Ieva Smilga: Lēmumu braukt uz Peru pieņemu aptuveni 10 sekundēs

Ceļojums
Ieva Smilga
12. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Smilga
Ar kokas lapu aiz vaiga un pisco sour* rokā raugos uz beigto jūrascūku savā šķīvī. Peru mani ir satracinājis līdz pamatiem. Vairākas reizes.

Lēmumu braukt uz Peru pieņemu aptuveni 10 sekundēs. Vairāk man nevajag. Par šo vietu sapņoju jau kopš laika, kad pa vienu no trim kanāliem, ko mājās uzķēra TV antena, rādīja dokumentālo filmu par Peru džungļiem. Toreizējā deviņdesmito gadu bērna pasaulē Peru atradās aptuveni tik pat tālu, cik Mēness, – nesasniedzamā vietā, par kuru var tikai sapņot. Un es sapņoju.

Pēc divdesmit gadiem sēžu lidmašīnā, kas tikko pacēlusies no Parīzes lidostas.

Rokās turu spēcīgu ruma kokteili, ko lidmašīnā izsniedz pilnīgi visiem pasažieriem kopā ar pusdienām. Tik grādīgu pusdienu komplektu piedzīvoju pirmo reizi. Dzēriens ir salkans un kož kaklā, tāpēc atdodu to blakus sēdētājam, kurš kokteili apmierināti ielej mutē. Pēc 12 stundām un piecām vīna glāzēm nolaižos Limas lidostā un nevaru saprast – esmu apreibusi no vīna vai sajūsmas, bet tas laikam vairs nav svarīgi.

Salīdzinot ar Āziju, uz Dienvidameriku aviobiļetes pa lēto joprojām var dabūt ļoti reti, tāpēc tūristu no Austrumeiropas un Krievijas te ir gaužām maz. Vismaz manā ceļā. Tūristu baros pārsvarā dzirdams burbuļojošais amerikāņu akcents un spāņu valoda visās tās nokrāsās. Pa vidu – arī kāds vārds portugāliski. Jā, krietnākais tūristu kumoss ir tieši no apkārtējām valstīm – Čīles, Brazīlijas, Bolīvijas, Argentīnas.

Peru vīza latviešiem nav nepieciešama – robežkontrolē atstāju savus pirkstu nospiedumus, par ko iegūstu blāvu zīmogu pasē un atvērtas durvis ieejai valstī.

Esmu šeit ieradusies kopā ar vēl sešiem pasaules klejotājiem. Nevienu no viņiem nepazīstu – kopā mūs savedis traks puisis Raimonds no Piedzīvojumi.lv, kurš ir šā ceļojuma galvenais kūrētājs. Visus mūs vieno tas, ka Dienvidamerikā esam pirmo reizi un vairāk nekā divu nedēļu ilgajam ceļojumam nepieciešamās mantas spējam ietilpināt rokas bagāžas izmēra mugursomās. Manuprāt, tas vien jau daudz liecina par cilvēku. Mums nav akmenī cirsta plāna, tikai skice, lai pēc sirds patikas varam uzkavēties vai tieši otrādi – tīties prom, ja kāda vieta nešķiet mūsu laika vērta.

Smags ķieģelis

Limā neesam plānojuši uzkavēties. Meitenes aiziet gulēt uz jocīgi smaržojošu, bet pieklājīgu hosteli, puiši dodas uz bāru. Jāpiemin, pārsteidz Limas modernie vaibsti. Man nebija bildes galvā, kā Limā varētu izskatīties, bet to, ka šeit būs tik eiropeiska vide, nebiju gaidījusi. Pēcāk izrādās, ka esam apmetušiem jaunajā Limas daļā – Miraflores, kur koncentrējas bizness un daudzstāvu stikla viesnīcas. Pamostoties uzzinu, ka vakars puišiem izvērties raibs, kāds pat palicis par vienu telefonu un maka saturu nabagāks.

Lai arī šī Limas daļa liekas visai droša, garnadži ir visur.

Tomēr par tūristiem te rūpējas – izveidota pat īpaša Tūrisma policija, kas vajadzības gadījumā ar jaunu Hilux tevi aizvedīs atpakaļ uz hosteli. Žēl, ka šos faktus uzzinām praksē.

Pirmais mērķis sarakstā ir Kusko – Peru vēsturiskais centrs, kas mūsdienās kļuvis par tūrisma centru, jo tā tuvumā atrodas divi Peru kases grāvēji – Maču Pikču un Varavīksnes kalni. Peru ir liela, un visērtāk pa to pārvietoties ar iekšējiem lidojumiem. Lidmašīnas uz Kusko iet vismaz 30 reižu dienā, un biļeti var nopirkt gan lidostā, gan internetā. Kā gadījies, kā ne – aviosabiedrībai, kura piedāvā biļetes par patīkamākajām naudām, tieši šodien uzkārusies sistēma, tāpēc biļetes pērkam lidostā, izstāvot garum garu rindu un samaksājot par tām 70 eiro.

Uzstājam, ka iečekosimies paši, jo iečekošana maksā vēl 15 eiro. Tas, ko neiedomājamies, – jau minētās aviokompānijas sistēma uzkārusies arī uz čekinu. Vairāki neveiksmīgi mēģinājumi, un saprotam, ka būs vien jāiet vēlreiz stāvēt rindā, lai iečekotos, – izlidošanas laiks tuvojas skaļiem tikšķiem. Nepacietībā un vieglā stresā trinot kājas, vēlreiz izstāvam rindu pie tās pašas dāmas, kura pārdeva biļetes. Tas aizņem vēl vienu stundu! Žēlīgām suņa acīm sakām, ka tomēr vēlamies, lai viņa mūs iečeko, jo cita varianta jau nav.

Dāma paskatās, pasmaida – čekina laiks esot beidzies. Ja gribam tikt lidmašīnā, jāizstāv cita rinda, kur mūs, iespējams, varēs iečekot. Žoklis atkaras, to ieraugot. Rinda sastāv burtiski no visiem lidostā esošajiem cilvēkiem. Pastāvam minūtes 20 un saprotam, ka tā ne par mata tiesu nav pakustējusies. Šajā brīdī pacietība sasniedz akas dibenu, un bezkaunīgi pielienam priekšā citiem tūristiem, nolaistām acīm un aizvērtām ausīm, nogriežot divas stundas gaidīšanas laika.

Sieviete pie čekina galda ir dusmīga un apgalvo, ka vairs nevar mūs iečekot lidojumam. Ķeramies pie pēdējā salmiņa – bakstām pirkstu telefonā, rādot ekrānšāviņus ar divu stundu neveiksmīgiem mēģinājumiem iečekoties internetā. Nav jau mūsu vaina, ka sistēma nestrādā… Sieviete joprojām dusmīga, bet kļūst pielaidīga – iečeko mūs, turklāt bez papildu maksas.

Kad liekas – beidzot šī epopeja ir beigusies, seko pēdējais pārbaudījums.

Jūtos kā videospēlē, kur katra līmeņa beigās jāuzvar lielais boss.

Tiek paziņots, ka rokas bagāža ne tikai nedrīkst būt smagāka par 10 kilogramiem (kas mūs neuztrauc), bet tai arī jābūt konkrētā izmērā, kurš acīmredzami ir stipri vien mazāks nekā mūsu somas. Rupji sakot, rokas bagāžā Peru iekšējos lidojumos vari ņemt 10 kilogramus smagu ķieģeli. Izmērs tiek rūpīgi pārbaudīts – soma jāieliek konkrētā kastē un, ja tā nelien, jāmaksā sulīga summa par nododamo bagāžu. Nežēlīgi iespiežu savu jauno, zilo Osprey somu kastes izmēros. Soma viltīgi sagriežas, sieviete piemiedz acis un saka, ka būs labi, un uzlīmē uz somas atļauju to ņemt kā rokas bagāžu. Jūtos, kā izgājusi līmeni un uzvarējusi.

Kokas lapas spožums

Tas, ka Peru ir legāli pieejamas kokas koka lapas, bija dzirdēts jau pirms brauciena. Bet tas, ko ieraudzīju, mani pārsteidza.

Kusko ir īpaša ne vien ar to, ka šis ir bijušais Inku impērijas centrs, un to, ka gadā šai pilsētai cauri iziet aptuveni divi miljoni cilvēku, bet arī ar savu atrašanās vietu – vairāk nekā 3000 metru virs jūras līmeņa. Šajā līmenī cilvēkiem var sākties tā saucamā augstuma slimība, kas katram izpaužas citādi – kādam galvassāpes, citam slikta dūša vai reiboņi. Gaiss te ir retināts, bet es to īsti nejūtu. Vien paskrienot ātrāk, aizdusa piemetas.

Grupas smēķētāji apgalvo, ka cigaretes dūms te grūtāk velkas.

Pirmās kokas lapas mūs sagaida pītā groziņā tieši pēc izkāpšanas no lidmašīnas. Rokas, protams, visiem kāri stiepjas to virzienā. Kaltētās lapas smaržo akurāt kā siens. Garšo – aptuveni tāpat. Pēcāk uzzinu, ka kokas lapas palīdzot pārvarēt augstuma slimību, tāpēc tūristiem tās iesaka profilaksei. Nav obligāti jāzelē pašas lapas – var iegādāties arī kokas konfektes vai apliet lapas ar ūdeni un dzert kā zaļo tēju. Nopirkt iepakojumus ar kokas lapām vai konfektēm var uz katra stūra par kapeikām.

Tirgū veci vīri neķēpājas ar mazajiem tūristu izmēra iepakojumiem – tur kokas lapas tiek iepirktas un nestas pār plecu kartupeļu maisos. Peruāņi paši nesmādē šo našķi, jo lapas esot liels ieguvums veselībai un uzlādē enerģijas rezerves. Ne velti Coca-Cola tās izmantoja savā agrīnajā receptē. Peru ir viena no retajām valstīm, kur kokas lapas ir legālas, kaut gan tām nepiemīt apreibinošs efekts. Tiesa, lapām, ko peruāņi tik ļoti slavē, ir arī ēnas puse – lielai daļai tirgus vīru, kas tik naski tās zelē, zobi ir melni.

Vai no lapām ir manām efekts? Enerģijas ziņā – noteikti.

No rīta kokas tēju var izdzert kafijas vietā, un efekts ir līdzīgs.

Vai tas man palīdzēja, kāpjot kalnos? Grūti teikt, jo nezinu, kā būtu kāpt bez tām. Jāsaka gan, ka to rūgtenā garša man uzdzina sliktu dūšu pēc nokāpšanas no kalniem. Vēl tagad, iedomājoties par šīm lapām, mutē sajūtu neomulīgu garšu. Starp citu, ir aizliegts lapas izvest no Peru – tas ir krimināli sodāms pārkāpums.

Ar vilcienu būtu ātrāk

Nākamajā rītā pamostamies agri, kafijas vietā izdzeram kokas lapu tēju, apēdam sausu, salkanu maizīti un dodamies uz autobusu. Esam ceļā uz Peru superhitu un vienu no pasaules brīnumiem – Maču Pikču. Bijām gatavojušies un cerējuši, ka, izvēloties vietējo transportu, brauksim geto stila busā kopā ar vistām un citiem brīnumiem. Tā vietā, izrādās, jābrauc ar ērtu Mercedes minibusu. Tajā ir 20 vietu. Mēs esam septiņi. Šofera mērķis ir piepildīt autobusu pilnu, tāpēc, braucot ārā no pilsētas, piestājam vairākās vietās, kur šoferis izraušas ārā un, skaļi bļaujot, aicina ļautiņus braukt ar viņu. Esmu pārsteigta – tas tiešām strādā, un autobuss lēnām pildās ar vietējiem līdzbraucējiem.

Aizbraucam uz skaistu, nelielu ciematu, kur sākas taka uz Maču Pikču.

Pa taku ar nosaukumu Inca Trail mēs šoreiz neiesim. Tajā atļauts doties vien gida pavadībā, nopērkot īpašu atļauju, kas maksā vairākus simtus eiro. Citas takas ved līkločos apkārt, un gājiens aizņemtu vairākas dienas, kuru mums nav. Trešais un pēdējais veids, kā tikt uz Maču Pikču, ir vilciens, kurš ir viens no dārgākajiem pasaulē. Par 30 kilometriem jāmaksā no 100 eiro vienā virzienā.

Bonuss – ceļā paveroties skati, kas piedienas tik dārgai vilcienu līnijai. Visi esam jauni, kājas aug no īstās vietas, un esam dzirdējuši urbāno leģendu, ka latvieši šo sliežu ceļu uz Maču Pikču pieveikuši kājām. Kāpēc lai to nedarītu mēs? Vēl jāpiebilst, ka tikt uz Maču Pikču ir ķēpīgs darbiņš, kas prasa ne vien aizlidot uz Kusko, bet pēcāk braukt uz ciemu, kur sākas vilciena līnija.

Nonākot Maču Pikču, tu saproti, ka tas ir mūsdienu ciems, kas atrodas daudz zemāk nekā senā Maču Pikču citadele. Uz to vai nu jāiet kājām, kas prasa vairāku stundu kāpienu stāvā kalnā, vai jāpērk biļete uz vēl vienu autobusu. Un atpakaļ – tieši tāpat.

Pusi gājiena soļošana pa un gar sliedēm liekas jautra – sparīgi māju katram vilcienam, kas ik pēc 20 minūtēm drāžas garām, mums priecīgi uztaurējot. Ceļā no kokiem plūcam vīģes, nogaršojam kaktusa augļus un uzduramies pat avokado kokam ar gataviem augļiem. Blakus čalo spēcīga kalnu upe, un skati tiešām ir iespaidīgi. Bet jautrība beidzas brīdī, kad no muguras pietuvojas vilciens – tik klusu, ka upes čalās to nevar dzirdēt, tikai pēdējā brīdī sadzirdu tā svilpi.

Pametot skatu uz aizmuguri, redzu, kā grupas biedrs pēdējā sekundē palec malā no sliedēm.

Vilcienā priecīgā taurēšana nav nekāds sveiciens – tas ir brīdinājums mums, lai vācamies malā. Ceļā gadās tumši tuneļi. Tiem cauri skrienam, jo vietas ir tieši tik daudz, lai tam izbrauktu cauri tikai vilciens.

Kopā jānoiet kādi 34 kilometri, un pie divdesmitā sāku just tulznas uz pēdām. Esam izgājuši nedaudz par vēlu, un iestājas tumsa. Tas īsti nebija mūsu plānos, tāpat kā tas, ka no tuvējām mājām sāks skriet nikni suņi, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem metīsies mums kājās. Ja nu kādam vēl liekas, ka iešana pa sliedēm ir laba ideja, – dariet to dienas laikā. Tomēr mana sievišķīgā daļa priecājas par spīdīgo naktstauriņu bariem, kas mūs pavada ceļā. Maču Pikču ciemu sasniedzam piķa melnā tumsā, bet bez traumām.

Maču Pikču, parādi seju!

Agrais rīts sākas ar to, ka atmetam domu uz Maču Pikču kāpt ar kājām – brauksim ar autobusu. Pēcāk sev klusībā atzīstos, ka nekāpt augšā pašiem bija dienas labākais lēmums. Kājas pēc 34 kilometriem pa sliežu šķembām ir lupatās.

Maču Pikču no sešiem rītā katru stundu ielaiž precīzi 250 cilvēkus. Biļetes jāpērk laikus. Esam nesezonā, tāpēc tās var iegūt arī trīs dienas pirms plānotās vizītes, bet sezonas laikā tas jādara krietni vien agrāk.

Maču Pikču vēsturiskajā teritorijā ir migla. Neko nevar redzēt, un jūties nedaudz aplauzies. Braucis uz pasaules otru malu, un še tev. Bet ar to jārēķinās, jo citadele atrodas augstu kalnos, kur valda nepastāvīgs klimats. Vienu brīdi spīd saule, bet jau nākamajā – pāri veļas mākoņu vāli un sāk līņāt. Sēžu uz simtiem gadu veca klintsbluķa un domāju, ko te darīt nākamās četras stundas – tieši tik ilgi katrs tūrists te drīkst uzturēties. Viss, ko redzu, ir akmeņu čupa ar garlaikotām lamām priekšplānā.

Pie sevis palūdzu, lai Maču Pikču man parāda savu smuko sejiņu.

Tas prasīja burtiski sekundes simtdaļu, kad mākoņi pašķīst, un Maču Pikču parāda to, kamdēļ miljoniem tūristu šķērso puspasauli, lai te nonāktu.

Pēkšņi atklājas ne vien zemāk esošais māju komplekss, bet arī apkārt esošās kalnu virsotnes, kas apaugušas mežonīgiem džungļiem. Vieta iegūst jaunu dziļumu. Tie trakie inki ir uzcēluši savu metropoli kalnu vidū pilnīgā nekurienē! Uz slīpa plato džungļu un kalnu ielokā. Inki šeit mitinājās aptuveni 120 gadu, un joprojām nav skaidrs, kā 15. gadsimtā bija iespējams uzbūvēt tik precīzu pilsētu kalnu nekurienē. Jāpiemin, ka līdz inkiem nebija atnācis izcilais cilvēces izgudrojums – ritenis, tāpēc bluķus viņi vai nu mistiskā veidā uzvilka augšup, vai izcirta blakus esošajos kalnos.

Otrs – bluķi savā starpā nav sastiprināti ar javu, bet gan izcirsti līdzīgi kā lego klucīši, kuri ideāli cits citam piegulst. Tas tāpēc, ka teritorija ir seismiski aktīva, zemestrīču laikā bluķi var kustēties, bet tomēr paliek savās vietās. Nav slikti, ņemot vērā to, ka bluķus cirta ar primitīviem instrumentiem. Protams, pastāv neskaitāmas teorijas par citplanētiešu un augstākā saprāta iejaukšanos šajā procesā, bet tas, kam ticēt, lai paliek katra paša ziņā.

Liekas, ka četras stundas te nav ko darīt, bet beigās tā vien sanāk. Ārā metamies ātrā gaitā, lai nenokavētu sev atvēlēto laiku, jo nezinām, vai par to soda. Maču Pikču daudz kas ir aizliegts. Sēdēt uz maliņām, skriet, ienest selfijkātus, lēkāt. Bildi, kurā biju redzama lēcienā, man liek izdzēst. Izdzēšu. Pēc tam uztaisu recover, jo riktīgi laba. Tas viss tiek rūpīgi pieskatīts, un par to prieks – par šo vietu Peru tiešām tur rūpi, lai nākamajām paaudzēm būtu iespēja redzēt šo maģiju.

Varavīksnes augšā

Lai tiktu atpakaļ uz Kusko, dodamies uz nākamo ciematu, kur iekāpjam busā, kas mums jādala ar nelielu grupu no Brazīlijas. Mūzika tiek ieslēgta uz skaļāko, un brazīlieši savā starpā sparīgi bļaustās. Maigi sakot – kaitinoši. Brazīliešu čaļi sāk mudināt šoferi, lai brauc ātrāk. Šoferis pavelkas. Ceļi ir šauri, dubļaini, ar asām virāžām un serpentīniem. Riteņi iet centimetru centimetrā ar kraujas malu, un dažbrīd man sirds saraujas murskulī, redzot to stāvo sienu lejup tepat blakus. Vietām ceļam pāri gāžas upītes.

Sākumā ir jautri, bet tad saprotam, ka šoferis vidēji labi valda busu un dubļos tas īsti nespēj nobremzēt.

Grupas biedrs Raimonds uzliek pēdējo punktu uz i, pastāstot, ka te notiekot daudz avāriju ar bojāgājušajiem. Meitene no mūsu grupiņas neiztur un aiziet šoferim pateikt, lai šis sāk draudzēties ar galvu. Pieņemu, ka viņa tā neteica, bet kaut ko līdzīgu nolasīju no viņas lūpām. Šķiet, brauciens kļūst mierīgāks.

Modinātājs sāk čivināt pulksten 3.20. Gulētas kādas trīs stundas. Puse no drēbēm jau mugurā, jo naktī hostelī bija auksti. Jāceļas, lai brauktu uz Varavīksnes kalniem, par ko internetā tiek rakstīts, ka nav vērts, vieta esot pārvērtēta. Ierakstot tīmekļa meklētājā Rainbow hill, viens no pirmajiem rezultātiem ir why not to Hike Rainbow hill. Bet visi tur brauc. Arī mēs.

Autobusā ir auksti un smird pēc čurām.

Varavīksnes kalna virsotne atrodas vairāk nekā 5000 metru virs jūras līmeņa. Pirms kāpiena gids visiem izdala kokas lapas, lai vieglāka tikšana augšup, – jāiet pa viegli ieslīpu kalnu, bet katrs solis ir nelielas mocības. Retinātais gaiss spēcīgi jūtams. Kamēr mēs mokām katru soli, vietējās tantes mundri bīda savu biznesu – tiem, kas negrib kāpt, bet grib tikt augšā, tiek piedāvāts to izdarīt zirga mugurā.

Jo augstāk kāpjam, jo grūtāk kļūst, bet, nokļūstot galā, gandarījuma nav. Virsotnē drūzmējas simtiem tūristu ar vienu mērķi – uztaisīt bildi, kur neviens cits nav redzams. Tūristu vērošana man liekas gandrīz aizraujošāka par pašu Varavīksnes kalnu – gandrīz kā National Geographics. Kāda sieviete man pārmet, ka stāvu viņas bildē. Nenoturu smieklus, jo viņas bildē pavisam noteikti ir vēl simtiem cilvēkgalvu.

Paejot trīs soļus nost no pārbāztā Varavīksnes kalna, sākas taka uz blakus esošo. Paradoksāli, ka tur tūristu straume ir krietni mazāka. Tā virsotnē ir aptuveni vēl 10 cilvēki, bet skats pār sarkanās krāsas pielieto ieleju – ne mazāk pacilājošs.

Baby, it’s a jungle outside

Lielāka Peru bagātība slēpjas dažādībā. Pēc obligāto vietu apskatīšanas dodamies uz Puertomaldonado – džungļu pilsētu, kas atrodas netālu no Bolīvijas robežas. Otrs ērtākais veids, kā pārvietoties pa Peru, ir autobusi. Attālumi ir lieli, bet cenas – pieņemamākas. Brauciens no Kusko uz Puertomaldonado ir 12 stundu, bet autobuss ir ērts un ar tīrām labierīcībām. Tas ir svarīgi, jo trīs reizes pa ceļam eju vemt – kuņģis netur šofera un autobusa nevaldāmo deju pa kalnu serpentīniem.

Džungļu pilsētā bikses un jakas beidzot nomainām pret šortiem. Gaiss te ir sutīgs un lipīgs. Fakts, ka savā džungļos esošajā viesnīcā nespējam atrast siltā ūdens krānu, neapbēdina, jo aukstais ūdens ir kā svētība.

Dodoties ekspedīcijā pa džungļiem, līdzi ir gids. Viņš gan aizmirsa pabrīdināt, lai laikus sev sarūpējam gumijas zābakus, jo pašlaik džungļos ir dubļi, kas dažbrīd ir līdz ceļiem. Ierodoties džungļu takas sākumpunktā, sākas tropiskā lietusgāze. Arī lietus jaka man nav paķērusies līdzi. Glābiņu sniedz informācijas centrs, kur mums laipni tiek izsniegti miskastes maisi, ko uzvilkt sev mugurā. Arī zābakus var īrēt. Velkot savējos, no tā nāves bailēs izskrien liels, gaļīgs džungļu zirneklis.

Džungļi uz katra soļa tevi mēģina nogalināt. Šeit – termītu pūznis. Tur – tarantulu māja.

Lecot pāri īpaši dubļainai peļķei, pieturos pie koka un nākamajā sekundē sajūtu plaukstā dzelošas sāpes. Tas nebija koks, pie kā pieturējos. Tas bija sarkano skudru pūznis, kuras izskatās gluži tādas pašas kā latvietes, tikai reizes desmit lielākas un kož aptuveni kā lapsene. Roka pilna ar kodumiem, un ir viegla panika, bet gids tika nosmejas un saka, ka drīz pāries.

Patiesībā gadīties džungļos lietusgāzes laikā ir svētība. Kad tā beidzas, mēģinu izžāvēt matus, bet dzīvnieki lien ārā, lai žāvētu spalvas. Mūsu laiva lēnām slīd pār applūdušajām purva daļām, un virs mums lido milzīgi zili papagaiļi. Kaut kur zem laivas ūdeņiem savā plēsīgajā nodabā dzīvo piraijas, bet no sāniem vēro kaimani. No laivas izkrist negribētos. Pusdienās saņemam banānu lapā ietītus rīsus, un kāds vietējais pārdod aliņu – 10 eiro par pudeli. Nenožēloju ne centu. Atpakaļceļā diezgan bezkaunīgi aizlienu sēdēt uz laivas ķīli un esmu svētlaimē. Dabas miers manī burtiski ielaižas.

Sēdi uz laivas ķīļa un smel kaifu aumaļām.

Titikakas pieticība

Nomainām šortus pret garajām biksēm cerībā, ka tos vēl sanāks sastapt šajā ceļojumā. Rit otrā nedēļa, un pa līkumainiem ceļiem esam nonākuši pie Titikakas ezera, kur ātri noķeram laivu, lai dotos uz salu kaut kur ezera vidū, kur sarunājam palikt pa nakti pie pāris vietējām ģimenēm. Mūsu ģimenes galva ir saimniece Olīvija. Angliski viņa nerunā, tāpēc jāiztiek ar manu spāņu valodu.

Jāpeibilst, ka es runāju spāniski tieši tik, cik agrāk iemācījos, skatoties meksikāņu seriālus, bet, izrādās, ar to pietiek, lai aizvadītu pāris bezsakarīgu sarunas. Vakariņās tiek likts galdā pieticīgs ēdiens, un pirmo reizi vienā ēdienā redzu kartupeļus kopā ar rīsiem un makaroniem. Pēc vakariņām Olīvija mums piedāvā uzvilkt vietējos tautastērpus, tiekam aizvesti uz vietējo kultūras namu, kur šovakar skan dzīvā mūzika.

Namiņi, kuros dzīvojam, ir pieticīgi. Siltā ūdens te nav. Elektrība – ļoti limitēta. Naktī gaisa temperatūra noslīd zem 10 grādiem, bet apkures nav.

Tikai biezas un smagas segas daudzās kārtās. Tik smagas, ka naktī vajag nedaudz spēka, lai apgrieztos gultā uz otru sānu. Bet par siltumu zem tādas sūdzēties nevar.

Stāvot ārā un mazgājot zobus ledus aukstā ūdenī, aizdomājos, kas īsti ir tas, kas mūs – cilvēkus, kuri ikdienā bauda pilnīgu komfortu ar elektrību, silto ūdeni un bezlimita internetu, – triec no brīva prāta dzīvot vietās, kur tas viss ir liegts. Vēlme tuvoties dabai? Atgriezties pie pirmatnējā? Sajūta, ka man te nav jādzīvo un tā ir tikai atrakcija, jo vienmēr varu atgriezties savā komfortā? Un kāpēc jātriecas uz pasaules otru malu, lai to izbaudītu? Ticu, ka šo pašu varētu iegūt arī Latgales dziļākajos džungļos.

Beigtā jūrascūka

Runā, ka, mēģinot izvest no Peru kartupeli, var iekulties lielākās nepatikšanās nekā mēģinot izvest narkotikas. Kartupeļu dzimtene ir Peru, un tie šeit esot izcili, bet, godīgi sakot, restorānos kartupeļu ēdieni sastopami reti, bet no rīsiem izmukt ir gaužām grūti.

Un vēl – viens no Peru nacionālajiem ēdieniem ir arī beigta jūrascūka jeb vienkārši cuy.

Ir pienākusi tā diena, kad esmu saņēmusies to pasūtīt. Līdz pēdējam brīdim gan ceru, ka notiks necerētais un šis ēdiens neatnāks, jo siekalas pēc tā netek, bet – jau esmu tik tālu tikusi, tad ir vien jāpamēģina. Tas, šķiet, bija Peru otrajā lielākajā pilsētā Arekipā, kur jūra man bija līdz ceļiem un beidzot savā priekšā ieraudzīju šo eksotisko ēdienu. Teikšu, kā ir, – man nepatīk savam ēdienam skatīties acīs, un man nepatīk, ka mans ēdiens izskatās pēc dzīvnieka, kas tikko vēl skrējis. Lūk, cuy ir tieši tāds. Ēst tur daudz nav ko – tikai āda un plāna tauku daļiņa. Noskaloju šo delikatesi lejā ar pisco sour – peruāņu nacionālo kokteili, kas no visas viņu virtuves man garšo vislabāk.

Kad esmu Peru pavadījusi jau vairāk nekā divas nedēļas, ir atlicis vēl viens punkts, ko iekārojam, – Huacachina oāze, kas izveidojusies tuksneša vidū ap nelielu dīķi. Šeit pulcējas tie, kuri meklē adrenalīnu. Vai vismaz aktīvu atpūtu lielā svelmē. Braucu ar snovbordu kopš sešpadsmit gadu vecuma (bet daru to slikti!), tāpēc snovošana pa smiltīm noteikti ir viena no lietām, ko dzīvē esmu vēlējusies izdarīt. Beidzot!

Tuksneša oāzē kāpu netrūkst, un cilvēki pa tām graciozi slīd lejā uz saviem dēļiem. Es arī! Es arī tā gribu!

Līdz pat brīdim, kad stāvu kāpas pašā virsotnē, bet žoklis atkaras, ieraugot, ka vīrietis, kurš mums izīrējis dēļus, ir atvedis tādus, kuri paredzēti guļus braukšanai. Esam kaut kur tuksneša vidū, un psihot ir bezjēdzīgi. Ņemu par labu to, kas ir, un laižos lejā. Sanāk slikti, bet sajūta noķerta. Slīd lēnāk nekā pa sniegu, un pašam jākāpj atpakaļ kāpā, kas ir mokoši un grūti. Vakarā, lai aizmirstu šo neveiksmīgo pārdzīvojumu, dodamies vētrainā nakts izbraucienā ar kvadricikliem, kas pilnībā atsver dienas neveiksmi, un iekarojam vietējo naktsklubu, kur dejas notiek, skanot latino karstākajiem hitiem.

Ņem vērā!

Braucot uz Peru, jābūt gatavam kustēties. Kustēties augšup pa kalniem un lejup pa kāpām. Kustēties trakojošās upēs un kustēties pa pisco un vīna darītavām. Kustēties aukstos hosteļos un pa kolorītiem tirdziņiem. Varbūt tāpēc Limā ir tik daudz apavu tīrītāju uz ielas – jo šeit visi rosās. Peru var apskatīt visus gadalaikus un klimatiskās zonas, tāpēc katrs var atrast savu mīļāko Peru. Noticis klikšķis, un es zinu, ka šī nav mana pēdējā reize šajā pasaules paradīzē.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs