Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Skinest ir lielākais privātais dzelzceļa koncerns Baltijā. Mums ir pilns pasākumu komplekss – automatizācija, elektrifikācija, signalizācija, ceļam un remontējam sliežu ceļus, ražojam vagonus, mums ir savs vagonu parks…
– Kā no Tapas lokomotīvju depo meistara tik strauji var kļūt par liela koncerna vadītāju?
– Nekā strauja te neredzu. Es nāku no dzelzceļnieku dinastijas, tēvs akadēmiķis, profesors, tēvocis – pasniedzējs. Lielākā daļa Latvijas dzelzceļnieku ir mācījušies pie tēvoča Pēterburgā. Pats esmu rakstījis doktora disertāciju par dīzeļlokomotīvēm 2TE116 – tām pašām, kuras nesen Latvijas dzelzceļš no manis nopirka.
– Igaunijā nokļuvāt nejauši?
– Gribēju palikt Sanktpēterburgā, bet godīgā ceļā tas nebija iespējams. Man kā izvēle bija visa Baltija. Varēju nokļūt arī Rīgā, bet, tā kā sieva bija no Igaunijas, loģiski, ka paliku tur.
Vispār jau 1983. gadā es vispirms stājos admirāļa Makarova vārdā nosauktajā jūrskolā. Kopā ar Uģi Magoni. Viņš – kuģu vadības, es mehānikas fakultātē.
– Jūs iepazināties tur?
– Nē, tas noskaidrojās vēlāk. Vienu dienu nodzīvoju kazarmās un sapratu, ka tādu disciplīnu neizturēšu. Izņēmu dokumentus un aizgāju uz dzelzceļniekiem.
Ar Uģis iepazinos, kad viņš bija kļuvis par Latvijas dzelzceļa priekšnieku. Mēs, dzelzceļnieki, esam tāds slēgts klubiņš, kurā cits citu pazīst. Otrs – apakšklubs – ir profesionāļi. Katrā valsts uzņēmumā ir arī noteikts skaits politiķu, kurus vienkārši nozīmē amatos. Bet viņus apakšklubā neielaiž, ar viņiem tā īsti nav, par ko runāt.
– Vai zinājāt, ka neilgi pirms aizturēšanas Uģis Magonis KLUBĀ teica: «Mani katru dienu ņem nost no darba un liek cietumā. Apmēram tādā režīmā darbojos.»
– Nē, protams, nezināju. Ja runājam par Uģa personību, uzskatu, ka Latvijai paveicās, viņš ir ļoti augstas klases profesionālis, un vēl ka viņš noteiktā laikā bija noteiktā vietā un prata izveidot attiecības ar Jakuņina kungu. Protams, tas notika, arī pateicoties sievas radu rakstiem, bet attiecības ir jānotur, draudzēties ir jāmāk. Jebkurš bizness, jo īpaši ar valsts uzņēmumiem un jo īpaši ar austrumu valstu uzņēmumiem, tās ir tikai personīgās attiecības.
Te ekonomikas vispār nav. Jūs varat Latvijas dzelzceļā ieviest nulles tarifu, visu pārvadāt bez maksas, bet kravas nedabūsiet. Un varat ieviest divreiz lielākus tarifus un dabūt visas kravas. Es mazliet pārspīlēju, bet, ja Krievijas dzelzceļa priekšnieks ir jūsu draugs, jūs dabūsiet visu uz citu rēķina.
– Vai Magonis jums teica, ka viņa telefonu noklausās?
– Tas nebija noslēpums. Viņš teica, ka visapkārt ir žučoki – mājās, mašīnā, viņam seko. Es pret to izturos mierīgi. Mans dēls ir ministrs, un viņam ir pielaide valsts noslēpumam. Viņš parakstījis speciālu vienošanos ar mūsu pretizlūkošanu, ka ļauj, lai viņu un ģimeni noklausās. Mani jau vairākus gadus noklausās oficiāli un pastāvīgi. Es zinu, ka man seko, ir noklausīšanās ierīces. Jūtos mazliet nekomfortabli, bet, no otras puses, saprotu, ka valstij ir sevi jāaizstāv.
– Ja abi to zinājāt, kāpēc nokļuvāt šādā situācijā?
– Tas nelaimīgais gadījums ar Uģi? Es negribu komentēt lietas detaļas, jo ir nekorekti uz tiesu izdarīt spiedienu. Delfos lasīju, ka Latvijā ir vislielākā tiesu atkarība no medijiem. Vienmēr esmu bijis atklāta tiesas procesa atbalstītājs. Pat ja sabiedrība uzzina kādu komercnoslēpumu, lai tā klausās, skatās un izdara secinājumus.
– Jūsu bijušais advokāts Saulvedis Vārpiņš atzina, ka jūs patiesi Magonim devāt naudu.
– Jā, protams, es to nenoliedzu. Tas viss bija atklāti, civilizēti, visu darījumu sagatavoja mūsu juristi saskaņā ar Igaunijas likumiem. Tas bija normāls komercdarījums, kurā nav pat mājiena uz ko kriminālu.
– Kam šī nauda bija paredzēta?
– Es negribu neko stāstīt, pirms to nav dzirdējusi tiesa. Tā inteliģents cilvēks nerīkojas. Sabiedrība pati visu uzzinās – no lieciniekiem, prokurora. Esmu priecīgs, ka katrā tiesas sēdē piedalās žurnālisti. Vakar, piemēram, klāt bija LETA un tika fiksēti visi prokurora liecinieki. Mūsējie būs tikai nākamgad. Visi liecina, ka nav problēmu. Bet apsūdzība… Kā lai pasaka tā, lai nepateiktu…
– Tas gan labi skan…
– Tā bija KNAB darbinieku kļūda. Viņi ir normāli, profesionāli puiši. Bet viņi netika skaidrībā ar to, kas notika. Viņi paņēma vienu no sarunām, kurā bija runa par šo darījumu, ārpus konteksta ar citām sarunām, un nez kāpēc Uģi arestēja. Pēc vairākiem mēnešiem viņi saprata, ka tur nekā nav, bet pēc tam sekoja notikumi, pēc kuriem prokurors bija spiests… pārrakstīt apsūdzību no laikraksta Diena. Laikraksts toreiz nopirka vai saņēma no KNAB informāciju. Tas, kas Dienā bija rakstīts augustā, tas tagad arī ir.
– Kas Dienā bija rakstīts augustā?
– Parādījās apraksts par to, kas noticis, kurš vainīgs. Tas šobrīd ir apsūdzības pamatā.
– Vispirms figurēja fakts, ka jums Magonim bija jādod 800 000 eiro…
– Es negribu šo jautājumu komentēt.
– Es saprotu, bet kāpēc Magonis naudu veda bagāžniekā? Dzelzceļnieku aprindās tā ir pieņemts?
– Es negribu par šīm detaļām runāt. Tiesa norit intensīvi, vēl daudz nav palicis… Sabiedrība pāris gadu laikā visu uzzinās.
– Igaunijas presē teikts, un to uzskata par jūsu versiju, ka nauda bija paredzēta Jakuņinam.
– Nē! Esmu spējis noturēties trīs gadus no stāstiem par šo versiju, pacentīšos noturēties vēl gadu. Tas nekādā gadījumā nav kukulis. Ceru, ka Latvijas tiesa pareizi visu novērtēs un mūs visus attaisnos.
– Ja tas nav kukulis, tad kas tas ir?
– Tās ir attiecības starp divām privātpersonām. Tas ir tāpat, kā es jums palūgtu nopļaut man mauriņu. Es jums kā pasaulē labākajam pļāvējam būtu gatavs samaksāt.
– Uģis Magonis ir pasaulē labākais kas?
– Tālāk mēs apstāsimies (smejas)…
– Kas man ir jāizdara, lai saņemtu pusmiljonu?
– Es domāju, ka jūs to drīz dzirdēsiet, un viss kļūs skaidrs.
– Jūsu un jūsu aizstāvības interesēs ir, lai kukuļošana tiktu pārkvalificēta par tirgošanos ar ietekmi.
– Un nebija arī tirgošanās ar ietekmi. Kāda Uģim bija ietekme? Varat iedomāties, ka Latvijas dzelzceļa priekšniekam ir ietekme uz Krievijas dzelzceļa priekšnieku? Tas ir tāpat, kā jūsu prezidents paziņotu, ka viņam ir ietekme uz Trampu.
– Pats teicāt, ka Magonis Jakuņinu pazīst, viens otru apsveic jubilejās.
– Laikam arī jūsu prezidents pazīst Trampu. Mēs taču pareizi saprotam vārda ietekme nozīmi. Es jūs pazīstu jau pusstundu, vai man ir ietekme uz jums?
– Kukuļošana un tirgošanās ar ietekmi ir divi dažādi panti, kas paredz atšķirīgus sodus.
– Ietekme paredz, ka viens cilvēks otru piespiedis kaut kādā veidā izdarīt ko nelikumīgu. Nu kā Uģis var ietekmēt Putina draugu?
– Un tomēr – kāpēc nauda bija jāved bagāžniekā?
– Es nekomentēšu.
– Darījums ir saistīts ar lokomotīvju iepirkumu.
– Jūsu žurnāls, cik zinu, ir respektabls, objektīvs. Bet jūs tagad uzdodat jautājumus, it kā būtu no kompromat.lv…
– Oļeg, saprotiet, jūs Latvijā esat izgaismojies šajā epizodē. To, ka esat Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas īpašnieks, zina nedaudzi…
– Tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kāpēc es pie jums atnācu. Latvijā esmu jau gandrīz 20 gadu. Mana meitas kompānija Skinest Latvija ir viena no lielākajām Latvijā, esam vieni no lielākajiem investētājiem. Daugavpils rūpnīcā esam ieguldījuši desmitiem miljonu. Man Latvijā ir milzum daudz draugu un paziņu. Eju pa ielu un ceļu roku ik pēc 5 minūtēm, un tajā pašā laikā daļa sabiedrības par mani vispār neko nezina. Tas ir pārsteidzoši. Man pat ir dzīvoklis Daugavpilī un Rīgā. Esmu Latvijā tik ļoti integrēts, ka man šķita – es visus pazīstu, un visi mani pazīst.
– Kurus cilvēkus Latvijā pazīstat?
– Nu kamdēļ… Viņu ir desmitiem.
– Nilu Ušakovu pazīstat?
– Protams. Sen jau.
– Pazīstat pats vai pateicoties dēla politiskajai darbībai?
– Nē, tomēr ne dēla dēļ. Esmu gājis pie jūsu bijušajiem premjeriem. Godmaņa… Es visu laiku esmu Latvijas biznesā. Mani mazāk zina teātra aprindas, bet Latvijas establishment, biznesa aprindas, ļoti labi pazīst.
– Vai taisnība, ka Ušakovs bija pirmais no Latvijā zināmiem cilvēkiem, pie kura vērsāties pēc Magoņa aizturēšanas?
– Es negribētu to komentēt. Mēs visu laiku riņķojam ar to nelaimīgo gadījumu.
– Tas ir interesanti.
– Tagad tas izskatās tā – Hermanis, kuru es ļoti cienu, iet un iekāpj peļķē, sasmērē bikses. Un visa intervija ir par to, kā viņš tur ar to slapjo zeķi, netīrās biksēs… Bet tas, ka viņš ir izcils režisors, nevienam neinteresē. Tas, par ko runājam, Latvijas mērogā ir ļoti mazs gadījums, nu labi, manā dzīve tas ir sitiens, piekrītu, bet tas ir neliels nelaimes gadījums. Ir krievu sakāmvārds oт тюрьмы и от cумы не зарекайся*. Ar katru tas var gadīties.
Man šogad būs 52. To, kā iekārtota demokrātija, es zinu ļoti labi. Strādāju 15 valstīs un ļoti labi apzinos, kā darbojas dažādi mehānismi.
Tie stāsti, ka Latvijā viss tiek pirkts un pārdots, nav taisnība. Latvijā ir godīgi un negodīgi cilvēki, bet valsts funkcionē labi. Protams, varēja būt labāk, bet šī frāze vienmēr ļoti slikti skan no ārzemnieka mutes.
Jā, man pret Latviju ir daudz pretenziju, bet es tās negribu minēt, jo, ja kāds ko sliktu pateiktu par Igauniju, es būtu gatavs kauties. Zinu Latvijā daudzus labus, godīgus cilvēkus, kas vienmēr atbalstīs, nāks palīgā. Tas tēls, ko lielā mērā rada arī jūsu kolēģi, ka Latvijā ir katastrofa, pilnīga bezcerība, visi zog un būs tikai sliktāk, nav taisnība. Ir jābūt gan vārda brīvībai, gan cieņai pret valsti, bet daži žurnālisti ar vārda brīvību saprot nesodāmību.
– Kas Igaunijā ir citāds?
– Ja to pateikšu, es neiegūšu, bet tomēr pateikšu. To, kā Limbažu tiesā uzvedas dažu TV kanālu žurnālisti, Igaunijā pat nevar iedomāties. Izskatās, ka atbrauksi galvaspilsētas elite, kuriem atļauts viss. Viņi ikvienu var iznīcināt, viņi nosaka cilvēku likteņus. Mazā, provinciālā, ļoti skaistā, tīrā pilsētā, kur ļaudis uz ielas sveicinās, viņi uzvedas kā nekauņas. Tiesnesis ver durvis, bet viņi ieliek tajās kāju, bāž sejā mikrofonu…
– Igaunijā tādu žurnālistu nav?
– Tas viss ir palicis deviņdesmitajos gados. Tas ir izslēgts, ka žurnālists pret varu izturas aizvainojoši. Ja kāds žurnālists pārkāpj robežas, publicē faktu, kas nav pierādāms, tu vari rakstīt preses padomei un pēc dažām dienām saņemt atbildi. Ja žurnālists vainīgs, viņš atvainojas. Žurnālisti saprot, ka ir preses brīvība, bet viņi nedrīkst aizskart cilvēkus. Šajā ziņā Latvijā ir ļoti liels kontrasts.
– Gribat teikt, ka igauņi nekritizē savu valsti?
– Ļoti kritizē. Tai skaitā es. Mēs neļaujam mūsu valstij un valdībai atslābināties. Bet tas jādara ar cieņu. Tā ir patriotisma daļa. Igaunijā cieņa pret valsti un patriotisms ir ļoti jūtams.
– Kāpēc?
– Izskatīsies, ka es mācu jūs dzīvot.
– Mentalitāte?
– Ir redzams, ka situācija Igaunijā ir daudz labāka nekā Latvijā. Cilvēki no labas dzīves prom nebrauc. Un ne tikai naudas dēļ. Ja ir komforts, cilvēks gatavs palikt arī par mazāku naudu. Igaunijā palielinās iedzīvotāju skaits. Visa gaisotne Latvijā ir citāda. Igaunijā sabiedrība tic, ka ar katru dienu viss kļūst labāks.
– Arī krievi?
– Tostarp krievi. Šodien krievu jaunatne ir tik spējīga, ka valstī ieņem vadošās pozīcijas. Mans dēls galu galā ir ministrs… Visas iespējas ir atvērtas.
Kad no Omskas atbraucu uz Pēterburgu, piecus gadus dzīvoju kopmītnēs četru cilvēku istabiņā. Tur bija alkoholiķi, duraki, kautiņi. Kad tu tam visam izej cauri, esi saņēmis milzīgu izdzīvošanas pieredzi.
Tie, kuri dzīvojuši kopmītnēs, ir veiksmīgāki nekā tie, kas dzīvoja dzīvokļos. Tā ir evolūcija. Krieviem, lai izsistos, ir tik labi jāzina igauņu valoda… Vecākais dēls piektajā klasītē atnāca mājās un raudāja – viņš igauņu valodā visu nokārtoja uz teicami, bet saņēma četrinieku, toties solabiedram igaunim bija pieci.
Skolotāja teica – tu nevari uz pieci zināt igauņu valodu, jo esi krievs. Es teicu – pareizi! Tāpēc, ka tev ir jāzina uz seši! Kad es viņam šo domu pārdevu, viņš igauņu skolu pabeidza ar zelta medaļu. Iedomājieties, kā ir patmīlīgam, jūtīgam zēnam mācīties igauņu skolā! Bet viņš ar to tika galā. Šodien viņš ir lielāks igaunis nekā pārējie. Šodien krievu jaunatne Igaunijā man ļoti patīk – zina valodas, viņiem ir milzīgas alkas strādāt, vēlme veidot karjeru, mainīt, uzlabot valsti.
– Cik zināms, jūs neredzat problēmu, ja krievu jaunieši mācās igauņu valodā.
– Tas ir ļoti labi. Mans viedoklis – Igaunijā jābūt tikai igauņu valodai. Nekādām krievu skolām nav jābūt. Jā, tas nav populārs viedoklis.
– Daļa krievu jūs par to nemīl.
– Cilvēki, kuri atdod bērnus krievu skolā, nodara viņiem kaitējumu. Rada otrās šķiras cilvēkus. Tas nav tikai valodas, bet arī kultūras jautājums. Ar valodu atnāk kultūra. Ja tu ej igauņu skolā un saņem izglītību igauņu valodā, tu saņem kultūru. Tu esi integrēts cilvēks. Bet, ja vecāki domā – oi, viņam būs grūti mācīties igauniski, labāk lai mācās vājā krievu skolā, viņi liedz viņiem nākotni.
– Jūs pats kārtojāt pilsonības eksāmenu?
– Jā, protams.
– Tas neaizvainoja?
– Labs jautājums. Tas bija interesants laiks, neatkarības sākums. Protams, lielkrievu šovinisms man bija ļoti izteikts. Kā? Tā taču ir mana valsts. Vienā dienā esmu kļuvis par migrantu. Tas bija trieciens. Ja zinātu, es uz šejieni nebrauktu… Nonācu lielas izvēles priekšā. Sevi uzskatu par ļoti pragmatisku cilvēku. Esmu emocionāls, bet varu apsēsties un nolikt emocijas malā. Var cīnīties, veidot partizānu vienības, mainīt varu. Bet es to neprotu un negribu.
Otrkārt, biju liels Igaunijas neatkarības atbalstītājs. Jā, es toreiz gribēju divvalodīgu Igauniju. Lai visi būtu pilsoņi.
Bet sanāca citādi. Tas mani aizvainoja, bet tāds bija likums. Bija variants ar aizvainojumu aizbraukt, ko daudzi arī izdarīja. Vēl viens variants – noliekt galvu un nokārtot eksāmenu. Mūsu prese ļoti labi skaidroja, kāpēc mums automātiski neiedeva pilsonību. Ja tas notiktu, mēs nākamajā dienā pievienotos Ļeniņgradas apgabalam un atgrieztos Padomju Savienībā. Aizgāju uz kursiem, sešus mēnešus mācījos igauņu valodu. Kad Rakverē atnācu kārtot eksāmenu, tur sēdēja trīs vecmāmiņas. Kad sāku runāt igauniski, viņas gandrīz vai sāka raudāt.
– Jūs šobrīd esat piekritējs idejai, ka pilsonību vajag pārdot.
– Tas ir cits jautājums, kas nav saistīts ar mūsu krievu kopienu. Valstij, lai attīstītos, jāmeklē radoši risinājumi. Mazas valsts risinājumi neder lielai valstij. Malta pārdeva 2000 atļaujas un saņēma divus miljardus. Kāpēc Igaunijai to nedarīt? Šie cilvēki tāpat vēlēšanās nepiedalīsies un te nedzīvos. Lai arābu šeihi vai ukraiņi pērk pilsonību par miljons dolāriem… Bet šī ideja diemžēl nav populāra.
– Jūs nesen kritizējāt savu dēlu kā veselības un darba ministru par Igaunijas alkohola politiku, sakot, ka igauņi daudzus gadus ir pelnījuši uz somu rēķina, bet tagad latvieši pelna uz igauņu rēķina.
– Tā nebija gluži kritika dēlam. Ar akcīzēm nodarbojas Finanšu ministrija. Es teicu, ka finanšu ministrs nepareizi prognozējis sekas un valdība pieņēmusi nepareizu lēmumu. Diemžēl šodien Igauniju pārvalda ne valdība, bet ierēdņi. Divdesmit gados izveidojies tāds slānis, ka valdība var lemt, ko grib, bet zemāk nekas nenonāk. Arī lēmumu par alkohola akcīzi sagatavoja ierēdņi. Pirms tam daudz runāju ar valdības locekļiem. Tā ir mūsu problēma – mums ir resna valsts, tā ir jāsamazina. Ierēdņi samazināties negrib. Tagad lamāju savu valsti, bet es to drīkstu.
– Kāpēc dēls nolēma vadīt sociāldemokrātu partiju?
– Viņš ir pārliecināts sociāldemokrāts. Viņš tic, ka tas ir pareizais virziens. Un ir derīgs sabiedrībai. Šķiet, Čērčils teica – ja tu esi jauns un neesi kreiss, tev nav sirds. Bet, ja tu esi vecs un neesi labējs, tev nav prāta. Dēls iestājās partijā un ļoti ātri kļuva par līderi. Viņš Londonā ir studējis politoloģiju, Tartu universitātē – filozofiju. Viņš ir daudz erudītāks par mani.
– Bagātākajam Igaunijas cilvēkam dēls ir sociāldemokrāts.
– Esmu priecīgs, ka viņam ir savs, patstāvīgs ceļš. Savulaik es ļoti daudz mācījos no sava tēva. Visu, ko protu, iemācīja tēvs. Kultūru, domāšanas veidu. Kad esam jauni, mums šķiet, ka esam gudrāki, bet tikai nobriedušā vecumā saproti, cik tēvs bija gudrs un vieds. Savu piemēru cenšos radīt dēliem. Jaunākajam drīz būs 16, daudz runāju ar viņu, skaidroju. Vecāko dēlu esmu centies virzīt labējā, liberālā gultnē, bet viņš ir ļoti patstāvīgs. Kopš 18 gadiem praktiski neesmu viņu audzinājis.
Kā pabeidza skolu, tā aizbrauca mācīties. Protams, konsultējās ar mani, bet pats pieņēma lēmumus. Kad atgriezās Igaunijā, viņš gribēja to padarīt labāku. Un nolēma, ka sociāldemokrāti atbilst viņa ideoloģijai. Sociāldemokrātu ideja – jāatņem bagātajiem un jāatdod nabagajiem. Tāda politika neko nedod. Mēs audzinām liekēžus, dodam nepareizu signālu sabiedrībai, iejaucamies cilvēku uzvedības loģikā, jo viņi saprot, ka kaut ko atņems. Bet mūsu sociāldemokrāti ir bērni, salīdzinot ar jūsējiem, kuri tikko pieņēma likumu, ka ienākuma nodoklis ir virs 30%. Tie pat nav sociāldemokrāti, bet komunisti, kas ieviesa jauno nodokļu reformu. Pavisam kreisa partija pie varas. Viņi ir vēl kreisāki nekā Nils Ušakovs.
– Jūs redzat sociāldemokrātu analogu pie mums?
– Laikam nē.
– Bet Saskaņa?
– Nē, nē, protams, nē. Kādi viņi sociāldemokrāti? Tā ir parasta prokrieviska partija. Tāda, kā pie mums centristi, bet arī viņi kļūst eiropeiskāki. Tur gan vēl ir spārns, kas iet uz raidījumiem pie Solovjova un stāsta, ka Igaunija ir fašistiska valsts.
– Ir viedoklis, ka tas ir Edgara Savisāra gudrs gājiens – zem sava politiskā jumta paņemt krievu sabiedrību, lai to kontrolētu, regulētu.
– Es neesmu politologs. Pie mums gandrīz visi krievi balso par centristu partiju. Tā kā līdzība ar Latviju ir. Labi pazīstu Savisāru, nekādā gadījumā nevar teikt, ka Edgars ir prokrievisks. Absolūti nē. Bet viņš veikli manipulē, savācis visus krievus zem sevis. Malacis. Man nepatīk pretstāvēšana. Es gribētu, lai par katru partiju cilvēki balsotu ekonomisku apsvērumu dēļ. Nacionālas partijas man vispār nepatīk, jo mazās valstīs tās šķeļ sabiedrību.
* No cietuma un ubaga tarbas neviens nav pasargāts (no krievu val.)
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada maijā.
Intervijas otrā daļa lasāma šeit.
