Intervija: Pa kailiem nerviem

JURĢIS: Galvenās lomas teātrī, filmējies filmās, reklāmās, piedalies šovos – tu šobrīd esi karjeras zenītā?

LAURIS: Zini, man nav bijuši tādi kritieni, lai es teiktu, ka tagad ir augstākais punkts. Kopš iestājos aktieros, man ir diezgan labi rādītāji. Visu laiku kaut kas interesants notiek – ir galvenās, ir aizraujošas otrā plāna, tādas raksturlomas, kas man arī patīk. Ir bijušas arī vairākas nominācijas Spēlmaņu naktī, kas tomēr ir augsts novērtējums. Vienlaikus, lūdzu, neuztver, ko saku, kā iedomību. Es tam ļoti analītiski pieeju. Es nejūtos par sevi, ka – o, es te tagad jums visiem parādīšu!

J.: Tu patīc skatītājiem?

– Daļai jā, daļai – galīgi ne. Ir forši, ka atraksta vai pasaka ko pozitīvu. Šodien pat – biju baseinā, un man ģērbtuvē pienāca klāt ar teikumu: «Man patīk tas, ko tu dari.» Tieši šajā dzīves posmā man tas bija tā: ā, cik labi, ka pasaka labus vārdus! Jo lielākoties jau visiem vajag negācijas, asinis… Laikam jau es esmu ērts ārējais ienaidnieks, uz kuru pagāzt žulti, ja pats ar kaut ko netiec galā savā dzīvē.

J.: Palasīju tavas senākās intervijas. Es baigi gribētu, ka tu izstāsti stāstu par tēva mājām.

– Tā ir maza māja, ļoti maziņa – 55 kvadrātmetri –, atrodas Alojā. Pēc manas mātes aiziešanas, kad tēva dzīvē ienāca tā otra sieviete, kura mūs, trīs bērnus, neieredzēja ne acu galā, mēs tajā mājiņā dzīvojām septiņi, tāpēc blakus sāka celt milzīgu gāzbetona kluci. Par māju to īsti nosaukt nevar.

J.: Cik tev bija gadi, kad mamma nomira?

– Trīs gadi un trīs mēneši. Viņa pati aizgāja no dzīves.

J.: Tu viņu neatceries?

– Man ir viens izplūdis skats – viņa gaitenī liek mēteli, pagriežas un paskatās uz mani. Bet es nezinu, vai tās ir atmiņas vai manas iztēles auglis.
Jā, tātad – viņi sāka celt to gāzbetona kluci. Ne tur bija nauda, ne iespējas, tad nu lipināja no tā, ko mans tēvs kā kolhoza šoferis varēja dabūt no nojauktām kūtīm. Tas rezultāts bija tāds, ka vēlāk es to nodēvēju par Alojas Gaudi.

Vēlāk, pēc arodskolas, uz kuru mani aizsūtīja pret paša gribu, kad teicu, ka gribu mācīties tālāk – mani interesēja jurisprudence –, no pamātes mutes atskanēja vārdi: «Gribi te dzīvot, maksā!» Tā mani izlidināja no šīs mājas. Man bija sešpadsmit. Tas bija tas pirmais lūziens, kad sapratu, ka es esmu viens, ja es pats neko nedarīšu, tad nekas nenotiks. Saproti – saknes tevi atgrūž, tev nav, pie kā iet.

IVETA: Tev ir vecāks brālis, vai ne? Man šķita, ka jūs no tā visa kūlāties laukā kopā.

– Man ir vecāks brālis un jaunāka māsa, bet mēs jau visi tolaik bijām kā no laivas izmesti, katrs pats ķepurojāmies, kā mācējām.

J.: Domāju, daudziem ir grūti iztēloties, ko mazam bērnam tas nozīmē, ka tēvam uzrodas jauna sieva un viņa nemīl bērnus.

– To nevar tā izstāstīt. Kopš tā laika es ļoti daudz dzīvoju savā galvā, tolaik glābos savās fantāzijās, grāmatās. Mums bija aizliegts runāt par māti, par faktu, ka viņa pati ir aizgājusi. Tagad, ejot pie terapeita, man sāk atgriezties atmiņas, kuras es biju normalizējis, bet nu saprotu, ka tā bija reāla vardarbība.

J.: Fiziska ietekmēšana? No pamātes puses?

– Jā.

J.: Cik gados viņa parādījās?

– Man bija kādi seši gadi.

J.: Un uzreiz tāda naidīga. Diezgan drausmīgi.

– Ir baigi labi, ka ir tāds cilvēks, kurš tā empātiski to saprot.

J.: Es gribētu saprast, bet es domāju, ka es to pat nespēju. Kad mazam bērnam vajag mīlestību, pat ne to, vienkārši atbalstu…

I.: Mīlestību jau tomēr. Manam dēlam šobrīd ir seši gadi, un es domāju…

– Iedomājies – tevis vairs nav, atnāk cita sieviete, liek tevi noliegt un vēl noslāna? Es jau no bērnu dienām jutos absolūti neaizsargāts.

I.: Un tēvs neiejaucās?

– Esmu domājis, kā viņam tas bija. Tevis dēļ pirmā sieva ir aizgājusi, «uzlikusi uz sevis rokas». Tagad tu dzīvo ar citu, kura pilnībā diktē noteikumus. Viņš bija ļoti pakļāvīga rakstura un visu mīļā miera labad pieņēma. Ļāva pamātei darīt visu, ko viņa gribēja.

I.: Bet sanāk brītiņš, kad bija tikai tētis, – starp tiem taviem trim un sešiem gadiem.

– Tas arī bija izplūdis laiks, kad es viens pats ar autobusu braukāju pie vecmammas no Alojas uz Ungurpili. Lai nebūtu tie seši kilometri jāiet ar kājām, gāju uz autoostu, piestājos blakus kādai sievietei, lai šoferim izskatās, ka esmu kopā ar viņu, un braucu.

Var jau teikt – tu jau esi nobriedis vīrietis, pāri četrdesmit, ko tur vairs par tādām lietām? Bet tas ir mans cietais disks, to nevar izdzēst. Ar to var strādāt, pieņemt, bet izmainīt nevar. Tāpēc man katru dienu vajag vismaz stundu sportot, lai izlādētos, tāpēc arī attiecības ar sievietēm es veidoju nenormāli uzmanīgi, jo es saprotu, kāds spēks tajā ir.

I.: Kur tu gāji, kad tevi izlika no tēva mājām?

– Man nebija, kur dzīvot. Vecvecāki jau bija miruši, viņu māja – pussabrukusi. Tajā vasarā es dzīvoju, ha, tādā kā būdiņā, piebūvē pie siltumnīcas. Mans vectēvs bija ļoti labs galdnieks. Šovasar uzzināju, ka viņš netālu no Cēsīm Miervaldim Birzem ir uzcēlis tādu melnu koka māju. Viņi iepazinās Salaspils koncentrācijas nometnē, kur atradās vienlaikus, un pēc tam vectēvs viņam uztaisīja to māju. Šis stāsts ir bijis aprakstīts IEVAS Stāstos, iespaidīgs.

Nu, lūk, tātad – pie vectēva mājas kādreiz bija siltumnīca, tobrīd jau sabrukusi, bet bija palikusi tā būdiņa, kas atradās tās galā. Tur es līdz novembra beigām dzīvoju. Biju pievilcis strāvas kabeli, piecas segas virsū, ārā jau bišķi sniegs, lasīju grāmatas. Tāds filmas cienīgs kadrs. Tajā vasarā es gāju mežā, kur strādājām no diviem naktī līdz vienpadsmitiem dienā, jo tad nav dunduru. Zāģēju un stiepu kokus, sapelnīju naudu, lai pabeigtu pēdējo gadu vidusskolā un varētu stāties augstskolā. Pa to naudu arī nopirku materiālus un izremontēju vienu istabu vectēva mājā, kur pārlaist ziemu.

Tā es tiem sūdiem izkūlos cauri. Pabeidzu videni, un tajā brīdī arī tā līdz kaulam sapratu, ka visiem īstenībā ir pajebatj par tevi. Es atvainojos par šo izteicienu, bet nekas labāks man nenāk prātā. Pēc tam iestājos Kultūras akadēmijā, atbraucis no laukiem, es biju drausmīgi naivs. Starp citu, ceturtais kurss un pirmie gadi teātrī pagāja te, pretī Dailes teātrim. Virs Mārtiņa beķerejas bija izdedzis komunālais dzīvoklis, ko īrēju par 28 latiem no aizdomīga veča. Mēs tur savācāmies tāda komūna, indējām prusakus, uz sienām līmējām avīzes, lakojām tās, vienkārši, lai izdzīvotu.

J.: Vēlāk tu tēva māju nopirki.

– 2011. gadā tēvs nomira no vēža. Pamāte jau bija apprecējusies ar citu, dzīvoja citur, caur juristu sazinājos un teicu, ka es to māju pērku. Šo vietu bija iegādājies mans vectēvs manai ģimenei – man, manam tēvam, manai mātei Rūtai –, tāpēc man likās, ka tā ir jādara. Es nojaucu tās šausmas – divpadsmit kravas ar sūdiem aizvedu, nedēļu kūrās milzīgs ugunskurs, par ko atvainojos kaimiņiem, bet viņi teica, ka reizi četrdesmit gados jau var. Tagad taisu, manuprāt, skaistu, ļoti kvalitatīvu māju. Pa šo ziemu gribu to pabeigt un pārdot kādai jaunai, laimīgai ģimenei. Man gribas, kā saka, attīrīt karmu, visu veco dabūt ārā.

I.: Kāpēc pārdot?

– Man to nevajag. Es tikai gribēju to sakārtot. Manī ir kaut kāda estētika, liekas, ka tai vietai manā galvā jābūt skaistai. Varbūt muļķīgi un ideālistiski, bet tā man bija. Man ir cita māja.

J.: Šo veco māju var nodedzināt, bet kā tu domā, tev iekšēji izdosies to drausmīgo pieredzi satīrīt?

– Man laikam nav citas izvēles, kā sadzīvot. C’est la vie – tāda ir dzīve, kā saka franči. Nu, vieniem ir laimīga bērnība, vieniem ne. Tāpēc man vajag to sportu, darbu… Tomēr ik pa laikam es izjūtu tādu dzīvniecisku naidu, dusmas, kas uzpeld situācijās, kad es redzu netaisnību. Es pats ilgi biju pakļauts, man darīja pāri, un sabiedrība bija blakus, redzēja un neko neteica, neiejaucās… Vienlaikus manī ir kaut kāds intelekts, tāpēc es to sublimēju, izlieku izrādēs, nevis visu laiku ārdos. Vēl man šī pieredze izpaužas vēlmē palīdzēt, piemēram, ja ceļmalā stāvēs mašīna, es nepabraukšu garām.

J.: Tās dusmas tev ir pret to sievieti? Vai tomēr tādas kosmiskas – ka negodīgi?

– Variants b. Reiz es redzēju, ka vīrietis iesita pļauku mazam bērnam, un es nedomājot, instinktīvi to veci norāvu pret sētu. Viņš – eto moi rebjonk! Apmēram, ko gribu, to ar savu bērnu daru. Es viņu piespiedu pie Vērmanes dārza sētas un teicu, labi, es neatkārtošu tos vārdus, būs pārāk rupji, bet ideja: NEKAD tā nedari, nekad!

I.: Šķiet, dzirdēju vārdu – psihoterapija?

– Jā, es eju terapijā. Pēdējā pusgada notikumi bija tādi, ka – bez tā vispār nekā. Bet es negribu, ka rodas priekšstats, ka esmu iegrimis grūtsirdībā un neko nedaru. Es ļoti daudz strādāju. Es neesmu, piemēram, noracies alkoholismā, kad, sevi žēlodams, dzer. Jā, pamats būtu. Bet man ir tāds raksturs, temperaments. Ja jau es esmu piedzimis, kaut vai visa pasaule pret mani, es neļaušu sev darīt pāri. Es turpinu kustēties uz priekšu, lai vai kas. Un ļoti labi palīdz arī humora izjūta.

J.: Šajā vietā vēl varētu jautāt par piedošanu.

– Kam? Mammai? Es domāju, jebkura dzemdējusi sieviete teiks, ka  pamest trīs bērnus – tas nav viegls lēmums. Un, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk izprotu pats savu dabu, jo vairāk es mammu saprotu.

J.: Kā tu to vari saprast?

– Teiksim tā – es neesmu tā baigi noķēris, sapratis, kāpēc mēs te esam, kāpēc dzīvojam.

J.: To neviens nav baigi noķēris. Bet tāpēc jau nav…

I.: Bet visdrīzāk šādā situācijā tas primāri nav tā, ka sieviete pamet bērnus. Iespējams, tā ir pēcdzemdību depresija, tik drausmīgs izmisums, ka vairs tiešām nevari izturēt, un skatījums sašaurinās.

J.: Bet tu pamet arī bērnus.

I.: Bet par to taču tādā bezspēcības brīdī nedomā! Tad var pat ienākt prātā greiza doma, ka, iespējams, bērniem tā pat būs labāk.

– Kā es saku, lielai patiesībai vienmēr stāv pretī tikpat liela patiesība. Un mēs nezinām.

I.: Turklāt tas varēja būt mirkļa vājums, kas diemžēl izdevās.

– Jā, jā. Tieši tāpēc es par vecākiem tādās piedošanas kategorijās nedomāju. Arī tēvs ir miris. Jā, man no viņa nebija aizsardzības, bet nu viņa vairs nav. Viņi ir manas asinis, es viņiem piedodu par visiem simts procentiem. Bet tādai pamātei, kurai nav ne mazākās vainas izjūtas, – par ko?! Lai viņa dzīvo savu dzīvi, man ar viņu nav nekādas saistības. Man nav viņai ne jāpiedod, ne jāienīst.

J.: Viens no jautājumiem, ko man lūdza uzdot, – kā tev līdz šim vecuma ir izdevies palikt vecpuisī? Vai starp šiem stāstiem ir kāda saistība? Iespējams, ka attiecībās ar sievietēm tu nevari uzticēties, baidies ļauties.

– Tā ir mana dzīves pieredze, no šā attiecību šablona es saprotu, cik tas var būt postoši. Es ļoti lēnām un uzmanīgi laižu cilvēkus sev klāt. Turklāt, kad tie aplauzieni jau ir piedzīvoti, sāk likties, ka tās šķiršanās sāpes ir neadekvātas pret to pārējo. Varbūt tas izklausās tā primitīvi, bet man tiešām tas šķiršanās ārprāts šķiet neadekvāts tam visam, ko mēs saucam par mīlestību.

Gadi iet, protams, es arī vienā brīdī sev teicu – nu, davai, saņemies, vecais. Tad pamazām sāku šo cilvēku laist iekšā savā dzīvē. Redz, man tā jūtu motorika strādā lēnāk nekā prāts. Ar prātu es varbūt pat saprotu – o, ir, būs! Bet, kamēr iekšas pieņem, paiet laiks… Es biju sācis pieņemt un domāt, ka te tiešām kaut kas sanāks. Bet, kad šīs vasaras sākumā, Trīs draugu iestudējuma laikā, šīs attiecības pārtrūka un vēl iekrita tas nelaimīgai šovs, tad pēc tam man dzīve sabruka krasi. Es to šausmīgi pārdzīvoju un droši vien vēl kādu pusgadu pacīnīšos.

J.: Tev izjuka attiecības, kuras…

– Jā, kurām es biju noticējis, ka laikam te varētu būt tas ilgi un laimīgi. Bet es arī saprotu šo sievieti, jo… kāda velna pēc kādam būt ar mani pacietīgam, ņemties? Tiešām – es arī to visu saprotu. Kā Vonnegūts saka – nu, tā gadās.

J.: Tas viss izklausās bēdīgi. Tev neveicas.

(Lauris sāk traki smieties.)

J.: Tas taču ir drausmīgi, ko mēs te dzirdam.

I.: Un tas ļoti sakrīt arī ar Roberta lomu Trīs draugos. Viņš arī nespēj uzticēties, grib un negrib mīlēt vienlaikus, vai ne?

– Nenormāli sakrīt, jā. Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz tur ir sakodēts iekšā no šīm attiecībām, kas pajuka. Burtiski. Man tā kā gandrīz pat neērti, cik daudz patiesībā.

Otrajā cēlienā ir aina – apskaušanās ar Patrīciju. Tas, ko esmu sev noformulējis, – ir tāds apskāviens par  miljonu. Tev vajag tieši no tā cilvēka tieši tajā brīdī tikai to vienu apskāvienu, un viss būs labi, tu atkal zināsi, ka tevī ir spēks, jauda. Tev vajag to vieno apskāvienu, lai tu varētu noticēt. To vienu faking apskāvienu. Un, ja tā nav, tas emocionālais tukšums krājas, krājas, un pēc tam – viss brūk.

J.: Un attiecības izjuka iepazīšanās šova laikā?

– Sāk jukt pirms šova. Šova laikā es vēl cerēju, ka viss būs kārtībā.

I.: Paga, tu piekriti tam līgavu meklēšanas šovam, esot attiecībās?

– Man nekad nav bijušas ilūzijas par vidējo sabiedrības locekli. Bet tagad izstāstiet man, kā var noticēt, ka publiska persona var nopietni meklēt līgavu šovā? Ja cilvēks to nesaprot, nu ko tieši man vēl ar viņu runāt?

J.: Daudzi tev pārmeta, ka tu šovā esi bijis tāds un šāds, man tev īsti nav, ko teikt, – es esmu tavā pusē. Tur ir citas problēmas, tas šovs ir ārkārtīgi seksistisks un šovinistisks. Un tu, piekrītot šim šovam, esi kļuvis par seksisma un šovinisma seju.

– Tas, ka visi klūp virsū, – ko es esmu izdarījis? Par to, ka es biju ieturēts un inerts? Tas ir noziegums?

J.: Nu, tev varētu pārmest, ka šī nav tava labākā loma.

– Jā, es varēju tēlot kaut ko. Bet es negribēju neko.

J.: Bet tu pats saki, tas jau ir tikai šovs.

– Bet tas psihoemocionālais stāvoklis, kādā es tur aizgāju… Tas iedeva tonalitāti visam. Skaidrs, kad es aizgāju, sapratu, kā tas viss notiek, man bija sajūta – nafig man to? Bet man jau bija līgums.

I.: Bet, ko tu biji gaidījis?

– Ka būs viegli, dzirkstoši. Tāds fun pasākums. Man saka – varēji nepiekrist, Nu, ok, mīļie! Dzīvojiet laimīgi, mācieties no manām kļūdām un tā nedariet.

J.: Tu tā ļoti sāpīgi to uztver?

– Tajā periodā mani interesēja tikai viena cilvēka viedoklis un kas ar mums būs. Sabiedrības uzskati man bija vienaldzīgi. Esiet visi ideāli un lieciet mani mierā. Es varu arī pats dzīvot. Es arī nelasu un neklausos komentārus, bet vienmēr uzrodas kāds paziņa, kurš domā, ka tas ir baigi interesanti, un atsūta.

I.: Gan jau šovs beigsies un visiem aizmirsīsies.

– Es uz to ceru. Man droši vien pēc tam kļūs vēl labāk. Vienkārši jāpieņem, ka ļoti maza sabiedrības daļa tver kopainu un saprot, kā top šovi, nojauš, kas ir montāža, ka neviens jau necenšas parādīt neko labu.

J.: Skatītājiem arī nevar pārmest, viņi ieslēdz teļļuku, paskatās, neiedziļinās. Pats saki – tas ir tikai šovs. Cilvēkiem nav par to ļoti jādomā. Jautājums, cik tev tas ir jāņem pie sirds?

– Pa divdesmit gadiem teātrī ir daudz dzirdēts, es sev esmu noformulējis, ka neviens veselīgi, normāli domājošs cilvēks nav spējīgs ierakstīt kaut kādu zāku par kādu citu, principā nepazīstamu cilvēku. Es nespēju iedomāties, ka es kādu varētu publiski aplikt.

J.: Skaties: tu esi publiska persona.

– Un tas viņiem ļauj?

J.: Tu esi publiskā profesijā, protams, tevi aprunās, īstenībā kaut kādā ziņā tu arī gribi, lai tevi aprunā. Jo, ja tu esi aktieris un par tevi vispār neviens nerunā, tad nevar cerēt, būtu muļķīgi cerēt, ka visi 100% teiks – o, super.

– Es tiešām nealkstu nekādas tādas uzmanības. Man patīk konstruktīva kritika – gan pozitīva, gan negatīva. Nāciet – skatieties izrādes, stāstiet, es ļoti priecīgs klausīšos.

J.: Tā dzīvē nenotiek. Noteikti daudzi nemaz neskatījās šovu. Pamanīja virsrakstu, izlasīja ziņu, un viņiem viss skaidrs. Un arī normāli, mēs nevaram to pārmest. Turklāt tur ir vēl viens līmenis – šova organizētājiem jau to vajadzēja. Lai ir riktīga cepšanās, pilnas avīzes, daudz kritikas. Viņi savu darbiņu ir izdarījuši. Pazemojot sievietes, bet izdarījuši. Un visi paši vainīgi, nevienu ar varu nedzina, visi parakstījās. Tāds ir šovbizness.

– Labais, ko es no tā visa paņēmu, – tas paātrināja dažus procesus. Kā vētra, kas aizpūš. Tie sausie zari atlūza. Ikdienā daudzi var būt jauki, un mēs nezinām, kādi šie cilvēki patiesībā ir, bet, kad notiek satricinājumi dzīvē, uzreiz atbirst liekie. Paliek tie cilvēcīgie, ar dziļu izpratni.

J.: Tas ir fakts.

– Man ir sāpīgi, joprojām ir nenormāli skumji. Paies vēl kāds pusgads, kad es atkal varēšu ar kādu aiziet uz tikšanos. Bet tagad – sports, darbs, un viss.

I.: Bet tu jau izskaties labāk. Izrādes Smiļģis pirmizrādē tiešām varēja redzēt, ka tev ir slikti.

– Patiesībā tur jau esmu labā izskatā, jau esmu atkopies. Manī ir pamodies tas spīts. Es nezināju, ka var būt emocionāli tik slikti. Paldies tiem dažiem svešajiem cilvēkiem, tiem diviem draugiem un Stradiņa slimnīcai, un teātrim, ka es te esmu šeit.

J.: Un kāda saistība Stradiņa slimnīcai?

– Tajā es negribētu iedziļināties.

J.: Tad parunāsim par alkoholu.

– Es varu iedzert, bet man nav tieksmes uz alkoholu vispār. Neatceros pēdējo reizi, kad esmu piedzēries. Jā, pareizi, šova pirmajā dienā, kad sapratu, kur esmu nonācis. Tas bāra vakars, kad visu sapratu, tad. Bet arī – tad jau pus divpadsmitos iedzēru miega zāles un aizgāju gulēt.

J.: Tu nevari pagulēt bez miega zālēm?

– Nē. Pa dienu riktīgi nodzenos, un tāpat vakarā ir tā… Vakari ir visskumjākie. Bet neko, iedzeru ripu, no rīta septiņos esmu augšā un maucu tālāk.

J.: Es sen neesmu saticis cilvēku, kurš ir tik nelaimīgs. Viss, ko tu stāsti, ir kaut kāds ārprāts. Katrs nākamais teikums, ko tu saki, atklāj jaunas nelaimīguma šķautnes.

– Beidz, nav tik traki. Es pa dienu daudz smaidu. Tāds laiks tagad. Kādu brīdi būs grūtāk, bet ir pārāk daudz kam jau iziets cauri, lai tagad padotos.

I.: Tas mazais puisītis, kas nostājas sievietei blakus autobusā, izliekas, ka ir kopā ar viņu, – tevī ir milzīgs izdzīvošanas instinkts, vai ne?

– Jā, manī ir tā pielāgošanās spēja, lai izdzīvotu. Arī grāmatas, fantāziju pasaules – es tajā daudz dzīvoju kopš bērnības – ir tādēļ, lai izdzīvotu. Un nevienam jau to īsti nevar izstāstīt, ka man daudz kas notiek galvā, blakus esošais cilvēks jau to nevar zināt. Tāpēc es ļoti cienu tos, kuri ir tādi sensitīvi, kuri pamana sīkumus un daudz ko saprot, pat neverbalizējot. Ka tu kaut kur satrūksties, pasmaidi, un otrs cilvēks jau zina.

J.: Vēl man lūdza tev pajautāt – vai tev pietrūkst tavu skaisto matu?

– Nē, nemaz. Tos pusgaros matus es audzēju tikai tāpēc, ka manai mātei bija tādi pusgari, blondi mati. Kad braucām ar vienu izrādi uz Štatiem, es nodzinu, un secināju – bļin, cik ērti!

J.: Man nav vairāk jautājumu.

I.: Es visu varētu sabojāt ar pēdējo.

– Rauj vaļā!

I.: Nav tā, ka tu gaidi neiespējamo? Ka tevi kāda sieviete mīlēs tā, kā spētu tikai māte?

– Zini, es atbildēšu tā – lai jums visiem, kam ir sanācis, lai jums labi klājas.

I.: Lauri, ļoti daudziem nav sanācis.

– Tad varbūt daudzi gaida neiespējamo. Varbūt.

Varbūt esmu pārāk bailīgs. Bet es zinu, ka cilvēkus arī pārvērtēju. Redzu viņus labākus, nekā viņi ir. Ir tādi, kas visos meklēs sūdu, un viņi arī atradīs. Man ir otrādi – es redzu visu, kas var nebūt, bet ceru, ka mijiedarbībā notiks izmaiņas un viss mainīsies uz labo.

J.: Bet bieži nevar atrast to ideālo.

– Bet man nevajag ideālo! Es pats neesmu ideāls. Tomēr man ir svarīgi, lai ar cilvēku ir interesanti, lai var kopā nebaidīties džungļos apmaldīties. Lai ir tendence uz izaugsmi. Es pats zinu, kādu ceļu es esmu nogājis no tās siltumnīcas līdz šim brīdim, ko es daru uz skatuves, tāpēc es tomēr to gribu redzēt otrā.

Nujā, un kaut kādu sapratni un pacietību no otra, bļin, tomēr bišķi arī gribētos. Bet, ja nebūs, nekas, esmu gatavs nodzīvot arī viens.

J.: Bet vientulība arī ir baigais sūds. Bieži pāri tomēr nolemj: nu, tas nav cilvēks, ar kuru esmu sapņojis būt kopā, bet tomēr tā ir labāk nekā vienam.

– Man vajag noķert sajūtu, kāpēc tas cilvēks ir ar mani. Ka es neesmu tukšuma aizpildītājs, ka vajag nevis kādu, bet – mani. Un tad veidojas kopīgais stāsts. Kad notiek kādas kataklizmas, un viņš ir blakus, par to viens otru ciena. Tas veido attiecības. Nevis ka tu esi ērts un izdevīgs, bet ka jūti attieksmi – tevis dēļ es to varu izturēt. Man ir daži tādi draugi, es to atceros, un viņiem mūžam būšu pateicīgs un kā suns uzticīgs līdz mūžam galam. Es mūžā viņus nepiedirsīšu. Lojalitāti es vērtēju visaugstāk. Bet, ja jau uz pirmajiem tricekļiem cilvēks sāk šukāties un meklēt sliktumus, – tad, eu, eu, nē. Tad man nav nekādas vēlēšanās atvērties.

J.: Cik ilgas bija tavas pēdējās attiecības?

– Diezgan ātri viņa notinās, pat pusgads nebija. Man tas bija sarežģīts posms. Viss gāja ārā no orbītām – man divdesmit gadu ir skatuve, katru trešo vakaru ir tā adrenalīna deva uz skatuves, un to pēkšņi nogriež. Tas arī materiāli ļoti ierobežo un sit pa nerviem. Pēc tam – atceraties to pirmo šova sēriju, kur es to čemodānu atteicos nest? Alojā strādājot, baļķus nesot, es biju dabūjis muguras diska trūci, tā, ka es divus mēnešus ar kruķiem staigāju. Dzīvoju ar pretsāpju līdzekļiem. Nujā, un tad vēl attiecības izjūk. Tad reizēm es domāju, paskatos uz augšu un saku – nu, vecais, tev ir kruta humora izjūta. Labi, labi, sapratu, pamaucam vēl.

Man tagad ir tāds posms, kad man ir pazuduši viedokļi. Agrāk es par visu ko varēju izteikties, tagad man viss ir pazudis. Ir sajūta, ka vajag nonullēties, tikt no visa vaļā. Es arī domāju pārdot tās abas savas abas mājas. Lai paliek viena vieta pie Rīgas, uzcelšu tur nelielu koka namiņu, paņemšu vācu aitusuni, kas man ir bērnības sapnis. Kad man bērnībā notika kaut kas ļoti, ļoti sūdīgi, es ielīdu pie Grāfa būdā izgulēties, un viņš mani sargāja, nevienu nelaida klāt, pat saimnieku – manu tēvu – ne. Grāfs mani sargāja, viņš mani saprata. Tāpēc man ir tāda neadekvāta mīlestība pret šiem suņiem.

J: Nu skarbi stāsti. Skarbākie.

– Atvainojiet, ka sačakarēju jums dienu.

I: Taču nē!

J.: Lai tev veicas. Nu, bļin, nu. Traki. Klau, neņem galvā tik ļoti!