Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pamest riteņbraukšanu bija grūti?
– Pamest riteņbraukšanu bija grūti?
– Man bija nenormāli žēl. Tolaik biju 47 gadus vecs un redzēju visu laukumu – zināju, kas ir jādara, kur jāvirza braucēji, lai sasniegtu rezultātus. Man bija zināšanas, bet nebija līdzekļu, lai tās realizētu. Toreiz nebija daudz tādu, kam lūgt palīdzību. Vērsos pie Ventspils naftas, lūdzot finansiālu atbalstu. Vēlāk Valentīns Kokalis man stāstīja, ka balsošanā nobalsojis pret mani.
– Pēc visa, kas piedzīvots, tu nealksti nospiest bremzes un apstāties?
– Es arī lēnām stājos. Tagad labi jānostartē olimpiādē, un varbūt kas pozitīvs notiks arī treka virzienā. Taču man ir citi izaicinājumi.
– Bet mierā nesēdēsi?
– Tu pats saproti, uz ko tas ved, ja sāc iegrimt pārāk lielā mierā. Dzīvē vajag līdzsvaru. Es sevi zinu. Pēc kārtīga darba man vajag relaksēties. Ja atpūta nesanāk, grūti strādāt ar pilnu jaudu. Halturēt arī neesmu pieradis.
– Un kā tu pēc smaga darba atpūties?
– Ik pa diviem intensīva darba mēnešiem man vajag brīvu nedēļu. Varu nedarīt neko vai arī aizbraukt uz Zviedriju pamakšķerēt.
– Iedzer arī?
– Es nekad nepiedzeros. Vīnu gan regulāri pa glāzei vakaros iedzeru.
– Un kā ar sportu? Pakusties arī?
– Cenšos. Ir labi, ja trīs reizes nedēļā sanāk pa stundiņai izbraukt ar riteni. Kad puiku vedu uz treniņiem Carnikavā, stundu padarbojos svaru zālē. Zini, es tev arī silti iesaku trenēt kājas. Kļūstot vecākam, kājas paliek vājas, cilvēks vairs nevar paiet, pakustēties. Esi redzējis, ka veciem cilvēkiem grūti paiet, jo kustība ir palēlināta? Ar slābanām kājām dzīvē grūti ies. Tas ietekmē dzīves kvalitāti, tā pasliktinās, un to nu gan es nevienam nenovēlu.
