Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jauna - olimpiskā un ārzemju - pieredze
Helmuts Balderis PSRS, Eiropas un pasaules čempionāta augstākā kaluma medaļai vēlējās pievienot arī olimpisko zeltu. Ar tādu mērķi PSRS hokeja komanda 1980. gadā devās uz Leikplesidas olimpiskajām spēlēm. «Spēlēt olimpiādē – tas ir katra sportista sapnis. Bet lai es pēc tam teiktu: ū-ū-ū…
Kopā ar slēpotājiem, bobslejistiem, kamaniņbraucējiem dzīvojām tādās kā barakās, pa divi gulējām uz nārām, bija kopēja tualete, izlietne.
Ēka, kurā mitinājās sportisti, tika celta kā brīvā tipa cietums, un pēc olimpiādes tur izmitināja cietumniekus.
Mēs visi, kas spēlējuši CSKA un PSRS izlasē, uz olimpiādi braucām tikai ar vienu mērķi – izcīnīt pirmo vietu. Diemžēl zaudējām amerikāņiem, lai gan ASV izlasi pirms olimpiādes pārbaudes spēlē uzvarējām ar rezultātu 11:1. Nepaveicās. Tas ir sports, tāds ir hokejs. Par izcīnīto sudraba medaļu īsta prieka nebija.»
Kad sportists visu savā karjerā bija sasniedzis, viņam vairs nebija intereses spēlēt PSRS čempionātā Dinamo Rīga sastāvā, Balderis nolēma aiziet no lielā sporta. «Zināju, ka PSRS izlasē vairs nespēlēšu, un vēlējos doties uz ārzemēm strādāt par treneri, lai nopelnītu naudu priekšdienām. Biju labā sportiskā formā, un man piedāvāja spēlēt Austrijā, Somijā, Šveicē, bet PSRS Sporta komiteja mani nelaida. Funkcionāri laikam baidījās, ka, spēlēdams ārzemju klubos, slikti izrunāšos par Padomju Savienību.
Tajā laikā dzīvojām kā teātrī – mājās tu juties brīvs, bet sabiedrībā bija jākontrolē, ko runā, kā rīkojies. Kad spēlēju ārzemēs ar profesionāļiem, man piedāvāja palikt, bet toreiz pat tādu domu nedrīkstēju pieļaut!
Sazin kas pēc tam varēja notikt ar vecākiem, radiem, ģimeni, galu galā ar tevi pašu, piemēram, piepeši notiek avārija.
Biju baltais zvirbulis, tāpēc mani visu laiku pieskatīja. Kad spēlējām ārzemēs, funkcionāri prasīja: vai tu nedomā palikt? Teicu: nē, es esmu patriots, komunists!
Sporta komiteja toties man neliedza Japānā strādāt par treneri. Aizceļoju kopā ar sievu. Meitas nelaida. Diāna un Signe palika pie sievas vecākiem un pie mums atbrauca vasaras brīvlaikā. Japāna mums ar sievu patika. Anita joprojām šad tad ģimeni iepriecina ar suši un citiem japāņu ēdieniem. Protams, Japānā bija jāiedzīvojas, jāievēro austrumnieku uzvedība, paražas. Tāpat kā Latvijā citām tautām jāciena latviešu ieradumi, valoda. Dzīvojam te visi, bet sveštautiešiem jāzina valoda.
Kad Maskavā krievu hokejistam Pāvelam Burē un citām krievu zvaigznēm stāstīju, ka Latvijā notiek referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu, viņi teica: tas ir stulbums!
Tie, kas spēlējuši NHL, pat nepieļāva domu, ka, dzīvojot Amerikā, varētu nezināt angļu valodu.»
Trīs gadus nostrādājis Japānā, pēc komandas vadības lūguma, Helmuts Balderis Uzlecošās saules zemē būtu palicis arī ceturto sezonu, bet Maskava teica: pietiek. 1989. gadā Balderis atgriezās Latvijā un saņēma izsaukumu spēlēt NHL komandā Minesotas North Stars. Lai gan Latvijā sāka pūst pārmaiņu vēji, joprojām vēl visu sporta saimniecību kontrolēja Maskava.
«Viņi vēl gribēja dabūt naudu no mana līguma. Nevarēju teikt, ka baigi labi spēlēju, un nevaru apgalvot, ka sevi arī lieliski parādīju, bet turp devos, lai izcīnītu vietu komandā un sev pierādītu, ka esmu spēlējis NHL. Un atkal braucu kopā ar sievu, jo meitas vēl nelaida līdzi. Amerikā mums ar sievu ne sevišķi patika. Tur ir brīvība, bet arī daudz mežonīgāks kapitālisms. Pateicoties sievastēva neatlaidībai, pēc pusgada atbrauca meitas. Spēlēju vienu sezonu, pēc tam, kamēr Diāna un Signe mācījās, apguva angļu valodu, atpūtos un strādāju par treneri. Amerikā mēs nevarējām iedzīvoties, tāpēc atgriezāmies Latvijā.»
