Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Brīvdomīgs un nepareizs
Spēlējot Maskavas CSKA, tolaik pasaules spēcīgākajā komandā, Helmutu Balderi vienu gadu atzina par labāko hokejistu pasaulē. Tādu titulu nav izpelnījies vēl neviens latviešu hokejists. «Spēlēt tādā zvaigžņu komandā – tas ir daudzu hokejistu sapnis, bet vieta ir arī jāizcīna. Konkurence bija milzīga. Daudzi talantīgi spēlētāji nespēja iekļauties tajā kolektīvā, spēles stilā.»
Riskēdams ar hokejista karjeru, Balderis atteicās no armijas uzplečiem un virsnieka pakāpes.
«Teicu – ja piešķirsiet pulkveža pakāpi, es parakstīšu papīrus. Protams, blefoju, bet visi uzreiz apklusa. Es vēlējos būt brīvs. Jā, alga man būtu lielāka, bet es negribēju pakļauties, zināju peripetijas, kas ap to virmoja, – ja parakstīšos, netikšu no viņiem vairs vaļā. Man būs jāpaliek Maskavā.»
Helmuts Balderis bija kā baltais zvirbulis, kas nevēlējās pakļauties arī kazarmu disciplīnai, kura tolaik valdīja hokejā. Reiz pat viņu par to atskaitīja no komandas. Balderis atteicās dzīvot viesnīcā kopā ar hokejistiem, jo pie Rīgas Sporta pils bija viņa dzīvoklis un viņš vēlējās būt kopā ar ģimeni.
«Komanda brauca uz pusdienām un apmešanās vietu, bet es aizgāju mājās. Biju brīvdomātājs. Teicu, ka beigšu spēlēt, ja man visu laiku būs jāpavada viesnīcā ar komandu. Es nespēju izturēt tās nometnes, negribēju būt katordznieks, vēlējos dzīvot mājās, kur varēju izgulēties.»
Baldera brīvdomātāja daba nepatika Viktoram Tihonovam. Bet trenerim padomju hokeja sistēmā piederēja pēdējais vārds, un Balderis savas stūrgalvības dēļ dabūja ciest. Hokejista un trenera attiecības bija sakāpinātas.
Balderis staigāja kā uz naža asmens, bet neviens treneris nevarēja nozāģēt viņa spītības radziņus. Pat leģendārajam Tihonovam tas neizdevās.
«Man pret viņu ir divējādas izjūtas – Tihonovs mani vēl puiku, sešpadsmit gadu vecumā, paņēma Dinamo Rīga, bet, kad atļāvos pateikt visu, ko domāju… kā viņš mani čakarēja! Oi! Komandas sapulcē stundu visi klausījās lekciju par Balderi. Tas bija traki!» Toties saspringtās attiecības hokejistā raisīja vēl lielāku spītību laukumā pierādīt, ka viņš prot gūt vārtus kā neviens cits.
Tihonovs Helmutam Balderim piedāvāja CSKA spēlēt ceturto sezonu, bet viņš atteicās un atgriezās Rīgā. Hokeja sabiedrībai tas bija neizprotams lēmums – zvaigžņoto CSKA nomainīt pret Dinamo Rīga. Viņam piešķīra dzīvokli Zaļajā ielā, mājā, kurā dzīvo Imants Ziedonis. «Kad gāju prom no CSKA, Tihonovs draudēja, ka es vairs nespēlēšu PSRS izlasē. Ja ne, tad ne – viņam teicu. Es pasūtīju viņu ļoti tālu, bet viņš atbildēja: tu to pieminēsi. Ja pieminēšu, tad pieminēšu – biju nelokāms.»
Nepaklausība Balderim dārgi maksāja – Tihonovs viņu vairākas reizes nepaņēma PSRS izlasē, arī pirms Insbrukas un Sarajevas olimpiskajām spēlēm viņu pēdējā brīdī svītroja no saraksta.
«Tihonovs bija psihopāts, ļoti ekspansīvs cilvēks,» bijušā hokejista balsī drīzāk jaušama fakta konstatācija, nevis aizvainojums. «Reiz treniņā pirms spēles netīšām trāpīju vārtsargam pa masku, un Tihonovs man nāca virsū ar kulakiem, aizdzina uz ģērbtuvi. Devos mājās. Kad vakarā atnācu uz spēli, treneris uzvedās tā, it kā nekas nebūtu bijis…»
Tehnisko, veiklo, rezultatīvo latviešu ātrvilcienu pretinieki ķēra, provocēja, dauzīja. «Bija nepatīkami, bet bija jāpacieš,» Balderis saka. «Pie sāpēm nekad nevar pierast. Jāpieņem sitiens, bet jāmēģina arī no tā izvairīties. Esmu laukumā kāvies, bet vairāk gribēju sevi pierādīt ar meistarību. Kad mani neņēma meistarkomandā, tēvs pat mani veda trenēties boksā. Bija saklausījies, ka laukumā neprotu sevi aizsargāt. Visu vasaru trenējos, sitos, bet īpaši ar boksu neaizrāvos. Devu priekšroku hokejam.»
