Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Teātrī esmu kopš 1951. gada. Kas mani paņēma uz Dailes teātri, atklāti sakot, nezinu. Neatceros, ka Smiļģis mums Teātra institūtā būtu kaut ko mācījis, bet droši vien bija skatījies mūsu diplomdarba izrādes, jo bez viņa ziņas es taču nebūtu nonācis viņa teātrī. Vēl nebiju beidzis atrādīt komisijai savus patstāvīgos darbus, kad jau biju pieņemts teātrī. Krečinska lugā Kāzas spēlēju dakteri Bubļiku, drusku komisku lomu. Jaunatnes teātrī notika mūsu diplomdarba izrāde Pazudušais dēls, kur es spēlēju Roplaini. Kad manā trešajā sezonā izrādi iestudēja Dailes teātrī, man iedeva Pūlīšu Pauli, Krustiņa draugu. Pirms Teātra institūta, mācoties Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumā, Pazudušo dēlu iestudējām dramatiskajā pulciņā, un tad es spēlēju Krustiņu. Cita tik liela aktiera kā es tur nebija. (Smejas.) Teātrī Pūlīšu Paula lomā dublants man bija Artūrs Dimiters. Iekšā laidējas teica, ka cilvēki, nākdami uz izrādi, jautājot, kas šovakar spēlēs. Gribot Placēnu. Dimiters lomu taisīja vairāk uz komisko pusi, bet es Pūlīšu Pauli ņēmu traģiskāk.
Sākumā domāju, ka man teātrī nebūs lomu. Es biju maza auguma, mazliet apaļīgs, bet Smiļģim vajadzēja liela auguma staltus aktierus ar varenām balsīm.
Tomēr man laimējās, jau no pirmās sezonas man visu laiku bija darbs, bet vajadzēja Smiļģim pierādīt, ka es kaut ko varu. Sākumā viņš visus jaunos nolika trešajā, ceturtajā un piektajā plānā un skatījās, kā katrs tajos aizmugures plānos darbojas. Tos, kuri iekrita viņam acīs, pasauca tuvāk un tuvāk, līdz vienā brīdī es attapos skatuves pašā priekšā. Otrajā gadā biju tik ļoti nodarbināts, ka vienu dienu, skatoties izrāžu plānu, biju pārsteigts, ka vakarā man nav izrādes. Skatījos un neticēju – tiešām vakarā esmu brīvs! Man nebija lielu lomu, bet Smiļģis taisīja vērienīgus inscenējumus, kuros vajadzēja dancot, dziedāt, būt masās tautā, karavīros, un es priecīgs gāju.»
***
«Pirmā loma teātrī man bija virsnieciņš Fedotiks Čehova lugā Trīs māsas, ko iestudēja Felicita Ertnere. Ertnere bija mierīga. Neatceros, ka viņa kādreiz būtu pacēlusi balsi vai izrādījusi neapmierinātību. «Labi, labi, ir labi, bet pamēģiniet izdarīt tā… Tas jums labi iznāk,» pateica. Mēģinājumā reiz uznācu uz skatuves un nezināju, ko tālāk darīt. «Darbojieties, darbojieties!…» Ertnere mudināja. Viņa iestudēja arī kustības, ko Pēterpilī bija mācījusies. Vēlāk mums kustības iestudēja Ērika Ferda. Mēs viņu par dzelzs veceni saucām. Ferda bija ļoti prasīga un stingra. Dejas un kustības man diezgan labi padevās. Es jau Sausnējas pamatskolā dejoju. Pie mums no Rīgas reiz atbrauca tolaik slavena Ulmaņlaika tautasdeju dejotāja, un mani kopā ar dažiem labākajiem paņēma uzstāties kopā ar viņu. Ferdas nodarbībās visu ātri apguvu, sen zināju kustības, kamēr dažam bija grūtības tos soļus izstaigāt, bet arī man jāiet kopā ar viņu. Teicu: «Johaidī! Kāpēc man jādara tas, ko es labi zinu?»
Smiļģim mēģinājumos vienmēr blakus vajadzēja Ertneri, Ferdu, dekoratoru Ģirtu Vilku un komponistu Induli Kalniņu, kas teātrī vairāk nekā divdesmit gadus bija muzikālās daļas vadītājs. Kara gados pie Smiļģa atnācis kā ērģelnieks, tad kļuvis par orķestra kapelmeistaru, pēc Marģera Zariņa pārņēma muzikālo virsvadību un šajā amatā palika arī pie Pētera Pētersona un mazliet vēl Arnolda Liniņa laikā. Indulis Kalniņš sarakstījis mūziku daudzām izrādēm, arī Hamletam un Šveikam. Viņa Silavas valsis, komponēts izrādei Palmas zaļo vienmēr, kļuva tautā ļoti populārs. To dziedāja visos skolu izlaidumos. Es tajā lugā nepiedalījos, bet dziesmu dziedāju. Visus gadus teātrim svinīgos notikumos dziedam Tota dziesmu no Spēlēju, dancoju. Kad no Lāčplēša ielas pārnācām uz jauno teātri Brīvības ielā, Tota dziesmas kokles skaņas kļuva par izrāžu sākuma signālu. Totam Raiņa lugā bija vijole. Tā bijusi arī Smiļģim, kad viņš šo lomu spēlējis, bet kokli sev izprasīja Harijs Liepiņš. Teica, ka ar kokli viņam būs brīvāka stāja, un Smiļģis viņam to kokli atļāva.
Induļa Kalniņa Tota dziesmu sauc par Dailes teātra himnu, bet arī Burharda Sosāra – Marģera Zariņa priekšgājēja muzikālās daļas vadībā – dziesmu Kavalieru gads ar Valda Grēviņa vārdiem no izrādes Gesta Berlings dzied kā teātra himnu. Abas skaistas un ierakstītas Dailes teātra vēsturē.»
***
«Sosāru es vēl piedzīvoju. Teātra institūtā viņš mums mācīja mūzikas vēsturi. Vienā nodarbībā mierīgi sēdēja pie galda, un vienā brīdī skatos – Sosārs piesnaudies. Gestā Berlingā es spēlēju Rusteru. Visādi savā lomā darījos, punšu vārīju. Galvenais, protams, bija Gesta Berlings – Harijs Liepiņš. Reiz abi ar Ģirtu Vilku sarunājuši braukt makšķerēt, bet Smiļģis ielicis mēģinājumu. «Nekas, nekas, viss būs kārtībā!» Harijs nosaka. Viņš mēģina, mēģina un pēkšņi vienā brīdī paģībst. «Mieru, mieru!…» Smiļģis sauc, liek Hari nonest uz garderobi, lai paguļ uz dīvāniņa. Liepiņš brīdi paguļ un aizbrauc uz Cieceres ezeru makšķerēt. Smiļģis pat nenojauta, ka ticis piemuļķots.
Teātrī joki rodas uz līdzenas vietas. Izrādē Spēlēju, dancoju elles skatā ir frāze, kad Tots, lūdzot glābt mirstošo Leldi, saka: «Kam ir dūša dot trīs asins lāses…» Es biju velns un klusiņām ierunājos: «Es jau varētu dot, bet man nav tā asinsgrupa…» Artmanes pusdzīvā Lelde guļ aizvērtām acīm un dreb aizturētos smieklos.
Iestudēja Uguni un nakti. Lugas lasījumā Smiļģis norunā savu sakāmo un jautā, kas grib izteikties. Alma Ābele, vienmēr latviski ģērbusies, arī todien ar latvisku brošiņu pie baltas linu blūzes, sāk teikt: «Kā jau tikko teica Eduards Janovičs…» Viņa pabeidz savu sakāmo, un tad runā Valentīns Skulme: «Kā jau te teica Alma Gavrilovna…» Nezinu, vai viņš gribēja vēl kaut ko sacīt. Visticamāk, ka ne. Tā nu bija tāda smieklu vētra! Es sen nebiju tā smējies. Ābele, ārēji tik tautiska, bet Alma Gavrilovna… Ugunī un naktī viņa dublējās ar Lilitu Bērziņu Spīdolas lomā.
Mēs, kam izrādē nebija galvenās lomas, tēlojām karavīrus, virsaišus. Nāves salas skatā bija jāguļ kā apburtai tautai. Uz skatuves salikti podesti, uz tiem sagūlām. Dažs piecēlās nelaikā, attapa – oi, nav vēl jāmostas! – un laidās atkal guļus, bet kāds pa riktīgam aizmiga. Tur bija garš Spīdolas monologs, un kādam uznāca snaudiens. Kad Ābele laida pāri guļošajiem savu lielo sagšu, kas viņai bija ap pleciem, un sauca: «Celies, mana apburtā tauta! Celies!» visi piecēlās, bet viens palika guļam. Mums, karavīriem, bija īsi koka zobeni, un viens tuvāk stāvošais ar to piebakstīja guļošajam. Tas pamodies lēca kājās. Mēs valdījām smieklus.
Rītos man gadījās nokavēt mēģinājumus. Pretī Mākslas akadēmijai bija studentu kopmītne, kur es dzīvoju. Tuvu teātrim, bet vienmēr kādas piecas minūtes nokavēju. Uzgāju augšā, kur otrā stāva foajē notika mēģinājumi, visi jau sēž, Smiļģis runā, un man bail iet iekšā. Kad, beidzot saņēmies, iegāju, visi pagrieza galvu uz manu pusi un skatījās kā uz noziedznieku. «Atvainojies un ej sēdi!» Rūdolfs Kreicums čukstēja. Tā ar mani ne reizi vien notika.»
***
«Mana pirmā lielā loma bija Šveiks, kad jau desmit gadus biju teātrī. Par šo lomu ir stāsti, kas neatbilst patiesībai. Daudzi apgalvo, ka Šveika lomā esot redzējuši Eduardu Pāvulu, bet tas nekādi nevar būt, jo Pāvuls nospēlēja tikai pieņemšanas izrādi. To skatījās Mākslas padome ar kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa un partijas Centrālkomitejas pārstāvja piedalīšanos, un Pāvula Šveiks nebija tas komiskais personāžs, kādu viņi bija gaidījuši. «Paga, paga, mums ir arī vēl otrs Šveiks!» Smiļģis teica Kalpiņam. «Nu, paskatīsimies!» Tika nolemts, ka vakarā būs mana izrāde. Pēc mēģinājuma Smiļģis iesauca mani savā kabinetā, kur viņam bija ciets koka dīvāniņš, pārvilkts ar drēbīti, un teica, lai es tur līdz izrādei paguļu un atpūšos. Pieklājības pēc apgūlos, bet sānus tik briesmīgi spieda, ka aizgāju uz savu garderobi, kur man bija mīkstāks dīvāniņš.
Tik daudz mēģinājumu kā Pāvulam man nebija. Kad viņš mēģināja, man vienmēr bija jāsēž zālē un jāskatās. Eidis tajā reizē filmējās filmā Kārkli pelēkie zied. Trupas vadītājs Pauls Melducis pirms kāda mēģinājuma pieiet pie Smiļģa un saka: «Ziniet, Pāvula šodien nebūs. Viņam jāfilmējas.» Smiļģis sauc: «Vai Placēns ir?» – «Jā, es te esmu!» nopīkstēju. «Eita uz skatuvi!» tas skanēja diezgan bargi. Šveiks kļuva par manu zvaigžņu stundu. Es biju gluži kā Jozefa Ladas zīmējumos Jaroslava Hašeka grāmatā – neliela auguma apaļīgs vīriņš. Šveika loma atbilda manam izskatam. Pāvuls bija kalsnāks, bet es biju pārsteigts, pirms dažiem gadiem kādā žurnālā izlasot viena Pāvula tuvinieka sacīto, ka Pāvuls nav pieņemts Šveika lomai, jo atgādinājis latviešu leģionāru. Pirmo reizi kaut ko tādu dzirdēju!
Piecpadsmit gadus Šveiks bija repertuārā. Tuvu pie divsimt izrādēm nospēlējām. Tajos vakaros, kad man bija Šveiks, gāju uz teātri ar lielu prieku un pacilātību. Spēlēju Šveiku, bet teātra skatlogā, kur izvietoja fotogrāfijas no izrādēm, visu laiku nostāvēja Pāvula bilde. Tā arī to nenomainīja, lai gan Pāvuls nevienu izrādi nenospēlēja. Varbūt tas nenospēlētais Šveiks viņam drusku sāpēja. Mums par šo tēmu nekad sarunu nav bijis.
Atceros pēdējo izrādi, kad spēlējām Šveiku. Visi pēc tam vai nu gāja mājās, vai pasēdēja bufetē, es viens pats paliku garderobē, un man bija sajūta, ka esmu zaudējis tuvu cilvēku. Tā bija sāpīga šķiršanās. Vēlāk ar citām lomām tā vairs nekad nebija.»
***
«Ar Šveiku sākās manu komisko lomu laiks. Kad spēlēju, zāle vienmēr bija pilna, un vislielākos kases pienesumus deva komiskās izrādes. Lai cik liela jautrība zālē, mani uz skatuves nevar sasmīdināt. Arī komiskā lomā palieku nopietns. Komēdija jāspēlē nopietnāk par traģēdiju. Visi lielie ārzemju komiķi dzīvē ir diezgan drūmi. Lasu biogrāfijās, cik viņi dzīvē bijuši drūmi cilvēki. Luijs de Finess, piemēram.
Es arī dzīvē reizēm esmu stipri nopietns, lai gan humors man patīk. Humora izjūta man ir no dabas.
Tā man nāk no tēva. Viņš bija asprātīgs. Sausnējas pagasta biedrības nama amatierteātrī abi ar māti spēlēja. Visās Blaumaņa lugās tēvam deva žīdu lomas. Tās viņam labi padevās.
Kad es veidoju lomu, uzreiz domāju, kā mans varonis izskatās, kā iet, izturas, runā, kā ģērbjas. Kādreiz lomai nevari atrast piegājienu, nekas nesanāk, bet pēkšņi kaut kas ienāk prātā, un viss aiziet pa pirmo. Kad Arnolds Liniņš iestudēja Vampilova lugu Provinces anekdotes, kur es spēlēju Kalošinu, biju ar to tēlu nomocījies. Komiska loma – administrators, kas gaida, ka no Maskavas brauks liels priekšnieks. Nu, kā lai viņu taisu?! Un tad vienu rītu mēģinājumā es ieraudzīju savu Kalošinu. Ludmila Tarasova pa ceļam uz teātri bija nopirkusi sev parūku. Turpat uz galda tā stāvēja, ar visu cenu klāt. Uzmaucu galvā, un viss – man loma aizgāja. Varēju darīt, kas tik ienāca prātā. Līdu skapī, šūplādē mazgāju kājas… Cik tas ir interesanti, ka lomai pietiek ar kādu mazu detaļu. No tās parūkas man radās loma. Ja tās nebūtu vai man neienāktu prātā uzvilkt to galvā, nezinu, kā būtu ticis galā. Es negribu ķēmoties. Man nepatīk taisīt muļķīgus jociņus un dumji uzvesties. Man vajag, lai manām darbībām būtu attaisnojums, kāpēc es tā daru, un tas būtu patiesi.
Esmu spēlējis arī dramatiskas un traģiskas lomas. Izrādē Incidents mans Duglass Makens zināmā mērā bija varonis, kas stājās pretī diviem naida pārņemtiem puišiem, kuri izdemolēja metro vilcienu. Dons Kihots, kurā biju Sančo Pansa, arī nav nekāda komēdija. Dons Kihots bija Juris Strenga, un es nekad nevarēju saprast, vai viņš galavārdu jau ir pateicis vai vēl kaut ko runās. Viņam bija gari teksti. Sufliere Maija Spera gan stāvēja kulisēs, bet neko tur nevar dzirdēt, un nevar taču suflēt tik skaļi, ka dzird arī zālē. Es esmu nodzīvojis bez sufliera. Tikai vienu vienīgu reizi man pazuda teksts, un to vēl tagad atceros ar šausmām.
Pētera Pētersona iestudējumā Lai top! spēlēju Ādolfu Alunānu. Tur man bija garš monologs Alunāna laika valodā ar daudziem vārdiem, kādus tagad vairs nelieto. Maija Spera, zinādama, ka visi teksti man ir galvā, bija nogājusi lejā pie dežuranta parunāt pa telefonu. Un notika tā, kā nekad nebija gadījies, – man pazuda teksts, un ļoti svarīgā epizodē. Vēl šodien tos vārdus atceros un varu norunāt: «Kas nostaigājis kādu garu ceļu, tas atpūzdamies skatās atpakaļ, vai veikliem soļiem ticis ar’ uz priekšu, vai mērķis tālu vēl, kas jāsasniedz. Un nožāvējis slapjos sviedrus vaigā, viņš jauniem spēkiem sāk to ceļu staigāt. Ar’ latvju tauta šodien skatās klusu uz ceļu, viņas bērnu staigātu, uz jauniem panākumiem, spēku, uz visu, ko tā grūti cietusi. Bet tur, kur mākslai brīvība ir ļauta, lai gavilē nu visa latvju tauta!» Tādi zemteksti mums bija daudzās padomju laika izrādēs.»
***
«Pētersonam tuvas bija dzejas drāmas. Spēlēju viņa veidotajā Imanta Ziedoņa dzejas drāmā Motocikls. Tajos laikos tas bija kaut kas pilnīgi jauns, līdz tam nebijis. Dziedājām Bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs… Skaists darbs, publikai patika, mums pašiem arī. Atceros gadījumu no Pētersona iestudējuma Ienesīga vieta Mazajā zālē. Sestdienas avīzē Literatūra un Māksla uz vāka pa visu lapu bija ielikta mana bilde. Es izrādē paņēmu to avīzi, sēžu un lasu, savu bildi pagriezis pret skatītājiem, un tad mans personāžs pasaka: «Ai, nekas interesants!» saņurca avīzi un aizsviež projām. Pētersons pēc tam man teica: «Paklausies, kā tas var būt! Es tik daudzus gadus jau esmu teātrī, bet mana bilde nekad nav bijusi uz pirmā vāka!»
Visus septiņdesmit gadus par darba trūkumu teātrī nevaru žēloties, man nekad nav bijis garlaicīgi. Neviena izrāde manis dēļ nav tikusi atcelta. Bērnu izrādēs daudz esmu spēlējis. Tagad arī būs loma izrādē Vecenītes ar saulessargiem, ko iestudē jauns režisors Klāvs Mellis, spēlējam visi Dailes teātra veterāni – Olga Dreģe, Ilze Vazdika, Lidija Pupure, Mirdza Martinsone, Indra Briķe, Akvelīna Līvmane, Juris Strenga un es. Bērni ir brīnišķīga un ļoti pateicīga publika. Televīzijā ilgus gadus bērnu raidījumos esmu piedalījies.
Man patīk dziesmu spēles. Kad Arnolds Liniņš un Kārlis Auškāps tās iestudēja, Āris Rozentāls vienmēr savilka skābu ģīmi, bet man bija interesanti darboties. Ģenģeru puisis Īsā pamācība mīlēšanā, Klumpačs Džonā Neilandā – tik feinas lomas! Katrā izrādē kaut kas notiek citādāk, neviena nav tāda pati kā iepriekšējā. Katrā ir kāda cita niansīte.
Publikas attieksme arī vienā un tajā pašā izrādē atšķiras. To, kāda publika ir zālē, uz skatuves ļoti var just.
Tagad spēlējam Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, un tūkstoš skatītāju zālē pilnīgs klusums, it kā neviena cilvēka tur nebūtu. Beigās ilgi aplausi, gandrīz vienmēr publika pieceļas kājās. Zinu cilvēkus, kas divas un trīs reizes izrādi skatījušies.
Esmu spēlējis pie vairāk nekā trīsdesmit režisoriem, piedzīvojis visas galveno režisoru maiņas, kas notikušas teātrī. Pēc Smiļģa nāca Pētersons, tad Liniņš, pēc viņa Auškāps, Gruzdovs, Džilindžers. Tagad atkal jauna maiņa – Viesturs Kairišs. Mums kādreiz bija iestudējums Smaids par Smiļģi, kam scenāriju rakstīja aktrise Velta Krūze, viņa arī režisēja, un es izrādē spēlēju pašu Smiļģi. Atcerējos un pats ieliku epizodi no dzīves. Pēc mēģinājuma Smiļģis promiedams reiz pateica: «Pirmdien turpināsim!» Vēl pēc brītiņa pagriezās un uzsauca: «Pirmdien es nebūšu!»
Teātris Smiļģim bija visa viņa dzīve. Savās fantāzijās viņš izgudroja neiespējamas lietas. Tajā laikā mēs runājām bez mikrofoniem, un mūs dzirdēja zāles pēdējā rindā. Man sieva tagad reizēm mājās saka, ka es skaļi runāju, bet mēs bijām tā trenēti, lai pat čuksti aizskanētu līdz pēdējai rindai. Smiļģis teica, ka tad, kad uzcels jauno Dailes teātri, kurā būs milzīga zāle, aktieriem kā plomba zobā būšot maziņš mikrofoniņš. Es tajā brīdī biju klāt, kad viņš to teica.
Pa tiem gadiem, kopš esmu teātrī, nomainījušās vairākas aktieru paaudzes. Tagad teātrī ir daudz jauno, dažus pat nepazīstu. Satieku un nezinu, pa kuru laiku viņš atnācis. Manā ģērbtuvē tagad ir Andris Bulis. Nekāda vaina jaunajiem. Talantīgi un interesanti. Aktieriem tagad ir ļoti daudz iespēju. Dažādas filmu studijas taisa filmas, televīzijas kanāli uzņem seriālus. Kad es sāku, bija tikai teātris, televīzijas vēl nebija.
Nezinu, vai šodien gribētu būt aktieris. To es nezinu, lai gan par savu skatuves mūžu varu teikt, ka tas bijis laimīgs. Deviņdesmit trīs gadi, un vēl arvien esmu uz skatuves. Man ir lomas četrās izrādēs. Šveika laikā cilvēki uz ielas nāca klāt, gribēja parunāties, un arī šodien tā notiek. Nāk klāt, grib nofotografēties. Izrādās, ka arī skatītāju atmiņās es neesmu nogājis no skatuves. Esmu saņēmis visus augstos apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeni, balvu par mūža ieguldījumu, Tautas mākslinieka nosaukumu, bet vislielākā balva man ir tautas mīlestība.»
***
«Neaizmirstamā atmiņā palikusi mana piecdesmit gadu jubileja. Pie manām mājām pievilka trolejbusu, izvilka to uz Dzelzavas ielas, kur pielika pie vadiem, atveda mani līdz teātrim, kur no ielas līdz teātra durvīm bija noklāts sarkanais paklājs. Abās tā malās stāvēja aktieri, ģērbušies Šveika izrādes formās, ieveda mani teātrī. Kas tā bija par jubileju! Televīzija translēja. Kolēģi no visiem teātriem nāca sveikt. Kad svinēja jubilejas aktieriem, kas spēlē varoņlomas, apsveikumi bija nopietni un patētiski. Mani sveicēji vilka uz komisko un nerātno pusi. Helēna Romanova un Baiba Indriksone no Nacionālā teātra uznāca, un Helēna teica: «Re, cik smuki stāv! Nekad tik smuki nav stāvējis…»
Pēc svinīgās daļas teātrī bija bankets Mākslas darbinieku namā. Galdi lūza, cilvēku daudz, dancojām līdz rīta gaismai. Ak Dievs, kas tie bija par svētkiem! Savā laikā teātra bohēmā diezgan daudz esmu piedalījies. Manā jaunībā, piecdesmito gadu sākumā, Dailes teātrī notika masku balles. Ai, kas tās bija par ballēm! Visi gribēja uz tām tikt. Pie teātra bohēmas piederēja arī kāršu spēle. Teātrī bija spēlmaņu kompānija, arī es reizēm tai pievienojos. Dimiters, Harijs Liepiņš, Ilgonis Švika, Bērtulis Pizičs kādreiz trīs dienas no vietas spēlēja, bet tādos maratonos es neesmu piedalījies. Atceros kādu reizi, kad mēs ar Liepiņu un vēl daži aizgājām uz restorānu Dzirnavu ielas stūrī. Domājām – paņemsim piecdesmit gramus, drusku pasēdēsim un iesim mājās, bet sākām spēlēt zolīti un palikām tur visu nakti. Apteksne promiedama pajautāja, vai mums kaut ko vēl ieliet, aizslēdza durvis un atstāja mūs spēlējam. No rīta atnāca, atslēdza durvis, izlaida mūs ārā, un mēs gājām uz mēģinājumu.
Pizičs bija mans skatuves krustdēls. Kad tā izvēlēšanās notika, teicu viņam: «No manis traģiķis neiznāca, es tev novēlu kļūt par traģiķi.» Bērtulis nekļuva par traģiķi, bet par teātra direktoru. Pēc tam Rīgas kapos bija priekšnieks. Nekad nevar zināt, kā tie ceļi dzīvē pagriežas.
Esmu piedzīvojis arī visu teātra direktoru maiņas. Nekad nevienam neesmu gājis prasīt lielāku algu. Cik maksāja, ar to man pietika, un, ko režisori deva spēlēt, to spēlēju. Savā laikā direktors Reihmanis, kuru iesaucām par Ķiseni, jo viņš bija liels un apaļīgs, pielika man lielāku algu, un man bija neērti citu kolēģu priekšā, kuriem nepielika. Gāju pie direktora un teicu, ka slikti jūtos. «Nekā nevar darīt. Tam, kas strādā, par to ir jāmaksā.» Nu, tāds es esmu – no laukiem un kautrīgs. Man pietiek ar to, kas man ir, un uz otra rēķina neko negribu. Ilgus gadus krāju pa divdesmit pieciem rubļiem no katras algas, kamēr sakrāju mašīnai. Žigulis maksāja piecus tūkstošus rubļu. Pa šiem gadiem vairākas mašīnas esmu nomainījis. Vēl arvien pats braucu. Veselības pārbaudes izturu, mani atzīst par braukšanai derīgu. Pirms dažiem gadiem, kad mani ar 0,6 promilēm apturēja ceļu policija, pazaudēju tiesības. Veselu gadu kājām staigāju un deviņdesmit gados vēlreiz noliku tiesības. Ja tos var saukt par jokiem, tad arī tādi man dzīvē notiek. Ja ilgus gadu desmitus esi pieradis braukt ar mašīnu, palikt kājiniekos ir diezgan padrūmi.»
***
«Neskatoties uz dažādām ķibelēm, kas bijušas, visā visumā dzīve bijusi skaista un vēl arvien ir tāda.
Kad aizbraucam ar sievu uz manu dzimto Sausnēju, izjūtu nostalģiju. Katru reizi nobraucu gar tēva mājām Zemturiem, kur ir visa mana bērnība. Tajās dzīvo citi cilvēki, bet vienmēr esmu laipni sagaidīts. Tur ir sākums manai dzīvei. Atceros, kā lietainā rudenī kartupeļus pa dubļiem rakām, tumšos ziemas rītus, kad māte ar vējlukturi, kuram man kupols no kvēpiem bija jāiztīra, pa sniegu uz kūti brida. Tēvs vieglāk dzīvoja, bet mamma iznesa visu lauku dzīves smagumu. Viņa arī agrāk aizgāja. Tēvs nodzīvoja līdz deviņdesmit četriem gadiem.
No teātra gadiem manās sajūtās un atmiņās vislabākais laiks bija vecajā Dailes teātrī Lāčplēša ielā. Kad notika pirmizrāde, visi aktieri, kas izrādē nespēlēja, nāca skatīties. Pēc tam visiem kopā bija pasvinēšana. Tagad tā vairs nav. Tie, kas piedalās izrādē, pēc pirmizrādes pasēž savā pulciņā. Kas ir drosmīgs, tas aiziet arī no malas, bet es nekad neesmu gājis.
Nav ne jausmas, kā svinēs teātra simtgadi. Izrādē Smiļģis es nepiedalos. Nezinu, kas te notiks. Citi laiki, cita vara, cits karogs… Vai šajā mājā Smiļģa gars vēl ir dzīvs? Smiļģa biste stāv, bet kā ir ar to garu…
Tagad mans galvenais režisors ir mana sieva Ruta. Viņa režisē un vada manu dzīvi. Māja vienmēr izpucēta, garšīgs ēdiens galdā. Laukos, kamēr vēl rītos guļu, krāsni jau izkurinājusi. Puķes no agra pavasara līdz vēlam rudenim zied, mauriņš nopļauts. Dzīvoju un priecājos. Teātrī neesmu spēlējis ne Romeo, ne Hamletu, ne Lāčplēsi, bet skatuves sievas man bijušas visas skaistākās Dailes teātra aktrises, un arī dzīvē laimējies. Sievietes loma nosaka veiksmi gan partnerībā uz skatuves, gan dzīvē.»
