Guntis Veits: Dziedu vienai vienīgajai

Vie­nai vie­nī­ga­jai

Dzie­dot pa­ras­ti ska­tos zā­lē un rai­du vār­dus ne­vis iz­pla­tī­ju­mā, bez­per­so­nis­ki, bet rau­gos kā­dās acīs un dzie­du vie­nai vie­nī­ga­jai.

Tā skan in­tī­māk, man ir vieg­lāk iz­just dzies­mas vār­dus, me­lo­di­ju. Se­viš­ķi jau ro­man­tis­ka­jās dzies­mās. Pro­tams, dzie­du kā­dai sie­vie­tei. Ta­ču parasti re­dzu vi­ņu pir­mo rei­zi un starp mums ne­kad ne­kas nav bi­jis. Ga­dās, zā­lē ir ma­na drau­dze­ne, ar ku­ru mums to­brīd ir at­tie­cī­bas. Tad rau­gos vi­ņai acīs. Re­dzu, ka vi­ņa smai­da man pre­tī. Pēc brī­ža vi­ņa sāk ska­tī­ties ap­kārt, vai to­mēr ne­dzie­du kā­dai ci­tai. Starp ska­tu­vi un vie­tu, kur vi­ņa stāv, ir diez­gan liels at­tā­lums, tā­pēc kļū­dī­ties nav grū­ti. Es dzie­du vie­nai, bet vis­maz des­mit, div­des­mit ci­tas tur­pat ne­tā­lu do­mā, ka dzie­du vi­ņai… vai vi­ņai, vai vi­ņai… Klāt vēl mū­zi­ka, no­slē­pu­mai­nas gais­mas, ro­man­tis­ka no­ska­ņa… Tā var ras­ties pār­pra­tu­mi.

Sā­kot no­piet­nā­kas at­tie­cī­bas ar mei­te­ni, pa­ras­ti brī­di­nu:

Citi lasa

Santa.lv

Ticējumi

23. aprīlis – Jurģi jeb Ūsiņa diena. Kādi ir latviešu ticējumi labākai dzīvei?

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

– Ar ma­ni tev ne­būs vieg­li. Ce­ru, ka ne­esi no greiz­sir­dī­ga­jām?

– Es? Ne­kad! Kur tu tā­das muļ­ķī­bas rā­vi?

– Tad jau­ki. Pa­mē­ģi­nā­sim.

Vi­ņa nāk uz ma­niem kon­cer­tiem. Dzie­du un ska­tos mei­te­nei acīs. Ta­ču pēc lai­ci­ņa vi­ņa kļūst ne­ie­cie­tī­ga:

– Ko tās mei­te­nes lē­kā gar pa­šu ska­tu­vi! Vi­ņas ta­ču te­vi pat ar ro­kām ap­grāb­sta! Bet tu ska­ties uz vi­ņām un smai­di!

– Tu ta­ču tei­ci, ka ne­esot greiz­sir­dī­ga! Un smai­dīt uz ska­tu­ves – tā ir ma­na dar­ba da­ļa.

– Pie­dod, lai­kam to­mēr ne­spē­šu to il­gi pa­ciest…

Ne vie­nas vien at­tie­cī­bas tā­dēļ iz­ju­ku­šas.

Sle­pe­na mī­ļā­kā?

Šķiet, tas bi­ja Spor­ta pi­lī. Pirms kā­da no lie­la­jiem kon­cer­tiem starp ska­tu­vi un zā­li bi­ja iz­vei­dots ūdens ba­seins. Tam pār­i – šaurs til­tiņš. Ja kāds nāca mū­zi­ķus sveikt, vi­ņam va­ja­dzē­ja iet pār­i til­ti­ņam. Bei­gās uz til­ta iz­vei­do­jās pa­ma­tī­ga bur­zma.

Re­dzu, kā­da mei­te­ne nes man zie­dus. Sve­ša mei­te­ne, pir­mo rei­zi re­dzu. Ska­tās uz ma­ni lie­lām acīm un tik iz­mi­sī­gi, ka man sa­me­tās vi­ņas žēl. Tāds kā stā­vu, ar vi­sām bo­tām kā­jās un ska­tu­ves tēr­pu, ie­kā­pu ba­sei­nā un aiz­bri­du vi­ņai pre­tī. Sa­ņē­mu zie­dus, sa­bu­čo­jā­mies, tas arī viss.

Pro­tams, tele­vī­zi­jas ope­ra­to­ri tā­dus kad­rus ga­rām ne­pa­lai­da. Pēc lai­ka to kon­cer­tu de­mon­strē­ja tele­vī­zi­ja. Es vēl bi­ju pre­cē­jies, un tie­ši to­va­kar cie­mos bi­ja at­nā­ku­ši arī sie­vas ve­cā­ki. Ko­pā no­ska­tī­jā­mies kon­cer­tu un arī ma­nu ie­bri­die­nu. Gal­vu jau man ne­glau­dī­ja…

– Sa­vu sie­vu tu no­skūp­sti tik re­ti, bet te – cil­vē­ku acu priekš­ā – pa gal­vu pa kak­lu me­ties ūde­nī, lai no­bu­čo­tu sve­šu sie­vie­ti! Kas vi­ņa tev, sle­pe­na mī­ļā­kā, vai?

Ej nu kā­dam ie­stās­ti, ka man tāds darbs… Šis sa­kars man il­gi ti­ka pie­mi­nēts. 

Mei­te­ne ar kal­lu zie­diem

Bi­ja reiz, Cre­do jau­nī­bā, tā­da dzies­ma. To spe­ci­āli mums uz­rak­stī­ja Rai­monds Pa­uls. Va­rē­tu teikt, ma­na pirm­ā ro­man­tis­kā dzies­ma. Mei­te­nēm pati­ka.

Reiz pirms kon­cer­ta mū­su vi­su re­dzo­šā un zi­no­šā ad­mi­nis­tra­to­re sa­ka:

– Re­dzē­ju zā­lē mei­te­ni ar mil­zī­gu zie­du puš­ķi. Daudz, daudz bal­tu kal­lu. Nez ku­ram no jums tas tiks?

Vis­vai­rāk zie­du pa­ras­ti da­bū­jām mēs trīs – Al­dis Lan­gbaums, Rai­vo Krūms un es. Klu­sī­bā, pro­tams, ce­rē­ju, ka tas puš­ķis tiks man…

No­spē­lē­jām kon­cer­ta pir­mo da­ļu. Ne mei­te­nes, ne kal­lu! Kad ot­rā da­ļa nā­ca uz bei­gām, re­dzu – nāk cau­ri zā­lei… Puš­ķis pa­tie­si mil­zīgs, ti­kai kallas jau no­lie­ku­šas gal­vi­ņas. Tā­dā kar­stu­mā, bur­zmā ne­ko ci­tu ne­var gai­dīt. Un mei­te­ne tie­šām nā­ca pie ma­nis! Zie­du kā­ti jau pa­vi­sam mīk­sti un pat kar­sti, jo vi­su kon­cer­ta lai­ku sa­trauk­tās ro­kās žņau­dzī­ti. Bet mei­te­ne stāv, pie­vē­ru­si acis, un gai­da skūp­stu… Pro­tams, es ne­ka­vē­jos! Kā nu bez skūp­sta, jo es sa­pro­tu, ka mei­te­nēm to­brīd tas ir ļo­ti sva­rī­gi.

Starp ci­tu, Cre­do gais­mo­tā­ji ag­rāk bi­ja bai­gie ne­kau­ņas. Kad mei­te­nes nā­ca ar zie­diem, vi­ņi ska­tu­vei uz­lai­da zi­lo, lu­mi­nis­cē­jo­šo gais­mu. Bal­tās drē­bes tum­sā sā­ka mir­dzēt. Vie­nai balts krūš­tu­ris, ci­tai – bik­si­ņas, vēl ci­tai pa­ma­tī­gas bum­bie­re­nes. Mei­te­nes uz ska­tu­ves ti­ka «iz­ģēr­btas»! Un tu, cil­vēk, pats to ne­maz ne­ma­ni!

No­slē­pu­mai­nā sve­ši­nie­ce

Tas no­ti­ka Vec­mīl­grā­vi un ne­maz ne tik sen. Jau kā­du lai­ci­ņu dzī­vo­ju Rī­gā. Reiz vē­lu nak­tī pēc kon­cer­ta at­grie­zos mā­jās. Pus­čet­ri no rī­ta. Ie­kā­pu lif­tā un uz­brau­cu uz sa­vu stā­vu. Lifts ap­stā­jas tur­pat pie ma­nām dur­vīm. Iz­kā­pu ār­ā, bet ar mu­gu­ru jū­tu, ka da­žus pa­kā­pie­nus zem­āk kāp­ņu laukumi­ņā kāds stāv. Nu, vai ma­zums… Ne­es­mu no bai­lī­ga­jiem. Ie­vē­ro­ju, ka tā ir sie­vie­te ka­žo­kā. Var­būt iz­nā­ku­si kāp­nēs uz­smē­ķēt?

Ie­gā­ju dzī­vok­lī un dzir­dē­ju, ka lif­tam aiz­ve­ras dur­vis un tas no­brauc le­jā. Dī­vai­ni. Bet pēc mir­kļa bi­ju to jau aiz­mir­sis.

Ne­dē­ļu vē­lāk at­kal vē­lu at­grie­žos mā­jās. Pir­ma­jā stā­vā pie lif­ta stāv sie­vie­te ka­žo­kā. Tas pats ka­žoks, pa dār­gam pirkts, tik daudz sa­pro­tu. Kāp­ju lif­tā. Vi­ņa man se­ko. Pa­jau­tā­ju:

– Uz ku­ru stā­vu jums?

– Uz to pa­šu, kur jums! – skan at­bil­de.

Uz­brau­cam. Iz­kāp­jam. Vi­ņa man ne­ko ne­sa­ka, es ar’ klu­sē­ju kā par­ti­zāns. Do­mā­ju, nakts, jā­būt uz­ma­nī­gam – ja ko vai­cā­šu, sāks vēl his­tē­ris­ki kliegt, ka uz­mā­cos! Slē­dzu va­ļā dzī­vok­ļa dur­vis. Vi­ņa pie­iet pie bla­kus dur­vīm un it kā pē­ta nu­mu­ru.

Ie­gā­ju dzī­vok­lī un pie­pla­ku dur­vju ac­ti­ņai. Nu jau man kļu­va in­te­re­san­ti! Vi­ņa ie­kā­pa lif­tā un no­brau­ca le­jā. Pēc tam pa lo­gu re­dzē­ju, ka sie­vie­te iesē­žas tum­šā au­to­mo­bi­lī pie stū­res un aiz­brauc.

Pēc nā­ka­mā kon­cer­ta man jau sā­kās pa­ra­no­ja – brau­cu pa Vies­tu­ra pros­pek­tu un lū­rē­ju spo­gu­lī­tī, vai kāds ne­se­ko. Nē, ne­vie­na nav. No­li­ku au­to un nā­cu uz mā­jām. Pie ie­ejas dur­vīm stāv melns mer­se­dess. Man tu­vo­jo­ties, no tā iz­lec sie­vie­te ka­žo­kā un stei­dzas pie dur­vīm. Tie­ši to­ne­dēļ mūsu mā­jai bi­ja ie­rī­ko­tas ko­da at­slē­gas. Tā­tad vi­ņa ne­bi­ja ti­ku­si iek­šā. At­kal at­kār­to­jās tas pats – klu­sē­jot uz­brau­cām augš­ā, iz­kā­pām, pēc tam viņa aiz­brau­ca. Nā­ka­ma­jā kon­cer­tā uz­ma­nī­gi vē­ro­ju zā­li un vi­ņu pa­ma­nī­ju. Vai at­kal se­kos? Bi­ju no­lē­mis, ka šo­reiz no­teik­ti uz­sāk­šu sa­ru­nu. Ta­ču vi­ņa vairs ne­pa­rā­dī­jās. Tā arī ne­zi­nu, kas bi­ja šī dai­ļā sve­ši­nie­ce. Var­būt ar kā­du sa­de­rē­ju­si?

Lauz­tā tul­pe

Res­to­rāns «Stei­ku ha­oss» Vec­rī­gā. Klu­sa, mie­rī­ga mar­ta no­va­ka­re pirms da­žām die­nām. Cil­vē­ki bau­da mal­tī­ti, sa­ru­nā­jas. Ie­ska­nas sin­te­za­tors. Pēc mir­kļa tai pie­vie­no­jos es ar ģi­tā­ru un sa­vu bal­si. «Vai pa­tie­si Gun­tis Veits?» kāds pa­jau­tā pie tu­vē­jā gal­di­ņa.

Ta­jos va­ka­ros, kad Cre­do ne­kon­cer­tē, es­mu brīvs un ko­pā ar mū­su jaun­o taus­tiņ­nie­ku Ar­tū­ru Pa­lkē­vi­ču maz­liet pa­mu­zi­cē­jam. Pro­tams, prieks, ja kāds ie­klau­sās, pa­zīst, ap­lau­dē.

Ie­vē­ro­ju kā­du jau­ku jaun­u ģi­me­nī­ti. Vīrs, sie­va, bēr­niņš. Klau­sās ļo­ti uz­ma­nī­gi. Va­ka­ra bei­gās pirms prom­ie­ša­nas pa­uzī­tē vi­ņi pie­nāk man klāt un pa­lūdz auto­grā­fu. Sie­va, maz­liet sa­kaut­rē­ju­sies, sa­ka:

– Tu jau ma­ni ne­at­ce­ries, bet es te­vi gan. Tas bi­ja Sal­dū, Cre­do kon­cer­tā. Tu man bries­mī­gi pa­ti­ki.

Es kā­pu uz ska­tu­ves un gri­bē­ju tev pa­sniegt tul­pi, ta­ču kaut kur aiz­ķē­ros… un tul­pe sa­lū­za. Kā es rau­dā­ju! Man to­reiz bi­ja piec­i ga­di­ņi…

Mī­ļi, vai ne?

Gla­di­ato­ru cī­ņas

To­laik vēl ne­dzie­dā­ju. Mā­cī­jos Lie­pā­jā sko­lā un no­piet­ni no­dar­bo­jos ar spor­tu. Īpa­ši man pa­de­vās da­žā­das cī­ņas – sam­bo, kla­sis­kā cī­ņa. Bi­ju pat sa­vas sko­las iz­la­sē. Un vēl man šaus­mī­gi pa­ti­ka vie­na mei­te­ne! It kā vi­ņai arī es pa­ti­ku, bet mēs bi­jām trij­stū­ris – es, vi­ņa un viens vie­tē­jais slik­tais zēns. Va­rē­tu pat teikt, paš­pui­ka, ban­dī­tiņš, viņš pat cie­tu­mā bi­ja drus­ciņ sē­dē­jis. Mēs, tā lai­ka Lie­pā­jas tī­ņi, bi­jām sa­da­lī­ju­šies at­se­viš­ķos grupējumos. Un mū­su gru­pē­jums iz­lē­ma: man ir jā­kau­jas! Jā­pat­riec kon­ku­rents uz vi­siem lai­kiem un jā­pie­rā­da, ka tā mei­te­ne ir ti­kai ma­na! Nu, īsts «Vestsai­das stāsts»…

Pa­sā­kums bi­ja kār­tī­gi or­ga­ni­zēts. Sa­ti­kā­mies nak­tī no­teik­tā lai­kā plud­ma­lē. Mū­sē­jie un vi­ņē­jie ap­kārt, mēs ar to dže­ku – cen­trā. Viss bi­ja sa­ru­nāts pa čes­no­mu, bez na­žiem un pa­līg­lī­dzek­ļiem. Es pra­tu da­žā­dus pa­ņē­mie­nus, sa­vu­kārt viņš bi­ja ra­dis dū­res vi­ci­nāt. Rē­ķi­nā­jos ar to, ka man uzdauzīs zi­las acis un ap­skā­dēs ģī­mi. Ta­ču viss no­ti­ka ļo­ti ātr­i – no­li­ku vi­ņu uz lāp­sti­ņām un ceļ­ga­lu vir­sū! Kā gla­di­ato­ru cī­ņās, tā­lā­kais bi­ja atkarīgs no ma­nis. Ta­ču es ne­si­tu.

Mei­te­ni bi­ju iz­cī­nī­jis, ko tur vai­rāk…

Ie­spē­jams, ap­kār­tē­jie bi­ja vī­lu­šies, var­būt gai­dī­ja pa­ma­tī­gu mor­do­bo­ju. Steidzos pie savas prin­ce­ses, ko bi­ju at­ņē­mis pū­ķim. Zi­ņas par kau­ti­ņu mei­te­ni jau bi­ja sa­snie­gu­šas, va­rē­ju lep­ni iet vi­ņai bla­kus pa ie­lu. Stul­bi… Bet pa­tī­ka­mi!