Igaunijas bagātākais cilvēks Oļegs Osinovskis: «Latvijas politikā ir vecas partijas. Tas būtībā ir kartelis»

Savulaik norijis aizvainojumu, viņš nokārtoja eksāmenu un kļuva par Igaunijas pilsoni. Tagad Oļegs Osinovskis, Skinest Group AS padomes priekšsēdētājs, Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas īpašnieks, ir pārliecināts, ka izglītībai kaimiņzemē jābūt tikai igauņu valodā. Tieši Igaunijas bagātākā cilvēka nauda – pusmiljons eiro – 2015. gada augustā no amata gāza toreizējo Latvijas dzelzceļa šefu Uģi Magoni. Osinovskis par kukuli to neatzīst, vienlaikus neslēpjot, ka Latvijā ir daudz koruptīvāka vide nekā Igaunijā.
Intervija
Aivars Pastalnieks
8. maijs

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

– Runā, ka pēc šķiršanās no sievas, jūsu attiecības ar vecāko dēlu kļuvušas vēsākas.

– Protams, tas bija sitiens bērniem. Diemžēl ir tā, kā ir. Tas noteikti nevienam nepatika, bet tas nav mainījis mūsu attiecības. Man ir divi mazbērni, redzu viņus vismaz reizi mēnesī.

– Jūsu draudzenes Anastasijas Udalovas vārds mūsu medijos ir izgaismojies Māra Sprūda drošības naudas kontekstā. Kāpēc šajā sarežģītajā situācijā jums vēl tas bija vajadzīgs?

– (Gara nopūta.) Kāpēc to saista ar mani, es nezinu. Es naudu Sprūdam nedevu.

– Bet draudzene…

– Man vienmēr mācīja – atbildi tikai par sevi. Citi paši pateiks par sevi. Tāpēc es negribu teikt Nastjas vietā. Zinu tikai to, ka viņi ar Sprūdu ir seni paziņas. Viņa par viņu ļoti pārdzīvoja, uztraucās.

– Vai jums ir sajūta, ka, izmantojot situāciju, kurā esat nokļuvis, dažādi cilvēki ir gribējuši no jums nokāst naudu?

– Pie manis nāca izspiedēji, starpnieki. Ja es teiktu, ka tie bija desmit cilvēki, tas būtu pazemināts skaitlis. Viņi brauca uz Igauniju, zvanīja, uzrunāja caur draugiem.

– Kādu pakalpojumu viņi piedāvāja?

– Kādu gribi! Kaut vai noņemt ģenerālprokuroru. Es nekad ar to neesmu nodarbojies, jo to var darīt tikai ārprātīgais. Es neesmu svētāks par Romas pāvestu. Savulaik esmu devis kukuļus ceļu policistiem par ātruma pārsniegšanu, esmu uz slimnīcu nesis konfekšu kastes.

Bet normāls cilvēks saprot, kur ir robeža. Dot kukuli tiesībsargiem ir idiotisms.

– Rīgā klīst runas, arī starp tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem, ka miljonu eiro lielu dāvanu toreizējam KNAB darbiniekam Jurim Jurašam, lai Magoņa lietā pants no kukuļdošanas tiktu pārkvalificēts uz tirgošanos ar ietekmi, organizējis Andrejs Elksniņš.

– Es pat vairāk pateikšu. Man to jautāja arī KNAB. Es nezinu, kas to organizēja. Ja jūs man jautātu – vai es centos korumpēt KNAB, tad es teiktu, ka to var darīt tikai ārprātīgais. Jūs spējat iedomāties situāciju, ka cilvēks, kuru apsūdz par korupciju, cenšas korumpēt cilvēkus, kuri viņu apsūdz par korupciju? Šajā lietā ir daudz savādu lietu, un es līdz galam neticu biedram, kurš to saka.

– Biedram Jurašam?

– Jā, es līdz galam viņam neticu. Nevaru izslēgt, ka tā arī ir, bet man tas šķiet savādi. Esmu ar viņu ticies, viņš pēc amata bija galvenais cīnītājs ar korupciju Latvijā. Ja tu caur laikrakstu paziņo, ka tev piedāvāta naudu, tev ir jānošaujas. Tad tu neesi kompetents. Tev vajadzēja veikt policijas operāciju, paņemt to naudu un arestēt cilvēku. Viņš tak nav skolotāja, kurai piedāvā naudu un viņa, nezinot, ko darīt, aiziet pie žurnālistiem.

– Ar kādu ātrumu jūs pārvietojaties pa Igauniju?

– A kas? Uz ko velkat?

– Interesanti.

– Man ir problēma. Ātruma ierobežojumi ir anahronisms. Ātrumu līdz 100 kilometriem Vācija pirmo reizi ierobežoja 1939. gadā. Mēs šodien mašīnām, kurās ir supersistēmas, liekam braukt ar 90… Ar tādu ātrumu var braukt pa meža takām. Igaunijā ir lieliski ceļi, varētu uzlikt ātruma ierobežojumu līdz 150 km/h, bet politiķi baidās. Galvenais nāves iemesls Igaunijā ir, kad jauni puiši sadzeras un brauc pa lauku ceļiem.

– Un tomēr – ar kādu ātrumu braucat?

– Es cenšos to ievērot, jo reāli baidos no igauņu policijas.

– Bet Latvijā?

– Tāpat cenšos ievērot, lai gan reizēm pārsniedzu.

– Jautāju to tāpēc, ka ir cilvēki, kuri saka – Osinovskis ļoti labi saprot spēles noteikumus katrā valstī.

– Jā, tā ir taisnība. Ļoti precīzs formulējums. Es saprotu, kā dzīve iekārota katrā valstī.

– Un Latvijā jūs atļaujaties vairāk.

– Biznesā nē. Bet, ja runājam par to, ka jūtos brīvāk… Ziniet, Latvija vispār ir citāda nekā Igaunija, un Rīga ir citāda nekā Tallina. Rīgā viss ir brīvāks. Tallinā desmitos vakarā uz ielas satiksiet reto cilvēku. Rīgā arī darbdienu vakaros restorāni ir pilni. Rīgā kaut kā viss notiek priecīgāk, brīvāk. Igaunijā viss ir striktāk. Ja pārsniegsi ātrumu par diviem kilometriem stundā, tevi tā arī sodīs. Mēs Igaunijā esam pārlieku kārtīgi.

Latvijā cilvēki dzīvo un bauda. Tā ir nacionālā rakstura iezīme. Igaunijā mēs taupām, atliekam, gatavojamies, dzīvojam, domājot par nākotni. Latvijā dzīvo tagadnē.

– Krīzes laikā igauņi ar šādu piegājienu uzvarēja.

– Absolūti. Negribu teikt, ka tā ir pareiza vai nepareiza politika, bet tā ir pamanāma. Šodien Igaunijas iedzīvotāji astoņus miljardus eiro tur depozītos. Latvijā cilvēki mazāk domā par rītdienu. Bet tas nav slikti, jo cilvēki ir laimīgāki.

– Ja runājam par korupciju, Latvijā lietas ir vieglāk kārtot?

– Vai korupcijas līmenis Latvijā ir augstāks? Jā, tas ir daudz augstāks. Tas, kas Igaunijā palika 90. gados, Latvijā ir šodien.

– Kāpēc?

– Latvijā izveidojusies tāda vide, ka spējīgākie, gudrākie aizbrauc. Viņi nevar te izdzīvot. 

Jums politikā ir vecas partijas. Tas būtībā ir kartelis. Viņi cīnās par vietām valsts uzņēmumos, lai tos slauktu. Tā ir visa viņu Latvijas attīstības stratēģija.

Jums jāmaina politiskā situācija. Labs piemērs ir Gruzija, kur jauni, gudri gruzīni ar rietumu izglītību atgriežas. Viņu ministriem ir 30 gadu. Atgriežas jauna elite. Viņiem ir cerība. Kāda jums cerība? Nu paskatieties uz savu Saeimu, aļo!

– Ko dzīvē nosaka nauda?

– Pateikšu nodrāztu frāzi – naudai jābūt tik daudz, lai tu par to nedomātu. Vajadzētu būt tā, ka, ienākot veikalā, cilvēks domā par preci, nevis cenu.

– Miljons jums ir liela nauda?

– Ja godīgi, man 10 eiro ir liela nauda. Neteikšu, ka esmu skops, bet esmu pieradis pret naudu izturēties saudzīgi. Svarīga ir cenas un kvalitātes attiecība.

Varu nopirkt dārgu lietu, ja galvā saliksies, ka tai ir atbilstoša cena. Bet pārmaksāt dažus eiro par lietu, kas to nemaksā, man ir morāls trieciens.

Es precīzi zinu, ka, pērkot Porsche, tu pārmaksā par zīmolu, bet tehnisko rādītāju ziņā šī mašīna ir nesalīdzināma. Te esmu gatavs pārmaksāt.

– Jums ir Porsche?

– Esmu mēģinājis dažādas mašīnas, bet pie Porsche esmu sapratis, ka cenas un kvalitātes attiecība atbilst.

– Atbilst arī statusam?

– Nu, kāds te statuss! Braucu ar dīzeļa Porsche Macan. Es nenēsāju zelta pulksteni. Abramovičs, kā zināms, nēsā tikai plastikāta pulksteņus par 50 dolāriem. Kad kāds pie viņa atnāca un gribēja paspīdēt, Abramovičs teica – tu neesi tik bagāts, lai nēsātu plastikāta pulksteni. Ja es kādam redzu zelta pulksteni, man šķiet, ka cilvēkam, lai pašapliecinātos, kaut kā pietrūkst. Tallinā īrēju dzīvokli un jūtos lieliski. Jo īrēt ir izdevīgāk nekā pirkt.

Jums ir pielipušas labākās igauņu īpašības – taupīt, netērēt.

– Tas ir no tēva. Viņam ģimenē vienīgajam bija nauda, jo viņš prata atlikt. Pat no stipendijas.

– Sievietēm ar jums nav viegli.

– Sievietēm ar mani nav viegli daudzu iemeslu dēļ. Man ir ļoti smags raksturs. Man vienmēr ir grūti pieņemt, ka ir vēl kāds viedoklis bez manējā. Biznesā es to pieņemu, bet ģimenē negribu diskusijas. Skaidrs, ka nevienai sievietei tas nepatīk.

– Jūs ar sevi strādājat?

– Jā, bet tas, ka neizpaužu emocijas atklāti, nenozīmē, ka nenervozēju. Tas ir trūkums, ka ģimenē man grūti pieņemt citu viedokli. Biznesā es ļoti ātri mainu lēmumus. Tas ir viens no mūsu uzņēmuma trumpjiem, ka ātri reaģējam uz situāciju.

– Kā Nastja jūs pacieš?

– Ar grūtībām.

– Kā iepazināties?

– Savā ziņā to var saukt par arī dienesta romānu. Man bija norunāta tikšanās ar advokātu Saulvedi Vārpiņu. Viņam līdzi atbrauca viņa palīdze. Diemžēl ar advokātu saruna īsti nevedās, jo visa uzmanība bija pievērsta palīdzei. Šis ir pamācošs piemērs, kas ir daudzkārt aprakstīts gan spiegu, gan piedzīvojumu romānos, kā novērst uzmanību. Taču fakts ir un paliek tāds, ka tajā brīdī manī nostrādāja klikšķis… nu vot, vsjo. Iemīlējos kā puika. Un tā tas turpinās nu jau gandrīz trīs gadus. Varu tikai piebilst, ka Nastja man ir ļoti daudz palīdzējusi arī profesionālajā jomā, šķetinot visu šo jezgu.

– Es domāju, ka viņai nav tādas ietekmes, lai pieklusinātu žurnālistus. Varbūt krievu presi…

– Es teikšu, ka mērķis jau arī nebija ietekmēšana, bet vairāk komunikācijas vadīšana. Papildus tam –  izdevās vienoties ar KNAB par strukturētu un sakārtotu komunikāciju. Viss dzīvē mainās ar laiku, tas ir vislabākais instruments. Pēc gada šī lieta cilvēkus jau mazāk interesēja, pēc trim gadiem partneri, kuri negribēja sadarboties, mainīja domas. Tāpēc KNAB, lai gan pats ievārīja šo visu, ieturēja pauzi un kaut daļēji palīdzēja Latvijas ekonomikai.

{banner}}

– Jūs taču zināt, ka Jurašs tagad ir politikā?

– Jā. Manā rīcībā, protams, ir ļoti daudz informācijas. Ja es tagad sākšu stāstīt par Jurašu, iejaukšos viņa demokrātijā, jo pateikt vienu lietu, bet neteikt citu, nav labi. Tad jāpastāsta viss keiss. Bet tas ir ļoti neparasts, interesants, es pat teiktu – tā ir bumba manās attiecībās ar Jurašu.

– Bumba kādā nozīmē?

– Viņš ir ļoti neparasts cilvēks.

– Jūs daudz par viņu zināt?

– Nū (pauze), viņš ir tāds kā no 90. gadiem. Tāds komisārs Katāni, kurš ir pats galvenais. Viņš ir viens un pats lemj, kurš ir noziedznieks, kurš nav. Viņš ir ļoti savdabīgs.

– Un tomēr bumba. Ko jūs varat paraut gaisā?

– Es negribu to darīt.

– Jūs domājat par kompromitējošu informāciju?

– (Pauze.) Nujā.

– Varbūt jūs par viņu zināt vairāk, nekā viņš par jums?

– Es nezinu, ko viņš par mani zina. Pēc savas saskarsmes pieredzes varu teikt, ka otra tāda cilvēka nav. Metodes viņam bija ļoti neparastas. Ļoti.

– Nu pastāstiet vienu!

– Nē, nē, nē. Saprotiet pareizi, to šodien jautā visi jūsu politiķi – iedodiet mums kompromatu par Jurašu. Es saku – nē, tas nenotiks.

– Dažādu partiju politiķi?

– (Nopūta.) Vienas partijas.

– Saskaņas.

– Neteikšu. Paši balsojiet, paši lemiet.

– Tagad, Latvijā strādājot, jums ir sasietas rokas?

– Es neteiktu, ka tieši Latvijā, bet kopumā tas ir milzīgs sitiens pa uzņēmuma reputāciju un finansēm. Ar mums atteicās strādāt bankas, pārstājot finansēt Daugavpils rūpnīcu. Ar daudziem klientiem Eiropā ir iesaldētas attiecības. Šodien Eiropā un pasaulē antikorupcijas politika ir trendā. Katra diena, kamēr turpinās tiesa, ir sitiens pa finansēm, tostarp par Latvijas ekonomiku. Rūpnīca bija uz bankrota robežas, mums ir miljonu zaudējumi, un es ar savu naudu finansēju rūpnīcu.

Es pērn izpirku visas rūpnīcas akcijas. Mums bija 2000 akcionāru. Līdz tam mums bija 49%. Mēs aizgājām no biržas. Latvijai samazinājās kravas…

Štrunts par naudu, man žēl cilvēku, mēs zaudējām simtiem cilvēku, kuri aizbrauca. Tā ir reāla traģēdija Daugavpilij.

Neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, es tomēr ticu rūpnīcasi gaišajai nākotnei. Mēs ieguldām naudu, veidojam jaunu komandu. Mums ir jāpabeidz tas velna keiss, ceru, ka mēs to uzvarēsim.

– Ko nozīmē uzvarēsim?

– Mūs pilnībā attaisnos.

– Vai piekrišana intervijai liecina, ka lietas tiesā virzās jums labvēlīgā gultnē?

– Man nav nekāda scenārija. Bet visi apsūdzības liecinieki stāsta, ka tas, kas rakstīts apsūdzībā, nevar būt. Process notiek ļoti intensīvi, man gandrīz vai katru nedēļu jābrauc uz tiesu. Astoņas stundas ceļā, plus sešas stundas sēdi tiesā. Tā ir katastrofa, nenovēlu nevienam būt manā vietā.

– Ar Magoņa aiziešanu jūsu bizness ir sašūpojies.

– Tas nav Latvijas dzelzceļa, manu un Uģa attiecību jautājums. Ar Latvijas dzelzceļu mēs kā strādājām, tā strādājam. Pat vairāk. Problēma ir tā, ka pašam Latvijas dzelzceļam nav apjomu, nav pārvadājumu, tātad nav lokomotīvju remonta, nav detaļu pasūtījumu.

Šā gadījuma dēļ Latvija zaudēja miljoniem eiro, jo samazinājās tranzīts, mēs zaudējām miljonus reputācijas dēļ. Latvija pati sev reāli iešāva kājās.

Ne tāpēc, ka arestēja Uģi. Vispār nevajadzēja viņu arestēt… Es darītu kā kino – pasekotu līdzi, uz kurieni nauda aizietu. Visiem gadās kļūdas. Taču vajag prast kļūdas labot.

– Kur ir Magoņa kļūda? Tas, ka bagāžniekā veda skaidru naudu?

– Nē, es teiktu…  Kur ir Uģa kļūda… Mana kļūda… Tas patiesībā ir labs jautājums, jo vainīgo bez vainas nemēdz būt. Atceraties, filmā Tikšanās vietu mainīt nedrīkst Šarapovs saka – atlaid to puisi, kurš to sievieti nenogalināja. Bet Žeglovs saka – nē, vainīgo bez vainas nav, nevajadzēja pistoles mētāt, kur pagadās, un ar savām sievietēm laikus tikt skaidrībā. Tāpēc šajā gadījumā jums ir taisnība. Mana vaina ir noteikti. Tas nav krimināls, bet mana vaina ir. Skaidrs, ka to visu vajadzēja izdarīt citādi. Pēc tam mēs visi esam gudri.

– Kur ir jūsu kļūda?

– Tajā, ka šo darījumu veicām tā, ka lieta joprojām ir tiesā.

– Kā citādi to varēja izdarīt? Pārskaitīt?

– Protams, varēja arī pārskaitīt. Bet razborku nebūtu mazāk. Valsts ierēdnim kontā parādās pusmiljons.

– Kā tad?

– Ja uzreiz būtu labs variants, mēs to izdarītu. Laba varianta nebija, tāpēc izvēlējāmies it kā drošāko. Jebkurš variants būtu ar risku. Laikam vajadzēja aiziet uz KNAB, deklarēt, ka būs šāds darījums un saņemt atļauju. Taču tas bija jāizdara Uģim. Patiesībā viņš, kā pats teica, gatavojās to darīt. Bet vai viņam KNAB dotu zaļo gaismu? Arī jautājums…

– Kurš tad vispār iet uz KNAB pirms šādiem darījumiem? Neatceros…

– Arī skaidrs. Tur jau tā lieta, ka nav, kam pajautāt. Es zinu, ko būtu darījis. Aizietu uz savu KAPO pie ģenerāldirektora un pateiktu – man ir šāds darījums. Tādas un tādas kravas, te tāda komisija… Sakiet, te ir kas krimināls vai nav? Jūs pie manis pēc tam atnāksiet? Un es zinu, ka viņi man plus mīnus godīgi atbildētu.

– Kāpēc neieteicāt to darīt Magonim?

– Viņš pats ir pieaudzis cilvēks, viņš pats par sevi atbild.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada maijā.

Intervijas pirmā daļa lasāma šeit.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs