• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C Skaidrs, D/DR vējš, 2.57 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Groduma dēls Elviss: Baidīties no manis noteikti nevajag

    Personība
    Aiva Alksne
    21. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Gatis Gierts
    Šogad apritēs 12 gadi, kopš no dzīves šķīries leģendārais Līvs Jānis Grodums. Ar savu dzīvesstāstu un atmiņām par tēvu dalās viņa dēls Elviss Grodums.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2018. gada 20. numurā

    – Kas tu vispār esi par putnu?

     Baidīties no manis noteikti nevajag (smejas). Savulaik cilvēki baidījās nākt man klāt – likās, ka esmu baigi iedomīgais. Esmu pat nodēvēts par iedomīgo rokzvaigzni, un tikai tāpēc, ka neatpazinu cilvēku, kuru kādreiz biju garāmejot saticis krogā. Vispār šī iesauka man ilgi nāca līdzi.

    – Vai tad vēl spēlē?

    – Darba dēļ tagad esmu paņēmis pārtraukumu. Godīgi sakot, mūzika ir trakāka par jebkuru citu ieradumu – kaitīgu vai nekaitīgu. No alkoholisma vēl var tikt vaļā, bet, ja esi nopietni saslimis ar mūziku, uzkāpis uz lielās skatuves, vaļā no tās vairs netiksi.

    – Esi mūziku arī mācījies?

    – Tik daudz, cik fāterītis iemācīja. Viņš uz papīra lapas uzrakstīja, no kā sastāv ģitāras akordi. Pārējo apguvu pašmācības ceļā.

    Es jau tikai basģitāru protu spēlēt – tāpat kā tēvs.

    Bērnībā mājās bija, un uz tās tad arī ņēmos.

    Manam fāterītim bija deviņpadsmit gadu, kad es piedzimu, mammai – divdesmit. Mans vecais vēl muzicenē mācījās, kad jau Līvos spēlēja. Tolaik dzīvojām pie manas mātes vecākiem, maniem vecvecākiem, un, tā kā visi strādāja, mani pieskatīt nāca vecvecmāte, kura bija jau pensijā. Faktiski viņa mani uzaudzināja. Bērnudārzā neesmu gājis. Vecvecmāte bija forša. Pateicoties viņai, es jau pirms skolas iemācījos rakstīt un lasīt. Viņai patika gatavot ēst, regulāri cepa man raušus. Vecvecmāte nodzīvoja labu, ilgu mūžu. Vispār nebija slimojusi un beigās aizgāja ar infarktu. Tad jau mācījos skolā. Kad viņa nomira, bija tā, kā bija. Viņa man tobrīd bija pats tuvākais cilvēks. Protams, raudāju. Es vispār neesmu no tiem, kam kamols kaklā, bet seja tik un tā dzelzs cieta.

    – Tu esi ļoti līdzīgs savam tēvam.

    – No mammas man ir tikai acis, pārējais viss ir no fāterīša. Mums pat balss līdzīga. Kad vēl bija parastie mājas telefoni, pat viņa māte mūs neatšķīra. Vienmēr prasīja: kas zvana? Kad ar Melno princesi (grupa, kurā spēlē Elviss – aut.) ierakstījām pirmo dziesmu, Līvi esot braukuši no koncerta mājās, kad tas gabals skanējis pa radio. Fāterītis nodomājis, ka laikam bijis cukā, ja neatceras, ka ir ko tādu iedziedājis. Tembrāli mums balss atšķiras, taču tā čerkstoņa, ķērcoņa ir abiem. Tīrā balsī man pat grūti toni noturēt. Ja kāds saka, ka es kopēju tēvu, atbildu: vismaz varu būt pārliecināts, ka neesmu kaimiņa bērns.

    Līdzīgi esam ne tikai pēc izskata, bet arī pēc rakstura. Vienīgi viņam ar sievietēm labāk gāja.

    Ir jau arī man gājis visādi. Tagad man tāds mierīgs periods, bet ap gadiem divdesmit, kad vadīju diskotēkas, strādāju Liepājas radio un ar Melno princesi braukājām pa koncertiem, gandrīz vai katrā pilsētā man bija pa meitenei (smejas). Man nezinot, trīs draudzenes pēc kārtas bija no Saldus, lai gan tikai ar vienu Saldū arī iepazinos. Un vēl divām no viņām mammas bija labākās draudzenes, ko es arī nezināju. Līdz ar to mani sāka neieredzēt. Un ar savu pēdējo meiteni man nācās izšķirties viņas mammas dēļ, turklāt tieši pēc fāterīša intervijas. Tajā viņš bija pateicis, ka dēls atzinies – viņam ir divas draudzenes vienlaikus, uz ko viņš esot man atbildējis: neuztraucies, man vienlaikus ir trīs. Meitenes māte nolikusi to žurnālu uz galda un teikusi, lai viņa izvēlas – vai nu Grodums, vai ģimene. Viņa izvēlējās ģimeni un aizgāja. Paslepus gan vēl brauca pie manis, bet vairs nebija tā, kā tad, kad dzīvojām kopā.

    – Tu šobrīd esi viens?

    – Tā arī nekas ilgstošs un nopietns vairs nav izveidojies… Tā man pilnvērtīgai dzīvei arī pietrūkst – es joprojām esmu viens. Man noteikti būtu mierīgāks dzīvesveids nekā tagad. Bet… tās, kurām es patīku, nepatīk man. Ja man saka: tu man patīc kā cilvēks vai draugs, protams, paldies arī par to! Tas nozīmē, ka pilnīgs draņķis neesmu. Zināmā mērā aizmirsties palīdz alkohols.

    Īpaši, kad ir tāds pasmags dzīves periods, kad liekas – apkārt viss ir sabrucis. Tāda pilnīga tukšuma sajūta… Ne velti Bruno bārā (tajā notiek arī mūsu intervija – aut.) man ir privātais krēsls un privātais litra alus kauss. To esmu izpelnījies ar izdzerto alus daudzumu šajā vietā.

    – Tev nav bail nodzerties?

    – Nē. Man nav bail. Es pat brīžam apzināti to daru. Un brīnos, ka veselība man kā jaundzimušam bērnam – to rāda arī pēdējās analīzes.

    – Ļoti daudz kas no tava tēva dzīves atkārtojas tavējā…

    – Pat tas, ka viņš izdzina savu tēvu no mājām, un es izdzinu savējo. Toreiz fāterītis ar muterīti bija pašķīrušies, tad vienu brīdi atkal sagāja kopā, un zināmā mērā ar manu palīdzību izšķīrās pavisam – izdzinu viņu no dzīvokļa. Pēc tam fāterītis man pateica paldies, ka beidzot esmu tam visam pielicis punktu. Viņš jau ilgi pirms tam domājis, kā aiziet no mūsu ģimenes. Viņš teica: es visu laiku gaidīju, kad tu pieaugsi. Man bija piecpadsmit gadu toreiz… Nezinu, kāda būtu mana dzīve, ja nebūtu tā dēls, kura dēls esmu.

    – Kāda ir tava dzīve?

    – Jau tad, kad dzīvoju kopā ar vecākiem, tas bija nosacīti – mēs vienkārši dzīvojām vienā dzīvoklī. Kad man bija trīspadsmit, tie bija citi laiki, nebija vecuma cenza, lai ietu uz diskotēkām un ballēm, un māte prasīja, cikos būšu mājās, man bija teiciens: būšu agri. Un tad ej nu saproti – agri vakarā vai agri no rīta. Fāterītis man savā laikā pateica zelta vārdus: Elvis, dari visu to, ko drīkst! Varbūt tieši tāpēc nekad neesmu mēģinājis lietot narkotikas vai ko tamlīdzīgu. Blakus daudzi to darīja. Manam vecajam iecienīts bija arī teiciens – manas mīļākās ampulas ir puslitrs un lielākas. Un man tas pats. Varu pateikt pilnīgi godīgi – Kaupēna (Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokopera Kaupēn, mans mīļais) laikā man bija 17 dzeršanas dienas bez pārtraukuma. Piecistabu dzīvoklī dzīvojām septiņi cilvēki, neviens no mums nestrādāja, bet visu laiku kāds nāca ciemos, un alkohols plūda…

    Kaupēnā tiku, pateicoties Freimim (Mārtiņš Freimanis – aut.). Tobrīd strādāju Liepājas radio, un uz to lomu bija domāts mans tēvs. Bet Līviem bija jāspēlē pavadījums orķestra bedrē, un tēvs uz skatuves nevarēja būt nekādi. Un tad Freimanis esot pateicis: neņemiet Grodžu vecāko, ņemiet jaunāko, viņam balss tāda pati!

    Tā izrāde laikam ir viens no maniem lielākajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Pirmās desmit izrādes – gandrīz vai eiforija. Biju septītajās debesīs. Man bija jādzied tikai viena dziesma pirmajā cēlienā un izrādes beigās jāiet paklanīties un jānodzied kopdziesma – Dzejnieka dziesma. Izrādē biju ieroču tirgotājs, ļaunais tēls, kurš pārdeva Kaupēnam ieroci, ar ko viņš visus apšāva. Pēc ilgiem laikiem Liepājas teātrī bija izrāde, kas rekordlielā ātrumā pārsniedza 100 nospēlētas izrādes. 

    – Ja reiz runājam par mūziku – kaut kur lasīju, ka tevi uzskata par Līvu gara mantinieku. Tā arī jūties?

    – Jau bērnībā ar Fēliksu Ķiģeli uzlikām Līvu ierakstu un tēlojām, ka spēlējam. Kad kļuvām mazliet nopietnāki, sākām spēlēt pa īstam. Pirmā grupa mums bija Katapults, kurā vēl Jura Pavītola dēls bungas spēlēja. 1992. gadā visi uzstājāmies uz Pūt, vējiņi! skatuves. Tā arī tā lieta aizgāja.

    Bet pēc tam svaidījāmies, mētājāmies, katrs mēģinot visu ko citu darīt, līdz 1996. gadā Liepājā ar Fēliksu, kurš tolaik bija izmests no grupas Tumsa, izdomājām: taisām atkal savu grupu! Ar Melno princesi pabraukājām pa Latviju, ierakstījām otru albumu, ar ko savukārt pabraukājām pa Dāniju – piecās dienās mums bija vienpadsmit koncertu. Dāniju redzēju tik vien, cik pa busiņa logu… Pēc tam Melnā princese izjuka, bet pērn to atkal to reanimējām. Tas zīmogs joprojām ir – Grodums un Ķiģelis. Un jau kopš sākta gala mūs saukāja par sīkajiem Līviem

    Kad fāterītis bija dzīvs, neteiksim, ka baigi sparīgi, bet varēja just, ka viņš grib, lai atgriežos uz skatuves un atsāku spēlēt. Viņa bērēs Juris Kulakovs pateica: kādam tas viss ir jāturpina. Un kā tu domā – kuram vajadzētu turpināt? Nepagāja ne gads, un es atkal spēlēju…

    – Noskaidrojām, ka tev nav muzikālās izglītības…

    – Man ir vidējā nepabeigtā izglītība. Pēc devītās klases aizgāju mācīties par komersantu. Bija grūts iekšā tikšanas konkurss – četri cilvēki uz vietu. Muļķis es neesmu. Tikai slinks pēc velna. Man patīk, kā fāterītis savā laikā teica: viņš nav gudrs, bet ir zinošs. Visu, ko māku, esmu iemācījies pašmācības ceļā vai kādos kursos. Iedod man materiālus un instrumentus, un uztaisīšu –no taburetes līdz virtuves iekārtai, par galdnieku arī esmu strādājis. Esmu bijis TV videoperators, radio dīdžejs, Zviedrijā cēlis mājas, Ziemeļīrijā būvējis golfa laukumus. Tagad būs jauns pārbaudījums – strādāšu Lattelecom.

    Tā vidējā nepabeigtā izglītība man ir tāpēc, ka tehnikumā nomācījos divus ar pusi gadus un paņēmu akadēmisko atvaļinājumu. Atpakaļ neaizgāju, jo sāku strādāt radio un veikalā par puķu pārdevēju, sākās koncerti ar Melno princesi un diskotēkas. Nopelnīju nedēļā tik, cik dažs labs Liepājā mēnesī. Sāku ar meitenei dzīvot kopā – kāda tur vairs mācīšanās? Pilna kabata ar naudu, dari to, kas patīk. 

    – Tu bieži mūsu sarunā piemini tēvu, bet kāda nozīme tavā dzīvē bijusi mammai?

    – Man tieši ar muterīti nebija labas attiecības.

    Viņa tepat Liepājā dzīvoja pēdējos gadus, un man ar viņu nebija nekāda kontakta. Ja nu netīšām kaut kur saskrējāmies…

    Nomira viņa ar vēzi – no operācijas atteicās, jo garantiju nebija nekādu. Kad uzzināja diagnozi, bez ārstēšanās nodzīvoja vēl sešus gadus. Un tos pēdējos gadus viņa diezgan konkrēti lietoja alkoholu, šņabis bija viņas pretsāpju zāles. Aizgāja naktī, miegā…

    Es joprojām redzu viņu un fāterīti sapnī – ka dzīvojam kopā vienā ģimenē.

    Ja tā godīgi – sapņos vecākus tagad redzu biežāk nekā savā laikā dzīvē.

    – Bērnībā piedzīvotais jau atstāj sekas visai turpmākajai dzīvei.

    – Jo tu jau skaties, ko dara tavi vecāki, un mēģini līdzināties viņiem. Un tas, kā viņi dara, tev liekas vispareizākais. Taču pazīstu arī ģimeni, kur vecāki ir kristieši un atturībnieki, bet bērni tā norāvušies no ķēdes, ka ārprāts.

    Kad izjuka ģimene, man bija piecpadsmit gadu. Biju vairāk vai mazāk jau pieaudzis cilvēks, visi mani draugi bija par mani divus trīs gadus vecāki. Līdz ar to nedomāju, ka vecāku šķiršanās man izrādījusies trauma.  

    – Esi sapratis sava tēva dzīvi?

    – Kas tur ko nesaprast? Viņš dzīvoja tā, kā vēlējās, un es arī tāpat dzīvoju. Es dzīvoju šodienai. Kas būs rīt…  Eksistē jau tikai pagātne. Nekā cita jau nav. Nākotni veidojam mēs paši, bet tagadni vienkārši nespējam uztvert, jo arī šis brīdis jau ir pagātne.

    Diemžēl esmu vienīgais oficiālais šīs dzimtas uzvārda turpinātājs. Pēcnācēju man nav, bet tos es noteikti gribētu. Dēlu. Ļoti. Es noteikti nebūtu standarta tēvs, bet slikts arī ne. Es bērniem patīku, kaut kā vienmēr atrodu ar viņiem kopēju valodu.

    – Tev vispār ir atmiņas no laimīgas bērnības?

    – Tādas dzimšanas dienas, kad visi sēdētu pie viena galda, man nav bijušas. Vecais jau pārsvarā bija ārpus mājas. Pirms pats sāku spēlēt, nesapratu, kā tā var – fāterītis atnāk no mēģinājuma, nokrīt gultā un aizmieg. Johaidī! Kas tur četras stīgas ko paraustīt! Kur tā var nogurt? Bet skaidrs, ka tā ir.

    Mamma bija nežēlīgi greizsirdīga. Ja viņa būtu zinājusi visu to, ko es zinu par savu tēvu, viņi būtu izšķīrušies jau daudz agrāk. Nezinu, vai vēl kādu tik greizsirdīgu cilvēku kā mana māte esmu pazinis. Es pat nesaprotu, kā tēvs varēja viņu tik ilgi izturēt. Viņš pat uz ielas nevarēja ne ar vienu sieviešu dzimtas pārstāvi sasveicināties. To atceros no bērnības – mēs visi trīs ejam pa Liepāju, mans tēvs kādai pasaka čau, un māte uzreiz viņam virsū: «Kas tā bija? Atkal droši vien viena no tavām kārtējām, ja? Gulējis esi ar viņu?»

    Kad tētis aizgāja, paliku ar mammu dzīvot. Viņai drīz vien uzradās draugs, un viņa pārvācās dzīvot pie tā vīrieša.

    Bet mamma bija smuka. Kopš viņa nomira, uz kapiem neesmu bijis. Es pat vairs īsti neatceros, kur ir viņas kaps.

    – Tu mēdz tagad albumus pašķirstīt?

    – Tie albumi jau nav pie manis. Es pat nezinu, kur atrodas.

    Man interesants variants – abi vecāki ir miruši, bet abas vecmāmiņas dzīvas. Un abas Ausmas. Un abas – Liepājā. Tētim mamma vairs pati no mājas ārā neiziet. Pensiju atnest viņa uztic tikai man. Iedod savu bankas karti, un man jāiet uz bankomātu pēc naudas. Ja man iegadās kādas finansiālas problēmas, vecmāmiņas joprojām palīdz. Tāpat kā bērns visu mūžu tev paliek bērns, tāpat arī mazbērns. Ja neceļu telefonu vai pats neesmu ilgi zvanījis, tēva māte par mani vienmēr sāk uztraukties: Elvisiņ, nedari vairs tā, nu es taču uztraucos! Bet ir taču tādi brīži, kad ne ar vienu negribi runāt, nevienu negribi redzēt. Ieslēdzies četrās sienās un blenz televizorā. Mammas mamma arī viena vairs nevar paiet. Es jau smejos – paldies Dievam, pie manis nevar atnākt.

    – Tu izklausies ļoti mierīgs cilvēks. Tevi kaut kas vispār spēj uztraukt?

    – Man bieži vien ir tāds iekšējs pureklis, kad sajūta – tūliņ kaut kam jānotiek…  Bet vispār esmu mierīgs cilvēks. Mani grūti nokaitināt. Bet, ja nokaitina, labāk blakus man nestāvi. Es varu būt arī riebīgs. Bet ne ļauni riebīgs. Drīzāk indīgs. Un brīžam pat neapzināti. Bet vispār esmu tusētājs. Kaut kur tā meitene taču man ir jāatrod.

    Iepazīšanās portālos nesēžu. Mīlestībai no pirmās acs neticu, bet patikšanai gan.

    Ticu, ka tā var iemīlēties.

    – Bet tā tu arī neizstāstīji, kā dzīvo!

    – Īrēju no klasesbiedra dzīvokli. Kurinu krāsni, tāpēc apkures sezona man sākas un beidzas tad, kad pats to gribu. Esmu aukstumizturīgs. Kad atnāk ciemos meitene, pats sēžu T kreklā, bet viņa prasa segu, kur ietīties. Man patīk gatavot, bet daru to reti. Pārsvarā sanāk ātrie varianti – makaroni, pelmeņi, kartupeļi… Man nav ne mājdzīvnieku, ne istabas augu. Ar manu dzīvesveidu jebkurš augs pārvērtīsies par kaktusu.

    Bet es par dzīvi nežēlojos. Kļūdu ir bijis daudz, bet es neko no izdarītā nenožēloju. Tā visa ir bijusi laba skola. Vienīgi ar savu tagadējo prātu būtu rīkojies citādi. Tagad es noteikti nebūtu ņēmis akadēmisko un, izšķiroties ar draudzeni, nepieņemtu tik radikālus lēmumus. Kad paliek divas svītras uz rokas… Labi, ka tajā laikā nezināju, kā pareizi vēnas jāgriež. Man visas mīlestības iznākušas ar nelaimīgām beigām.

    Bet kāda jēga ir kaut ko nožēlot? Vai no tā kaut kas mainīsies? Kad pienāks pēdējā stundiņa, tad arī redzēs, vai par kaut ko pārdzīvošu. Ne es tagad zinu, cik ilgi dzīvošu, ne – no kā nomiršu un ko līdz tam būšu paspējis izdarīt…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+