Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Santa 2009. gada 11. numurā.
Uz sarunu «Ozo golfa kluba» restorānā viņš atnāk smaidīgs un mierīgs: tikko dažas dienas ir pabijis mājās Denverā un saticis savus mīļos. Smaida tā, ka nav iespējams nesmaidīt pretī. Ieklausās jautājumos, mazliet saliecies uz priekšu. Par dažiem nobrīnās, cik tie grūti. Bet cenšas būt patiess un neiztaisīties labāks. Viņš ir lielisks. Nākamajā dienā viņš guva uzvaras vārtus KHL čempionāta kārtējā spēlē.
– Kolīdz atgriezies spēlēt Rīgas Dinamo, puiši tevi uzreiz ievēlēja par komandas kapteini. Vienbalsīgi, vai ne?
– Nezinu, vai visi tā patiešām arī gribēja, bet tā iznāca. Esmu visvecākais. Skatos uz jaunajiem puišiem, atceros sevi viņu vecumā un pasmaidu, cik viss toreiz likās lieliski, vienkārši, nekādu globālu pārdzīvojumu. Un laika bija tik daudz.
– Vispār jau viņu vecumā tu turēji rokās savu Stenlija kausu. Tas bija gadus piecus pēc tam, kad tevi pamanīja Sanhosē Sharks un sauca pie sevis. Tev toreiz bija vien deviņpadsmit gadu.
– Jā, jā, un mamma pēc vairākiem gadiem man teica – tu toreiz sev šķiti tik ļoti pieaudzis, ka aizbrauci, pat nepaprasījis man atļauju. (Smiekli.) Bet es joprojām nezinu, kāpēc amerikāņi paņēma tieši mani. Manī taču nebija nekā tāda, kas pārsteigtu. Bet tad es neiedziļinājos. Pēc pasaules čempionāta janvārī vienkārši sakrāmēju čemodāniņu un, amerikāņu ģenerālmenedžera asistenta pavadīts, aizlidoju uz Ameriku. Kā es tur dzīvošu, kā spēlēšu, pat neaizdomājos.
– Un kā bija?
– Tā arī bija: sveša zeme un valoda, sveša dzīves kārtība. Es taču nācu no bijušās Savienības un neko tādu nebiju redzējis. Angļu valodā ielauzījos sezonas laikā, toties sadzīve bija galīgā putrā.
Daudzas lietas atceroties, tagad jāsaķer galva, un labprāt tā kārtīgi iesistu pa pakausi tam deviņpadsmitgadīgajam sev.
Nemācēju pat ēst uztaisīt. Maizi sagriezu, uzliku virsū kaut kādu desu, cīsiņus uzvārīju. Tā bija visa mana kulinārā māka, kas nav savienojama ar pilnvērtīgu profesionāla sportista uzturu. Pirmo gadu pirms spēlēm ēdu makdonalda maizes un nejēdzu, kāda šim ēdienam ir atšķirība no mājās vārīta kartupeļa. Enerģija un spēks laikam radās pats no sevis. Labi, ka kaimiņos dzīvoja Artūrs Irbe un mani sākumā pieskatīja. Viņš, piecus gadus par mani vecāks, jau bija kādu laiku Amerikā nodzīvojis un daudz kam izgājis cauri. Mēnesi vēlāk pie manis atbrauca mīļotā Sandra, un pēc pusgada mēs apprecējāmies.
– Deviņdesmito gadu vidū Sanhosē Sharks tevi pārdeva Kolorādo klubam Avalanche. Kā tu tad juties?
– Vislabākās atmiņas un manas karjeras laimīgākais laiks. Mums ar Sandru jau bija puika, drīz arī piedzima otrs. Māju iegādājām. Sākām tādu stabilu dzīvi: māja, mašīna un suns. Mans garastāvoklis un cilvēciskā laime bija gandrīz pilnībā atkarīga no tā, kā jutos, nospēlējis konkrēto spēli, un kā gāja komandai kopumā. Ja viss labi, tad mana dzīve bija laimīga. Un tad vēl izcīnījām Stenlija kausu…
– Tu taču esi vienīgais latvietis, kas šo hokeja prestižāko trofeju vispār dabūjis. Stenlija kauss – tas kaut ko nozīmē, vai ne? Laikam sirdi silda visu mūžu.
– Es tagad nezinu, kur esmu licis komplektā esošo gredzenu, bet sajūta ir tieši tāda – esi izdarījis ko paliekošu, jā, uz visu mūžu. Togad mēs bijām labākie. Un es biju viens no viņiem. Sajūta grandioza… Nav tā, ka tu vinnē, nospēlē divas trīs spēles, un visi saka – čempions. Tas patiešām bija grūts, grūts ceļš. Hokeja pasaulē ir tā: ja pasaki, ka tev ir Stenlija kauss, tev vaļā visas durvis. Tāda psiholoģija ir visu klubu ģenerālmenedžeriem: ja būs izvēle starp diviem spēlētājiem, tad paņems to, kuram ir Stenlija kauss, jo tāds zina, kā uzvarēt. Pieredze no šīs uzvaras ir tik liela, to ir grūti aizmirst.
– Pēdējos gados tevi mētāja uz nebēdu: no Karolīnas Hurricanes sezonas vidū aizmainīja uz Floridas Panthers, pēc pussezonas – Anaheimas Mighty Ducks… Kā var izturēt tādu spriedzi?
– Var. Ja apzinās, ka tas ir labi apmaksāts bizness un mēs esam prece. Sevišķi NHL. Bet par to nedrīkst domāt katru dienu. Un spēlētāji arī nedomā. Tu domā tikai par spēli un komandas biedriem. Bet neliels šoks man bija, sākot spēlēt Karolīnā, kaut man te bija piedāvāts labāks līgums, liels kontrakts un es biju atvicojis pakaļ naudai. Denverā uz visām mūsu spēlēm sanāca pilnas tribīnes, komanda bija mīlēta, atbalstīta, mēs jutāmies svarīgi, centāmies attaisnot cerības… Bet Karolīnas ļaudīm labāk par hokeju patīk koledžas basketbols un sacīkšu mašīnas, un bija sajūta, ka to hokeju mēs spēlējam paši sev. Meistarības sacīkstēs dzirdam, ka Monreālā, Kolorādo un kaut kur vēl bijis skatītāju pilns stadions: tikai lai apskatītos, kā spēlētāji skrien pa apli, met ripas… Uz mūsu meistarības sacīkstēm atnāca labi ja pārsimts cilvēku. Zini, kā tas izskatās stadionā? Bēdīgi. Pat īsti negribējās kustēties.
– Pasaules hokeja vārdnīcā neesot tāda vārda, kas spētu aprakstīt tavu spēles stilu. NHL tevi sauca par neparastu un bīstamu un 1994. gadā pirmo reizi iekļāva NHL zvaigžņu izlasē. Ko tu tādu laukumā darīji?
– Nu, nav nekā tāda… Ne es esmu ātrākais, ne tas labākais slidotājs, ne man ir spēcīgākais metiens, ne es visprecīzāk atdodu piespēles. Vienkārši cenšos labi spēlēt.
– Laikam patīk tas, ka esi uzbrūkošs aizsargs.
– Bet sākumā es tāds nemaz nebiju, padomju hokejā taču tā nespēlēja. Es vienkārši apskatījos, kā dara amerikāņu aizsargi, un sapratu: kurš iet uzbrukumā, tas gūst daudz punktu, par viņu runā, tātad viņš pozitīvi izceļas. Ahā, es nodomāju, tātad arī man jādara tāpat. Un metos pa galvu, pa kaklu uz priekšu. Biju iedomājies: ja esmu uzbrūkošais aizsargs, tad spēlēšu visu laiku priekšā. Daudzreiz tā arī bija. Bet man ļoti paveicās, ka citi spēlētāji mani drusku ierobežoja, pamācīja, ka ne vienmēr uzreiz jāpieslēdzas uzbrukumam. Daudzreiz, protams, strīdējos pretī.
Hokejā lēmumus pieņem sekundes simtdaļā. Un notiek kā karā – ievainojumu netrūkst. Minēji, ka tev seja esot vienās hokeja traumās. Bet neko neredz.
– Ir, ir. NHL es biju apstrādāts pamatīgi. Ja uzmanīgi ieskatās, uzacis ir vienos pušumos, arī zods. No ripas, no nūjas (rāda uz tikpat kā nemanāmu rētu labajā vaigā)…
Bet amerikāņu ārsti ļoti labi šuj – turpat spēles laikā ātri džik, džik. Un spēlē tālāk. Ja kaulus salauž, tad gan jāpārtrauc spēle, bet pāris šuves ir nieks.
– Tu neesi slēpis, ka visu šo laiku tavas dzīves klusā un traģiskā problēma bijusi alkohols. Jau deviņdesmit sestajā gadā tu esot redzēts uz svarīgu spēli ierodamies ar alus pudeli rokā.
– Jā, ir bijuši tādi sāpīgi uzplaiksnījumi, kas pamatīgi bojājuši manu dzīvi. Pēc trakiem pavērsieniem beigu beigās es pacēlu rokas. Tāds nu es esmu. Agrāk gribēju visiem pierādīt, ka māku dzert. Tagad jau kādu krietnu laiku esmu sapratis: man labāk nedzert, lai negrautu savu dzīvi un saglabātu normāla cilvēka uztveri. Ar to man ir jāsadzīvo, ka mana organisma ķīmiskā reakcija uz alkoholu ir tieši tāda. Un man ir vienalga, ka citi to uzskata par izlaidību. Ja alkohols tiek manā ķermenī, tad visi mani solījumi, cilvēciskās vērtības un īpašības izmainās. Visādi gadījumi ar mani bijuši, bet tad jau es vairs neesmu es.
Pilnīgi izmainās psiholoģija. Un es tiešām nezinu, kas ar mani vispār būtu noticis, ja visgrūtākajos brīžos līdzās nebūtu Sandras. Lai arī esmu lamājies, strīdējies. Zini, lai kā arī es reizēm gribētu tam spuroties pretī, Sandrai ir ļoti liela ietekme uz visu manu dzīvi.
– Kāpēc iemīlēji tieši viņu?
– Sandra ir apbrīnojama. Kad esmu taisījis visādus dzeršanas pigoriņus, viņa tajos brīžos mani pilnīgi ignorē. Absolūti. Tas bijis tik pareizi, tikai tā esmu varējis nākt pie prāta. Un nekad dzīvē man nav licies, ka vajadzētu citu sievieti, kas mani labāk saprastu piedzērušos. Nē. Nē! Kad vīrietis sievietei saka: «Tevis dēļ es tagad dzeru!» – patiesībā tas ir tikai kārtējais izdomātais iemesls lietot alkoholu, tam nav nemazākā sakara ar jūtām.
Man Sandra ļoti iepatikās jau skolā. Kādu brīdi mēs pat sēdējām vienā skolā, līdz par sliktu uzvedību mani nosēdināja tuvāk skolotājai. Nu, biju es tāds aktīvs, gribējās visādi izrādīties. Bet Sandra mani ilgi nelaida sev klāt. Es biju pacietīgs, luncinājos viņai apkārt, luncinājos… Viņa mani ignorēja. Taču mana neatlaidība uzvarēja. Mēs esam precējušies vairāk nekā 17 gadus, un mums ļoti saskan. Jā, nav bijis tikai rožaini un spīdoši, visādi ir gājis, bet mēs viens otru neesam nodevuši.
Sandra mani lasa kā atvērtu grāmatu, manas emocijas, šaubas.
Viņa, piemēram, kļūst tramīga, kad es, aizdomājies savā pasaulē, sāku ar sevi runāt, kaut ko purpinu zem deguna. Pats vēl neapzinos, ka esmu sanervozējies, bet Sandra jau mani aicina parunāties. Un tā ir vislabāk – tad es pasmejos par sevi, izstāstu, un kļūst mierīgāk.
Es pasaku – darīsim pa manējam –, bet vienmēr kaut kā sanāk, ka mēs izdarām to, ko gribējusi Sandra. Un kaut kādā veidā tā ir tapusi par manu ideju. Viņa mācējusi tā ievirzīt manu domāšanu, ka padarījusi savējo domu par manu. Kad to atskāršu, tad ko nu vairs… (Smiekli.) Sandras mīļākais teiciens ir – tu esi ģimenes galva, bet esmu kakls; kur pagriezīšu, tur mēs iesim. Ha, bet nu tik traki tomēr arī nav. Tomēr atrodam kompromisu. Un ar smaidu uzņemam viens otra īpatnības.
– Tu esi ļoti glīts vīrietis. Kā tu tiec galā ar sievišķo uzmanību, kad sievas nav klāt?
– Es šādu uzmanību nejūtu. Ja arī kāda ir ieinteresējusies – bet domāju, ka nav –, neesmu to pamanījis. Man tas nav vajadzīgs. Latvijā man ir tikai darbs, hokejs un Baltezers. Vēl uzspēlēju golfu. Pēdējos divus mēnešus bijis viens vienīgs hokejs tik ļoti, ka mājās atgriežos noguris līdz pēdējam. Protams, es nevaru īsti zināt, kā Sandra uzvedas Amerikā, bet es viņai uzticos. Bez uzticības jau šādas long distance attiecības nemaz nevar pastāvēt.
– Tu esi greizsirdīgs vīrietis?
– O, jā… jā. Tagad esmu mierīgāks, bet nu agrāk, kad biju jaunāks un bišķīt iedzēris, esmu taisījis greizsirdības scēnas, jā. Pamatotas un nepamatotas – visādas. Biju karstasinīgs. To atceroties, smiekli nāk. «Ko viņš uz tevi skatījās?» Gandrīz vai tā – uzvedies tā, lai citi uz tevi ij nepaskatās. Man šķiet, ka Sandra arī ir mazliet greizsirdīga, tikai viņa to prot labāk noslēpt. Vispār es cenšos pagātnē nedzīvot, bet varu pateikt, ka man nekad nav nācies kāpt pāri neuzticībai attiecībās. Protams, mēs varam tagad sākt diskutēt, kas ir neuzticība. Vai emocionāla tuvība ir neuzticība? Bet varbūt sekss ārpus laulības nemaz nav neuzticība? Fūū, ak tu dieniņās, kādi dažreiz grūti jautājumi…
– Ja jau mēs tik tālu esam aizrunājušies, tad stāsti vien, ko tu par to domā.
– Varam labāk par hokeju parunāt? (Smiekli.) Nu, labi. Atbildu. Nē, nav bijis nevienas citas sievietes, izņemot Sandru, kurai es vēlētos izkratīt sirdi. Un ja divi cilvēki ir precējušies… Nedrīkst teikt nekad, nekad, bet, ja divi cilvēki dzīvo kopā, tad tādās lietās vienam pret otru jābūt absolūti atklātiem. Esmu bijis godīgs pret savu sievu. Un pats arī uzticos.
– Tu viņai saki labos vārdus?
– Cenšos. Viņa gan ir teikusi, ka pa maz. Toties es dodu bučas. Jā. Bieži.
– Saki, kas ar tevi notika togad, kad pēkšņi nolēmi vairs nespēlēt hokeju?
– Tukšais gads bija pēc tam, kad aizbraucu uz rehabilitācijas klīniku. Bet pirms tam nāca manas dzīves vislielākais psiholoģiskais lūzums.
– Kā tā?
– Es noguru. Nolūzu. Nē, biju lūzis jau kādus divus gadus, taču vēl centos sev iestāstīt pretējo. Pusgadu braucot uz treniņu vai spēli, man bija viena seja – smaidīga. Kā teātri spēlēju. Apkārtējie nezināja, ka iekšā man ir drausmīga sāpe. Un tas izskatījās tā – jā, viņam patīk iedzert un paālēties; vienmēr, ja kāds iet uz krogu, tad viņš arī ies… Vienmēr bija kompānija. Vienmēr. Un alkohols palīdzēja iegrimt fantāziju pasaulē. Beigās to teātri vairs nespēju izturēt. Vairs nespēju piecelties un aiziet uz treniņu. Piezvanīju trenerim un pateicu – viss.
Tās nebija paģiras, tas bija kaut kas cits, ko es nespēju izskaidrot pat Sandrai, savam vistuvākajam cilvēkam.
Un viņa nezināja, ko darīt. Mans aģents sazinājās ar speciālistiem, Nacionālās hokeja līgas speciālo komandu, kas palīdz spēlētājiem, ja rodas kādas psiholoģiskas problēmas. Viņi man piedāvāja doties uz klīniku Malibu. Tā ir psihoterapeitiska, uz alkohola problēmām orientēta sanatorija. Anaheimas kluba vadība mani gribēja atrunāt, teica, lai saņemos pats, ka viss būs normāli, viss būs labi. Bet es negribēju vairāk saņemties pāri saviem spēkiem. Biju piekusis ar sevi cīnīties. Man tobrīd bija sajūta, ka mana dzīve ir beigusies. Viss. Ejiet jūs visi pupās.
– Klīnikā tu saprati, ka varbūt nav vis dzīve beigusies, ja?
– Ar laiku. Es ļāvos visam, kas tur notika, bija daudz pārdzīvojumu. Un arī pēc tam bija vēl tādi gadījumi, kad man likās, ka dzīve ir beigusies. Un varbūt man drīzumā atkal tā liksies. Ka dzīve ir beigusies. Ja līdzās nebūs kādi cilvēki, ar kuriem es varu parunāties un kas mani saprot.
– Bet tev taču ir tādi cilvēki.
– Jā. Anonīmie alkoholiķi. Sarunas ar viņiem man ļoti palīdz atturēties no pirmās glāzītes. Amerikā pie viņiem gāju visu laiku, atradu savu grupu arī Latvijā. Un tas nav tikai alkohols, par ko runā. Tas ir viss cits pārējais, visa dzīve.
– Pēc Malibu klīnikas tu saņēmi atļauju turpināt karjeru un atkal spēlēt komandā…
– Bet mani samainīja uz Ņujorkas Rangers komandu. Samainīšanu nevar ietekmēt, un es paredzēju, ka tā notiks, jau braucot uz klīniku. Tā notiek vienmēr, ja spēlētājs publiski izdarījis ko tādu, kas apēno komandas vārdu. Tad viņu cenšas aizmainīt projām. Apzinājos, ka mans liktenis būs līdzīgs.
– Ņujorkā bija sliktāk?
– Tobrīd domāju, ka būs labāk. Izrādījās – nē. Sandra ar bērniem palika Anaheimā, un galvā viss atkal sagāja grīstē. Lai kas arī notiktu spēles laukumā, visu uztvēru personiski. Kolīdz komandai kaut kas nesanāca, man likās, ka visi tagad vaino mani. Viņi noteikti domā, ka es atkal esmu pārkāpis režīmu, ka esmu dzēris… Biju sevi novedis tiktāl, ka jau baidījos pieskarties ripai. Man negribējās iet uz spēlēm. Es negribēju būt laukumā, tikai trenēties, un viss. Nevienu citu tajā nevaru vainot, tikai sevi pašu. Un atkal turpināju izlikties, kas viss kārtībā. Treneris redzēja, ka ar mani iet grīstē, ka nevaru paspēlēt, sāku sastingt un pieļauju kļūdas, kas agrāk manā karjerā vispār nebūtu iespējamas. Viņš mēģināja ar mani runāt. Es centos izstāstīt, bet to jau nemaz nevar. Tāpēc biju priecīgs, ka mani vienkārši nosēdina rezervē.
– Un tad jau tev atkal vajadzēja iedzert.
– Pēc sezonas es arī iedzēru, tas šķita vienīgais glābiņš. Un kaut kādā ģeniālā veidā izdomāju, ka man jāsēžas mašīnā un jāaizbrauc uz veikalu pēc vēl vienas pudeles. Mani apturēja par braukšanu dzērumā, kaut pašam likās, ka nemaz jau tik ļoti iereibis neesmu. (Smejas.) Jā, 2006. gadā Sandrai uztaisīju ļoti labu dāvanu dzimšanas dienā. Bet tad nu gan man patiešām šķita, ka dzīve ir beigusies. Noslēpos no visiem. Piezvanīju rehabilitācijas programmas ārstiem un pateicu – dariet ar mani, ko gribat, bet es eju projām. Viņi, protams, centās mani visādi atrunāt. Tagad varu par to mierīgi runāt, bet toreiz man bija pilnīgi vienalga, ka mani var diskvalificēt uz visu mūžu.
– Ņēmi atkal čemodānu un brauci no Ņujorkas projām?
– Jā, pēc tam, kad sakārtoju juridiskās lietas sakarā ar braukšanu dzērumā. Samaksāju sodu, un man atņēma šofera tiesības braukšanai Ņujorkas štatā. Un atgriezos Denverā, savās mājās. Bet mana pēdējā spēle NHL bija pērn aprīļa sākumā. Pēc tam es padevos. Mana dzīve kļuva par parastu ģimenes dzīvi. No rīta iedzēru kafiju, aizvedu bērnus uz skolu. Atbraucu mājās, paskatījos ziņas. Pastaigāju pa māju, pārrunājām ar sievu, ko darīsim. Tad savācu bērnus no skolas, palīdzēju viņiem izpildīt mājasdarbus. Piektdienas vakarā aizgājām uz kino. Sestdien un svētdien ar dēliem gājām brokastīs pankūku mājā, un mums bija vīru sarunas.
– Pastāsti par saviem dēliem, Robertu un Kristoferu. Nu jau viņi ir pusaudži.
– Vecākajam 15 gadu, mazajam tikko palika 13. Topā ir videospēles, visi tie jūtūbi un interneta sarunas. Citreiz prasu, ko jūs tur darāt, un viņi sāk stāstīt – tas ir ļoti labs, tas stulbs. Es prasu – kur tad jūsu velosipēdi un bumba? Ai, nē, viņi atbild. Daudzreiz sūkstās, ka neesot, ko darīt: pa televizoru nekā forša, visas spēles izspēlētas, čomi nav uz līnijas čatā… Es tad saku – nu, kā var nebūt, ko darīt, cilvēkam, ja viņam ir rokas un kājas, – ej taču laukā pastaigāt. Nē, slinkums. Man vienmēr prasa, vai arī dēli spēlē hokeju. Nē. Interese par to pārgāja tieši pēc vienu mēnesi ilgas trenēšanās, jo bija ļoti agri jāceļas. Šī nav tā situācija, kad ir neliels slinkumiņš un jāpiepalīdz tam tikt pāri. Ja nav entuziasma, tad piespiest nav jēgas.
Vecākajam gribas būt rokmūziķim, rokzvaigznei. Cenšas un spēlē AC/DC repertuāru. Labi, saku, es tevi atbalstīšu, labi, ka tev ir tāds mērķis, bet vispirms izpildi skolas mājasdarbus; tas noderēs, ja nu pasaulē notiek kas tāds, ka tev nesanāk uzreiz par to rokzvaigzni kļūt. Otrs puika šovasar man teica, ka viņam esot trīs idejas par savu nākotnes profesiju. Pirmā – gribot būt profesionāls golferis. Otrā – pavārs, bet trešā – būt kā Donaldam Trampam. Jā, saku – golferis, tas labi, tad tev jātrenējas. Pavārs? Jā, arī labi, skaties, kā cep kartupeļus, makaronus, gaļu. Bet ko dara Donalds Tramps? «Ai, viņam daudz naudas.» Jā, bet ko viņš dara? «Nu, viņu rāda pa televizoru, un viņam ir sava lidmašīna.» (Smiekli.)
– Un tu pats tiešām biji pārliecināts, ka lielais sports tavā dzīvē ir beidzies?
– Jā, taču nekādus paziņojumus, ka esmu beidzis sportista karjeru, neizteicu. Viens otrs žurnālists gan to uzrakstīja, bet tas nav bijis manis teiktais. Mierīgi dzīvojos. Nopirku sniega metēju, domāju, ka nu tik sniegu šķūrēšu. Beidzot biju kļuvis par īstu tēti saviem dēliem un klātesošu vīru sievai. Pavasara brīvdienās aizbraucām uz siltajām zemēm, Ziemassvētku brīvdienās slēpot. Slēpotāju pacēlājā braucot sieva teica: pirmoreiz pa visiem kopdzīves gadiem mēs tiešām atpūšamies pa īstam. Jo vienmēr bijis tā – it kā atpūta, bet mana galva ir pavisam citur.
Un tā tas laiks gāja. Kad nodomāju – pietiek ziņas skatīties un krustvārdu mīklas risināt, varētu kaut ko padarīt –, tad atcerējos, ka var taču mācīties. Un mēs abi iestājāmies augstskolā. Sandra studē arhitektūru un interjera dizainu, jo mūsu ģimenē pārstāv māksliniecisko pusi. Es – organizatorisko, tāpēc Fīniksas universitātē studēju biznesa vadību. Jau sen vēlējos iegūt augstāko izglītību, beidzot man atradās vairāk enerģijas tam pieķerties. Mācīšanās man kļuva darbs katrai dienai. Ja kādreiz skolā būtu teicis, ka studēšu augstskolā, visi būtu nodomājuši, ka neesmu pie pilna prāta.
– Un tad vienu dienu atskanēja telefona zvans no Rīgas ar aicinājumu spēlēt klubā Dinamo Rīga.
– Un sašūpoja manu mieru. Man vajadzēja laiku padomāt. Pirms klausījos, ko par to domā Sandra, man vajadzēja iziet laukā un riktīgi paskriet. Apskatīties, kas notiek ar manu fizisko formu. Man vienmēr viss ir pierakstīts – cik esmu varējis pacelt, cik noskriet. Gāju salīdzināt spēkus ar vecajiem skaitļiem. Nebija tik traki. Tad Dinamo Rīga ģenerālmenedžerim Normundam Sējējam teicu: «Klausies, viss jau būtu labi, bet man tagad ir jāpierunā sieva.» Apsēdāmies abi ar Sandru un nopietni izsvērām visus par un pret. Saprotams, ka mana iepriekšējo gadu uzvedība tik ātri no sievas atmiņas nav pagaisusi. «Tu galīgi nojūdzies esi, padomā pats, kas Rīgā ar tevi ir bijis.» Rīgā vienmēr bijis mans atvaļinājums. Atslodze, draugi, mežonīgi braucieni pa Rīgas ielām… Un alkohols. Nekad nebiju domājis, kas notiek ar maniem tuvajiem, kā šī mana relaksācija ietekmē viņus.
Runājām, kā to visu tagad risināt. Būs jādzīvo divos kontinentos. Vai varēsim ilgi neredzēt viens otru… Uz gadu aizbraukt projām un otru neredzēt pirmajā mirklī šķita šausmīgi.
– Ja Sandra būtu teikusi «nē», tad tu nebūtu braucis uz Rīgu?
– Nebūtu. Kaut emocionāli, kā izrādās, man hokeju ļoti vajag. Atceros, ka reiz jau mums ar sievu bija tāda saruna. Vai nu mēs ar bērniem, vai hokejs – viņa teica. Bet toreiz hokejs mums deva ienākumus un atļāva dzīvot tā, kā dzīvojam. Tāpēc teicu: «Nav godīgi prasīt no manis tādu izvēli. Ja tev tas vienkārši ienāca prātā,» es piebildu, «vai arī tu gribi mani vienkārši paķircināt, nav godīgi.» Šoreiz mūsu ģimenes dzīvei tas, vai spēlēšu hokeju vai nē, finansiāli neko nemainītu. Šoreiz visu noteica Sandras sajūta.
– Tu, starp citu, esi latviešu visu laiku vislabāk pelnošais hokejists. Kāda ir tava attieksme pret naudu?
– Dažreiz vieglprātīga. Es nezinu, kā ar to tikt galā, bet nekas. Ir nauda, jā. Kad pārstāju spēlēt NHL, saprotams, ienākumi uzreiz samazinājās, bet mēs bijām savu dzīvi jau sakārtojuši tā, ka turpmāk daudz mums vairs nemaz nevajadzēja. Bet nodrošinātība, paskatoties uz pēdējo gadu notikumiem ekonomikā, ir tik relatīva lieta. Kas to vēl zina, kā būs turpmāk. Pagaidām nežēlojos.
– Un kāpēc tev vajadzēja Ozo golfa klubu? Tajā ir tikai tavējā nauda, vai ne?
– Jā, tikai manējā. Klubs tapa laikā, kad sāku tā vairāk pievērsties golfa spēlei. Man to ierādīja draugs, aizveda uzspēlēt vienu reizi, kad vēl nekad nebiju tās bumbiņas sitis. Un man iepatikās. Kad jau sāku golfu spēlēt kopā ar komandas biedriem, galvā ienāca ideja – jātaisa pašam savējais. Nu, bet kādēļ gan ne, ja līdzekļi atļauj.
– Vai tagad tu turi roku uz pulsa vai tomēr ļauj centram darboties pēc saviem ieskatiem?
– Ļauju darboties. Jo, būdams lielākoties Amerikā, nevaru pilnīgi objektīvi novērtēt, kāda šobrīd situācija Latvijas tirgū un Latvijas golfā. Tādēļ man jāuzticas.
– Var viņiem uzticēties, ko?
– Var jau, var. (Smiekli.)
– Un kā tu tagad jūties, Rīgā spēlējot hokeju?
– Turpinu pierast. Pa šiem piecpadsmit gadiem esmu iedresēts Ziemeļamerikas hokejā, bet te spēlē pavisam cita stila hokeju. Tagad esmu mazliet nomierinājies un neuztveru visu tik personiski. Apzinos, ka tā taču ir spēle, nevis visa dzīve. Agrāk gāju cīņā par dzīvi. Ja labi nospēlēju, tad uzskatīju, ka esmu labs cilvēks, ja slikti – tad esmu pēdējais mēsls. Nevis vienkārši slikti nospēlējis šo spēli, bet slikts cilvēks. Arī tagad nav gluži tā, ka visu uztveru filozofiskā mierā, kā to tagad tev stāstu. Nav tik viegli, instinkti paliek, tos grūti salauzt. Turklāt daudzas lietas vienkārši nesaprotu, nesaprotu, priekš kam tās vajadzīgas. Dažreiz sanāk arī papukstēt skaļi. Bet nu tāda tā sistēma ir, un jācenšas tajā ieļauties.
– Kādas šobrīd ir tavas attiecības ar alkoholu?
– Neesmu lietojis pietiekami sen, lai zinātu atšķirību un izbaudītu. Ļoti bīstami teikt – es nekad nedzeršu. Kā būs, to jau neviens nezina. Intervijās par alkoholu vispār ir bīstami runāt. Dažs varbūt to vien gaida, ka noraušos. Bet es nedzeru un nedzeru. (Smaids.)
Es katru dienu parunāju ar Sandru, un ir mierīgāk. Un tieši tagad biežāk aizdomājos par to, kā daudziem citiem hokejistiem ilgās prombūtnes dēļ izjūk ģimene. Un tad es varu novērtēt savējo, cik ļoti esmu pateicīgs liktenim, ka esmu saticis īsto cilvēku. Ka viņa nav mani pametusi visgrūtākajos brīžos, tajos vājprāta brīžos, kad aiziet ir tik ļoti viegli. Saproti, es katru mūsu telefona sarunu pabeidzu ar vārdiem: «Es tevi mīlu! Bezgalīgi.»
