• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C Skaidrs, Z vējš, 1.03 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Gundars Skudriņš: ​​​​​​​Mums vēl ir jāiziet zināms evolūcijas posms

    Intervija
    Gundega Roze
    Gundega Roze
    21. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Aiga Rēdmane
    Biznesa vidē Gundaru Skudriņu pazīst kā veiksmīgu latviešu uzņēmēju, viņš pats sevi sauc par zemsaimnieku, bet pāri visam viņš tomēr ir vizionārs, kas savas nākotnes vīzijas spēj pārvērst realitātē.

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2016. gada 29. numurā. 

    Gundega: Jau daudzus gadus tu esi cēsnieks, turklāt tev ir sava vīzija par pilsētas nākotni.

    Gundars: Protams, pie visa ir vainīga sieviete. Patiesībā mana dzimtā puse ir Smiltene, bet Cēsīs esmu ieprecējies un varu ar pārliecību teikt, ka šī pilsēta ir izcila vieta dzīvošanai. Mūsdienās ir pavisam cita izpratne par attālumu, kādā brīdī tam vispār vairs nebūs nozīmes. Ja ņemam vērā interneta perspektīvas un to, ka daudzi cilvēki jau tagad strādā attālināti, interese par dzīvi ārpus galvaspilsētas tikai pieaug. 

    Man reizēm sanāk palikt pa nakti Rīgā, tāpēc zinu, ka dažkārt no centra līdz Imantai jabrauc ilgāk nekā no centra līdz Cēsīm, jo vienkārši esi spiests sēdēt «korķī» un priecāties par kaimiņa auto. Savukārt ceļu līdz Cēsīm es reāli izbaudu. Nenoliedzami pilsēta kļūst aizvien jaudīgāka, un tas ir vairāku apstākļu kopums, sākot ar Jura Žagara slēpošanas aktivitātēm un beidzot ar dažādiem mākslas pasākumiem un labām izglītības iespējām.

    No vēsturiskā aspekta es pētīju kādu pilskalnu pašā meža vidū. Interesanti, ka līdz pat 1890. gadam cilvēki tur devās svinēt svētkus. Kāpēc? Tam nav racionāla izskaidrojuma, jo varēja taču svinēt kādā citā vietā, piemēram, pļavā, kas atradās daudz tuvāk mājām. Domāju, ir lietas, kuras mēs vēl neprotam loģiski izskaidrot. Tas ir arī stāsts par Cēsīm, kas vēsturiski vienmēr ir bijusi ļoti aktīva pilsēta. Ļaudis pilnīgi noteikti kaut ko sajūt šai vietā. Un vēl, manuprāt, cilvēki pamazām sāk atgriezties pie patiesajām vērtībām.

    Lai redzētu karalieni

    – Raugoties uz tavām biznesa aktivitātēm, ir pilnīgi skaidrs, ka Latvija tev ir kļuvusi par visu iespēju zemi.

    – Uzskatu, ka Latvija ir simtreiz lielāka iespēju zeme nekā jebkura cita Rietumeiropas valsts. Esmu jau neskaitāmas reizes teicis: ja paskatāmies uz dzīves kvalitāti, kādā dzīvo mūsu tautieši svešumā, kuri ēd pusfabrikātus un priecājas par iekrātiem līdzekļiem, taču vienlaikus sabojā savu veselību un brauc uz Latviju izmantot medicīnas pakalpojumus, – tā ir īstermiņa stratēģija. Bet latvieši jau nav vienīgie, arī poļi un vācieši pamet dzimteni labākas dzīves meklējumos. Tas ir tikai normāli. Taču pozitīvi ir tas, ka cilvēki, kas sasniedz morālo briedumu, vēlas atgriezties Latvijā. Viņiem tomēr ir svarīgi, lai bērni uzaug dzimtenē. To varbūt nevar racionāli izskaidrot, tomēr tas ir svarīgi.

    Turklāt, ņemot vērā beidzamā laika teroristu aktivitātes, Latvija ir viena no drošākajām valstīm, kurā dzīvot.

    Mēs tomēr dzīvojam kā Dieva ausī.

    Diemžēl Latvijā cilvēki to līdz galam nenovērtē. Vienmēr jau var šķist, ka labi ir tur, kur mūsu nav. Un bieži vien cilvēki turpina jaukt tūrismu ar emigrāciju.

    Savas trakās idejas kādreiz esi arī piebremzējis?

    – Mani visbiežāk citi apslāpē, pats sevi gan nebremzēju. Parasti mēs ar kolēģiem apspriežamies un tad ejam uz maksimālo rezultātu. Jo ir pilnīgi skaidrs – ja neesi plānojis redzēt karalieni, arī kalponi neredzēsi.

    Kad mēs kaut ko darām, kolektīvi pieņemam lēmumus, kas tiek balstīti iepriekšējā laika pieredzē. Faktiski mēs kopīgi pareģojam nākotni.

    Tas ir vienīgais ceļš – domāt lielākās kategorijās, jo tikai tā var kaut ko sasniegt.

    – Tavas uzņēmējdarbības spektrs ir tik plašs, ka jābrīnās, kā to vispār var dabūt gatavu!

    – Mēs attīstāmies, lai veiksmīgāk varētu stāvēt ar abām kājām uz zemes.

    Patiesībā tas, ar ko pamatā nodarbojos, ir zemsaimniecība. Kaut arī latviešiem nav šāda vārda, es gribētu to ieviest, jo tajā brīdī, kad sakām – lauksaimnieks, zivsaimnieks, mežsaimnieks –, īstenībā stāsts ir vienīgi par zemsaimniecību. Tā ir izpratne par dabas apsaimniekošanu. Ja turpini attīstīties, pārējās nozares dabiski nāk klāt. Manas uzņēmējdarbības attīstība vairāk ir vertikāla, lai arī tā drīzāk izskatās pēc vēdekļa.

    – Tagad daudzi sapņo par to, ka varētu būt uzņēmēji.

    Vajag tikai darīt!

    – ​​​​​​​Bet tu pats esi teicis, ka tikai diviem procentiem piemīt uzņēmēja gēns.

    – ​​​​​​​Jā, bet ir arī tāda lieta kā amatniecība. Tas ir plašs lauks, un es domāju, ja cilvēkam nav abas rokas kreisās, viņš var iemācīties kādā jomā būt izcils. Galvenais, lai tā lieta viņu aizrauj.

    Taču jāsaprot, ka tikai caur patiesību, nevis blēdīšanos var nonākt pie izcilības.

    Ir arī svarīgi ilgtermiņā saglabāt kvalitātes latiņu, lai ar laiku nepazūd cieņa un entuziasms. Parasti ir tā, ka pirmajā mirklī ir uzrāviens un tad mēģina produktu padarīt lētāku un izžmiegt maksimālo peļņu. Beigās no tā produkta, kas sākumā pat bija ļoti labs, pāri paliek nekas – un cilvēki ir vīlušies. Tāpēc ir svarīgi saglabāt vērtības.

    Jautājums – vai kalējs bija uzņēmējs? Jā, noteikti! Tomēr viņš vairāk bija amatnieks. Turklāt tik labs amatnieks, ka viņam nebija vajadzīgi mārketinga triki, lai cilvēki pie viņa stāvētu rindā. Pavārs var būt ikviens, bet izcili pavāri var būt tikai daži. Tāpēc vienmēr vajag tiekties pēc izcilības.

    Es nezinu, kas mani to iemācīja – vecāki vai skolotāji –, bet man jau sen bija skaidrs: ja gribu pievērsties kādai jomai, tā jācenšas izprast līdz serdei.

    Atceros, kad tikko sākām darboties ar mežiem, es gāju izglītoties

    pie kāda veca un ļoti zinoša mežsaimnieka. Lai arī mans vecaistēvs bija mežsargs un man šai jomā jau bija priekšzināšanas, sirmais kungs mani ieveda padziļinātā zināšanu līmenī.

    Tu nevari operēt, ja tu neko nesaproti. Ja nav zināma ābece, tad tevi var ātri apmuļķot un arī tu pats vari izskatīties pēc muļķa.

    – ​​​​​​​Bet tu pats kā Ričards Brensons vairāk esi mācījies pašmācības ceļā.

    – ​​​​​​​Tas jau ir pats dārgākais veids, kā mācīties. Es nezinu, cik «oksfordas» esmu apmaksājis, kāpjot pats uz saviem grābekļiem. Līdz ar to gribu teikt, ka praktizējoša cilvēka padoms ir desmitreiz vērtīgāks nekā dažas izlasītas grāmatas.

    Prāta stāvoklis

    – ​​​​​​​Lasot tavas agrākās intervijas, fiksēju, ka nevienā vietā tu nesūdzies par apstākļiem. Pozitīvā domāšana – tas ir stāsts par tevi?

    – ​​​​​​​Vienmēr cenšos uz lietām skatīties pozitīvi. Tas vienkārši ir prāta stāvoklis. Kāda jēga gausties?

    Vienreiz izbāz galvu laukā un dabū pa pieri, otrreiz izbāz galvu laukā un dabū pa pieri, bet tas jau tevi neattur.

    Galva tik un tā jābāž ārā.

    Ko tad – vainosi debesis? Stulbi! Bet cilvēkiem patīk dusmoties uz debesīm. Un vēl viņiem patīk cepties par to, ka viss ir slikti. Kāpēc, – nezinu!

    – ​​​​​​​Pēc savas pārliecības tu esi ar saknēm zemē, un vienlaikus tu savās vīzijās pareģo nākotni. Tādas klasiskas pamatvērtības tu spēj iznest absolūti jaunā perspektīvā. 

    – ​​​​​​​Bet kurš ir teicis, ka zeme nav nākotne? Patiesībā tā ir vienīgā tagadne un nākotne. Teiksim, populārā videospēle Candy crush, par ko jūsmo finansisti, – miljardu vērts veiksmes stāsts! Piedodiet, bet es te nesaskatu nekādu vērtību. Apaļa nulle. Mēs beidzamajos simts gados esam tā sabūvējuši globālo ekonomiku, ka patiesībā tā balstās uz greizām āža kājām. Nauda tagad pati par sevi ir kļuvusi par preci, un tā ir viena no lielākajām ekonomikas problēmām. Bet tai brīdī, kad pasaulē

    virtuālās naudas kāršu namiņš sāks brukt, viss atkal nostāsies savās vietās. Toties tādas vērtības kā zeme un maize nekad neizzudīs. Tās ir patiesās vērtības.

    – ​​​​​​​Tiešām tici, ka globālā ekonomika spēs atgriezties pie šīm vērtībām?

    – ​​​​​​​Šajā saistībā minēšu elementāru piemēru. Iedomāsimies kādu pasaules līmeņa saldumu kompāniju, kas pieņem lēmumu produktu ražošanā izmantot palmu eļļu. Paskaidrošu tiem, kas nezina, – palmu eļļa pēc būtības ir piemērota sveču ražošanai, nevis cilvēka uzturam.

    Ja paskatāmies reāli uz šādas kompānijas darbību, varam konstatēt, ka visos posmos tiek nopelnīta nauda, bet bizness ik vienā no ailītēm ir slikts, slikts, slikts. Paanalizēsim, ko tad nozīmē tas sliktums.  

    Agrāk vai vēlāk kāda veselības organizācija, uzliekot smagākus regulējumus, panāks to, ka ražotnes tiks slēgtas. Skatāmies tālāk – šāda kompānija ir spiesta uzturēt milzīgas Āfrikas platības palmu eļļas ieguvei. Bet tai brīdī, kad to visu vajadzēs likvidēt, tai valstī būs pilsoņu karš. Ko no tā varam secinām? Pelnot savus niecīgos grašus, kompānija savāra globāla mēroga ziepes.

    Tai brīdī, kad domā, ar ko dzīvē nodarbosies, izvērtē, vai rezultātā vairosies labais vai sliktais.

    Ja katrs piedomātu, kādus nospiedumus atstāj aiz saviem darbiem, mēs noteikti dzīvotu daudz labākā pasaulē. Bizness, kas rada tikai sliktas vērtības, katrā ziņā ir īstermiņa pasākums.

    – ​​​​​​​Mēs dažkārt ārkārtīgi raizējamies par to, kā Latvijas valsts tēls izskatās no malas, lai gan tai pašā laikā latviešiem pašiem trūkst iekšējās pašapziņas.

    – ​​​​​​​Bet paskaties, kādas mūsu senčiem bija dziesmas: «pats par savu naudu dzēru…» Tur ir zināms lepnums. Vēsturiski mūs visu laiku ir klapējuši. Ko nošāva, ko izveda. Bet otrajā vai trešajā paaudzē latvieši atkal nostāsies uz kājām – un viss būs labi.  

    – ​​​​​​​Lai Latvija būtu stipra, ir vajadzīgas stipras ģimenes. Diemžēl šķirto laulību skaits valstī ir diezgan liels. Saki, vai pret to ir kādas «zāles»?

    – ​​​​​​​Mums vēl ir jāiziet zināms evolūcijas posms. Neatceros, kura trimdas latviete to teica, bet es varētu viņai piekrist, proti, Latvijas sievietes nav izdzīvojušas hipiju laiku krūšturu revolūciju. Viņām tas viss vēl kaut kur iekšā sēž.

    Arī daudzas citas lietas mūsos vēl nav izdzīvotas. Tagad mēģinām divdesmit gados iegūt to pašu kvalitāti, kādu Rietumvalstu pilsoņi sasniedza simts gados. Sanāk tāda fotomontāža. Bet fotomontāža nenotiek bez sekām, kaut kas tur izkrīt laukā.

    Savukārt, ja skatāmies, kas notiek dabā, tur ir vēl interesantāk. Cik tad mūsu izpratnē dabā ir nešķirtu ģimeņu? Ļoti maz. Tad ir jautājums – no kurienes mēs esam cēlušies? Kurai teorijai piekrītam? Mēs nākam no ribas vai pērtiķa?

    – ​​​​​​​Šobrīd vairs nav vienota uzskata par sievietes un vīrieša lomu. Liela daļa uzskata, ka svarīgi ir ievērot vienlīdzības principu, bet daudzi joprojām tic, ka jāatgriežas pie tradicionālās sievišķības un vīrišķības. Kāds ir tavs viedoklis?

    – ​​​​​​​Šajā jautājumā nav pareizās vai nepareizās atbildes. Cik cilvēku, tik versiju.

    Vai cilvēki ir vienlīdzīgi? Jā, protams. Bet, ja man jautā, vai meitenēm vajag ļaut maksāt pie bāra par vīnu, uzskatu, ka nevajag. Tāda vienkārši ir mana izpratne par lietu kārtību.

    Nesen bijām festivālā «Lampa», tur bija ieradušās arī jaunkundzes no Rīgas, un sanāca tā, ka mēs stāvējām vienā rindā. Tai brīdī, kad piedāvāju samaksāt rēķinu, viņas uzreiz: nē, nē, mēs feministes… Laukos vispār tādu vārdu neviens nezina!

    Protams, par šo tēmu varētu runāt vēl un vēl, turklāt, kā zināms, pagale viena nedeg.

    Vienmēr varam paskatīties paši savos spoguļos.

    Ja paklausāmies, par ko bieži vien cilvēki sūdzas un kamdēļ izjauc laulību… Ja to visu objektīvi salīdzinām ar karu Sīrijā, tad, mīļie draugi, liekamies mierā – mēs dzīvojam brīnišķīgi!

    – ​​​​​​​Man nesen kāda psihoterapeite stāstīja, ka sievietes tagad konsultācijas apmeklē, lai saprastu, kā iepazīties ar miljonāru. Ko tu atbildētu šādai sievietei?

    – ​​​​​​​Es droši varētu teikt, ka viņa nekad neiepazīsies ar miljonāru. Meitene, kas izvirza šādu mērķi, kļūdās jau pašos pamatos. Palūkosimies uz jaunā prinča sievu Keitu Midltoni. Viņa bija cītīgi mācījusies skolā. Sportojusi, prata medīt, jāt ar zirgu. Tas ir komplekss pasākums. Bet, ja uz šo jautājumu paskatāmies no otras puses, top skaidrs, kāpēc Latvijā ir tik daudz turīgu, bet vientuļu vīriešu. Jo vienkārši viņi jau vairs nesaprot, kas ir kas, apkārt ir tik daudz falšuma un aprēķina! Un mednieces ar definētiem mērķiem.

    Skaidrs, ka sievietēm gribas apprecēties un radīt pēcnācējus.

    Bet tad kritiski izvērtēsim, vai miljonārs vispār ir labākā kandidatūra. Neesmu pārliecināts. Tas, ko rāda filmās, piedodiet, ir tikai pasakas. Patiesā dzīve ir ļoti skarba. Es pat teiktu tā: mīļās sievietes, ja ir brīvs kalējs, ņemiet! Domāju, ka amatnieks ir daudz stabilāka vērtība nekā miljonārs.

    – ​​​​​​​Bet, paturpinot par tiem brīvajiem vīriešiem, vai tu daudz tādus satiec?

    – ​​​​​​​Protams, var jau teikt, ka laba ligzda ilgi nestāv tukša. Cik tad daudz ir tādu brīvo, foršo vīriešu, kas kā vientuļie vilki siro apkārt? Bet, ja runājam par brīvajām sievietēm, kas jau ilgāku laiku dzīvo vienas, varbūt viņām vajag beidzot atzīt: patiesībā tas mums ir iepaticies! Varam grāmatu palasīt, vakaros darīt, ko gribam… It kā ir vēlme pēc kopdzīves, bet, ja tā godīgi, – nav jau. Kam tās visas galvassāpes? Un vīriešiem tāpat – viņš, nabags, ir uzkāpis uz kādiem septiņiem grābekļiem un tad domā, kam to visu vajag. Tā viņi turpina dzīvot katrs pats par sevi.

    – ​​​​​​​Tavuprāt, tas ir egoisms?

    – ​​​​​​​Ja paskatāmies objektīvi, varbūt tā ir vientuļo cilvēku pazīme. Varbūt viņi īstenībā ir egoisti. Jo būsim reāli – kopdzīves vārdā no daudz kā jāatsakās. Es jau iedomājos – kāda lasītāja tagad noteikti sacīs: es, sieviete, viena cīnos ar diviem bērniem… Bet iedomājies to veiksmi – tev ir divi bērni, tev ir jēga, tev ir mērķis!

    Mums katram ir sava sūtība, un to nevajag novērtēt par zemu. Te man ir kāds labs pastāsts par diviem celtniekiem, kas krāmē ķieģeļus, – viens priecīgs, otrs bēdīgs. Bēdīgais saka: ai, kaut kādus stulbus ķieģeļus krāmēju. Bet priecīgais pretī: es Gaismas pili būvēju… Tāpat dzīvē, vai tu raugies uz saviem mazajiem bosikiem caur ķieģeļu krāmēšanas prizmu vai tomēr saskati viņos topošo Gaismas pili.

    Zilonis kokā neuzkāps

    – ​​​​​​​Tev pašam ir trīs mazas meitas. Tas taču ir skaisti un aizkustinoši!

    – ​​​​​​​Tieši tā – skaisti un aizkustinoši.  Protams, kad dvīnītes ienāca ģimenē, viss mainījās. Es noteikti neapskaužu tās ģimenes, kurās pirmie piedzimst dvīņi, jo, kā mēs zinām, ar pirmo bērniņu ir tā – vai, kā viņš to rociņu tur, vai tas ir pareizi?! Domāju, ka bērnu dakteriem vajadzētu papildspēkus, kas tikai atbild uz jauno vecāku dīvainajiem jautājumiem. Tā kā mums jau bija pieredze ar pirmo meitu, bijām gatavi sagaidīt dvīnītes.

    Bet tik un tā jau pēc pusotra gada izskatījos kā staigājošs zombijs, kas īsti vairs neatceras – esmu gulējies vai ne.

    – ​​​​​​​Varam tikai iedomāties, kāds tēva tests būs jāiztur nākamajiem tavu meitu kavalieriem…

    – ​​​​​​​Par šo es varu tikai teoretizēt un cerēt, ka es to piedzīvošu. Bet, kā man ar to klāsies, neko nezinu. Bet skaidrs, ka viegli tiem puišiem nebūs.

    – ​​​​​​​Jo princeses?

    – ​​​​​​​Jā, bet strādājošas princeses. Ir jāravē dobītes. Tie jauno laiku vecāki, kas mēģina izauklēt savus bērnus ar moto: viņi gan nestrādās kā es… Tas ir nepareizākais lēmums, kāds vispār var būt. Un tā ir jaunās paaudzes problēma. Īstenībā visiem bērniem vajadzētu iziet normālu attīstības ceļu.

    Tagad Eiropā liela problēma ir ar tiem bezdarbniekiem, kas ap 2008. gadu bija sasnieguši pusaudžu vecumu. Kā mēs visi zinām, tolaik tika piedzīvota ekonomiskā augšupeja, daudzi vecāki savus tīņus trekno gadu ietekmē pamatīgi izlaida.

    Bet tad pēkšņi, kad «mātes pupa» vairs nav, iestājās šoks – kā, mums tagad būs jāstrādā? Uzskatu, ka bērniem ir ne tikai jāmācās, bet arī jākaplē, lai saprot, kas ir darbs, un spēj apzināties īsto naudas vērtību.

    – ​​​​​​​Jums ar Gundegu ir divdesmit trīs gadus ilgs attiecību stāžs. Faktiski esat kopā izveidojušies kā personības. Un viss, kas ir paveikts, ir izdarīts kopā.

    – ​​​​​​​Tā ir, tur nav, ko iebilst. Reizēm cilvēki mēģina saprast, ko katrs ir paveicis kādā noteiktā A vai B pozīcijā, bet mēs jau sen to vairs neatceramies. Un kāda gan tam nozīme?! Traukus mazgā tas, kuram tai brīdī ir laiks. Ceļas augšā un iet pie bērniem tas, kuram tai brīdī mazāk nāk miegs. Vai tas ir pareizais dzīves modelis, nezinu, bet tas ir mūsu modelis.

    – ​​​​​​​Kurā brīdī vīrietis saprot – tā ir mana īstā sieviete?

    – ​​​​​​​Katram sava ir īstā. Patiesībā, kad satiecies ar viņu, tu ne sūda nevari zināt, vai viņa ir īstā. To var saprast tikai ar laiku.

    Vai es pirms divdesmit trim gadiem zināju, ka Gundega man ir īstā? Blefotu, ja ko tādu apgalvotu. Tā būtu zinātniskā fantastika.

    – ​​​​​​​Tev pieder šie vārdi – vīrietim jābūt medniekam, bet sievietei ir jāspēj dot viņam spārni. Izskaidro, lūdzu, tīri praktiski, kā sieviete vīrieti ikdienā var iedvesmot!

    – ​​​​​​​Te man ir kāds stāstiņš ar morāli. Kāda kundze, kam mājās regulāri bija skandāli, kad vīrs pārnāca iedzēris, aizgāja pie dziednieces, lai palīdz šo jautājumu atrisināt. Dziedniece sievietei iedeva trīslitru burku ar apvārdotu ūdeni un teica: «Tai brīdī, kad vīrs nāk mājās iereibis, izdzer malku šā ūdens un nerij nost.» Pēc trim mēnešiem ūdens beidzās, kundze atkal devās pie dziednieces. «Ziniet, man beidzot ģimenē ir harmonija. Vai es vēl varētu dabūt to brīnumaino ūdeni?» Un tad dziedniece atzinās: labi, beigsim muļķoties, reizēm vienkārši vajag mācēt paklusēt.  Patiesībā jau nevajag daudz, lai paceltu vīrieti spārnos, un nevajag arī daudz, lai viņu sagrautu. Šis piemērs vienkārši ļoti precīzi raksturo lietu būtību.

    Esmu reizēm dzirdējis, kā sievietes pukst par saviem vīriem. Interesanti, ka tie teksti vienmēr ir vieni un tie paši. Man pat tikko radās doma, ka varētu izdot disku ar sievu klasiskajiem izteicieniem.

    – ​​​​​​​Tāds vīrs kā tu jau nenokrīt no gaisa, tur tomēr ir arī sievas nopelns.

    – ​​​​​​​Es saprotu, uz ko tu tagad velc… Baznīcā taču saka: cilvēks apņēma sievieti par sievu. Bet, ja sieviete saka: es savu vīru izaudzināju… Nu, piedodiet, ja vīrs negribētu, tur nekas nevarētu sanākt. Tā teikt – zilonis nekad nevarēs uzkāpt kokā. Protams, sieviete var būt gana viltīga, taču nedomājiet, ka vīrietis ir muļķis un to nesaprot. Viņam vienkārši patīk piespēlēt. Un abas puses ir laimīgas. Viena puse izspēlē viltību, otra izliekas, ka ir noticējusi.

    – ​​​​​​​Jūsu ģimenē ir brīnišķīga svētku svinēšanas tradīcija. Kas tev pašam rada svētku izjūtu?

    – ​​​​​​​Patiesībā svētki bez to gatavošanas man nav nekādi svētki. Ir jāpiedalās procesā. Kāpēc cilvēkiem tik ļoti nepatīk masku balles? Tāpēc, ka viņi īsti nezina, ko tas nozīmē. Bet tie, kas saņemas un aiziet, saka – baigi foršā štelle. Ja esi iekšā masku gatavošanā, tu jau sāc uzvilkt sev pareizās stīgas un beigās esi gatavs arī ampelēties.

    – ​​​​​​​Vai tev kādreiz arī sanāk ar saviem čomiem paplosīties pa Vecrīgu?

    – ​​​​​​​Katram laikam ir sava plosīšanās, un ar vecumu sāc rūpīgāk izvēlēties vietas, kur tas notiek. Bet mēs joprojām dauzāmies. Jaunieši mums varētu pienest ūdeni, kad mēs vēl plosāmies. Runājot par vecumu, gribētu teikt, ka te tam nav nekādas nozīmes, vienīgi mazliet vairāk piedomājam – kā būs rīt, parīt, aizparīt? Vajag, nevajag? Man tas vecums visu laiku ir tā ap divdesmit septiņi. Esmu tur iestrēdzis jau labu laiku.

    – ​​​​​​​Tev ir arī netikumi. Smēķēšana, piemēram.

    – ​​​​​​​Ir, skaidrs. Vinstons Čērčils nodzīvoja deviņdesmit gadu pēc principa – viskijs, cigāri un nekādas fizkultūras.

    Bet es varu pīpēt un varu arī nepīpēt. Trijos naktī ar trīcošām rokām neceļos, lai ievilktu dūmu.

    Protams, ir svarīgs veselīgs dzīvesveids, jo veselība ir pats svarīgākais, kas mums ir. Tāpēc visiem ir sevi jāsaudzē. Tas, ko es daru, – cenšos pēc iespējams mazāk ēst indi.

    Kad vecākajai meitai bija seši mēneši, sāku kritiskāk domāt par to, kādu pārtiku pārdod veikalā. Sapratu, ka negribu būt sava bērna ienaidnieks. Kopš tā brīža pats sāku sarūpēt gaļu – medīt. Parasti pilsētnieki uztraucas: ai, meža gaļā daudz mošķu! Ja viņi zinātu, cik daudz augšanas hormonu un antibiotiku ir tajās pārējās gaļās… Paskatieties uz Amerikas sabiedrību – ja gribas iet viņu pēdās, tad nedomājiet par to, ko ēdat.

    – ​​​​​​​Starp citu, kā tu uztver to, ka tevi bieži piesaka tieši kā Gundegas Skudriņas vīru?

    – ​​​​​​​Kas man, lauku duksim, no tā mainās? Bieži vien redzu aizkulises, tāpēc zinu, ko tas patiesībā prasa. Beidzamajā laikā, kad Gundega ceļas sešos no rīta, lai brauktu uz televīziju, es varu teikt tikai vienu – tas ir spēcīgi. Bet tad mums ar meitām ir foršie rīti, kad darām visu, ko gribam. Tie mums ir izcilie tēva un meitu rīti.

    – ​​​​​​​Vizuāli tu vairāk atgādini kādu amerikāņu rokzvaigzni, nevis ietekmīgu uzņēmēju. Piekritīsi taču, ka tavu stilu vairāk raksturo brīvība, nevis glancēts glamūrs?

    – ​​​​​​​Pārfrāzējot labi zināmo krievu teicienu: esi vienkāršāks, un cilvēki pie tevis tieksies. Otrs – es jau neesmu piecu dolāru naudas zīme, lai visiem patiktu. Ja runājam par tiem glancētajiem un glamūrīgajiem kadriem, ko varam novērot Rietumu pasaulē,cik gan spocīgi patiesībā tas viss izskatās! Esmu ticies ar finanšu pasaules pilsoņiem, un tad atbrauc kungs kluba žaketē, baltā kreklā ar uzšuvīti, iniciāļiem, uz rokas tāds kārtīgs «sienas pulkstenis», lai var noprast, ka riktīgi dārgs, un sāk stāstīt, kāds viņš ietekmīgs finanšu investors no Savienotajām Valstīm. Skaties uz viņu un saproti – kaut kas tai visā neiet kopā. Un tad ieradās cits kungs – solīdā, kvalitatīvā uzvalkā, uz rokas diezgan askētisks pulkstenis – un ļoti pieklājīgi uzsāka sarunu. Vienīgais, kas viņu nodeva, ka viņš nāk no patiesas finanšu pasaules, bija manieres. Tās bija izcilas. Morāle? Vari staigāt kā pāvs un izskatīties pēc muļķa, vecā jeb patiesā nauda nekad nespīd.

    – ​​​​​​​Ja pieņemam, ka tava dzīve ir kā grāmata, kas šā brīža nodaļā tevi aizrauj visvairāk?

    – ​​​​​​​Tā mana grāmata joprojām tiek rakstīta. Katra diena ir absolūti neatkārtojama. Paguli, pamosties, tiecies ar cilvēkiem, runājies, ņemies, dari. Tas viss ir ārkārtīgi interesanti. Katra diena un reizēm pat stunda ir kā viena maza dzīve.  

    Personības

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+