• Guntis Ulmanis: Sāpīgi uztveru zaudējumus

    Personisks stāsts
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    14. decembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Mārcis Gaujenietis
    «Dzīvē viss ir iespējams. Tas ir mans stāsts,» saka atjaunotās Latvijas pirmais prezidents Guntis Ulmanis.

    Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2019. gada 19. numurā. 

    Kas īsti bija mans tētis?

    «Mans dzīves stāsts ir sarežģīts. No bērna, kas daudzreiz bija pamests un viens, izauga cilvēks, kurš spēja kļūt par Valsts prezidentu. Piekrītot sarunai ar IEVAS Stāstiem, domāju par notikumiem un cilvēkiem, kas veidojuši mani tādu, kāds esmu. Par garo dzīves ceļu, kurā, likteņa svaidīts, esmu izgājis cauri ārkārtīgi daudzām pārmaiņām,» saka Guntis Ulmanis.

    «Man īsti nav bijis bērnības, nav bērnības ģimenes, es neesmu izjutis mājas siltumu un mātes glāstus. Visspilgtākā atmiņā man ir vecmāmiņa, un tā laikam ir bijis daudziem. Ja ģimene karu vai laikmetu pārmaiņu laikos izšķīst vai iet bojā, vecmāmiņas ir glābējas, pie kā turēties. Un tāda bija mana vecmāmiņa no mammas puses – Marija Goldmane. Otra vecmāmiņa bija no Ulmaņu dzimtas, un tie cilvēki ļoti ātri tika izsvītroti no manas dzīves. Pēc padomju okupācijas un izsūtījuma gadiem Sibīrijā vairāk dzīvo palika no mammas puses, bet dramatiski, ka mans tēvs Eduards Ulmanis un vectēvs Kārlis Goldmanis, kuri labi satika, bet nekad nebija dzīvojuši kopā, jo tēvs – zars no Ulmaņu dzimtas celma – dzīvoja Rīgā, bet opaps, būdams zemnieks, – Padures Strēļos, kopā nonāca izsūtījumā Vjatlagā. Mans tēvs tika izsūtīts jau 1940. gadā, opaps – nepilnu gadu vēlāk, un tur viņi abi satikās un 1942. gadā ar dažu mēnešu atstarpi mira bada nāvē. Es viņus, protams, neatceros. Kārlis Goldmanis Pirmā pasaules kara laikā bija cīnījies latviešu strēlniekos, ticis ievainots. Latvijas valdība viņam kā kara dalībniekam Padurē piešķīra zemi, kur viņš izveidoja jaunsaimniecību. No mammas stāstiem zinu, ka opaps ļoti priecājies par mani, savu pirmo mazdēlu. No lielceļa uz Strēļiem vedusi skaista liepu aleja, un vectēvs, pajūgā atbraucis līdz gatves galam, arvien pieturējis zirgu un gaidījis, kamēr mani līdz viņam aiznes vai es pats aiztipinu. Tur mani iesēdinājuši ratos līdzās opapam, un mēs lepni braukuši pa aleju iekšā sētā.

    Sirsnīgākās sarunas man bijušas ar vecmammu. Viņa stāstīja, ka mans tēvs Eduards bijis krietns cilvēks – labsirdīgs, izpalīdzīgs un dzīvespriecīgs. Kad, lielāks būdams, omai jautāju: «Bet kas tad īsti mans tētis bija?» – viņa atbildēja: «Liels kungs bija…» Pāri visai manai bērnībai gūlās milzīga neziņa par manu izcelšanos. Katrai sarunai, ko aizsāku par tēvu, atbilde bija klusēšana.»

    Mīļā oma – sargs Sibīrijā

    «Pēc gadiem, kad atklājās daudzas patiesības, sapratu, cik manas mammas dzīve bijusi traģiska. Vera Goldmane, izaugusi Kuldīgas pusē, Padures pagasta Strēļos, bija stipra rakstura, uzņēmīga, enerģiska un ļoti skaista lauku meitene. Darbojās aizsardzēs, organizācija rīkoja pasākumus ar dziedāšanu, dejošanu, teātra spēlēšanu, aicināja uz tiem viesus, un kādā saietā uz Kuldīgu no Rīgas bija atbraucis Eduards Ulmanis, tolaik jau Universitātē ieguvis tautsaimnieka izglītību un sācis strādāt Iļģuciema cementa rūpnīcā. Ballē viņi iepazinās, 1937. gada Ziemassvētkos svinēja kāzas, un Vera pārcēlās dzīvot pie vīra uz Rīgu. Kāzās bija arī Eduarda onkulis, tēvabrālis Kārlis Ulmanis – Latvijas Valsts prezidents.

    Tolaik tauta bija daudz vairāk satuvināta. Kārlis Ulmanis un viņa dzimta nebija citiem pāri stāvoša. Tāda augstākā elite, atrauta no vienkāršās tautas, nepastāvēja. Visi uz savu valsti bija gājuši caur neatkarības cīņām, Latvijas dibināšanu, smagu darbu un bija vienlīdz līdzvērtīgi.

    Tēvs bija sapņojis par lielu ģimeni, gribējis divpadsmit bērnus. Mani kā pirmdzimto ārkārtīgi mīlējis. Man ir fotogrāfija no maniem pirmajiem Ziemassvētkiem, kad man vēl tikai trīs mēneši, un tā ir vienīgā, kurā esmu redzams kopā ar abiem vecākiem. Nākamajos – 1940. gada Ziemassvētkos – tēvs jau bija apcietināts un mēs ar mammu palikuši vieni.

    Manas pirmās apzinātās bērnības atmiņas sākas ar Sibīriju. Kad 1941. gada 14. jūnijā visus, kas bijām Strēļos, izveda, man bija gads un deviņi mēneši. Jau Rīgā no mums nošķīra opapu un abus mammas brāļus, Sibīrijā Krasnojarskas apgabalā mammu nometināja citā sādžā, mani ar omu – Buganajā pie Kamas upes, un viņa visiem, kas jautāja, mani uzdevusi par savu dēlu, un tā viņa mani vienmēr turēja – kā savu trešo, jaunāko, dēlu. Vecāmāte patiešām man bija vistuvākais un mīļākais cilvēks, pie kura mana bērna dvēselīte varēja rast patvērumu.

    Sibīrijā viņa bija mans sargs.

    Manās atmiņās nometinājums Buganajas sādžā bija kā filmā Ilgais ceļš kāpās. Tas ir tieši mans stāsts. Dziļi sniegi, aukstums un drūmi šalcoša taiga. Pārsteidzošas sakritības notikumos izpaudās pat detaļās. Vecmamma smagi strādāja, gāja pa kluso zagt sasalušus kartupeļus, jo mums nebija, ko ēst. Viņu noķēra, apcietināja, un četru gadu vecumā kādu nedēļu es paliku viens.

    1947. gadā atgriezāmies Latvijā, un tad manā dzīvē ienāca cilvēks, kurš mani ienīda kā neviens. Tas ir manas mammas otrais vīrs Aleksandrs Rumpītis.»

    Mammas glābējs- rumpītis

    «Rumpīši savā laikā bija viena no bagātākajām tirgotāju dzimtām, kurai Cēsīs un Rīgā piederēja nami, taču viņus neizsūtīja. Arī vēlāk Rumpītim nebija nekādu problēmu ar padomju varu, kas rada zināmas aizdomas. Būdams mana tēva tuvs paziņa, viņš ciemojies mūsu mājās jau tad, kad tēvs vēl bijis. Oma teica – lencis mammu, kas viņai pret šo cilvēku bija radījis dziļu nepatiku. Oma stāstīja, ka Rumpītis nācis ciemos un mammai vienmēr kaut ko dāvinājis – zīda zeķes vai ko citu smalku. Kad manu tēvu izsūtīja un viņš gāja bojā, Rumpītis uzmetās par mammas glābēju un aizstāvi. Kad mūs izsūtīja, viņš 1941. gadā brīvprātīgi devās uz Sibīriju uzmeklēt mammu, atrada viņu Zaozjornijas sādžā un arī pats tur palika. Būdams brīvs pilsonis, Rumpītis strādāja par šoferi, arī citus darbus, iegūdams mammas apbrīnu, ka tāds turīgs vīrietis, kas nekad nav smagi strādājis, viņas dēļ aizbraucis uz Sibīriju un dzīvo briesmīgos apstākļos. Nevar noliegt, ka Rumpītis ne tikai atviegloja mammas dzīvi Sibīrijā, bet, iespējams, kara laika milzīgajā nabadzībā izglāba viņai dzīvību. Viņš panāca, ka mammu pirms noteiktā termiņa 1946. gadā palaida mājās, un, visticamāk, mammas pierunāts, atbrauca mums ar vecmammu pakaļ uz Buganaju.

    Mums ar mammu bija liegts atgriezties Rīgā, savukārt omai – viņas mājās Padurē. Mamma ar Rumpīti apmetās Jūrmalā, Jaundubultos, mēs ar omu – piecu kilometru attālumā no Ēdoles, mājās, kuras saucās Kažoki. Arī abi omas dēli, kad nedaudz vēlāk atgriezās no Sibīrijas, atnāca uz Kažokiem. Viņi bija mana ģimene. Mamma, apprecēdamās ar Rumpīti un pieņemdama viņa uzvārdu, sarāva saites ar savu ulmanisko pagātni. Ļaunas mēles melš, ka mamma, atgriežoties no Sibīrijas, Rumpītim apsolījusi – es nekad ar viņiem kopā nedzīvošu. Tā Rumpītis bija stāstījis, bet es negribu domāt, ka mamma tā būtu varējusi teikt, tomēr tas gan tiesa, ka tolaik ar savu māti un brāļiem viņa vienojās – es palikšu Kažokos un viņi mani audzinās.»

    Laimīgie bērnības Kažoki

    «Par Kažokiem man ir visspilgtākās un labākās bērnības atmiņas. Manas pēdējās atmiņas par māju sajūtu un ģimeni. Tur bija mani tuvie cilvēki. Omas vecākais dēls Alberts strādāja kolhozā par grāmatvedi un bija man tēva vietā, oma – mammas vietā. Tur bija lauku dzīve, kas man ļoti patika. Es gāju ganos, palīdzēju omai visos darbos. Kažoki bija lielas turīgu Kurzemes saimnieku mājas, no kurām visi bija izvesti. Manteļskurstenī bija iegravēts mājas celšanas gads – 1894. Tā bija skaista lauku sēta ar lielu māju, kūti, vāgūzi, šķūni, ar kuplu liepu pagalmā un mazu dīķīti nokalnītē. Ēdolē sāku iet skolā. Nodzīvoju tur līdz 1950. gadam, kad manu omu un mātesbrāļus izsūtīja otrreiz. Viņus apsūdzēja, ka esot nelikumīgi atgriezušies no Sibīrijas.

    Mani nepaņēma, un es, apjucis un vientuļš, paliku stāvam pie mājas sienas, noskatoties, kā smagās mašīnas kravas kastē aizved manu mīļo omu un onkuļus. Viņi nebija vienīgie, kurus izveda. Tādu nelikumīgi atgriezušos tolaik bija diezgan daudz. Uz visu mūžu iespiedies atmiņā kāds traģisks gadījums Ēdolē. Cilvēku, kas bija atgriezies no Sibīrijas, gribēja izsūtīt otrreiz, un viņš aizgāja uz kapiem un tur pakārās, labāk izvēlēdamies nāvi savā zemē, nekā Sibīriju.

    Kad manējos izveda, man vēl nebija vienpadsmit gadu.

    Sabruka mana ģimenes idille.

    Paliku viens pilnīgi tukšā mājā, jo visas mūsu mēbeles un mantas arī kaut kur aizvāca. Kādu nedēļu vai pat ilgāk klaiņoju pa Ēdoli, līdz kāds bija devis manai mammai ziņu, kas noticis. Pēc manis atbrauca Rumpītis, ārdīdamies, ka nu viņam tā Ulmaņu kliķe būs jāņem savā mājā. Pēdējo reizi izstaigāju sētu, iesēdos mašīnā, atskatījos uz Kažokiem un sapratu, ka mana bērnība ir beigusies…

    Kažoki manās atmiņās emocionāli atgriezās septiņdesmito gadu vidū, skatoties Vara Braslas un Gunāra Cilinska filmu Ezera sonāte. Tomariņu, kā filmā bija nosaukti Kažoki, istaba, kurā notika liela filmas darbības daļa, bija tā pati, kurā es savā bērnībā dzīvoju kopā ar omu un Albertonkuli.

    Laiva pie laipām filmas kadros stāvēja Kažoku mazā dīķīša malā, kur es ķēru zivis un spēlējos. Ezera, kas ir filmā, pie mājām nav, tas ir pāris kilometru tālāk, bet filmā visu samontē, kā vajag. Pēc prezidentūras aizbraucu uz Kažokiem. Tur dzīvo ļoti laba ģimene. Vēlāk daudzreiz esmu pie viņiem bijis. Mēģinājis palīdzēt, kad ģimenei grūti gāja. Viņi nodarbojas ar lauku tūrismu, sēta ir skaisti sakopta, un vienmēr, kad tur aizbraucu, manī saviļņojas aizkustinājums, atceroties tos dažus laimīgos bērnības gadus. Ja to nebūtu bijis, es droši varētu teikt, ka man bērnības vispār nav bijis.»

    Zaudētais un atgūtais uzvārds

    «Tajā 1950. gada rudenī mamma mani aizveda uz Pumpuru vidusskolu un pierakstīja nevis kā Gunti Ulmani, bet gan Gunti Rumpīti. Patēvs nebija mani adoptējis, bet mamma ar skolas vadību bija vienojusies, ka turpmāk es saukšos tā, un man bija jādzīvo ar svešu uzvārdu, kam tolaik sevišķu uzmanību nepievērsu. Pirmajā skolas dienā skolotāja klasē, nosaucot manu vārdu kopā ar jauno uzvārdu, pajautāja, kāds ir mans tēva vārds. Es apjuku. Pilnīgi noteikti zināju, ka Aleksandrs Rumpītis nav mans tēvs, bet par to, kas ir mans tēvs, mana ģimene klusēja. Man bija vienīgi māte. Un es atbildēju: «Vera.» Klasē iestājās mēms klusums, kas uzsprāga vienbalsīgos smieklos. Bērni bija sajūsmā, ka klasē nu ir viens kārtīgs memmes dēliņš. Tēva nebija vēl dažiem, taču tiem bija vismaz tēva vārds. Man nebija pat tā. Veru klasesbiedri neaizmirsa gadiem ilgi.

    Iespējams, ka kopš tās reizes, sākumā varbūt neapzināti, es kļuvu visai piesardzīgs attiecībā pret to, ko runāju. Biju pieredzējis, cik bīstams var kļūt viens neuzmanīgs vārds un sabojāt visas tālākās gaitas.

    Mammai bija ļoti sarežģīta dzīve. Rumpītis viņu ārkārtīgi mīlēja, bet tikpat stipri ienīda mani. Varbūt tā bija greizsirdība pret manu bojā gājušo tēvu, jo oma teica, ka labāka cilvēka uz pasaules par viņu nav bijis. Lai gan uzaudzis bez mātes glāstiem, es, protams, mīlēju mammu. Vai mamma mīlēja Rumpīti, es nezinu. Tas man ir balts plankums. Es drīzāk pieņemu, ka mamma ar Rumpīti nokārtoja savu dzīvi un varbūt tajā bija arī kāda salduma piegarša. Viņai ar Rumpīti piedzima meita, man ir pusmāsa, bet mammas jaunajā ģimenē neizjutu pret sevi nekādu ģimenes siltumu.

    Man nav rūgtuma pret mammu, es viņu nenosodu. Rumpītis viņu izglāba no bada nāves, atveda mājās no Sibīrijas. Tas bija tāds laiks, un viņa pieņēma tos dzīves noteikumus, kādus no viņas prasīja. Viņu var nosodīt sabiedrība, bet pašas dēls viņu nenosodīs. Rumpītis vēlāk sāka smagi dzert, kļuva par alkoholiķi. Mammai tie bija grūti gadi, bet man vēl grūtāki. Kad Rumpītis piedzēries nāca mājās, visādi mani terorizēja, divos naktī cēla augšā un dzina ārā tīrīt sniegu. Man bija sešpadsmit gadi, kad reiz iedevu viņam nokautu, un man bija miers. Rumpītis saprata, ka esmu izaudzis.

    Kad man palika sešpadsmit gadi, izdarīju savas dzīves pirmo lielo izvēli – es atguvu savu uzvārdu.

    Biju atradis mammas šūplādē savu dzimšanas apliecību, un zināju, ka mans uzvārds bijis Ulmanis. Ar gadiem kļuvu arvien domīgāks, kāpēc esmu Rumpītis, ja piedzimu kā Ulmanis. Kad vajadzēja izņemt pasi, es aizgāju uz miliciju, noliku uz galda savu dzimšanas apliecību, kur bija rakstīts, ka esmu Guntis Ulmanis, un ar tādu uzvārdu saņēmu pasi. Es atkal biju tas, kas patiesībā vienmēr bijis, – sava tēva Eduarda Ulmaņa dēls.

    Kad nomainīju uzvārdu, mājās bija šausmīgs skandāls, bet mana brīnišķīgā matemātikas skolotāja un klases audzinātāja Pumpuru vidusskolā Olga Miltiņa teica, lai neuztraucos, nekas man par to nebūs. Viņa bija izcila sieviete, lielisks cilvēks. Skolā es nebiju paraugzēns ne mācībās, ne uzvedībā, bet viņa manī laikam saskatīja kaut ko vairāk, nekā es pats tolaik apzinājos. Skolotāja Miltiņa sagaidīja, kad es kļuvu par prezidentu, un apsveica mani. Tagad domāju, ka jau tolaik, kad, nevienam neko nesakot, ar atrasto dzimšanas apliecību, sešpadsmit gados aizgāju uz miliciju izņemt pasi ar Ulmaņa uzvārdu, veidojās prezidenta raksturs.»

    Iegūtā ģimenes sajūta

    «Kad dzīve nodzīvota līdz astoņdesmit gadiem, var jau par sevi spriest, kāds esi cilvēks – ļauns vai labs, laimīgs vai nelaimīgs. Zinu, ka es esmu ļoti labestīgs un ļoti laimīgs. Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis, bet man ir sacīts, ka man to ir vesels bars, un pats arī tā domāju. Dzīves laikā par to neaizdomājos, bet tagad vecumā, pārdomājot, kas garajā mūžā noticis, es to apzinos. Padomju laikos par psiholoģiju neinteresējos, tagad ar interesi lasu tāda satura grāmatas un atziņas saistu ar savu dzīvi. Sāku atcerēties aizmirsto, un tagad dzīves atziņas ir citādas, nekā domāju jaunībā. Nav vairs baiļu no dzīves gala, nav bail gandrīz ne no kā attiecībā uz sevi. Bailes ir par saviem tuvajiem, par bērniem un mazbērniem.

    Ģimeniskumu un mīlestību, kādai jābūt ģimenē, es iepazinu, kad satiku Ainu. Viņa ir izcila sieviete – gan prāta, gan stājas, gan jūtu un emociju ziņā. Mums laulībā drīz būs sešdesmit gadi, un esmu Ainai par tiem ļoti pateicīgs.

    Esmu viņai pateicīgs par visu kopā nodzīvoto mūžu, sākot no studiju laikiem. Reizē stājāmies Universitātē, gribējām studēt ģeogrāfos, bet aizgājām uz ekonomistiem. Iestājeksāmenā piebikstīju viņai un jautāju, kāda ir pareizā atbilde, un viņa, saprazdama, ka esam konkurenti uz vietām, lai tiktu Universitātē, neatbildēja. Ar to es viņu ievēroju un sāku pievērst uzmanību. Aina vienmēr bijusi ļoti ieturēta. Viņā ir milzīgs, vidzemniekiem raksturīgs, atturīgums. Nākusi no piecu bērnu ģimenes, augusi grūtos apstākļos. Tēvs bija galdnieks, ļoti labs cilvēks, māte – zelta rakstura sieviete. Apprecējāmies studiju laika beigās, jo nāca valsts sadale un mūs varēja aizsūtīt katru uz savu Latvijas malu, bet precētos vajadzēja sūtīt kopā vai dot brīvo diplomu. Abi atradām darbu Rīgā, dzīvojām vienā istabiņā Jūrmalā pie Rumpīša.

    Aina ar savu raksturu un lepno stāju visu mūžu bijusi mans stiprākais balsts. Man ir ļoti laimējies, jo domāju, ka tādi pāri, kur otrs savu dzīvesbiedru tik ļoti atbalsta un palīdz visās dzīves situācijās, lai cik tās būtu smagas, ir liels retums. Esmu viņu arī sāpinājis un pāri nodarījis… Bet domāju, ka Aina jūt manu mīlestību pret ģimeni un bērniem un zina – ir principi, kuros mēs abi esam vienoti un nekļūdāmies.

    Ja saka, ka sieviete var vīrieti celt un var nogremdēt, tad Aina mani ir tikai cēlusi.

    Bez viņas es nebūtu sasniedzis un izdarījis to, ko liktenis man piedāvāja un es uzņēmos. Bez viņas es nebūtu tas cilvēks, kāds esmu. Pirms lielām izvēlēm, kad sievai jautāju, ko darīt, viņa izsaka savu viedokli, es uzklausu, bet izdaru tā, kā pats izlemju. Vīrietis nevar būt mīkstais un gaidīt, lai sieva pasaka priekšā, ko darīt. Ainai vienmēr ir sava principiāla nostāja, es ieklausos viņas argumentos, bet lēmumu pieņemu pats. Nekad tāpēc nav bijis pārmetumu. Acīmredzot savus lēmumus balstu arī uz viņas padomiem.

    Ģimenes sajūtu es ieguvu ar Ainu. Izaudzinājām meitu Guntru un dēlu Alvilu. Viņa ģimene mums ir dāvājusi trīs mazbērnus. Esmu veiksminieks. Par to, ka ilgus gadus man nebija ģimenes, es ieguvu savu stipro ģimeni.»

    No personiskā arhīva

    Sāpīgi uztveru zaudējumus

    «Cilvēki mokās ar dažādām vājībām – cits ar smēķēšanu, cits ar dzeršanu, cits ar azartspēlēm. Es neesmu uzdzīvotājs. Tas nav manā raksturā. Mani nevelk smēķēšana. Es varu uzpīpēt un varu nepīpēt. Mani nevelk dzeršana, bet ar draugiem es iedzeru. Esmu liels azartists, bet mani nevelk spēļu zāles. Zināmā kompānijā es piedalos kāršu mačos un parasti uzvaru. Ja kādreiz zaudēju, tas man ir liels pārdzīvojums. Es visus zaudējumus uztveru ļoti sāpīgi. Gan kāršu spēlē, gan dzīvē. Es tos analizēju, meklēju savas kļūdas. Reizēm, meklējot zaudējuma cēloni, sevi ķidāju un šaustu ļoti nežēlīgi. Savos gados sāku ticēt, ka daudzas lietas, kas ar mani notikušas, jau bija paredzētas. Tām bija jānotiek, lai kādu lēmumu es būtu pieņēmis un kādu ceļu izvēlējies. Tas nav fatālisms. Tāpat kā netikumi nav neizbēgami. Tie man patīk, bet bez tiem varu iztikt.

    Es daudzreiz esmu lēcis uz galvas ūdenī – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un ļoti bieži nezināmos ūdeņos. Ar šausmām lasu stāstus, kas noticis ar cilvēkiem, lecot nezināmos ūdeņos. Puikas gados bieži to esmu darījis. Es dzīvoju Jaundubultos, kur bija Slokas kompānija, ko sauca par Čikāgas bandu, jo Sloku dēvēja par Čikāgu. Bija majornieki, dubultnieki, Priedaines brandža, un vakaros kompānijas gāja kauties ar žogu latiņām. Kad laukos strādā un kāds nevar pacelt akmeni, saku: «Puikas gados es ar tādiem akmeņiem gāju kauties, bet tu pacelt nevari!…»

    Man dzīvē bijis daudz nelaimju, bet tās visas ir apsūbējušas, izbalējušas, pārvarētas, izzudušas. Sāpes ir bijušas, bet lai sāp! Tāpēc jau cilvēkam kādā sirds kambarī ir vietiņa, kur tās tiek paglabātas.»

    Nerausti mīsli!

    «Man ir teiciens – nerausti mīsli! Pats nezinu, ko tas īsti nozīmē, bet mīslis ir sens latviešu vārds, kādā saukts cilvēks bez rakstura, vārdu sakot – mīkstais. Kad Jānis Kinna un Aivars Berķis atbrauca pie manis uz Purvciemu, kur tolaik Ūnijas ielā es dzīvoju, un piedāvāja kandidēt prezidenta vēlēšanās, domāju – nerausti mīsli! Uzreiz nepiekritu, bet zemapziņā biju tam gatavs. Ja zemapziņā neesi gatavs, tu nevari iet uz virsotni. Esmu kāpis kalnos, un pilnīgi noteikti nevar raustīt mīsli, kad esi sācis ceļu. Ja sāc iet, tad ej līdz galam vai cik tālu to spēj! Andrejs Ērglis man saka: «Neapstājies, neapstājies ne mirkli!» Sāku kāpt kalnos pēc prezidentūras beigām. Nokļuvu slimnīcā, un profesors Ērglis teica, ka vislabākā sirds ārstēšana man būs, viņa pavadībā kāpjot kalnos, un es uz to parakstījos. Jaunībā spēlēju basketbolu un hokeju, braukāju ar smailītēm, bet kalnā kāpēji ir īpaši cilvēki, un kalni – pilnīgi cita pasaule. Esmu pabijis Himalajos, mēģinājis kāpt Everesta virzienā. Piecus kilometrus un trīssimt metrus tajā augstienē esam ar Ērgli uzkāpuši.

    Cilvēkam arī brīvā laika pasaule ir svarīga. Jāatrod un visu dzīvi ārpus amata pienākumiem jādara arī kaut kas tāds, kas dod prieku un gandarījumu. Dzīves vidusdaļā sāku nodarboties ar medībām. Prezidenta laikā gan tikai reizēm aizbraucu. Izrunāts, ka esmu medījis kopā ar Borisu Jeļcinu. Tas nekad nav bijis, bet labi draugi bijām visi trīs Baltijas valstu prezidenti – Lennarts Meri, Aļģirds Brazausks un es. Mums ir bijušas neformālas tikšanās, arī kādas medības. Meri nemedīja, sēdēja medību namiņā, lasīja grāmatas un gaidīja mūs ar Brazausku atgriežamies no meža. Man bija sešdesmit gadi, kad beidzās mana prezidentūra, bet arī pēc tam prezidents nevar pazaudēt domas, rūpes un ieinteresētību, kāda bija prezidenta laikā. Es nevaru būt vienaldzīgs pret to, kas notiek Latvijā, tāpēc vēl arvien dzīvoju sabiedriski aktīvu dzīvi. Analizēju procesus, kas notiek. Šodien (Dienā, kad tiekamies, 30. augustāL. B.) es eju uz Krievijas karaspēka izvešanas 25. gadadienai veltītu pasākumu. Diemžēl esmu palicis vienīgais no tā laika Baltijas valstu prezidentiem, ar kuriem kopā par to cīnījāmies.»

    Mārcis Gaujenietis

    Sarunas ar sirdsapziņu

    «Manas ģimenes liktenis daudzos aspektos ir visas tautas liktenis. Es neesmu spēlējies ar Ulmaņa vārdu. Tiem, kas saka, ka par prezidentu es kļuvu uzvārda dēļ, ir pilnīga taisnība, tikai viņiem šim apgalvojumam ir vieni argumenti, bet man – citi. Tas, ko cilvēks saglabā sevī attiecībā pret tiem, pret kuriem ir augstāka attieksme, ir tas mauzolejs, kas nav jāatver, un tā ir mana ģimene un Kārlis Ulmanis, kas ir manas ģimenes virsotne. Tas varbūt ir skaļi teikts, bet ar Ulmani es dzīvoju, par to nerunājot. Iekšēji ar viņu lepojos, un man bijusi sajūta, ka izšķirīgos brīžos viņš mani piestutē. Man viņš vēl joprojām ir neatklāts. Viņš ir tas kalns, kuru es gribu saprast, bet tas neizdodas. Vismaz vienu piekto daļu no savas dzīves esmu veltījis Kārļa Ulmaņa kapa vietas meklējumiem, bet tas ir bijis bezcerīgi.

    Savā laikā Imants Ziedonis, kad iznāca viņa Kopotie raksti, dāvināja man katru sējumu un katrā ierakstīja kaut ko man veltītu. Vienā, kas iznāca 1995. gadā, šādus vārdus: «Ir visādas formulas: Veiksme un Laime = Griba + Providence.» Es esmu veiksmīgs un esmu laimīgs. Ne mana vaina, ka dzīvei pāri gājušas vētras. Latvijai arī reizi divdesmit gados iet pāri vētras, kā notika šovasar, un katram cilvēkam ir savas dzīves vētras. Lai kas ar mani noticis, vienmēr ir bijusi šī providence, tautas valodā – Dieva griba, un tā plus mana paša griba ir mani vadījusi.

    Un to es saku jauniešiem – ir jābūt gribai! Tu nedrīksti nolaist spārnus! Ja būs griba, tad arī Dievs palīdzēs.

    Mans dzīves limits jau tuvojas kritiskajai robežai, un to, atskaitot Visaugstāko, neviens nevar ne mainīt, ne regulēt, ne prognozēt. Manā dzīvē bijuši arī neparedzēti un neprognozējami soļi, par kuriem tikai es zinu, kā bija īstenībā, bet zinu, ka nekad nevienam to neatklāšu. Daudz kas paliks manī. Savu dvēseli nekad neesmu izlicis un neizlikšu uz paplātes. Cilvēks nav izšauta patronas čaulīte, no kuras viss saturs izgājis gaisā, un palicis tikai tukšs bleķis. Daudzi notikumi aizmirstas un apsūno, ir kādi, kas joprojām dedzina, un ir bijuši vairāki, par kuriem domāju, ka tā nevajadzēja darīt. Bet tos es izrunāju tikai ar savu sirdsapziņu. Es nezinu, vai pirms aiziešanas caur kādu Dieva kalpu dalīšos Dieva priekšā grēksūdzē. Domāju, ka ar kādu daļu savai sirdsapziņai uzticēto un nevienam neatklāto es arī aiziešu. To es izrunāšu tikai pats ar sevi.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+