Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Dokumentējot dziesmas
Atnāca, ieraudzīja, uzvarēja – tā var sacīt par kurzemnieku ansambli Rumbas kvartets. 2013. gadā četri kuldīdznieki sanāca kopā uzspēlēt riteņbraukšanas mačos, un nu jau sešus gadus ansamblis ir laureātu pulkā Latvijas Televīzijas rīkotajā Šlāgeraptaujā, tagad – Latvijas sirdsdziesmas melodiju topā.
Pirmos trīs gadus grupa izcīnīja otro vietu, sekoja uzvara ar dziesmu Tur, kur Pērse čalo, pirms diviem gadiem kuldīdznieki ieguva trešo vietu, bet pērn klausītāji trijniekā iebalsoja jau divas Rumbas kvarteta dziesmas. Laureātes godā bija ansambļa līdera Arta Šimpermaņa komponētā dziesma Strēlnieka vēstules meitenei, bet trešo vietu izpelnījās kompozīcija Dziesmiņa par mīlu. «Mēs nekad neesam domājuši par sāncensību,» saka Artis Šimpermanis. «Ir mūziķi, kas kalkulē, domā, kā iekļūt labāko pulkā. Šī populārās mūzikas aptauja ir vienīgais ceļš, kā cilvēkiem parādīt, ka mēs esam un spēlējam šādu mūziku.» Nupat Latvijas sirdsdziesmas rudens aptaujai Rumbas kvartets pieteica smeldzīgi romantisko melodiju Logā līkst ceriņi zili.
Rubmas kvarteta repertuārā ir ap simts starpkaru un pēckara Latvijā zaļumballēs un pie galda dziedātu populāru dziesmu.
Arī instrumentu izvēle kā kārtīgā zaļumballē – Artis Šimpermanis spēlē akordeonu un dzied, Kristers Hartmanis sit bungas, Guntis Stucers pūš tubu, Rolands Stucers – eifoniju. «Tā ir mūsu vēsture,» par kuldīdznieku kultūrvēsturisko pienesumu, vācot, apkopojot un ierakstot pirmskara un pēckara laika melodijas, saka Artis Šimpermanis. «Mēs spēlējam mūziku, kas ir starp tautasdziesmu un Raimonda Paula melodijām. Tajā šaurajā koridorā esam mēs.
Priekšroku dodam melodijām, kuras nekur nav iespiestas, ko citi mūziķi nav izpildījuši, kas dziedātas no mutes mutē.
Klausītāji mums nes dziesmu grāmatas, arī šorīt man zvanīja dāma no Limbažiem un piedāvāja dziesmu kladi, jo afišā izlasījusi, ka šodien spēlēsim Limbažos.
Gadās, ka pēc koncerta pienāk klausītāja un jautā – vai jūs zināt šādu dziesmu? Atbildam – nē. Lūdzam, lai nodungo, iedzied meldiņu telefonā. Pierakstām vārdus, un mums ir jauna dziesma! Daudzas no šīm dziesmām ir folklorizējušās. Piemēram, Kumeliņam, kas Šlāgeraptaujā ieguva otro vietu, dziesmu kladēs atradām piecas versijas. Kurš teksts tad būs īstais? Ierakstām dziesmu, kā tā skan Kurzemes pusē, bet vidzemnieki saka – kas tie par vārdiem, kāpēc tajā vietā melodiju dziedat šķībi?! Agrāk nebija radio un televizora, cilvēki brauca cits pie cita ciemos, dziedāja, kladē pierakstīja vārdus, un tā dziesma aizgāja tautās.
Pa ceļam no Smiltenes līdz Ventspilij pazuda kāda nots, arī vārdi mazliet pamainījās, taču tā ir šo dziesmu vērtība.
Dziesmas sakrājas, un reizi divos gados izdodam disku. Tas ir kā atskaites punkts, gribas, lai dziesmas tiek dokumentētas. Pagājušajā gadā diskā ierakstījām Eduarda Rozenštrauha dziesmas. Mums tās bija repertuārā, jo cilvēki prasīja, lai uzspēlējam. Es spēlēju akordeonu, dziedu, un laikam klausītājiem šķiet – vajag Rozenštrauha gabalus! Izlasīju divas grāmatas par Rozenštrauhu – ļoti interesanta personība. Muzikants dzimis 1918. gadā, vienā gadā ar Latvijas valsti. Arī tāpēc tāda izvēle. Diskā ieskaņojām mazāk zināmas dziesminieka melodijas. Dažas dziesmas – Vaidava, Vecpiebalgas ūdensrozes – ir leģendām apvītas, vai tās sarakstījis Rozenštrauhs? Mēs to atstājam vēsturnieku ziņā. Melodijas ir skaistas, un tām ir jāskan.»
Pa vieglo
Gada populārāko šlāgeraptaujas dziesmu Strēlnieka vēstule meitenei komponējis Artis Šimpermanis, teksta autors Jūlijs Vanags. «Pantiņu es atradu vecā dziesmu kladē. Tajā bija ielīmēta nodzeltējusi noplēšamā kalendāra lapiņa ar 1943. gadā rakstītu Jūlija Vanaga dzejoli. Dzejnieks dienēja Sarkanajā armijā kā daudzi latvieši, bet teksts nav par politiku. Tas ir par ilgām pēc mājām, mīļotās meitenes. Karš, okupācija mūsu tautai bija liela traģēdija. Kādam bija izvēle – karot vienā vai otrā pusē, bet citam nebija izvēles. Kurš izvērtēs, kurš labais, kurš – sliktais? Tā vai citādi, latvieši zem svešiem karogiem vienā un otrā pusē.
Katra dziesma man ir stāsts, ko gribu uz skatuves izstāstīt, izdzīvot.
Es jūtu šo mūziku, tā nāk man līdzi no bērnības. Laikam manī ir kāds sentiments no tā laika. Bērnībā es daudz lasīju pasaku grāmatas, un, kad izlasu dzejoli, man galvā ir filma un es to gribu ietērpt mūzikā. Kad pats rakstu tekstu, mūzika jau skan galvā. Bieži melodiju iespēlēju diktofonā un, kad lieku uz notīm, pamainu tikai kādu niansi. Rakstīt mūziku – man tas nāk pa vieglo. Lielākā daļa dziesmu, ko izpildām, ir par šķiršanās sāpēm, tāpēc es cenšos rakstīt pozitīvākas melodijas, ar cerību par nākotni.
Mana ģimene necieta represijās, taču vācieši vectēvu no tēva puses 17 gadu vecumā paņēma leģionā un aizsūtīja mācībās. Pēc Vācijas kapitulācijas vectēvs nokļuva lēģerī, bet pēc četriem gadiem viņu paņēma krievu armijā. Laikam daudzi bija krituši, tāpēc jauniešus no karagūstekņu nometnēm ņēma armijā. Viņi tur dziedāja leģionāru un mierlaika dziesmas. Šimpermaņi nāk no Ugāles puses, bet vecvecāki no mammas puses ir kuldīdznieki, arī lieli dziedātāji.
Manā bērnībā, vai tā bija talka vai dzimšanas diena, visi sanāca kopā un dziedāja.
Opis spēlēja akordeonu, kaimiņš ieradās ar tauri, un visi dziedāja, dejoja. Viņi visi bija vienkārši cilvēki, lauku darbus strādāja, taču ļoti atraktīvi, kultūru mīloši. Kādas ballītes toreiz bija! Muzikanti spēlēja, un cilvēki dejoja. Mūsdienās visi gaida šovus. Tā vairāk ir tāda patērētāju domāšana.
Tētis jaunībā Ventspils krogos spēlēja akordeonu. Skatījos, kā viņš spēlē, un domāju – labās rokas taustiņus viņš redz, bet – kā trāpīt ar kreiso roku pa basiem?! Mācījos Kuldīgas bērnu mūzikas skolā, spēlēju čellu, taču pēc pēdējā eksāmena instrumentu vairs neesmu ņēmis rokās. Spēlēt akordeonu, tāpat kā tētis, iemācījos pašmācības ceļā. Viņš diemžēl nepiedzīvoja Rumbas kvartetu. Aizgāja ar insultu.»
Šis cīnīsies līdz galam
Artim laiks saplānots pa minūtēm, īpaši vasarā, zaļumbaļļu sezonā. «Strādāju VAS Latvijas Pasts par Kurzemes reģiona mārketinga speciālistu, esmu Kuldīgas novada domes deputāts no partijas Kuldīgas novadam. Es esmu savas pilsētas patriots. Man ģimenē aug trīs bērni, un man ir svarīgi, kāda mana pilsēta būs pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem.
Mana sieva Kristīne arī ir kuldīdzniece, bet mēs satuvinājāmies Rīgā. Mācījos Rīgas Tūrisma tehnikumā restorānu servisa specialitātē un desmit gadus strādāju Rīgā. Mana pirmā prakse bija viesnīcas Latvija restorānā Pie kamīna. Tas bija viens no diviem luksusa restorāniem Rīgā. Biju viesmīļa asistents.
Restorānā strādāja vecie oberi ar sirmām galvām, staltām mugurām.
Piecus gadus biju viesmīlis restorānā Kaļķu vārti. Mums bija fantastiska komanda, apkalpojām valdības banketus. Tā bija augsta līmeņa apkalpošana – sinhrona, baltos cimdos. Kristīne arī strādāja restorānu servisā Vecrīgā. Kad iepazināmies, es biju viesnīcas administrators, bet viņa strādāja Īru krogā. Mēs satikāmies šķērsielā kroga ķēķa pusē. Zinājām viens otru no 15 gadu vecuma. Deviņdesmito gadu sākumā Kuldīgā bija ļoti aktīva pagrīdes mūzika. Man bija gari mati, spēlēju grandžu, hārdkoru un citus underground smagās mūzikas stilus. Viņai patika un nāca klausīties.
Kad saskrējāmies Rīgā uz ielas, izbrīnīts jautāju – o, ko tu te dari? Kristīne teica – strādāju. Tā mēs saskatījāmies. Klikšķis bija ļoti ātri, un jau pēc trim mēnešiem es viņu bildināju. Tas notika saulrietā Jūrkalnē, jūras krastā, uz celīša. Man bija 28 gadi, likās, ka esmu pa dzīvi izmalies, varētu kaut kur nogruntēties, un pēkšņi – ir! Mani paņēma tās brūnās acis.
Es pat vienu dziesmu esmu uzrakstījis par brūnajām acīm, ko veltīju Kristīnei.
.jpg)
Apprecējāmies un mēneša laikā pieņēmām lēmumu atgriezties dzimtajā Kuldīgā. Aizgājām no darba, jo uzskatījām, ka ģimenes cilvēkiem nav ko darīt krogā. Sieviņa bija beigusi mākslas skolu un dabūja darbu Kuldīgas mākslas skolā. Viņa mācīja bērniem veidot rotas. Es kļuvu par vīna izplatītāju Kurzemes reģionā.
Pēc tam nodibinājām ģimenes uzņēmumu un izveidojām veikalu Smukumbode. Taču iestājās krīze, un abi palikām bez darba. Tad cilvēkiem nebija prātā rotas, dizains, bija jādomā, kā izdzīvot, samaksāt rēķinus, paēst.
2009. gadā mums bija piedzimis otrs bērns, bija jāmaksā bankai kredīts. Apskrēju visu Kuldīgu, pat gateros nevajadzēja strādniekus. Biju izmisis. Man bija vienalga, kādu darbu strādāt, galvenais – pabarot ģimeni.
Viens bērnības draugs padeva ziņu, ka strādā Zviedrijā un var palīdzēt ar darbu. Atsūtīja biļeti un teica – brauc. Ģimene palika Latvijā, bet es gadu tur strādāju melnos darbus – jahtām slīpēju un lakoju klāju, mājām veicu iekšējās apdares darbus. Nebiju neko tādu darījis, daudz ko mācījos uz vietas.
Nebija viegli, taču grūtības un šķirtība ģimeni tikai stiprināja. Domāju, sieva arī novērtēja – īstais apprecēts, šis cīnīsies līdz galam, atbildīgs čalis. Kad atbraucu mājās, apzvanīju paziņas, vai uz vietas nav kāds darbiņš. Daudz ko darīju – šis tas sanāca, šis tas – ne, līdz tam laikam, kad izveidojām Rumbas kvartetu. Mums ar sievu ir sapnis atvērt Kuldīgā viesnīcu ar nelielu restorānu. Tas ir nopietns un atbildīgs darbs, būtu grūti apvienot ar muzicēšanu.»
Rožu kupenās
«Pirms trim gadiem iegādājāmies piecdesmitajos gados celtu ģimenes māju. Daudz darba ieguldām, lai to atjaunotu, smuki iekoptu dārzu. Mana vājība ir rozes. Trīs gadus rūpējamies par tām, mēslojam, un nu dārzs vienās kupenās! Ir daudz jāstrādā, lai viss būtu. Es strādāju divos darbos, veicu domes deputāta pienākumus. Kristīne ir keramikas rotu māksliniece, viņai ir savs zīmols Kaisme. Dizains, ir izveidojusi interneta veikalu. Kamēr viņa attīstīja keramikas mākslu un radīja savu produktu, paralēli strādāja bibliotēkā par vecāko bibliotekāri. Pa dienu viņa strādāja, bet līdz diviem naktī taisīja rotas, eksperimentēja ar glazūru, krāsns karstumu. Nesen iegādājāmies lielāku cepli, jo Kristīne vēlas veidot arī dizaina keramikas traukus.
Vecākajai meitai Lilu Martinai ir piecpadsmit gadi, foršais tīņa vecums. Man ir interesanti viņu vērot. Caur vecāko meitu es vairāk izprotu sievietes domāšanu, filozofiju. Man nebija tādas pieredzes, jo uzaugu ar brāli. Lilu kā tīnis vairāk uzticas mammai. Viņa šogad pabeidza Kuldīgas mākslas skolu, un pēc vidusskolas domā studēt Mākslas akadēmijā vai valodas.
Dēlam Ernestam ir vienpadsmit gadi.
Esmu sapratis, ka ar puikām ir vienkāršāk, bet meitenes vairāk jāpalutina.
Mēs ar Ernestu mēdzam divatā izskriet uz copi. Braucam uz Nabes ezeru, paliekam pa nakti. Tas mums, puikām, ir brīnišķīgs laiks divatā. Makšķerējot parunājamies kā vīrs ar vīru. Viņš ir izvēlējies profesionāla futbolista karjeru, no četru gadu vecuma trenējas futbolā. Tas mums ģimenē liels izaicinājums, jo neviens nav bijis sportists. Dēlam ir arī krīzes brīži, kad grib visu mest pie malas, un tad mēs izejam pa punktiem cauri – kāds ir mērķis, kāpēc tagad tā vairs nav, kur ir problēma – attiecības ar komandas spēlētājiem vai kas cits? Bērns aug, attīstās, viņam ir jāmācās apzināties emocijas, un mans uzdevums ir vedināt viņu domāt, kā atrisināt radušās konfliktsituācijas.
Jaunākajai meitai Terēzai Rutei ir astoņi gadi. Viņa ir ļoti pašpietiekama. Kad vēlas, atnāk samīļoties, grib papļāpāt. Bet tad pusdienu pazūd. Viņa kā kaķis pati atrod sev nodarbošanos. Ar kaimiņmeiteni Aneti ir radījušas savu karaļvalsti, viņām ir savas spēles. Jaunākā meita mācās mūzikas skolā, spēlē saksofonu. Viņa piepilda manu jaunības sapni – arī es kādreiz gribēju spēlēt saksofonu.
Spēlēju čellu un par saksofonistiem domāju – tie gan ir superīgi čali.
Tajā laikā grupas Linga sastāvā bija saksofons, un man likās – tas ir kaut kas!
Mums ar sievu ļoti svarīgas ģimeniskās vērtības. Brīvo laiku cenšamies pavadīt kvalitatīvi visi kopā – kaut kur aizbraucam, noorganizējam pikniku, braucienu uz tuvējām ārzemēm, jo ilgāk par trim dienām nevaram atļauties ceļot. Bērniem ir vajadzīga uzmanība, kopābūšana. Mums virtuvē ir apaļais galds, un mēs visi kopā ēdam vakariņas.
Esam iedibinājuši tradīciju – katram jāstāsta, kā pa dienu gājis. Klausoties stāstus, esam izsmējušies, reizēm jārisina arī kāda bēdīgāka situācija. Es dikti gribu, lai bērni uzticas vecākiem, jo tad tu bērnu jūti, zini, kas ar viņu notiek. Grūtāk, ja vienā brīdī palaid pavedienu vaļīgāk un nezini, kur un ar ko viņš pavada brīvo laiku, kādas ir viņa intereses. Ja attiecības nav tuvas, vēlāk ir grūti ko saglābt, parādās protesti. Atceros, kāds biju tīņa vecumā – vajadzēja patusēt ar draugiem, uzpīpēt, iedzert vīniņu. Vai tagad gribas vēl patrakot?
Sieva saka – rokenrolu sirdī tev nenoslāpēs nekas.
Man kādreiz vajag ar čaļiem kārtīgi izālēties, iedzert kādu alu, viskiju, uzgriezt skaļāk mūziku, izsmieties par stulbiem jokiem, pašiem trāpīt kādā ballītē un izlēkāties. Vajag kādu reizi norauties, kaklasaiti atlaist vaļīgāk, jo ir atbildība par ģimeni, laika plānošana, aizņemtība. Kādreiz gribas to rokenrolu. Manai paaudzei arī 70 un 80 gadu vecumā būs rokenrols sirdī.»
Par mīlestību un makšķerēšanu
«Mīlestība ir atbildība par to, ko tu mīli. Esmu praktisks un ar savām rūpēm vēlos izrādīt mīlestību pret ģimeni. Cenšos par visu padomāt, visu sakārtot un nokārtot, atrast laiku ģimenei. Taču sievas un vīra attiecībās arī romantikai jābūt. Tagad mēs bērnus varam atstāt mājās un vieni ar sieviņu kaut kur izsprukt. Kuldīgā ir jaukas vietas, kur pasēdēt, piemēram, Rezidence kafe tilta galā. Tur ir viegli atpūsties, kopā būt – lieliska aura, laba apkalpošana, jauki saimnieki, tur satiekas patīkami cilvēki.
Aizlidojam uz divām naktīm uz Itāliju – divatā rociņās pastaigāties pa Milānu.
Vakarā, kad bērni aiziet gulēt, skatāmies Troņu spēli. Uzvārām tēju, paņemam našķus un skatāmies seriālu. Šādi mazi kopīgi rituāli ikdienas aizņemtībā un rūpēs restartē vīra un sievas attiecībās, ļauj vienam uz otru paskatīties citādi.»
Mūziķa sirdslietai makšķerēšanai laika pamaz, taču viņam ir uzspīdējusi copmaņa laime – Ventā izvilcis 3,225 kilogramus smagu līni. Ar šo lomu Artis nokļuva uz žurnāla Copes lietas vāka. Zivis viņam pat uztetovētas uz rokas.
«Kādreiz cenšos izvērtēt to punktu, kur esmu, kas man ir, ko es daru, un atskatīties, kas ir tie atslēgas pagriezieni, kas palīdzējuši līdz tam nonākt. Šī analīze savukārt palīdz nākamajos dzīves posmos pieņemt lēmumus. Es pat reizēm pārāk daudz analizēju. Sieva saka – reizēm esmu mājās, bet manis nav. Ieslēdzu televizoru, bet skatos tam cauri, jo tajā brīdī domāju. Tāpēc man patīk makšķerēt, jo es varu sēdēt un domāt. Tad ir viens klikšķis, un saprotu, ka neko nedomāju. Laikam tā ir mana prāta atslodze, mana meditācija.
Tāpēc es atkal un atkal raujos sēdēt Ventas vai Nabes ezera krastā, lai piefiksētu to mirkli, kad pazūd laika izjūta, un tu nezini, cik ilgi neesi domājis.
Tā ir laba sajūta, restarts smadzenēm.
Pats labprāt tīru un cepu zivis, arī gaļu un citus ēdienus man patīk gatavot. Biežāk gan virtuvē saimnieko sieva, jo viņa vairāk strādā mājās. Tagad gan esmu ēdienkarti pamainījis. Spēlējot akordeonu koncertā pa dienu, ballē – vakarā, divas reizes mugurā iemetās krika. Kājas kļuva ļenganas un nevarēju paiet. Manuālais terapeits sakrikšķināja skriemeļus vietā un teica, ka man jāstiprina korsete, muguras muskuļi. Apmeklēju fizioterapeitu, kas parādīja vingrinājumus, un pieslēdzos sievas ēdienkartei. Kādreiz bez miltu mērces nevarēju paēst, ēdu belašus un citas ātrās uzkodas. Kad mainīju ēdienkarti, prātoju – ko pirkt, no kā taisīsim vakariņas? Tagad ēdu daudz, bet veikalā iegādājos kvalitatīvu pārtiku, vairāk kustos un pusgada laikā atbrīvojos no divpadsmit kilogramiem. Sākumā piedomāju, ko ēdu, bet tagad jau neapzināti veikalā pērku to, kas ir labs.»
Ticības krīze
«Deviņdesmitajos gados, kad krita dzelzs priekškars, mēs kopā ar sētas bērniem sākām apmeklēt Kuldīgas Sv. Annas evaņģēliski luteriskās baznīcas Svētdienas skolu. Mēs ar sievu esam iesvētīti šajā draudzē, mūs laulāja draudzes mācītājs Didzis Skuška, mans draugs ir šīs draudzes mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics. Es ticu Dievam, taču ne ar vienu vairs par ticību dziļāk skaļi nerunāju. Es ļoti dziļi meklēju ceļu pie Dieva, biju draudzes valdē, bet krīzes laikā vīlos. Biju dusmīgs uz Viņu, spēru kāju pie zemes un aizgāju no draudzes.
Tagad cienu daudz plašāka cilvēku loka uzskatus, mēģinu izprast citas reliģijas, rases.
Man patīk cilvēki, patīk komunicēt ar viņiem, vērot, kā viņi risina problēmas, iet pa dzīvi. Ticības krīze mani kā personību tikai pilnveidojusi, darījusi līdzsvarotāku, gribētu ticēt, ka arī labāku. Kategoriski uzskati sašaurina skatījumu uz dzīvi, pasaules norisēm, attiecībām starp cilvēkiem. Mēs kā nācija daudzos jautājumos esam pārāk kategoriski, principiāli, un tas mums traucē kopā daudz ko attīstīt, realizēt. Mani daudz kas satrauc, dara bažīgu, bet ir arī lietas, kas iepriecina – kā cilvēki reģionos cīnās par eksistenci, attīsta biznesu, lai varētu pabarot ģimeni.
Pasta nodaļas, ar kurām strādāju, izsētas pa visu Kurzemi – sākot no Rucavas, Kolkas līdz Lapmežciemam. Pagastos mani atpazīst, cilvēki nāk klāt, grib parunāties. Daudzviet laukos trūkst darbavietu. Man ir liela empātija pret cilvēkiem, sirds sāp. Ne visi gatavi kļūt par pašnodarbinātajiem, veidot savu biznesu. Vienmēr būs darba ņēmēji, kas, pazaudējuši darbu, būs izmisuši, apjukuši, nezinās, ko dzīvē darīt tālāk, jo māk tikai vienu arodu. Ko ieteikt šiem cilvēkiem? Iedrošināt – galvu augšā un ej uz priekšu! Galvenais – uzstādīt mērķi, nebaidīties. Arī es esmu cīnījies ar bailēm. Ticis pāri lielākajām bailēm. Bailēm no nievām. Nievām par to, ko tu dari mūzikā, par to, ka neesi profesionāls mūziķis, akordeona basus spied ar nepareiziem pirkstiem, par to, ka nevienu dienu neesi bijis pie vokālā pedagoga.
Nievām, ka vecu mūziku spēlējam. It kā spēlē no sirds, bet dzīvo bailēs, ka kāds atkal nopels…
Mani iedrošināja Kanādas brauciens. Pērnvasar Rumbas kvartets spēlēja Jāņu sarīkojumā Toronto Sv. Andreja draudzes lauku īpašuma Sidrabene, spēlējām balli arī ārzemju latviešu Dziesmu un deju svētkos. Tur es sapratu, kā tie cilvēki mīl šīs melodijas, ko viņiem nozīmē šāda mūzika un izpildījums. Daudzi bija pārsteigti, ka Latvijā vēl kāds dzīvajā izpilda starpkaru un pēckara laika dziesmas. Viņi zina latviešu estrādi – Rutuli, Lapčenoku, Paulu, bet par mūsu eksistenci nezināja. Tas bija ļoti sentimentāli, viņi bija izdziedājušies, izraudājušies. Un mēs jutāmies iedrošināti – ja kādam no sirds vajadzīgs tas, ko darām, tad ir vērts.»
