• Šobrīd

    weather img

    Rīga -16°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Ierocis, kas liek cilvēkiem izkūpēt gaisā un samaļ pilsētas gruvešos. Stāsts par atombumbām

    Vēsture
    Sandra Eglīte
    Sandra Eglīte
    16. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pixabay
    «…tagad esmu kļuvis par nāvi, pasauļu iznīcinātāju,» šos vārdus no hinduistu svētajiem rakstiem esot citējis par atombumbas tēvu dēvētais fiziķis Roberts Openheimers pēc pirmās atombumbas izmēģinājuma. Par to, kā tapa šis ierocis, varētu sarakstīt kopotos rakstus, bet vienalga sniegt tikai ieskatu noslēpumiem apvītajos notikumos.

    1945. gada 16. jūlija agrā rītā Ņūmeksikas tuksnesī beidzās trīs dienu sagatavošanās darbi kārtējam, taču īpašam eksperimentam. Tā rezultātus ar nepacietību gaidīja ne vien zinātnieki, kas milzu slepenībā strādāja jau gadiem, bet arī ASV prezidents, kuram bija jādodas uz kārtējo tikšanos par pasaules turpmāko likteni, šoreiz sakautās Vācijas pilsētā Potsdamā. 

    Tuksnesī divdesmit metru augstā tornī, atdarinot kritienu no lidmašīnas, novietoja Lietiņu. Atombumbu. Jaunu ieroci, kura sirds nebija lielāka par tenisa bumbiņu, toties ar vēl neredzētu spēku. Kad Lietiņa uzsprāga, tās iedarbība pārspēja prognozes. Debesīs pacēlās ap 12 kilometru augsta, spoža sēne, līdz drošā attālumā esošajiem novērotājiem atbrāzās spiediena vilnis, bet sprādziena troksnis bija dzirdams pat 320 kilometru rādiusā. Lai nomierinātu cilvēkus, tika ziņots, ka uzsprāgušas armijas munīcijas noliktavas, taču cietušo nav.

    Nākamajā dienā ASV prezidents Harijs Trumens uz tikšanos ar Staļinu un Čērčilu Potsdamā ierodas pacilātā noskaņojumā, uzņemas konferences vadību, atļaujas diktēt krieviem noteikumus.

    Viņa rokās nonācis ierocis, kas vienā mirklī spēj iznīcināt pilsētas.

    Amerikāņi noklusē šo jaunumu.

    Lai nežēlīgais karš beigtos, vēl nepieciešams panākt Japānas kapitulāciju. Tomēr japāņi nenoliek ieročus. Kā solījis Staļins, PSRS nāk palīgā sabiedrotajiem, sākot uzbrukumu valstij. Tomēr Amerikas prezidents izlemj nodemonstrēt savas valsts varenību. 1945. gada 6. augustā pulksten 8.15 deviņu kilometru augstumā virs Hirosimas parādās amerikāņu bumbvedējs, kas nomet tikai vienu bumbu. Tā eksplodē pēc 40 sekundēm 600 metru virs pilsētas, pārvēršot Hirosimu ellē…

    200 metru rādiusā cilvēku ķermeņi izkūp gaisā vai pārogļojas, četros kvadrātkilometros sprādziena vilnis un karstums noslauka un pelnos pārvērš ēkas, iestājas pilnīgs klusums…

    Sprādziens uzreiz nogalina 70 tūkstošus cilvēku, vēl tikpat mirst nākamajos mēnešos, bet simtiem tūkstoši turpmākos gadus turpina slimot ar radiācijas izraisītām slimībām, tās nododot arī saviem pēcnācējiem. Valstī vēl valda šoks, kad pēc trīs dienām tiek nomesta nākamā bumba uz Nagasaki… Izdzīvojušie meklē palīdzību, bet ārsti neziņā brīnās, kas gan notiek ar slimniekiem, un nespēj viņiem palīdzēt.  

    Japānas imperators pavēsta par kapitulāciju. Līdz pat šai dienai turpinās diskusija – vai un kāpēc amerikāņiem vajadzēja nomest atombumbas, tiek runāts par zinātnieku atbildību, viņu mēģinājumiem panākt, lai necieš civiliedzīvotāji, pārdzīvojumiem, ieraugot sekas utt. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka atombumbas tapšana – tā bija nežēlīga cīņa un sacensība, kurā galvenā likme bija laiks.

    Kurš paspēs pirmais?

    Tas, ka zinātnieku atklājumi par atoma kodolu šķelšanos var kļūt par pamatu radīt jaunu, neticama spēka ieroci, labi informētiem un situāciju izprotošiem cilvēkiem bija skaidrs. Tagad, kad dokumentālajos kadros esam redzējuši atombumbas sprādzienu, kad zinām, kādu postošu ietekmi uz organismu atstāj radiācija, lieliski saprotam, kas tas ir par ieroci. Taču tad, kad tas tikai tapa, neviens nebija līdz galam pārliecināts, kāda būs šī ieroča iedarbība. Ja zinātnieki to spēja iztēloties, tad politiķiem, no kuru lēmumiem tik daudz kas atkarīgs, nācās uzticēties ekspertiem.

    Viss, kas saistīts ar jaunu ieroču rašanos, allaž notiek dziļā slepenībā.

    Turklāt atombumbas radīšana notika kara laikā, tāpēc galvenais jautājums skanēja – kurš paspēs pirmais? Jo tas, kura rokās nonāks šis ierocis, ko mēdza saukt gan par pastardienas bumbu, gan sātana ieroci, izlems pasaules nākotni. Protams, viss, kas attiecās uz paveikto atombumbas tapšanā, bija informācija, kuras nozīmi nav iespējams pārvērtēt. Tāpēc stāsts par atombumbas tapšanu ir arī pārsteidzoši stāsti par nodevību, ideāliem, uzpirkšanu, šantāžu, vārdu sakot, par spiegiem un spiegošanu.

    Hitlers nenovērtēja

    Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja pastardienas bumba nonāktu Hitlera rokās. Labi informēti cilvēki saprata – lai taptu jaunais ierocis, kura darbības pamatā likta atoma šķelšanās, nepieciešamas specifiskas izejvielas, piemēram, urāns un smagais ūdens. Eiropā lielākās urāna raktuves atradās Čehijā, bet smagā ūdens rūpnīca – Norvēģijā, un abas šīs valstis bija okupējusi fašistiskā Vācija. Turklāt 1942. gada februārī Vācijā uzbūvēja pirmo reaktoru, ko sauca par urāna mašīnu. Katra izspiegotā informācijas drumsla pauda, ka valstī čakli strādā pie pastardienas bumbas radīšanas. Tādēļ, piemēram, Lielbritānija iesūtīja Norvēģijā diversantus, kas uzspridzināja stratēģiski svarīgo rūpnīcu.

    Taču precīzas informācijas par Vācijā notiekošo sabiedrotajiem trūka, tāpēc visu kara laiku valdīja spriedze, nezinot, cik tuvu brīnumierocim piekļuvis Hitlers. Kā vēlāk tapa zināms, vāciešus atombumbas projektā pavadīja neveiksmes. Uzsprāga reaktors, zinātnieki aizgāja pa maldu ceļu, zaudējot tik svarīgo laiku.

    Darbību bremzēja nekompetentā nacistu birokrātija, turklāt augstu stāvošās personas neizprata atombumbas postošo spēku.

    Acīmredzot viņu ietekmē arī Hitlers nedega par šo projektu, vēl jo vairāk tamdēļ, ka nebija rezultātu, ko parādīt. Tā kā iecerētais zibenskarš neizdevās, ieilgstot asiņainajām cīņām, Hitleram nācās koncentrēt spēkus. Tā nu 1943. gada martā atombumbas projektu armijnieki atdeva civilajai pārraudzībai.

    Skaidrs, ka valstī kara laikā prioritāte bija visam, kas saistīts ar armiju, līdz ar to atombumbas projekts iebuksēja. Tomēr aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic – padomju karaspēks no Vācijas uz PSRS izveda gana daudz atombumbas tapšanā izdarītā, kas krieviem lieti noderēja.

    Amerikāņi dzenas pakaļ?

    No Hitlera Vācijas aizbēga daudzi zinātnieki, kuri satraukti stāstīja, ka režīms nodarbojas ar pastardienas bumbas izstrādi. Raizējoties par fašistu nodomiem, Nobela prēmijas laureāts Alberts Einšteins uzrakstīja vēstuli ASV prezidentam Rūzveltam, izstāstot viņam par situāciju.

    Prezidents ne vien izlasīja slavenā fiziķa vēstuli, bet konsultējās ar speciālistiem un pieņēma lēmumu rīkoties.

    Tika dota zaļā gaisma atombumbas izstrādei. Tā notika tādā slepenībā, ka par šo projektu nezināja pat ASV viceprezidents un kongress.

    Taču laiks ritēja un kļuva skaidrs, ka jaunā ieroča izstrādi kavē organizatoriskas neizdarības.

    Lai milzu darbs ritētu bez aizķeršanās, amerikāņi nolemj to koncentrēt, zinātnisko pusi uzticot Robertam Openheimeram, bet organizatorisko – ģenerālim Leslijam Grovam. Tā aizsākas lielākais zinātniskais projekts pasaules vēsturē, kam piešķir milzu naudu – divarpus miljardus dolāru, un nosauc par Manhetenas projektu. Openheimers ierosina visus zinātniekus sapulcināt vienkopus – lai viņi visi dzīvo līdzās, turpat netālu no laboratorijām un izmēģinājuma poligona.

    Par piemērotāko vietu tiek izvēlēts Ņūmeksikas tuksnesis Losalamosas pilsētiņas tuvumā. Tuksnesī uzceļ slepenu pilsētu bez nosaukuma, kurā valda armijas un kara laika likumi. Visi darbinieki un viņu ģimenes locekļi paraksta līgumu par konfidencialitāti, ir informēti, ka viņu vēstules lasa un cenzē, telefona sarunas noklausās, ierobežoti ir braucieni uz ārpasauli. (Lielisku ieskatu pilsētiņas dzīvē sniedz amerikāņu seriāls Manhetena.)

    Līdz pat 1998. gadam Manhetenas projekta vadītāja pieraksti bija klasificēti kā kara noslēpums.

    Atombumbas tapšanā tiek nodarbināti 129 tūkstoši cilvēku, tai skaitā vairāki tūkstoši zinātnieku. Vienkopus ir sapulcināti pasaules gaišākos prātus, lai minam kaut vai faktu, ka projektā nodarbināti 12 Nobela prēmijas laureāti – jau esošie vai nākamie. Manhetenas projektā iesaistījās arī Kanāda un Lielbritānija, nosūtot savus zinātniekus. Ja speciālisti zināja vai vismaz nojauta, kas lielā slepenībā top tuksnesī, tad strādnieki tikai pēc Hirosimas apjauta, kādā objektā viņi strādāja. 

    Par spīti milzu slepenībai, vēlākie  notikumi apliecināja, ka padomju spiegi strādāja tik veiksmīgi, ka Staļins bija lieliski informēts par tuksnesī notiekošo. Vēl vairāk – PSRS pirmā atombumba, ko izmēģināja 1949. gada 29. augustā Semipalatinskas poligonā, tiek uzskatīta par amerikāņu atombumbas kopiju. Kā tas iespējams? Krievijas vēsturnieki teic – tas ir padomju izlūku meistardarbs! Un nosauc virkni spiegu uzvārdu, kas prata amerikāņiem nozagt informāciju. Šajā stāstā iespējams pastāstīt vien par spilgtākajiem.

    Vācu komunists ar Lielbritānijas pasi

    Manhetenas projektā pēc paša Openheimera lūguma tiek iekļauts Klauss Fukss – izcils vācu fiziķis ar nevainojamu biogrāfiju – no nacistiskās Vācijas aizbēdzis antifašists!

    Tā kā Klausa tēvs bija pārliecināts sociāldemokrāts, arī dēls jau studiju laikā iestājas šajā partijā. Tomēr topošais zinātnieks drīz vien viļas sociāldemokrātos un kļūst par komunistiskās partijas biedru. Vācijā sākas jukas, un pēc reihstāga dedzināšanas pie varas tiek nacisti, kas Fuksam aizmuguriski piespriež nāvessodu.

    Lai glābtu dzīvību, Klauss ir spiests aiziet pagrīdē un bēgt no valsts. Viņš nonāk Anglijā, kur aizstāv doktora disertāciju un ar saviem pētījumiem izpelnās atzinību zinātnieki vidē. Taču, sākoties karam, Lielbritānijā dzīvojošie vācieši tiek internēti un nomitināti nometnē Menas salā. Arī Klauss Fukss.

    Kolēģi raksta vēstules valdībai, ka Fukss ir tik vērtīgs fiziķis, kura spējas un zināšanas noteikti noderētu Lielbritānijas aizsardzības stiprināšanā. Taču lūgumi paliek bez ievērības, vēl vairāk – Fukss kopā ar nometnes biedriem tiek pārsūtīts uz Kanādu. Tomēr labvēļi nerimstas un panāk, ka zinātnieku atved atpakaļ uz Angliju. Tur viņš strādā pētnieku grupā, kas nodarbojas ar atombumbas izstrādi. Fukss kļūst par Lielbritānijas pilsoni, līdz ar to viņš piekļūst arī slepenai informācijai. Tā kā fiziķa dzimtā ir vācu valoda, viņam uztic kontrolēt izlūku ziņojumus par vācu zinātnieku darbu. Fukss ar gandarījumu secina, ka vācieši atombumbas izveidē ir aizgājuši strupceļā. Kad angļu zinātnieki tiek aicināti pastiprināt amerikāņu spēkus, Fukss sarakstā ir iekļauts pēc paša  Openheimera vēlmes.

    Viss būtu lieliski, ja ne kāds fakts. Jau 1941. gadā zinātnieks ir sazinājies ar padomju izlūku, lai informētu, ka ASV un Lielbritānija, slepus no PSRS, izstrādā atombumbu.

    Šādu sabiedroto soli Fukss uztver kā nodevību pret komunistiem un nolemj PSRS atdot pētījumu rezultātus.

    Par viņa sakarnieci kļūst Urzula Kučinska ar segvārdu Soņa. Vēl trīsdesmitajos gados Ķīnā Urzulu savervējis padomju izlūks Rihards Zorge. Vāciete turpmāk lieliski darbojas Polijā, Šveicē, Vācijā un Lielbritānijā. Pirmajā gadā Otto (tāds segvārds ir Fuksam) nodod 400 lappuses slepenas informācijas! Kad Otto informē Soņu par pārcelšanos uz ASV, kur nāksies strādāt kartē neatzīmētā slepenā pilsētā, Soņa izstrādā tik izcilu turpmāko informācijas nodošanas sistēmu, ka spiegs turpina veiksmīgi ziņot par amerikāņu veikumu.

    Tālākie notikumi ir kā no pārspīlētas spiegu filmas! Komunists Openheimers nonāk krasā konfliktā ar antikomunistu, arī izcilu fiziķi Edvardu Telleru (vēlāk sauktu par ūdeņraža bumbas tēvu), kurš tiek atstādināts no atombumbas projekta. Teorētiskajai nodaļai steidzami vajadzīgs jauns vadītājs. Kuru izvēlas Openheimers? Klausu Fuksu! Tā nu padomju spiegs kļūst par vienu no amerikāņu atombumbas ideologiem, regulāri brauc uz Ņujorku, kur veikli nodod ziņojumus, kas uz plūst uz Maskavu.

    Vēsturnieki teic – jau pēc divām nedēļām slepenā informācija bija uz Staļina galda!

    Pēc atombumbas sprādzieniem Hirosimā un Nagasaki Lielbritānija attopas, ka ir palikusi ārpus vareno loka, un nolemj atgriezties spēlē – radīt paši savu atombumbu. Tāpēc atsauc no Amerikas savus speciālistus, tai skaitā Fukss atgriežas Anglijā.

    Kad Semipalatinskā krievi veiksmīgi izmēģina savu atombumbu, bijušajiem sabiedrotajiem rodas aizdomas, ka tik zibenīgi karā novārdzinātajā valstī nebija iespējams ko tādu veikt. Drošības dienesti secina – informāciju krievi ir saņēmuši no Losalamosas. Aizdomās tiek turēti vairāki zinātnieki, pagātnes notikumi tiek vētīti tik centīgi, ka tiek noskaidrots – Klauss Fukss ir padomju spiegs!

    Tiek izpētīti visi dokumenti, kam savulaik piekļuvis aizdomas turētais, un ar šausmām secināts: spiegs Maskavai nodevis ne vien informāciju, kas pēc Amerikas ekspertu vērtējuma saīsināja padomju atombumbas tapšanu par trijiem līdz pat desmit gadiem, bet arī veikumu par ūdeņraža bumbu, kas ļāva padomju zinātniekiem darbu pie tās tapšanas uzsākt pat ātrāk par pašiem amerikāņiem! 1950. gada 2. februārī Fuksu arestē.

    Viņam par laimi, angļi nodevēju neizdod amerikāņiem, kur, ļoti iespējams, Otto nāktos sēsties elektriskajā krēslā…

    Tiesa spiegam piespriež 14 gadus cietumā.

    Ja jūs domājat, ka tur viņš pavada visu laiku, rūgti maldāties! Ar priekšzīmīgu uzvedību Fuksa kungs nopelna atbrīvošanu pēc deviņiem ar pusi gadiem, kad viņš pa taisno dodas uz Vācijas Demokrātisko republiku. Tur viņu gaida ne tikai tēvs, bet arī pilsonība, pagodinājumi un Kodolfizikas institūta direktora amats, iespējas lasīt lekcijas.

    48 gadu vecumā skandalozais zinātnieks sāk jaunu un, pēc viņa vārdiem, beidzot īstu dzīvi. Fukss apprecas un apmetas uz dzīvi Drēzdenē. Protams, viņš brauc arī uz Maskavu, kur gaida apbalvojumi un, kas zina, arī materiāla atlīdzība par nenovērtējamo informāciju. 77 gadu vecumā Fuksu pieveic plaušu vēzis.

    Kas notiek ar viņa sakarnieci Soņu? Urzula Kučinska arī dodas uz Austrumvāciju, kur kļūst par atzītu rakstnieci, turklāt – spiegu romānu autori. Tiesa, tajos viņa pat neieminas par amerikāņu atombumbas nozagšanu. Soņa piedzīvo abu Vāciju atkalapvienošanos, bet ordeni jau pēc spiedzes nāves 2000. gadā viņai piešķir Krievijas prezidents Putins.

    Ordeņi spiegiem

    Sabrūkot PSRS, un iestājoties noilgumam par kara un pēckara laika notikumiem, Krievijā pār padomju laika spiegiem (vairums no viņiem tad jau ir citā saulē), nolīst ordeņu lietus. Apbalvoto sarakstā ir arī amerikāniete Leontīne Koena, kas par padomju spiedzi kļuva, atbalstot un pievienojoties slepenajā darbā vīram Maksim. Par viņu tiek stāstīta filmas cienīga informācijas nodošanas epizode.

    Losalamosā bez caurlaides nebija iespējams iekļūt. Savukārt pilsētiņas iedzīvotāji no tās uz ārpasauli varēja doties vien reizi mēnesī. Parasti viņi šo iespēju izmantoja, dodoties uz tuvāko kūrortpilsētu Albukerku, kur sanatorijās veseļojās plaušu slimnieki. Lai nodrošinātu sev alibi, Leontīne nodrošinājās ar Ņujorkas ārsta zīmi, ka viņai nepieciešams iziet ārstniecisko kursu, un ieradās Albukerkā. Bija zināms, ka aģents Persejs no zinātnieku pilsētiņas ieradīsies svētdienā pie baznīcas.

    Leontīnei par pārdzīvojumiem trīs svētdienas pēc kārtas neviens neatnāca. Jau kļuva riskanti tik ilgi uzturēties pilsētā netālu no slepenā objekta, kad beidzot ceturtajā svētdienā informators ieradās. Saņēmusi slepeno informāciju, sakarniece devās uz staciju, bet tur drošības dienests līdz pēdējai vīlītei pārbaudīja visus, kas vēlējās iekāpt vilcienā.

    Šķiet, ka nu gan Leontīnes gaitas skumji beigsies, taču sakarniece izrādījās izcila aktrise.

    Viņa izlikās, ka sirgst ar iesnām un izņēma no somas papīra salvešu kastīti. Kad pienāca kārta pārbaudīt Koenas kundzes mantas un uzrādīt dokumentus, Leontīnei pēkšņi pazuda vilciena biļete! Satrauktā sieviete iegrūda salvešu kastīti pārbaudītāja rokās, un sāka izmisīgi rakņāties pa savu somiņu. Kamēr izkratīja bagāžu, nervozā pasažiere atrada savu biļeti, atviegloti to uzrādīja pārbaudītājam, kas viņai automātiski atdeva salvešu kastīti. Taču tieši tajā bija noslēpta zelta vērtā informācija.

    Leontīne Koena savas dzīves laikā tā arī neizpauda, kas bija Persejs – vērtīgais informācijas sniedzējs no Losalamosas. Amerikāņu prese, veikusi savu izmeklēšanu, gan uzskatīja, ka tas ir amerikāņu biofiziķis Teodors Holls. Viņš pēc kara ar sievu un trijiem bērniem pārcēlās uz dzīvi Anglijā, kur Kembridžā lasīja lekcijas līdz pat pensijai.  Žurnālisti nesekmīgi centās viņu pierunāt intervijai, viņš nesniedza ne noliedzošus, ne apstiprinošus komentārus par publikācijām, kurās zinātnieks tika uzskatīt par padomju aģentu. Arī šis zinātnieks pēdējos dzīves gadus sirga ar vēzi.

    Arī Leontīni un Maksi Koenus spiegu darba gaitas PSRS labā aizveda uz Angliju. Tur viņi kļuva populāri ar uzvārdu Krīgeri, kad abus arestēja. Laulātais pāris pēc leģendas dzīvoja rāmu dzīvi, vadot savu grāmatu veikalu Londonā, kurā bija lieliskas iespējas uzturēt kontaktus ar citiem padomju aģentiem, nododot un saņemot informāciju. Koeni iepazina Lielbritānijas cietumu, bet pēc deviņiem gadiem tur pavadītiem gadiem tika nogādāti Maskavā. Tur viņi jau kā PSRS pilsoņi nodzīvoja līdz mūža galam, un tika arī apglabāti.

    Neatbildēts gan palicis jautājums – vai viņus kādreiz mocīja domas par līdzdalību sātana bumbas projektā?

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+