemācās sadzīvot?

– Mana problēma ir bijusi tā, ka vienmēr esmu uzņēmies pārāk daudz – esmu bijis gatavs nest un nest, tos ratus vilkt viens pats. Pie tā pierod.

Brīdī, kad vairs nejaudāju vilkt un teicu: klau, mīļie, palīdziet! – neviens nesaprata, par ko es runāju.

Tas bija emocionāli ļoti smags laiks – atzīt, ka vezums ir kļuvis nepavelkams. Nav iespējams saglabāt attiecības, ja tās ir vienvirziena – ja tikai viena puse cenšas kaut ko saglabāt un padarīt ciešāku.

– Jums šķiet, ka tā viena puse bijāt jūs?

– Gadiem. Un arī pēdējā laikā. Visam ir robežas. Arī vīrietim sava loma var izrādīties par smagu. Tas savukārt var radīt citu notikumu ķēdi… Pat tad, ja mēs varētu atgriezties savā jaunībā un visu sākt no gala, diez vai kaut kas izdotos citādi – man šķiet, ka tika izdarīts maksimālais. Ja viens sagaida pieaugošu atbalstu, drošību un mīlestību, bet šis devums netop abpusējs, – nē, šāds modelis nevar pastāvēt mūžīgi. 

Mēs mēģinājām dzīvot un sadzīvot, mēģinājām padzīvot atsevišķi un tad atkal būt kopā, bet tieši pēc šā pusgada izlēmām, ka vairs neredzam iespēju būt kopā. Tas bija manas sievas lēmums. Pēc visa tā, kas starp mums bija noticis, palikt kopā no abiem prasītu milzu izpratni un soļus. Acīmredzot tajā brīdī tas nebija iespējams.

– Pasakiet godīgi – vai jums, esot laulībā, bija paralēlās attiecības?

– Nemēģinu sevi iztēlot par eņģeli.

– Vai sieva var nepamanīt, ka vīrietim ir attiecības ar citu sievieti?

– Domāju, ka sieviete ir apveltīta ar tādu intuīciju, ka to pamana.

– Pēc šķiršanā taču varētu teikt: fū, beidzot tas ir beidzies – esmu brīvs cilvēks!

– Laulības šķiršana noteikti nav nekas tāds, ar ko vajadzētu lepoties. Mūsu stāsts bija komplicēts jau no pirmās dienas, bet man bija cerība, ka kaut ko var mainīt, – iespējams, tieši tā ir mana problēma.

Nevienas ilgu gadu laulības šķiršanā nav labā un sliktā tēla.

Arī es neesmu labais tēls. Bet palieku pie tā, ka jebkuram pārim līdz noteiktam brīdim ir iespējams situāciju uzlabot. Post factum kaut ko ķidāt vairs nav nekādas nozīmes. Tā vietā abiem jādzīvo tālāk, saglabājot iespējami labas attiecības.

– Ko tas nozīmē: iespējami labas attiecības?
– Divus ar pusi gadus, kopš dzīvojām šķirti, mums bija izveidojies katram savs dzīves ritms. Tas bija pieņemts kā fakts – jā, tā ir noticis, esam šķīrušies. Esmu saglabājis labas attiecības ar bērniem, un arī ar bijušo sievu tās bija labas – līdz brīdim, kad medijos parādījās ziņa, ka esmu izgājis sabiedrībā ar citu sievieti. Apzinos, ka sabiedrību neinteresēja, ka tas noticis divus ar pusi gadus pēc šķiršanās. Tikmēr tas var nevajadzīgi uzplēst kādas apdzijušas vātis…

– Kā tas ir – vīrietim, kas bijis ilgstošā laulībā, iziet sabiedrībā ar jaunu sievieti?

– Alternatīva vīrietim ir iet klosterī. Ja viņš nav īsti dievticīgs, tas būtu grūti, un dzīvot mežā būdiņā arī tā kā negribas. Es šobrīd neesmu nobriedis iet klosterī. Neredzu pamatu, kāpēc man vajadzētu palikt vienam.

Attiecības un tuvība dod dzīvei jēgu un nokrāsu.

Ne jau tikai man veidojas citas attiecības, un tas ir tikai normāli – dzīve gan man, gan bijušajai sievai turpinās.

– Ja otrreiz laulātos, arī domātu, ka tas ir uz mūžu?

– Vēl jo stiprāk. Otrā laulība noteikti ir nesalīdzināmi pamatīgāks lēmums. Pirmā laulība ir vairāk balstīta emocionālos un instinktīvos soļos – hormoni jaunībā visiem trako. Bet tikai neprāši vai avantūristi kaut ko nemitīgi maina – laulājas atkal un atkal.

– Ko jūs varat pateikt pāriem, kas apsver domu šķirties?

– Tas ir pats pēdējais, ko var izdarīt. Es zinu, ka runāju kā pārlecoša skaņuplate, bet ir jārunā, jāsarunājas, jāmēģina problēmu atrisināt citādi. Problēma ir nedzirdēšana.

Laulībā nevar paust viedokli kā tviterī – kaut ko spilgtu pasaku, un mani par to mīl, ar to kļūstu visu atzīta autoritāte.

Savukārt viedoklis, ka var domāt tā, bet var domāt arī citādi, sociālo tīklu komunikācijā necik augstu netiek vērtēts, bet laulībā tieši tas ir svarīgākais.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+