Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā KLUBS Nr.12, 2020. gads.
– Cik daudz cilvēku Latvijā šobrīd ir HIV pozitīvi?
– Reģistrēti ir aptuveni 8000 gadījumu. Kāda ir realitāte, grūti teikt. Domāju, patiesais saslimušo skaits ir daudzkārt lielāks. Latvija un Igaunija šajā ziņā ir kā Āfrikas filiāles Eiropā.
– Ja šī statistika ir tik dramatiska, rodas jautājums – ko mēs nezinām un darām nepareizi?
– Deviņdesmitajos gados sabruka Padomju Savienība un robežas. Sistēmas mainījās. Retrospektīvi jāsecina, ka daudzi likumi pārstāja darboties vai netika ievēroti. Heroīna upes no Afganistānas savu tecējumu pavērsa mūsu virzienā. Deviņdesmitajos gados strādāju Infekciju slimnīcā. Pēc 1995. gada radās iespēja normālā veidā diagnosticēt C hepatītu.
Tolaik pie mums straumēm sāka plūst jauni cilvēki, kuriem atklāja C hepatītu. Sākot veikt HIV analīzes šiem pacientiem, tavu brīnumu, atklājās arī saslimšana ar HIV. Šo cilvēku dzīvesvieta galvenokārt bija Olaine, Salaspils, Maskavas priekšpilsētas rajons un Ķengarags. Tie pamatā bija cilvēki, kuru vecāki vai vecvecāki šeit bija ievesti.
Proti, viņi nebija paspējuši iesakņoties un, sākoties pārmaiņām, valodas dēļ jutās atstumti. Viņi nejuta piederību un savu atstumtību slīcināja heroīnā.
– Tolaik HIV pārmantojamība galvenokārt notika, daloties ar vienu adatu?
– Protams! Viena šļirce uz ilgu laiku.
– Labi, bet kur meklējams pirmavots?
– Latvijā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā HIV pozitīvi bija homoseksuālas orientācijas vīrieši. Šī grupa bija nosacīti noslēgta. Saslimušo vidū bija arī dažas sievietes, kuras ārzemēs strādājušas par modelēm. Arī jūrnieki kopš tiem laikiem ir riska grupa. Acīmredzot kādam no šiem ļaudīm bija arī dzimumkontakti ar narkomāniem, vai arī pats bijis narkotiku lietotājs.
Jūs jautājāt, ko mēs nesaprotam un nemākam. Acīmredzami narkotiku lietošanu neesam spējuši apkarot. Zinu, Latvijā ir infekciju ārsti, kuru viedoklis ir citāds, kuri vairāk iestājas par heteroseksuālo transmisiju kā galveno izplatības avotu. Tā ir, to nevar noliegt.
Bet, velkot paralēles ar C hepatītu, man jāsaka, ka seksuālā ceļā to ir ļoti grūti mantot.
Un, ņemot vērā, ka HIV pacientiem bieži ir arī C hepatīts, sliecos domāt, ka nozīmīgs izplatības ceļš ir narkotiku lietotošana. Tāds ir mans viedoklis.
Liela daļa cilvēku nevēlas sevi saukt par narkomāniem. Bet pēc ilgākām sarunām ārsta kabinetā, šķetinot iespējamo inficēšanās ceļu, cilvēks nereti atzīst, ka tomēr vienreiz klubā pirms daudziem gadiem, būdams alkohola reibumā, ir “mēģinājis” durties. Lai inficētos, pietiek ar vienu reizi.
– Otrs populārākais inficēšanās veids ir seksuāls kontakts bez prezervatīva.
– Seksuālās transmisijas ceļš ir galvenais inficēšanās veids pasaulē. Heteroseksuālam pārim, ja bijis tikai viens dzimumakts bez prezervatīva, aptuvenais inficēšanās risks ir mazāks par vienu procentu. Anālā seksa kontakta gadījumā iespējamība paaugstinās desmit reižu. Tas ir saistīts ar gļotādām un taisno zarnu, kuras apasiņošana ir lieliska. Prezervatīvs pasargā, to lietojot, inficēšanās praktiski nav iespējama.
– Jūsu pieredzē ir vēl kāds cits inficēšanās ceļš?
– Jā, protams. Pats sliktākais. Māte – bērns. Latvijā šajā ziņā esam absolūtie līderi Eiropā. Pie mums brauc cilvēki no Pasaules Veselības organizācijas, Eiropas slimību kontroles un profilakses centra delegācijas, lai saprastu, ko pie mums dara nepareizi.
– Ir arī kāds pilnīgi stulbs veids, kā cilvēki mēdz inficēties?
– Ir tāds sens arods, ko dēvē par prostitūciju. Pirms dažiem gadiem Baltijas HIV asociācija Rīgā veica ielu prostitūtu aptauju. Varu kļūdīties precīzos datos, bet aptuveni 20 procenti klientu ir gatavi maksāt vairāk, ja pakalpojums notiks bez prezervatīva. Jautājums – par ko piemaksāt? Šajā gadījuma – droši vien par HIV.
– Vai tā ir taisnība, ka mūsdienās ar HIV pozitīvie, pateicoties mūsdienu medicīnai, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?
– Zināmā mērā tas ir brīnums, jo šodien ir zāles, kuras lietojot savlaicīgi dzīves ilgumu neatšķir no vispārējās populācijas dzīves ilguma. Vairumā gadījumu ārstēšana nozīmē pa vienai tabletei reizi dienā. Drīzumā Eiropā tiks apstiprināta jauns injicējams medikaments, injekcija būs jāveic reizi divos mēnešos. Tātad sešas injekcijas gadā.
– Ko īsti šī ārstēšana nozīmē? To, ka slimnieks ir pasargāts un nav bīstams pārējiem?
– Neārstētam pacietam veicot precīzu analīzi, varam saskaitīt, cik vīrusu ir viņa asinīs. Taču, ja šis pacients sācis lietot medikamentu, pēc pāris mēnešiem veicot atkārtotas analīzes, varam pat atklāt, ka asinīs vīrusa nav. Ja vīruss asinīs nav nosakāms, inficēšanās seksuālā ceļā ir pielīdzināma tuvu nullei.
Medicīnā nekas nav absolūts, bet jau no deviņdesmitajiem gadiem ir pētījumi, kuri pierāda: ja viens no pāra – vīrs vai sieva – ir HIV pozitīvs un šis cilvēks saņem attiecīgus medikamentus, viņi var plānot ģimeni, dzīvot regulāru dzimumdzīvi bez prezervatīviem un neinficēties.
No tā savukārt varam secināt – ja visi HIV pozitīvie lietotu zāles, saslimšana seksuālās transmisijas ceļā būtu izslēgta.
Tieši tāpēc no 2015. gada Pasaules Veselības organizācija pasludinājusi, ka visiem HIV pozitīvajiem jāsaņem zāles un terapija. To apmaksā valsts.
– Valstij tas dārgi maksā?
– Tas ir filozofisks jautājums. Mēneša izmaksas varētu svārstīties no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem eiro. Bet ir arī tāds valdības aprēķins, kurā redzams, kādi ir zaudējumi, ja mirst darbaspējīgs cilvēks. No HIV nemirst pēkšņi. Šajā gadījumā cilvēks kļūst arvien slimāks, līdz zaudē darba spējas, tad viņš kļūst par apgādājamu, viņam jāmaksā invaliditātes pabalsts.
– Teicāt, ka, regulāri lietojot medikamentu, inficētais cilvēks var nodzīvot ilgu un pilnvērtīgu mūžu. Bet, ziniet, cilvēkiem taču ir tāds netikums kā aizmāršība.
– Aizmirst ir cilvēcīgi. Ja sāp, ir vieglāk atcerēties, ka zāles jāiedzer. HIV nesāp.
Reizēm mēs pasmīnam par skandināvu sociālā dienesta darbībām un spējām, taču izrādās, tas, ko viņi dara, ir svarīgi. Proti, slimniekam piezvana sociālais darbinieks, apjautājas, kā iet, pārliecinās, ka viņš dzer zāles, un atceras, ka drīzumā ārstam jālūdz jauna recepte un jāveic analīzes. Saistībā ar HIV šāda attieksme ir sevišķi svarīga, jo šai slimībai mēdz būt dažādas izpausmes, piemēram, var tikt ietekmēta domāšana.
– Kādi ir galvenie sabiedrības stereotipi par HIV?
– Es kā infekciju ārsts nevaru pieņemt stereotipu – konkrēta infekciju slimība nozīmē, ka slimnieks ir piederīgs kādai sociālai grupai. Lai gan mēs šajā intervijā runājām gan par narkomāniem, gan par homoseksuāliem pacientiem, taču, neskatoties uz to, ar HIV slimo gana daudz heteroseksuālu ļaužu bez kaitīgiem ieradumiem.
Man šķiet, ļoti daudziem HIV pozitīviem cilvēkiem ir grūti, viņi ļoti slēpj savu slimību, baidoties no diskriminācijas un sabiedrības reakcijas. Tā dēļ rodas neatgriezeniskas sekas – cilvēki nevēršas pēc medicīniskās palīdzības un iet bojā.
Deviņdesmitajos, kad HIV epopeja Latvijā sākās, neslēpšu, to pavadīja ārkārtīga sabiedrības interese. Tostarp bija vairāki medicīniskās dokumentācijas laupīšanas mēģinājumi.
– Pirms vēl nebiju paguvis ieslēgt diktofonu, teicāt, ka kovids mums daudz ko māca un maina pasauli. Sakiet, kā HIV mainījis pasauli?
– Piemēram, radās šļirču maiņas punkti. Amerikā pret tiem deviņdesmitajos notika demonstrācija, jo cilvēki to uztvēra kā narkomānijas legalizēšanu. Radās narkomānu atbalsta grupas, dienas centri, notika izglītošana par prezervatīvu lietošanu. Tagad tiek runāts par to, kad Latvija būs gatava šļirču maiņas kioskus uzstādīt cietumos, saprotot, ka reizēm narkotikas nonāk arī tur. Arī hipiju kustības un brīvais sekss mūsdienās vairs gluži nekotējas.
– Un kā šī infekcijas slimība mainīja jūsu skatu uz pasauli?
– Mēs katrs dzīvojam savā pasaulē. Mums ir savs draugu, kolēģu loks. Mēs apmeklējam noteiktas vietas. Un nav ierasts, ja cilvēks šīs pasauļu robežas ikdienā maina. Es nedzīvoju pasaulē, kurā cilvēki mīt dārza mājiņā, dzer tehnisko spirtu un zog kājslauķus, ko pārdot Latgalītē, lai tiktu pie grašiem heroīnam. Es arī neapgrozos banku īpašnieku pasaulē. Taču saikne starp šīm pasaulēm, protams, ir.
Strādājot ar HIV, esmu pabijis dažādās pasaulēs un ticies ar cilvēkiem, ar kuriem citos apstākļos netiktos. Ar laiku secināju – lai arī šo dažādo pasauļu dzīve notiek paralēli, kādā mirklī bankas īpašniekam ar miljardiem kontā ir zināma saikne ar meiteni vai puisi, kuram ir dažu klašu izglītība, kurš silto ūdeni un ziepes nekad nav redzējis un no bērna kājas osta līmi.
