Gunārs Ķirsons: Nolēmu, ka pats savas smadzenes dziedināšu

Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2014. gada 1. numurā. 

Līdz «Lido» biroja ēkai mani pavada zilpelēka kaķenīte. Pagalmā vecā godība – viegli apbružāta. Ķirsonam nav sava kabineta. Visā impērijā viņam nav sava stūrīša. «Katrs kabinets te ir mans un nav mans.»

Sekretāre uzklājusi mums kafijas galdu hallē pie kamīna. Bilstu Ķirsonam: vieta nav laba, īstai sarunai pārlieku atklāta. Viņš vedina doties meklēt labāko noskaņu. Sekretāre ar kafijas paplāti pacietīgi mums seko. Beidzot nonākam savrupā telpā ar ovālu greznu galdu un barokāliem krēsliem. Tajos sasēdušie kolēģi kā uz burvja mājienu atstāj mūs vienus.

– Kas ar jums noticis? Izskatāties kreatīvāks, brīvāks, laimīgāks… Vai atklājāt kādu maģisku dzīvošanas noslēpumu?

– Varbūt. Nevis lai kāds lūrētu, bet sev. Man vajag, lai, paskatoties spogulī, pats sev patiktu. Ja šķiet, ka esmu atlaidis grožus, tad spogulī sev saku – veci, ir jāsaņemas. Man ir sešdesmit divi gadi, ir mati, nav krunku… Iekšienē esmu mainījies trīsreiz vairāk nekā ārēji.

Kad pirms divpadsmit gadiem atvēru Krasta ielas «Lido», tā bija manā dzīvē pirmā tik liela uzņemšanās. Daudzi toreiz teica: Gunār, nedari to, tu paklupsi. Man bija liela pārliecība, un es atbildēju: nē, darīsim. Mēs to uztaisījām sešu mēnešu laikā. Tur visa kā bija tik daudz, viss tik liels, un es to visu pārvaldīju. Visam dzīvoju līdzi. Kad pāris mēnešus pēc atklāšanas man atnāca dati par apgrozījumu, es raudāju. Pa īstam. Pēc gada jau staigāju drebošām rokām. Bija drausmīgs stress, bailes, ka objektu neizvilkšu.

Biju uz robežas – saucu ātrās palīdzības, viss trīcēju, mājās dzēru tazepāmu, elēniumu. Pilnīgs sabrukums. To nevarēju nevienam rādīt.

Un apjēdzu arī, ka, dzerot tabletes, es sevi tik un tā sabeigšu. Tas vilkās gadiem, līdz beidzot nolēmu, ka pats savas smadzenes dziedināšu. Paņēmu jogas privātskolotāju. Negribēju iet piecpadsmit cilvēku barā, kur jāsveicinās un visi skatās – re, kur Ķirsons! Gribēju kā mežā: man pretī ir tikai skolotājs; viņš saka, ko darīt; ko nesaprotu, jautāju; man pastāsta vienkāršā valodā. Tagad katru rītu mostos pusstundu agrāk un gultā veicu elpošanas vingrinājumus. Esmu diezgan lunkans, špagatu kā jaunībā vēl īsti nevaru, bet locītavas izkustinu kārtīgi. Nu jau tas ir ieradums. Vienalga, vai esmu pie Salacas, pilsētā vai komandējumā. Trīsreiz nedēļā stundu slidoju. Gan sportā, gan darbā, gan personiskajā dzīvē varu izdarīt to pašu, ko jaunībā.

– Kad jūs pēdējoreiz bijāt mežā?

– Aizvakar. Makšķerēju līdakas. Man līdzi bija darbinieki, tie, kas māk dzīvot dabiski kā putni gaisā, kā bērni. Jau gadu desmitiem izbraucam dabā šādā sastāvā. Tās ir neuzspēlētas attiecības. Esam nolēmuši, ka šņabi mēs nedzeram. Bet ko citu vakarā darīsim? Taisām ēst. Šoreiz bijām Burtnieku ezerā, un es taisīju līdakas kotletes, rādīju, kā jādara, devu pagaršot. Centāmies radīt zivju malto gaļu mūsu jaunās sistēmas burgeriem. Lai gaļa būtu rupjāka, graudaināka, malām klāt riekstus, cepām, garšojām.

Divreiz nedēļā braucu uz Salacu, uz savu lauku māju. Man nav šofera, braucu pats, pa ceļam visu ko varu pārdomāt. Galvenais, neieslēgt radio. 

– Jums vienmēr bijis svarīgi būt materiāli nodrošinātam. Agri sākāt pelnīt. Esat guvis mācību, piedzīvojot bankrotu. Kā, jūsuprāt, pret naudu ir jāizturas?

– Svarīgi saprast, ko ar nopelnīto gribi panākt.

Turīgos cilvēkus, kas visus līdzekļus norok, salīdzinu ar aprobežotiem dzīvniekiem.

Lauva nekad nenogalina uzreiz divus zvērus un nesakrauj kaudzē. Nomedī vienu, apēd un, kad izsalkusi, atkal dodas medībās.

– Kā tā – jums nav «bundžas» ar naudu nebaltām dienām?

– Skatoties jums acīs, saku: ne kapeikas! Visu laiku domāju, kā varu vairāk nopelnīt, lai ieguldītu tur, kur smeļu baudu dvēselei. Divdesmit sešos biznesa gados nodokļos valstij esmu atdevis piecdesmit astoņus miljonus, bet man nav uzkrājumu. Mašīna pieder firmai. Nav privātmājas. Un lepojos ar to. Jo visu naudu lieku idejās kaifam. Mazdēla hokeja komandai. Un tas nav tūkstotis, tie ir desmitiem tūkstošu mēnesī. Jurists man tā arī pateica: Gunār, šomēnes bērniem vairs neko nepērc. Limits izsmelts. Nu, normāli! Dzīvoju normālu cilvēcisku dzīvi. Mazdēliņš saka: opīt, nopērc taču māju, citādi man kauns. Viņš bijis pie klasesbiedra, tam esot milzīga māja. Saku: Albert, aizbrauc uz Krasta ielas "Lido" – tā ir mūsu māja. Vai tad nav laba? Nē, jo esot domāta visiem.

– Vai savus bārmeņa laikus vēl mēdzat atcerēties?

– Jā. Toreiz man bija naudas iekrājumi. Bet pat padomju gados es pamanījos radīt pievienoto vērtību. Caur valsts iestādēm izsitu atļauju restorānā "Ščecina" uztaisīt Padomju Savienībā pirmo mūzikas videobāru. Man bija pirmais! Man ļāva, uzticējās. Pie manis tolaik prasījās Pugačova ar Paulu, skatījās un brīnījās. Caur valdību prasīja, lai rezervēju biļetes Ukrainas kompartijas otrajam sekretāram un tirdzniecības ministra vietniekam.

Tikt darbā par bārmeni – padomju laikos tas vispār bija kaut kas, šlaku augstāk par oficiantiem, gandrīz pulkveža pakāpe. Toreiz puiši uz vietu gaidīja septiņus astoņus gadus. Es to darbu dabūju gada laikā, jo sapratu, kāds ir pareizais ceļš: jānovinnē oficiantu konkurss. Vajadzēja prezentēt galda klājumu, jāservē, pat galds jāsagādā. Murjāņu sporta skolā mācījos strādāt ar koku, tad nu izdomāju, ka uztaisīšu greznu galdu. Toreiz tikko kosmosā uzlaida «Sojuz-Apollo». Izdomāju koncepciju: viens galda stūris amerikāņu stilā, otrs – krievu. Žūrijai patika. Teica: "ti talantļivij maļčik". (Tu esi talantīgs puisis – krievu val.) Piedāvāju vadībai pārtaisīt bāra leti, izveidot skaistu interjeru. Izveidoju, ieguvu uzticību – un tiku strādāt bārā.

– Kā toreiz ienirāt sabiedriskajā ēdināšanā, tā arī palikāt. Un tad nāca 2010. gads ar sūro vārdu maksātnespēja. Jūsu «Lido» strādāja ar teju desmit miljonu latu zaudējumiem. Cienījami, ka neaizbēgāt.

– Man nebija ne baiļu, ne kauna. Vai tad nevaru būt cilvēks, kurš nošķaudās? Vai cilvēks, kurš saslimst? Vai tāds, kurš kļūdījies? Cits neviens nebija vainīgs. Simtprocentīgi pats. Zaudēju naudu – nu un tad? Nu, uzcēlu Vidzemē sapņu pili ar lieliskiem galdiem un krēsliem. Tur bija mana dvēsele – redz, kur uz sienas zīmējums, kā gribējām attīstīt visu pārējo ciematu! To nopirka miljardieris, jo es nevarēju pavilkt. Žēl, bet, cik braucu tur garām, tik kaifoju – es to radīju, neviens cits, tas nekas, ka zaudēju piecus miljonus. Lielie manis glābēji patiesībā gribēja, lai iekrītu aizā. Un darīja to diezgan nopietni. Ja pastāstītu, kādas lietas toreiz notika pa īstam… Atceroties šermuļi pāriet.

Man pietika prāta laikus sajust, ka ar mani spēlē, manipulē: iegūs labumu un pēc tam paši izmetīs.

Izlikos, ka spēlēju līdzi, ielaidu viņu barā kādu, kas atnesa man informāciju par patiesību. Pats klusībā aizbraucu projām no visiem, dabā, vienatnē. Tikai spinings, laiva un domas. Visu dziļi pārdomāju un izlēmu, ka iešu runāt uz banku, no kuras aizņēmos.

– Vai notikušais savā ziņā nebija sakāve jums arī kā vīrietim? Iedragāts lepnums.

– Bija. Dabūju savu privāto krīzi. To uzrakstīšu grāmatā. No sirds saku – galvenais, ka šodien dzīvoju! Vienīgais Baltijā no bankrota attapšanās posma esmu pārnācis sausām kājām. Ļoti palīdzēja jurists Jānis. Un bankas ieteiktā Valērija, mana pirmā padomniece. Sieviete, kuru uzskatu par vienu no gudrākajām Latvijā un godīgākajām. Īsta biznesa lēdija. Tā ir virsotne. Viņu salīdzinu ar tiem vīriešiem, kas nespēj pie brokastu galda sēsties bez tauriņa. Šādi cilvēki mani fascinē, es "balģeju". Nožēloju, ka pats tāds neesmu. Nav tik daudz inteliģences. Bet man ļoti patīk, ja dzeru kafiju un zem tases paklāta auduma salvete. Tad kafijai pavisam cita garša.

–  Kāda bijusi jūsu bankrota mācība?

– Ka jābūt komandai. Ka jābūt kolēģiem, gudrākiem par mani. Līdz šim man nebija komandas. Tagad paņēmu cilvēkus ar ļoti labu izglītību. Agrāk vandījos ar pašiem izpildītājiem. Lūk, šo grezno krēslu esmu taisījis kopā ar saviem meistariem, zinu, kāda līme izmantota. Zinu, kā taisīt kotleti. Zinu, kā šuj apģērbu. Kad taisījām Jaungada noformējumu, biju klāt un komandēju. Visu gribēju pārvaldīt pats. Jā, cilvēki teica: nav miera no tā Ķirsona, viņš visur lien un jaucas iekšā… Bet tā dzīvoju visus šos gadus!

– Agrāk jūs bijāt ķeizars… Tagad?

– Arī tagad esmu ķeizars. Tikai gudrāks. Beidzot iemācījos deleģēt atbildību. Tagad, redziet, ir valde, un viņi pašlaik otrā telpā visi kaut ko lemj.

– Kāds paziņa, kam bildu, ka dodos intervēt Ķirsonu, lūdza nodot sveicienu ar stāstu, kā pirms nedēļas kādā no jūsu ēstuvēm izvēlējies kompotu, bet dzērienā peldējušas tādas kā baltas blaugznas, iespējams, kaļķa nogulsnes.

– Vai drīkstu uzreiz to pateikt saviem tehnologiem?

– Protams! (Ķirsons nopietns izsteidzas no telpas un atgriežas pēc minūtēm piecām. Nopūšas, ielej sev tēju.)

– Šādās lietās valde reaģē uzreiz. Sauc atbildīgos un skaidro. Agrāk pats būtu pa taisno bizojis pie letes un licis parādīt kompotu. Visi teiktu: ārprāts, tas dullais Ķirsons.

– Vai iešinēto roku jūs nopelnījāt makšķerējot?

– Nē, salauzu, spēlējot futbolu ar saviem hokejistiem un krītot uz koka grīdas. Mums, džudistiem, ir paņēmiens: lai krītot nesalauztu mugurkaulu, amortizēt sitienu ar roku.

Man ir divpadsmitgadīgu bērnu komanda, savākta pa visu Latviju, savas atvases man uzticējuši arī ļoti turīgi ļaudis. Arī mans mazdēls tur ir. Doma par to brieda, viņam augot. Vērojot bērnu, domāju viņam līdzi. Prasīju – gribi kļūt par pasaules mēroga sportistu? Jā. Nu, tad darīsim. Jo varam. Oi, es varētu par to stāstīt stundām! Daudzas lietas, ko man vajadzētu privāti, atlieku, bet pēdējo kapeiku ieguldu komandā. Par šo naudu savam mazdēlam vienam varētu aplikt apkārt piecus trenerus un vienam pašam iznomāt ledushalli. Bet tad izaudzinātu egoistu. Pats dzīvoju dzīvoklī, bet viņiem Mežaparkā noīrēju lepnu māju un uztaisīju internātu ar baseinu, sporta zāli. Kāds teica, ka gribētu darboties ar koku, un es apsolīju izveidot arī mazu darbnīciņu.

– Līdz ar Albertu vēlreiz izdzīvojat jaunību.

– Nuja. Man ar viņu jāspēlē futbols, jāslido. Mācos pareizi vadīt nūju, izmēģinu slodzes. Ja gribi kotleti pārdot, tev jāzina, kā to uzcept. Daudzi par mani ironizē: nu, ko tas "lohs", viņš taču hokejā neko nesaprot, bet atlaiž trenerus… Es pētu pasaules labāko hokejistu videoierakstus. Maksāju treneriem, lai viņi man visu ko stāsta. Pierakstu kladē, analizēju. Izzinu. Visa dzīve ir mācība. Nomiršu mācoties. Nu jau pats vēroju, vai treneris strādā pareizi. Mani vairs nevar noturēt par antiņu. Noņemu vienu treneri, otru, federācijā iznāk pārrunas…

– Jūsu kaislība taču bijis cīņas sports. Tālu tikāt: dabūjāt melno jostu džudo, trīs reizes bijāt Latvijas čempions sambo, Baltijas valstu čempions.

– Džudo ļoti daudz deva manam raksturam, vairoja nosvērtību, sirsnību. Pēc visiem rādītājiem biju pasaules līmenī, bet manī bija pārāk daudz emociju. Pirms nopietniem mačiem nevarēju naktīs aizmigt, domāju par pretiniekiem. Tas neder: nervu sistēma neatpūšas. Tā bija sadegšana, un sapratu, ka tālāk tikt nevarēšu.

– Jūs uzsvērāt, ka protat piedot. Iespaids, ka jūs pilnīgi nekas šajā dzīvē nepārsteidz.

– Nepārsteidz gan. Visā meklēju izskaidrojumu. Ja darbā kāds apzadzies – iedziļinos, kāpēc. Ja ieraudzīšu, kāpēc zaga, tad sapratīšu, kur mana kļūda. Varbūt viņam māte slima. Varbūt domājis, ka mēs te visi auni… Ziniet, pie manis joprojām strādā vadītāji, kas zaguši. Tāds cilvēks kaut ko ļoti saprot un kļūst pa īstam mūsējais. Reiz viens zaga produkciju, ko gada garumā sūtījām kādai skolai. Kad viss nāca gaismā, paņēmu viņu priekšā pa īstam, teicu, vai nu tevi saraus gabalos, vai nu tu atnesīsi visu naudu. Bet neizdzinu. Šis cilvēks joprojām pie manis strādā un ir viens no labākajiem. Jā, protu piedot. Ja Dievs prot, arī mums jāprot. Esmu kāpis sev pāri un piedevis tādas lietas. Arī privātajā dzīvē. Tādas, ko viens otrs nemūžam nepiedotu, par kurām pat neērti stāstīt.

– Jums vispār ir kāda slikta īpašība arī?

– Tādas, no kuras netiktu vaļā mūža gaitā, nav. Tieku vaļā no visa, kas pašam nepatīk. Vairs nesmēķēju. Vairs nedzeru. Vajadzētu gan vairāk pamācīties valodas. Šajā ziņā eju vieglāko ceļu – daru tikai to, kas patīk. Bet jādara arī, kas nepatīk.

– Jums reiz bija prasība, lai jūsu projektētāji strādātu uz papīra, nevis datorā. Arī pats datoram nepieskaraties. Teicāt – «un meitai aizliedzu», «mazdēlam neļaušu». Joprojām tā cīnāties?

– Jā, cilvēki ar to visu kļūst arvien nelaimīgāki. Drīz jau telefonā laulāsies. Man nav datora. Iedomājieties: e-pastu man atsūtīt nevar. Pietiek ar to, ka palīdze telefonā katru vakaru atsūta sarakstu, kas man rītdien jādara. No tehnoloģijām baidos, jo esmu ļoti aizrautīgs. Azartisks. Tāpēc man mājās televizorā nav neviena kanāla – lai neskatītos. Skatos tikai filmas, no kurām mācos. Piemēram, vakar skatījos par Muhameda Ali dzīvi. Tā man ir mācība jaunajiem sportistiem. Pierakstīju.

– Jums tie pieraksti laikam jau krājas milzīgā kaudzē?

– Atsevišķi sports, pieraksti, kā biju oficiants, ko darīju, attiecības… Lai paliktu laba vēsture. Ar laiku gribu uzrakstīt grāmatu. Tur rakstīšu arī par savu vecvectēvu, kurš saņēma Jura ordeni par labu dienestu cara armijā un muižnieka titulu.

Mūsu dzimtai tātad pieder muižnieku tituls.

– Jūs ikvienu uzrunājat – draugs. Pat svešiniekus. Gan sievietes, gan vīriešus.

– Arī prezidentam teicu: draugs, vai jūs… Daudzi brīnās. Man tas nozīmē cilvēciskas attiecības. Ne ļaunās, ne viltīgās. 

– Jums ir draugi, īsti? Kāds čoms, kurš drīkst piezvanīt naktī, ar kuru dalīt priekus un bēdas?

– Nav tādu, ar kuriem to darītu. Nu, nav!  Ir puiši, kas tobrīd, kad man bija visi tie sliktumi, piezvanīja, apjautajās, kā ir. Tāpēc, ka varbūt ciena. Bet citādi… Viss uzspēlēts. Cilvēks jebkurā lietā paralēli meklē labumu sev. Es viņam – viņš man princips. Es arī tāds esmu. Visi tādi esam.

– Vai esat piedzīvojis īstu, patiesu mīlestību?

– Esmu. Mīlestības pārdzīvojumi, tie šermuļi, ir dzīves visskaistākie brīži. Gan ar skumjām, gan laimes eiforiju. Esmu jutis visas šīs gradācijas. Un pat bērnībā. Četru gadu vecumā ieraudzīju patīkamu meiteni, un man nāca šermuļi. To tagad atceros. Un tās bija īstas jūtas. Kad jau nāk astoņpadsmit deviņpadsmit gadi, tad jau sāc skatīties, pieslēgt loģiku – kā būtu ar viņu, bet kā ar viņu.

Tēvs ļoti mīlēja mammu. Līdz mūža galam mīlēja. Precoties viņš mammai uzdāvināja sudraba teātra somu, puskilogramu smagu, īpaši pasūtītu. Tēvs bija bagāts lauksaimnieks Rugāju pagastā pie Balviem; krieviem ienākot, viņš aizgāja mežā. Domāja, mammu jau nu neaiztiks, viņa nākusi no nabadzīgas ģimenes. Bet atnāca krievu zaldāti, pateica – paņemiet dūnu segas un kažokus, lai ceļā uz Sibīriju vagonos izdzīvotu, un aizveda. Pēc gada tēvs brauca uz Sibīriju māti meklēt, pats pieteicās varas iestādēs. Mani viņš radīja piecdesmit sešu gadu vecumā, kad toreiz ieradās pie mammas.

Bieži sev jautāju, vai es būtu tikpat cēls. Ja manu sievu nosūtītu, teiksim, uz Afganistānu, vai es dotos pie viņas, lai paliktu kopā? Tēva un mātes attiecības… Tās bija paraugattiecības. Ļoti žēl, ka man nav izdevies tādas nosargāt. Divreiz esmu šķīries.

Vismaz varu likt roku uz sirds, ka esmu ievērojis principu: ar rozēm precas un ar rozēm šķiras. Vīrietim jāuzņemas atbildība par jebkuru sievieti, ar kuru bijušas attiecības. Es to esmu spējis. To daru. Man vismaz ir atbildība – gan ekonomiska, gan cilvēciskā. Man nav kauns abām bijušajām sievām skatīties acīs. Nespēju iedomāties, ja vīrietis saražo bērnu un aizmirst par viņu. Esmu pārliecināts, ka neviena no manām sievietēm par mani šai ziņā nepateiks nevienu sliktu vārdu.  

– Meita Evija jums savulaik pārmetusi savu nebrīvību. Vēlāk bijusi tāda kā izlaušanās caur konfliktiem. Ilgāku laiku nesarunājāties.

– Jau sen vairs nav konfliktu. Ir nesaprašanās. Evija ir strādīga, rūpējas par bērniem. Ļoti to cienu. Viņa nedzer, nesmēķē… Viss ir pozitīvs. Jā, ir lietas, ko gribēju citādi. Jā, ir distance, bet tas ir labi. Neko viens otram neuzspiežam.

– Šķiet, jums nemaz nebija viegli pieņemt šo uzskatu atšķirību.

– Nu, mēs visi kļūdāmies. Un gūstam mācību. To saku arī mazdēlam. Viņam tuvojās sacensības, bet viņš uz nedēļu ar vecākiem aizbrauca ceļojumā, atpūtās un netrenējās. Nofilmēju sacensības, kopā apskatījāmies. Puika saprata, ka nospēlējis slikti.

– Kādā televīzijas intervijā sacījāt smagus vārdus: «Man pilnīgi vienalga, vai mani mīl vai nemīl. Arī mana meita. Man vajadzīgs labs cilvēks, kas Latvijai dod pievienoto vērtību.»

– Tieši tā. Ja dzirdu kādu sakām – oi, kā bērniņš mani mīl, es pasmaidu. Nepiekrītu. Mums jāaudzina cilvēks.

– Bet, ja paraugāties savā sirdī, vai tiešām nav būtiski, lai mīl?

– Nav. Vārds «mīlēt» ir uzspēlēts. Saprotiet… Es savu tēvu kādu brīdi ienīdu. Jo… Kad man vajadzēja pirkt mašīnu, man jau bija sakrāti divi tūkstoši divi simti rubļu. Trīssimt pietrūka. Es atnācu pie viņa. Viņš bija ļoti turīgs. Pats bērnībā palīdzēju viņam tos gurķus tirgot. Piecos no rīta ar «bričku» braucu no Imantas ar vilcienu uz Bulduru tirgu, cēlu vilcienā… Atnācu pie tēva un teicu: rīt pirkšu mašīnu; naudas ir tik un tik, bet vajag vēl, vai nevari aizdot? Tēvs lasīja avīzi. Pacēla galvu: «Ļoti labi, dēls, būšu priecīgs, kad tu nopirksi mašīnu. Iekrāj vēl trīssimt rubļus un pērc mašīnu.» Sakārtoja brilles un turpināja lasīt. Aizskrēju raudādams.

Dusmās kliedzu – tas nav tēvs, tā nedarās pret dēlu.

Bet tēvs sēdēja mierīgs, it kā nekas nebūtu bijis. Viņš mani audzināja. Un viņam nevajadzēja sajūtu, ka es viņu pateicībā apskauju par aizdotu naudu. Pēc gadiem tēva soli sāku saprast: ir ļoti viegli atnākt un paprasīt, bet tu padari darbu līdz galam – iekrāj visu. To sapratu un teicu paldies. Tagad varu ļoti labi izspriest, kā esmu audzinājis savu meitu.

– Esat viņai bijis labs tēvs?

– Domāju, viņa to novērtē. Ne tāpēc, lai tagad mani apskautu un teiktu – paldies, tu esi labākais. Galvenais, ko esmu jautājis, – vai uz ielas nekaunies, ka ej kopā ar mani? To pašu saku mazdēlam: kā tu domā, vai šodien varu ar tevi lepoties? Nu, nē. Kāpēc? Nav tā atzīme, kāda mums sarunāta. Sarunāts, ka vidējai atzīmei jābūt astoņi ar pusi. Saku – tātad uz otro treniņu netiksi, būs jāsēž un jāmācās.

– Despotiski jau nu ir.

– Bet, ja mēs gribam izaudzināt pasaules līmeņa cilvēku, tad viņam jāpadara tas, kas jāpadara. Tikai svarīgi to pateikt tā, lai bērns sadzird. Jārada apstākļi, lai viņš dzirdētu. Manā ģimenē viens otrs mani pašlaik nedzird un nesaprot. Gribu, lai vismaz mazdēls mani dzird.

– Meita ļauj jums ar Albertu tā rīkoties?

– Sākumā, padzirdējusi vārdu internāts, teica: nedošu bērnu uz turieni. Bet tad redzēja, ka sponsorēju angļu valodas stundas, papildus – literatūru, biznesa stundas, klavieres, būs māksla… Evija priecājas. Jo durakus sportā nevajag. Un, ja gulta nav saklāta, tā desmitreiz jāpārklāj.

– Evija ir jūsu vienīgā meita?

– Nē, man ir vēl viena meita. Vēl maziņa, tikai trīs gadi, dzīvo Vācijā. Viņas māte ir vāciete. Meitu uzturu, mēs runājam pa telefonu, reizi divās nedēļās braucu ciemos. Sieva gribēja, lai meita būtu vāciete, lai dzīvojam Vācijā. Bet mēs nevarējām sadzīvot, esmu pārāk latvisks, tāpēc nespējām būt kopā. Meita runā vāciski, mēs boksterējamies, kā varam. Bet nu… Auklīte ir no Latvijas. Viņai teicu: sūtu jūs uz turieni tikai tāpēc, lai es varētu sarunāties latviski ar savu meitu. Meita uz šejieni vēl nebrauc, bet vasaru, domāju, pavadīsim kopā.

– Kādas vērtības jūs meklējat sievietē?

– Man ir mammas Esteres piemērs. Bet šis jautājums ir ļoti sarežģīts, ļoti privāts. Eju pa ielu un vēroju septiņdesmit, astoņdesmit, deviņdesmit gadus vecus pārīšus. Kā viņi savulaik gāja pie altāra, tāpat kopā iet arī tagad. Es šos cilvēkus apskaužu, es ar viņiem lepojos. Nožēloju, ka man tā nav.

– Iespējams, jūsu autoritārais raksturs vainīgs pie tā, ka jums tā nav.

– Jā, tikai pats vien esmu pie tā vainīgs. Tas man jāpieņem. Pārāk daudz steidzos, vajadzēja vairāk analizēt. Kļūdas maksā ļoti dārgi abām pusēm. Ir smagi visiem.

– Kopš esat otrreiz šķīries, droši vien izjūtat sieviešu interesi. Tagad esat kļuvis piesardzīgāks?

– It visā. Un svešas sievietes, naktstauriņus, nelaižu sev klāt. Nav tā, ka – tagad brīvs un tad nu tikai dodu vaļā… Nekur neeju – tikai mašīna, māja, darbs. Pašlaik vairāk domāju, kā radīt pievienoto vērtību mazdēlam un mazajai meitai. Man ir atbildība.

– Un kā jūs nolēmāt radīt sev tik kreatīvu, teju musketiera tēlu?

– Biju Zviedrijā trīs nedēļas makšķerēt, dzīvojām mežā, bārdu nodzīt grūti – kaut kur noskrāpē, kaut kur paliek. Paskatījos spogulī un sev teicu: klausies, tev piestāv, lai tā arī paliek! 

– Jūs esot taisījies stāties mākslas akadēmijā…

– Stājos, bet netiku iekšā, liels konkurss. Tad nu esmu sarunājis, ka janvārī iešu Mākslas akadēmijā patrenēt roku zīmēšanā. Domas man ir, pa šiem gadiem visu laiku esmu bijis kopā ar mākslu. Evijas mamma Larisa ir tuva mākslai, arī meita nodarbojas ar mākslu. Man jau gribētos, lai viņa gleznotu vairāk, bet viņa, redziet, pelna naudu. Ko darīt? Arī ar gleznām var nopelnīt – tiesa, ar gadiem, ja dari no sirds. Saku meitai – ja gribi uzgleznot bērzu, tad izpēti viņu no iekšpuses. Pakaltē lapas, izdzīvo viņu… Virspusēji nebūs nekā.

Man gribētos uzzīmēt skices idejai par viduslaiku tirgu Krasta ielā. Uztaisīšu tādu lauksaimnieku tirgu, kur neiet mafija un nedzenā, nenosaka cenu. Lai memmīte vai jaunais cilvēks, kurš audzē veselīgus tomātus, var tos mierīgi pārdot. Viduslaikos tirgus bija vieta, kur visi uzzināja, kuram galvu cērt nost, kurš laulājies… Kad mana komanda radītu vidi, es vienādā līmenī ar pārējiem varētu arī nākt klajā ar savām skicēm.

– Teicāt: katrai dzīves desmitgadei man ir savi uzdevumi.

– Kad jutīšu, ka pienācis laiks, es taisīšu filmu. Nav izslēgts, ka pēc pieciem gadiem pārdošu daļu no firmas, lai varētu šo filmu uzņemt. Tā būs par attiecībām: zvērs un cilvēks, zivs un cilvēks, zvērs un zivs. Daudz jau uzfilmēts, pašlaik taisu scenāriju. Mēģinu radīt ainas, kam ticu. Skatos, kā lašu mātīte taisa sev migu, bet viņas mīļākais atnāk un tikai pakaifo… Tajā brīdī cilvēks grib ikrus, viņš ņem lielo dakšu, fāru un dur lasī iekšā. Zvērs tā nedara, cilvēks dara. Šādas attiecības filmēju un ieguldu tajā naudu. Tas sniedz kaifu. Nē, man nav jāuztaisa labāk par NG, bet darīšu to no sirds. Tad skatīšos tālāk, kas vēl man jādara, lai nebūtu apātijas. Lai vakarā nenopūstos – ai, jau vecs kļūstu.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.