Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti, 2012.gadā Nr.16
Jauna kaislība
«Uzturu sevi formā, cilājot svarus trenažieru zālē, bet mana lielākā kaislība ir makšķerēšana. Man ir motorlaiva un kuteris. Makšķerēju tikai vasarā, ziemā uz ledus netupu. Es džerkoju, ar spiningu ķeru līdakas, zandartus, asarus. Lielākais ķēriens Latvijas ūdeņos ir vienpadsmit kilogramu un astoņsimt gramu līdaka. Augusta beigās ar draugiem laidīsim uz Spāniju ķert samus. Tur ir tādi eksemplāri – četrdesmit, piecdesmit, pat septiņdesmit kilogramu smagi! Kompānijā esam septiņi cilvēki. Noīrējam mikroautobusu, no kura izņemam sēdekļus, un krāmējam iekšā laivas, motorus, teltis. Dzīvojam upes krastā teltīs, kūpinām, grilējam zivis, vārām zupu. Tuvākā apdzīvotā vieta, kur pērkam ēdamo, ir apmēram desmit kilometru attālumā. Līdaku no ūdens velc apmēram desmit minūtes, bet sams no trīsdesmit metru dziļuma nāk laukā kādas divas stundas. To velkot, tu nezini, vai viņš ir divdesmit vai četrdesmit kilogramu smags. Visu laiku risinās cīņa – vai viņš tevi, vai tu viņu. Un tad tu zivi ieraugi… Tas ir superīgi!
Citi lasa
Nemakšķerēju, lai man būtu zivis ēšanai. Varu izvilkt lomu, nofotografēt un palaist atpakaļ. Uz ūdens visu laiku esmu kustībā. Stāvot laivā, balansēju, lai tā neapgāžas, tādā veidā trenēju kājas un rokas. Man bija problēma ar roku, un es aizgāju pie Dinamo Rīga ārsta. «Parasti elkonis ir čupā hokejistiem un tenisistiem. No kā tev tas ir?» viņš jautāja, pētot sāpošo elkoni. «Mētāju spiningu,» saku. «Daudzi mētā, bet neviens nav pie ārsta vērsies ar tādām problēmām. Cik ilgi tu makšķerē?» viņš interesējās. «Kā sešos no rīta iebraucu ezerā, tā deviņos vakarā izbraucu. Vismaz tūkstoš metienu izdaru.» – «Bet tenisisti tikai dažas stundas drīkst trenēties…»
Ko darītu, ja vētra mani izskalotu uz vientuļas salas? Svarīgi, lai man būtu makšķere, ar ko noķert zivis. Jo man vajadzētu izdzīvot, lai es varu atgriezties sabiedrībā, realitātē. Man ir vajadzīga vide, kas ir šeit. Bez tās es nevaru dzīvot.»
Otrreiz neprecas
«Man ir bijusi viena laulība, ir dēls Ēriks. Kad sākās intensīvi koncerti ar Credo, iestājos konservatorijā un pārcēlos uz Rīgu, attiecības pajuka.» Mākslinieks atzīst, ka dēlu ir uzaudzinājusi sieva Selga. Viņš aizņemtības dēļ nav veltījis pietiekami daudz laika ģimenei, toties tagad ar pieaugušo dēlu ir labas attiecības. «Ēriks pārvalda angļu un franču valodu. Viņš vairākus gadus strādāja Eiroparlamentā Briselē, bet tagad ir Latvijā un meklē sev vietu tūrisma nozarē, ko labi pārzina. Ēriks ir daudz ceļojis, var izveidot maršrutus, pasūtīt aviobiļetes, viesnīcas. Mums ir labas attiecības, pirms gada kopā ceļojām pa Japānu. Dēls dzīvo Liepājā, bet, kad ir Rīgā, paliek pie manis.
Otrreiz neesmu precējies. Vai esmu viens? Tas būtu dīvaini, ja es būtu viens!
Nedomāju, ka attiecībās noteicošais ir zīmogs pasē un tikai tad, kad kopdzīve apstiprināta ar laulības riņķiem, vari gulēt ar cilvēku. Es uzskatu: tiklīdz viss noformēts oficiāli, otrs mainās. Daudzus esmu dzirdējis sakām: pirms kāzām likās normāla, bet, kad apprecējāmies… Kopā var būt labi arī bez oficiālām saistībām, bet, ja attiecībās nav kārtības, zīmogs un riņķis tās neglābs.
Mūsu attiecībās sievietei jāpielāgojas man, svarīgi, lai viņa mani saprot. Varbūt tas skan mazliet egoistiski, bet viņai jārespektē mana dzīve. Man patīk brīvība. Man nav noteikta dienas režīma, nestrādāju uzņēmumā ar darbalaiku no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Šobrīd ar jums runāju, bet pēc stundas man var piezvanīt paziņa un aicināt makšķerēt – un es piekritīšu. Tāpēc ar mīļoto sievieti neko uz priekšu īpaši neplānojam. Dzīvojam atsevišķi, jo man ir vajadzīga sava teritorija, neierobežots laiks, lai varu ar to rīkoties pēc sava prāta. Kas vienam der, citam – ne! Ne visus apmierina šādas attiecības, tāpēc jāatrod cilvēks, kas tās pieņem. Latvijā ir daudz foršu sieviešu, kuras nevēlas par katru cenu sašņorēt vīrieti un apprecēties. Mums ir daudz kopīgu interešu, kas mūs saista. Abi kopā ceļojam, braucam makšķerēt. Necenšos par mīlestību runāt skaļām frāzēm. Man attiecībās galvenais ir vēlme redzēt, satikt otru cilvēku, zināt, ka viņam ir labi ar mani un man ir labi kopā ar viņu.
Esmu runājis ar vīriešiem un sievietēm, kas man ir teikuši, ka nespējot iztēloties tādu dzīvi. Bet cilvēki ir dažādi – citiem ir svarīgi, lai kāds visu laiku ir blakus, taču man šāds dzīves modelis jau ir gadiem, tāpēc ir grūti to lauzt. Toties tikšanās ir romantiskas, mīļākas, viens no otram nepagūstam sakrist uz nerviem par to, ka izjaukuši otra ierasto kārtību. Man ir labi tā, kā ir! Kāds pazīstams psihoterapeits man teica apmēram tā: «Mēs neesam dinozauri. Ja mēs dzīvotu tūkstoš gadu, varētu apsēsties pie kompīša un divus mēnešus sērfot internetā. Pēc tam dažus mēnešus gulēt pludmalē. Taču cilvēks dzīvo vidēji astoņdesmit gadu. Dzīvi sadalot nogriežņos, iznāk, ka līdz divdesmit pieciem gadiem ir viens posms, kurā viņš sākumā nedara neko, pēc tam mācās un gatavojas lielajai dzīvei, bet no sešdesmit pieciem gadiem iestājas vecuma marasms, kad viņam nekas nav labi un gribas tikai mieru. Kad no abiem galiem nogriež tos mazāk vērtīgos gadus nost, paliek vien nieka četrdesmit aktīvi dzīves gadi. Bet kas ir četrdesmit salīdzinājumā ar dinozaura mūžu?! Tāpēc ir jākustas, jāskrien, pēc iespējas vairāk jādara, jo to, ko tu neizdarīsi, būsi palaidis garām.» Es vēlos savas dzīves aktīvākajos gados maksimāli izdarīt, tad vecumdienās varēšu sēdēt mājās. Jā, man kādreiz jautā – ko tu darīsi, kad tev būs septiņdesmit? Es atbildu: vai tad būs beigušās sievietes? Būs taču kāda, kurai nomiris vīrs. Vai tad nebūs sieviešu, kas gribēs ar mani mierīgi pasēdēt mājās? Vai jāprecas septiņpadsmit gados tikai tādēļ, lai vecumdienās tev blakus būtu sieviete? Tas ir absurdi! Vēl man saka: tu taču nedomā visu mūžu spēlēt uz skatuves? Kāpēc gan ne? Nelēkāšu vairs priekšā tīņiem, bet gan jau būs kāds klubiņš, kur varēšu uzspēlēt savai auditorijai.
Nekad neesmu pīpējis, iedzeru reti. Man pat nav bijis vajadzības pie glāzītes draugam izkratīt sirdi. Kad dzirdu sakām, ka jāaiziet pie psihologa… – tas man izraisa smīniņu. Tikai es pats zinu vislabāk, kas man jādara, kā jārīkojas. Man vajadzīga palīdzība sakraut malku vai iestumt mašīnu, bet, lai es savestu kārtībā sevi, tas man nav nepieciešams. Par dvēseles sāpēm runājot… man tādu nav. Dažreiz draugi jautā: klausies, vai tev vispār kādreiz ir slikts noskaņojums? Ir, bet kādu stundu vai divas. Pēc tam viss ir okey. Zinu, ka viss atrisināsies, nokārtosies, nevajag pašam sagruzīties. Ja jūti, ka esi izdarījis ko nepareizi un konflikts radies tavas vainas dēļ, izlabo, izlīdzini negludumus. Kaut uzskati, ka esi nezin kas!
Man nav suņa vai kaķa, bet ir akvārijs ar kādām septiņām vai astoņām zivtiņām. Nē, tās neesmu iegādājies stresa noņemšanai, man pat tāda stresa nav! No rīta pamostos – viss ir baigi forši. Neliels stresiņš radās, piemēram, pirms Līgo vakara koncerta, kad teksts bija jāzina no galvas, bet laika par maz, lai sagatavotos. Biju pārliecināts, ka visu izdarīšu pēc iespējas labi, taču uztraucos, vai tā muca, uz kuras man jālec, būs pietiekami stabila un izturēs.
Reiz gan kā caur adatas aci izspruku no nelaimes. Uz Liepājas ceļa piepeši sanesa pretī braucošo mašīnu – tā man brauca tieši virsū. Piespiedos pie brauktuves malas un gaidīju, kas būs. Mašīna bija jau gandrīz garām, šķita, ka izsprukšu cauri sveikā, tomēr tā uzsita manam braucamajam pa sāniem. Sāku griezties kā vilciņš. Sēdeklis atkrita pusguļus, caur priekšējo stiklu redzēju kokus, bet kaut ko mainīt nebija manos spēkos. Sapratu: vai nu ietriekšos kokā, vai ieslīdēšu grāvī, vai aiz avarējošās nāks vēl kāda mašīna. Laimīgā kārtā ieslīdēju sānceļā un apstājos. Sēdēju kā kabrioletā bez durvīm, logiem, arī priekšējie un aizmugurējie spārni bija norauti. Tā otra mašīna bija stāvus uznesta kokā…»
Paula aizgādībā
Guntis Veits dzimis Kuldīgā, audzis un skolojies Liepājā un Pāvilostā, bet atmodas vēji viņu atpūta uz Rīgu. Muzikalitāti mantojis no tēva dzimtas. Mūzikas skolā apguvis vijoles un kontrabasa spēli, bet pusaudža gados daudz saistošāk šķita izvilināt populāras melodijas no ģitāras. «Ģitāru sāku spēlēt sētā, pēc tam mācījos pie Zigmara Liepiņa tēva Jāņa Liepiņa, kas mūzikas skolā bija mans vijoles skolotājs, Liepājas skolēnu kultūras pilī Vaduguns. Jau skolas laikā ar padsmitnieku grupu uzstājāmies Liepājas rajona kultūras namos un spēlējām kāzās. Toreiz nebija kā tagad – muzikanti nospēlē divas stundas un dodas mājās. Kad kolhozā rīkoja kāzas, bija lūgti simt divsimt viesu. Kā pulksten astoņos sākām spēlēt, tā līdz trijiem četriem no rīta. Pēc tam dažas stundas nokritām pagulēt, bet septiņos vai astoņos mūs jau modināja – un rāvām vaļā līdz vakaram. Vecāki man uzticējās. Viņi mani nekad nav redzējuši piedzērušos, kad kāds atvelk mājās, turot pie abām rokām. Pāris reižu gan dzīvē gadījās tā piesvilpties, ka nolēmu – nekad vairs. Tēvs strādāja par alus rūpnīcas direktoru, mums mājās bija alus. Reiz, kad Raimonds Pauls ar ansambli Opus, kurā dziedāja Viktors Lapčenoks un Mirdza Zīvere, koncertēja Pāvilostā, pēc koncerta viņi atpūtās pie mums. Pats tad vēl tikai mācījos trinkšķināt un domāju: kā es gribētu spēlēt kā viņi! Sēdēju kluss pie galda un gribēju turēt līdzi. Man patika kāda ansambļa fona dziedātāja, arī viņa uz mani skatījās, aicināja iedzert. Izdzēru trīs glāzītes, un kājas pa gaisu! Izgāju dārzā, apgūlos zem ābeles un, nākamajā rītā aprasojis pamodies, jautāju savējiem: kur pārējie? Viesi sen jau esot aizbraukuši…»
1979. gadā Valdis Skujiņš uzaicināja Gunti dziedāt tad jau pazīstamajā ansamblī Credo. Grupai bija jādodas koncertēt Baikāla–Amūras maģistrāles būvniekiem, vajadzēja vēl vienu muzikantu. Guntis, spēlēdams amatieru grupā, bija apguvis visus populārākos hitus, turklāt lieliski spēlēja. «Credo tajā laikā uzskatīja par labajiem puišiem, bet Līvus par sliktajiem zēniem. Mēs visi bijām vienādi, nodarbojāmies ar vienu un to pašu – spēlējām, dzērām un mīlējām. Nebija arī tā, ka mēs staigātu baltos uzvalkos, zelta ķēdi ap kaklu un brauktu ar luksusa mašīnām, bet viņi, tērpušies melnās ādas jakās, spēlētu pa kaktiem. Taču par Credo sāka rūpēties Raimonds Pauls. Ja pasakās ir mātes meita un pameita, tad mēs bijām tēva dēli, kam ir sava stiprā aizmugure. Atrodoties tāda meistara kā Pauls aizgādībā – viņš mums rakstīja dziesmas –, pavērās iespēja biežāk nokļūt televīzijā, koncertēt ne tikai Rīgā, bet arī ārpus Latvijas. Tas ir tikai Paula nopelns!»
Astoņdesmitajos gados popularitātes virsotnē nokļuva Raimonda Paula dziesmas Meitene ar kallu ziediem, Kad nekas nav palicis tevī, Jāņa Groduma sarakstītā Ziņģe par bailēm, Gunta Veita komponētā Disnejlenda, kas ieņēma augstu vietu populārajā Mikrofona aptaujā. Lai nobalsotu par iemīļotajām dziesmām, uz Radio plūda Credo pielūdzēju vēstuļu straume. «Man zvanīja no Radio un teica: «Brauc savākt savus vēstuļu maisus, mums tos nav, kur likt.» Protams, nespējām izlasīt visas vēstules, bet, ja varēja redzēt, ka klausītāja piestrādājusi – sūtījums bija foršā aploksnītē –, to lasījām vispirms. Skatoties uz sevi ar lokainiem matiem un ūsām astoņdesmit piektā gada Mikrofona aptaujas koncertā, domāju – ak šausmas, kāds es izskatos! Man pat ir teikuši: «Gunti, tu tad tik briesmīgs izskatījies. Ja tu tā izskatītos tagad, es tev virsū neskatītos!» Bet toreiz tas bija kruti, moderni.»
Vicinājis kulakus ballītēs
Lai vienaudži Gunti neuzskatītu par memmesdēliņu, viņš paralēli mūzikai aizrāvās ar sportu, īpaši brīvajām cīņām. «Sanācis arī apgūtos paņēmienus likt arī lietā – kur nu bez tā! Esmu kāvies meiteņu dēļ, vicinājis kulakus ballītēs, ar to palīdzību risinājis nacionālos konfliktus, bet koncertu laikā mani sauca palīgā, kad vajadzēja glābt savējos. Lai kādā pasākumā muzikanti spēlētu, parasti publikā ir kāds terorists, kas mūs vajā. Viņš nāk klāt, aizrāda, ka nespēlējam īsto gabalu, paģēr citu. Tad prasa – kāpēc nespēlējat, kāpēc tik gara pauze?
Kādam manam kolēģim sambistam Aizputē spēlējām kāzas. Muzikantu galdiņš bija uzklāts uz skatuves aizkulisēs. Pārtraukumā pie tā apsēdāmies un ēdām. Taču visu laiku kāds piesvilpies viesis nelika mūs mierā: ko jūs sēžat, spēlējiet! Kad mēs kārtējo reizi apsēdāmies uzēst, pienāca draugs un jautāja, vai mums viss ir kārtībā. Jā, viss ir labi, teicām, bet kāds viesis visu laiku lien uz skatuves un traucē. Pat paēst nevaram. Tolaik bija alumīnija dakšiņas, kuras zarus varēja viegli salocīt. Viņš jautāju, kurš tas ir. «Re, viņš jau nāk pāri zālei mūsu virzienā!» Terorists pienāca un vilka veco meldiņu: «Nu, ko atkal rijat rasolu un nespēlējat, – par ko jums maksā?» (Smejas.)
Jaunais vīrs, kas stāvēja viņam aiz muguras, izņēma no rasola bļodas dakšiņu, nolaizīja un iedūra neapmierinātajam dibenā.
Terorists lēca atpakaļ, ieraudzīja līgavaini, par viņu galvas tiesu garāku, satrūkās un devās prom no skatuves. Kad bija pagājis dažus soļus, dakšiņa izkrita. Pēc tam viņš apsēdās pie galda un tā arī visu vakaru nosēdēja…»
Guntis Veits kā aktieris piedalījies vairākās izrādēs – brīvdabas mūziklā Robins Huds, komēdijās Ar būdu uz baznīcu un Vakariņas ar muļķi. «Sapratu, ka man vajadzīga izglītība, un iestājos Latvijas Valsts konservatorijā (tagad – Latvijas Mūzikas akadēmija). Nebiju tik spēcīgs, lai mācītos par pianistu, vijolnieku vai vokālistu, tāpēc nolēmu studēt masu pasākumu režisoru fakultātē. Iestājos, pateicoties Latvijas Radio režisoram Andrejam Miglam, kas man palīdzēja sagatavoties iestājeksāmeniem, – lika lasīt prozu, dzeju, skaitīt fabulas. Man nebija melna uzvalka, tāpēc, kārtojot iestājeksāmenus, uzvilku baltu, kas bija paredzēts Raimonda Paula koncertam. Stāvu pie konservatorijas durvīm baltā uzvalkā ar puķēm rokās un runāju ar džekiem. Garām augstskolai tramvajā uz konservatoriju brauc pūtēju orķestra Rīga diriģents Gunārs Ordelovskis. Pienācis pie manis, viņš jautā: «Ko tu te dari, vai tev ir kāzas?» – «Es stājos konservatorijā,» viņam saku. «Tu taču izskaties pēc jaunā vīra ar līgavas pušķi rokās!»»
Kad beidzu runāt prozu, uzņemšanas komisijas priekšsēdētāja Inta Rasa man jautāja: «Kāpēc jūs, estrādes dziedātājs, vēlaties studēt šajā fakultātē?» – «Es gribu,» atbildēju. – «Mums jau te tādi ir – Uldis Marhilevičs, Juris Kulakovs –, kas man aiz ausīm jāvelk laukā no kopmītnes, jo iepriekšējā naktī ballējušies un nav pieceļami. Vai man vēl viens tāds ir vajadzīgs?»
Režisoru fakultāte man daudz deva, īpaši aktiermākslā. Man arī viss izdevās – varēju nopietni runāt par nenopietnām lietām, bet, nenoraustoties ne vaibstam, taisīt jokus.»
Ģitāras vietā pistole
«Deviņdesmito gadu sākumā Credo pajuka, jo dzīvā mūzika nebija vajadzīga. Septiņus gadus biju pagājis nost no mūzikas. Pārcēlos uz Rīgu, īstu draugu nebija, mētājos pa dzīvi, nezinot, ko darīšu. Tad uzradās līdzīgi domājoši, lēnām iegāju ritmā un sapratu, ko gribu. Kā daudzi, arī es braucu tirgoties uz Poliju. Vedu zāģus, mopēdus, kafijas dzirnaviņas, ledusskapjus, slaucenes, govs ķēdes, skrūvgriežus, pat liela izmēra sieviešu krūšturus. Vēlāk dzinu no ārzemēm mašīnas un pārdevu.»
Pazīstami sportisti no cīņas sporta veidu aprindām piedāvāja Guntim Kikboksa asociācijas komercdirektora vietu. «Tad es trāpījos tādās aprindās! Mūsu organizācija, kurā bija pazīstami uzvārdi, pārsvarā bokseri un kikbokseri, aizstāvēja jaunos darboņus, kam radās veikali. Asociācijā biju vienīgais latvietis. Viņiem vajadzēja cilvēku, kas valsts iestādēs kārto dokumentus latviešu valodā. Protams, man palīdzēja arī atpazīstamība. Mums bija sava grāmatvedība, tirdzniecības točkas, sniedzām pakalpojumus maizes ceptuvēm un citiem nelieliem ražotājiem. Bijām tā saucamais jumts, proti, par attiecīgu kompensāciju nodrošinājām, lai mūsu paspārnē esošie varētu mierīgi strādāt. Pelnīju daudz vairāk nekā uz skatuves. Gludi jau negāja, radās arī ekstremālas situācijas. Esmu pabijis tās mājas pagrabos (Guntis norāda uz bijušo policijas ēku jeb stūra māju, kā VDK namu Stabu ielā dēvēja padomju gados), pratināts arī policijas iecirknī Aspazijas bulvārī. Uz savas ādas esmu izjutis omoniešu spērienus. Bet tas bija pats sākums, noziedzīgo grupējumu bija maz, tikai vēlāk starp tiem sākās izvērsta cīņa.
Man piederēja divi legāli šaujamie, mācēju ar tiem rīkoties. Kad pistole ir pie sāniem, rodas baigā drošība! Atzīšos, nākdams vakarā mājās, biju gatavs uz ļaunāko. Kad iegāju kāpņu telpā, pārņēma strjoms.»
Guntis drīz saprata, ka tas nav viņa bizness, un 1993. gada beigās nodibināja savu firmu Kredo 2. «Klajā laukā uzcēlu kafejnīcu Rings. Tajā vietā bija izgāztuve, es to attīrīju un uzbūvēju ēku. Tajā ierīkoju boksa ringu, diskotēku, vēlāk bija arī spēļu automāti. Tagad telpas esmu izīrējis un iztiku pelnu tikai ar mūziku.
Credo atkal apvienojās 1997. gadā. Uztaisījām programmu un devāmies koncerttūrē pa Latviju. Lielas jēgas gan nebija, jo apmeklētība maza, bet grupas sastāvā – trīspadsmit cilvēku, knapi izbraucām pa nullēm. Nolēmām – nav vērts. Palikām tie, kas dzīvojam Pierīgā, izveidojām mazo sastāvu un sadarbībā ar Mikrofona ierakstiem katru gadu izdevām jaunu albumu. Joprojām spēlējam četratā – Armands Alksnis, Gundars Lintiņš, Aivars Vīksna un es.
Šogad Līgo vakarā pavadījām Raimonda Paula lielkoncertu Rīga, līgo!, pēc tam uzstājāmies Cinevilla, ap pussešiem pārbraucu mājās, saliku makšķeres mašīnā un jau septiņos biju Babītes ezerā, kur visu dienu makšķerēju…»
