Himna amatieriem — patiess stāsts par patiesu futbolu

Pirra uzvara* bija pirmais, kas nāca prātā brīdī, kad ar pārplēstu Ahileja cīpslu rāpoju nost no laukuma. Te viss bija skaidrs: nokavēta ierašanās uz spēli, saraustīta iesildīšanās, kas manā vecumā ir obligāta prasība, nospēlētas apmēram 10 sekundes, divas piespēles un plaukšķis, kurš izgāja cauri kauliem. Sākumā likās, ka man kāds iespēris no aizmugures, domāju celties kājās un sabļaut uz vainīgo, pagriezu galvu, bet aiz manis neviena nebija.
Patiess stāsts
Edgars Ražinskis
12. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay

Runā, ka mans tēvs esot bijis neslikts futbola vārtsargs, tomēr vidusskolā kādā no sadursmēm ar pretinieku uzbrucēju, zaudēja divus priekšzobus, un lielais futbols viņam tā īsti nemaz nesākās. Mazāk zobu – mazāk problēmu, tā viņš mēdza sacīt. Stāstot par savu jaunības laiku futbolu, tēvs tā kā atdzīvojās un ar aizgrābtību stāstīja par saviem elkiem: Kruifu, Van Bastenu, zelta brazīliešus skaitīja kā mantru – Žairzinjo, Rivelino, Pele… Tēvs laikā, kad Brazīlija uz visiem laikiem glabāšanā ieguva Zelta dievieti, vēl bija pasaulei atvērts, ar savu viedokli nepiesātināts tīnis. Turklāt pirmie uz jaunā krāsu televizora redzētie pasaules čempionāti droši vien spēja atstāt dziļu un paliekošu kaislību pret šo spēli, kura vēlāk pārmantojās arī manī.

Māte uz manu lūgumu ļaut trenēties futbolā, parasti atkārtoja, ka viņas bērni futbolu nespēlēs, lai es paskatoties uz tēvu, kurš šā sporta veida dēļ palicis bez zobiem.

Tā es nokļuvu basketbolā, kur sākumā biju viens no garākajiem, tomēr, laikam ejot, izrādījās, ka ģenētika man izdalījusi sūdīgas kārtis, un mani sāka pāraugt ne tikai meitenes, bet arī sīkie…

Vienu rudeni man paziņoja, ka vietu komandā esmu zaudējis, pievērsos vieglatlētikai, tad karatē, vecāki pat nopirka kimono, bet man nepatika sist cilvēkus. Vēl bija modernās dejas, bet arī te mani pārauga viena partnere pēc otras. Paralēli tam visam es gandrīz katru dienu ar sētas čomiem spēlēju futbolu. Vasarās Biķernieku mežā – laukumiņā ar vairākiem pa vidu augošiem kokiem, bet ziemā – pagalmā starp garāžām un misenēm. Brīvdienās mēs mēdzām spēlēt caurām dienām, gājām uz kaimiņu pagalmiem un spēlējām, tik ilgi, kamēr spējām saredzēt bumbu, dažkārt vēl ilgāk.

Centrāltirgū, kā šodien atceros, par četriem latiem, nopirku Batistutas jeb Batigola Argentīnas izlases kreklu. Pēc vairākiem gadiem tēva draugs no Milānas man atveda oriģinālo Paolo Maldini kreklu, to es vilku tikai īpašās spēlēs. Parasti spēlējām latvieši pret krieviem, gandrīz vienmēr zaudējām, bet, kad uzvarējām, tie tik bija svētki. Spēlēs bija gan asumi, gan konflikti, tomēr rūgtums ilgi neturējās, un pēc spēlēm kopā ar krieviem dzērām alu un vārījām sūdus. Pakāpeniski mammas vara samazinājās, un uz pirmo futbola treniņu 11. klasē mani aizvilka draugs. Salīdzinot ar pārējiem, biju mucā audzis mežonis. Tā kā biju trenējies vieglatlētikā, varēju ātri skriet un, pateicoties meža rūdījumam, daudzmaz labi uzsist, bet par tehniku, piespēļu kvalitāti un laukuma pārredzēšanu es neko nebiju dzirdējis.

Šīs prasmes tā arī neizkopu, bet kompensēju ar aizrautību, disciplīnu un bezgalīgu mīlestību pret futbolu. Tā kā man nebija ielikta pietiekami laba bāze, lai noskrietu 90 minūtes, vairāk pievērsos zāles futbolam jeb futzālam. Spēlējām basketbola laukumos, kur varēja nolauzt kaklu pret zviedru sienām, stalažām, āžiem un soliņiem. Te lauzām kaulus, rāvām saites, regulāri vedām komandas biedrus uz Duntes ielas traumām. Atceros gadījumu, kad četri cilvēki knapi noturējām adrenalīna pārņemtu komandas biedru, kurš, neaptverot notikušo, rāvās uz laukuma, jo pirms brīža bija ar galvu ietriekts sienā. Ātrie viņu aizveda uz pirmo slimnīcu, izrādījās – kontūzija.

Atceros, kā mūsu vārtsargs dabūja pēdas lielā pirksta atvērto lūzumu, bet aizsargs, cenšoties klupināt pretinieku, norāva sev pēdu tā, ka tā turējās vairs tikai uz ādas, taču jau pēc pusgada viņš bija atpakaļ.

Mūsu komandas līderis laukumā un arī ārpus tā spēlē ar nosietiem ceļiem, un pēc sadursmes vai kritiena nolamājas, ieliek atpakaļ celi vietā un dragā tālāk. Viņa četrus gadus vecais dēls ir klāt katrā tēva spēlē un nenovēršami kļūst par futbolistu. Mans labākais draugs un brālis, spēlējot futbolu, ir pārrāvuši krusteniskās saites. Domāju, ka ikvienam futbola un citu amatieru sporta veidu pārstāvim šādu stāstu ir, cik uziet.

Arī es pēc visām potīšu, ceļu, gūžas un citām sarautajām saitēm nekad neesmu iedomājies, ka jābeidz spēlēt, domāju tikai par to, kad tikšu atpakaļ laukumā, kur nesasniegšu nekā ievērības cienīga un diez vai nākotnē spēlēšu labāk nekā tagad, visticamāk, tieši pretēji. Ārsti saka, ka Ahileja rehabilitācijai līdz brīdim, kad atjaunošu cīpslas kvalitāti līdz 90% no kādreizējās, aizies aptuveni gads, un man tagad ir daudz laika, lai atbildētu sev uz jautājumu: kur slēpjas šīs amatieru neprāta saknes?

Atceros, reiz spēlējām kādā no Mītavas kausa posmiem, bet laukuma malā ar mikrofonu un tumbām bija iekārtojies Anatolijs Kreipāns. Vienā spēlē no metriem divdesmit ieliku pretējā deviņniekā, sitiens bija reti skaists, tomēr par neaizmirstamu to padarīja lauku stadionā skanošā Kreipāna balss: «Kāds filigrāns sitiens padevies jaunietim ar 21. numuru!»

Ak, šie mazo cilvēku prieki! Toļiks varbūt nav atraktīvākais futbola komentētājs, tomēr viņa zināšanas un kaislība pret futbolu ir veidojusi mūsu izpratni par futbolu un atstājusi daudzus nemirstīgus teicienus, piemēram, ja neiesit tu, iesitīs tev vai cik gari mati, tik garas piespēles.

Saknes slēpjas arī ģērbtuvēs un dušās, kurās pēc uzvarētām spēlēm skan neķītri joki un rupjības, bet pēc zaudētām mēs strīdamies, meklējam vainīgos vai arī ir kluss kā kapos.

Saknes slēpjas pagalma spēļu nejaušajos komandas biedros, kuri ārpus futbola varēja būt pēdējie draņķi, bet futbola lakumā, spēlējot bez tiesnešiem, ievēroja sētas futbola likumus un novērtēja sniegumu. Mums pagalmā bija tāds Vasīlijs. Naktīs viņš rāva sievietēm zelta ķēdītes un ar Kaukāza izcelsmes taksistu organizēja nelegālo alkohola apriti, bet dienās bija trausls futbola virtuozs un mūsu komandas neformālais treneris. Vienu nakti Vasīliju nodūra rūpala konkurenti, bet sētas futbols turpinājās.

Atceros, kā mēs ar labu draugu, kurš, pateicoties veselajam saprātam, tagad nodevies riteņbraukšanai, bet kādreiz kaulus lauza futbola laukumos, vēl studenti būdami, devāmies uz Barselonu. Dzīvojām lētākajā hosteļa numurā bez logiem, ar vienu šauru gultu un dušas telpu, kurā satilpa tikai puse no ķermeņa. Par visu naudu, kas mums bija, nopirkām lētākās biļetes uz BarcelonaOsasuna spēli. Ieradāmies pie Camp Nou četras stundas pirms spēles, atplestām mutēm vērojām cilvēku barus, kas dziedāja, smējās un lamājās. Ielas bija pilnas ar policistu zirgu sūdiem. Mēs vietējā turka veikaliņā pirktajos Barsas kreklos staigājām kā apdulluši, tomēr pilnīga svētlaime pārņēma brīdī, kad iegājām pulsējošajā stadionā, kuram pēc izmēriem Eiropā nav līdzīgu.

Miglaini atceros pašu spēli, tā man saplūdusi ar citām, arī rezultāts nav palicis prātā, tomēr kā šodien atceros vienu epizodi. Īsi pirms spēles komandas iznāca iesildīties – iemēģināt zālienu un mazliet iekustināt vārtsargu, pēc tam devās atpakaļ uz ģērbtuvēm, tad notika dažādas ambrāžas, skanēja katalāņu dziesmas orķestra izpildījumā, un tad spēlētāji vēlreiz atgriezās laukumā, lai uzsāktu spēli.

Bet epizode norisinājās pēc tam, kad iesildījušās komandas pazuda stadiona dzīlēs un laukumā palika mans futbola elks, pēdējais futbola romantiķis, futbola sirds un dvēsele – Ronaldiņjo.

Viņa dēļ patiesībā mēs arī devāmies uz Barselonu. Ronaldiņjo paņēma četras bumbas un novietoja tās pretī vārtiem, pāris metru ārpus vārtsarga laukuma. Stadions aizturēja elpu un gaidīja. Ar pirmo sitienu viņš bumbu trāpīja pa vārtu pārliktni, stadionu pāršalca gaviles, Ronaldiņjo arī otro, trešo un ceturto bumbu trieca pa vārtu pārliktni. Stadions uzsprāga, Ronaldiņjo paklanījās, uzdejoja salsu, sasveicinājās ar skatītājiem, smaidīja ar visiem zobiem tā, kā to nespēj neviens cits futbolists, un devās uz ģērbtuvēm. Tie četri sitieni, protams, bija kaut kas, tomēr galvenais bija Ronaldiņjo cilvēciskums, sirsnība un atvērtība. Paskatieties tā laika Barsas spēles – Ronaldiņjo nespēlēja, viņš elpoja futbolu, viņš to dievināja un svinēja.

Pirms kāda laika Ronaldiņjo paziņoja par aiziešanu no lielā futbola pavisam, lai gan aktīvi viņš nespēlē jau vairākus gadus. Mani pārņēma dziļas skumjas. Atcerējos kādu bērnības fotogrāfiju, kas uzņemta mežā, un tajā redzams mans tēvs kļošenēs ar bītlu frizūru un es – pavisam maziņš ar futbola bumbu, kas ir tik nesamērīgi liela attiecībā pret manu ķermeni. Paskatījos uz saviem kaktā atstutētajiem kruķiem, aptaustīju sašūto Ahileja saiti un iedomājos ainu, kurā mans dēls jautā – kāpēc man patīk futbols. Atbildei man droši vien ir divas iespējas, bet es, nojaušot iespējamās briesmas, ar bailēm apzinos, ka acumirklī atdzīvošos, mana balss kļūs skaļāka, iespējams, man parādīsies zosāda, un es stāstīšu par silto pievakari Camp Nou, Ronaldiņjo un viņa četriem sitieniem.

* Pirrs (312–272 p. m. ē.) bija Senās Grieķijas valsts Epīras valdnieks. 281. gadā p. m. ē.  grieķu kolonijas Tarentumas iedzīvotāji lūdza Pirram palīdzību karā pret romiešiem. Pirrs lūgumu pieņēma un ar 25 tūkstošu vīru un 20 ziloņu lielu karaspēku pārcēlās pāri Adrijas jūrai, devās kaujās un romiešus sakāva. Tomēr arī Pirra karaspēks šajās kaujās cieta tik lielus zaudējumus, ka viņš bija spiests izmest savu slaveno frāzi – vēl viena tāda uzvara, un mūsu vairs nebūs, kas iegāja vēsturē kā teiciens «Pirra uzvara».

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs