Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Hokejists vai pavārs?
Helmuts ir Grīziņkalna puika, uzaudzis Pērnavas ielā. Tēvs dēlam pirmās slidas nopirka četru gadu vecumā. «Hokejs bija modē, bet puikas tolaik sāka trenēties šajā sporta veidā tikai no desmit vai vienpadsmit gadiem. Tēvam laikam kaut kāds funktieris bija – viņš gribēja, lai iemācos slidot, tāpēc mani četru gadu vecumā aizveda uz daiļslidošanu. Man no mazotnes patika hokejs. Pēc daiļslidošanas nodarbībām gāju ar puikām dzenāt ripu. Ziemā Grīziņkalnā, blakus Daugavas stadionam, bija uzlieta masu slidotava, arī sētā mans tēvs kopā ar citu zēnu tēviem lēja ledu. Tēva ieguldījums manā karjerā nav novērtējams. Mani vecāki bija vienkārši strādnieki. Tēvs bija šoferis. Mamma strādāja rūpnīcā adīšanas cehā.»
Daiļslidošana bija ne tikai pirmais pakāpiens Helmuta hokejista karjerā, tai bija īpaša loma viņa liktenī. Viņš trenējās vienā grupā ar Anitu, trīskārtēju Latvijas čempioni daiļslidošanā un savu nākamo sievu.
Anitas mamma, nodarbībās vērodama Helmuta kustības, teica: tas puika būs nevis daiļslidotājs, bet hokejists.
«Anitas mamma bija daiļslidošanas galvenā tiesnese, bet tēvs – Sporta komitejas priekšsēdētājs. Nē, sākumā man nebija nekādu simpātiju pret Anitu, mēs tikai kopā trenējāmies. Kad aizgāju no daiļslidošanas, arī mūsu ceļi šķīrās. Pēc vairākiem gadiem nejauši satikāmies, man viņa iepatikās, un esam kopā jau no 1971. gada.»
Lielajā hokejā Helmuts sevi pieteica agri – jau 16 gadu vecumā viņu Dinamo Rīga vecākais treneris Viktors Tihonovs uzaicināja spēlēt meistarkomandā. Pēc trim gadiem Eiropas junioru čempionātā Čehoslovakijā jaunais censonis pārsteidza Eiropu, vienā spēlē gūstot divus, otrā – trīs, bet finālā – četrus vārtus! Atgriezies Rīgā pēc triumfa junioru čempionātā, viņš pēc pāris mēnešiem, 27. martā, apprecējās ar Anitu. Helmutam tad bija vien 19 gadu, hokejista karjera tikai sākās.
«Pēc pamatskolas beigšanas iestājos Rīgas Pārtikas tirdzniecības tehnikumā. Domāju: ja nebūšu hokejists, strādāšu uz tālbraucēja kuģa par pavāru, apskatīšu pasauli. Tēvs bija beidzis jūrskolu, un arī es sapņoju par jūru.
Jaunībā nedomāju, ka hokejs ir mans aicinājums. Man bija ģimene, bērni, bija jāpelna nauda. Nebija viegli.
Treniņnometnēs Kandavā smagi strādājām, daži puiši no pārpūles čurāja asinis. Izdzīvoja spēcīgākie. Sākumā nometnes laikā pat nedrīkstējām apciemot ģimeni un sievas nedēļas nogalē viesojās pie mums, vēlāk gan uz vienu dienu palaida mājās. Anita saprata manu dzīves ritmu, jo pati bija sportiste. Viņa, gaidot pirmo meitu Diānu, vēl pabeidza Fizkultūras institūtu, pēc tam strādāja par daiļslidošanas treneri. Kad pieteicās otrā meita Signe, pameta treneres darbu un rūpējās par ģimeni. 1977. gadā mani uzaicināja spēlēt CSKA un Maskavā piešķīra dzīvokli. Sieva ar jaunāko meitu dzīvoja pie manis, bet vecākā meita palika Latvijā pie Anitas vecākiem. Es ļoti reti biju mājās: spēles, izbraukumi, viesnīcas. Atbildība par ģimeni lielākoties gūlās uz Anitas pleciem. Vasarā apmēram mēnesi biju brīvs, un to pavadījām visi kopā, braucām uz Jūrmalu sauļoties.»
Balderim fanes rakstīja vēstules, apsveikumus, pēc spēles lūdza autogrāfus. «Neesmu Anitai jautājis, vai viņa uz fanēm bijusi greizsirdīga. Būs jāpajautā!
Sieva redzēja, ka rakstu autogrāfus, bet neesmu devis īpašu iemeslu greizsirdībai.
Gribēju spēlēt pēc iespējas labāk, vēlējos uzvarēt, iekļūt PSRS izlasē, man visu laiku bija mērķis, ko centos sasniegt. Vēl bija jāatvēl laiks ģimenei un draugiem. Svētkos un brīvdienās bieži atpūtāmies kopā vairākas ģimenes. Iedzērām šampanieti, alu.»
