Grāmatas autors Rvīns Varde: Cilvēks pieaug, kad piedod vecākiem

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
6. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Olafs Ošs
RVĪNS VARDE ir grāmatas Kas te notiek autors. Izlasot rakstīto uz grāmatas ceturtā vāka, uzzināsiet, ka autors savulaik notiesāts par literāru tekstu un izcietis sodu piespiedu darbu formā. Lasot Vardes darbus, šim faktam nav nekādas nozīmes. Tāpat kā tam, ka tanka M-1 Abrams dzinēja palaišana patērē 120 litru degvielas. Taču tagad jūs to zināt.

– Tu esi uzrakstījis grāmatu, kuru lasot cilvēki smejas. Kas tevi pašam šķiet smieklīgi?

Man nesen beidzās apakšbikses. Aizgāju tās nopirkt, jo bez tām nav labi dzīvot. Nopirku apakšbikses un iegāju turpat veikala tualetē tās uzvilkt. Kamēr vilku, man kāds zvanīja. Pacēlu. Zvanītājs piedāvāja pārtulkot itāļu restorāna ēdienkarti krievu valodā. Runājot par šo piedāvājumu, vienlaikus vilku kājās tikko nopirktās apakšbikses. Tas man šķiet smieklīgi. Pēc tam, kad biju uzvilcis jaunās apakšbikses, gāju padzert kafiju, un barista man uz putām uztaisīja sirsniņu (sirsnīgi un ilgi smejas).

– Vai tu iekšēji jūties tāpat, kā izskaties ārēji?

– Man patīk, ka daži labi no manis baidās. Labāk lai baidās. Reiz braucu vilcienā, un pretī nāca bērns ar mammu. Mamma bērnam teica: «Kāpjam laukā.» Lai to izdarītu, viņiem vajadzēja man paiet garām. Un bērns mammai pateica: «Man ir bail!»

Patiesībā es neticu, ka var būt tik milzīga atšķirība starp iekšējo un ārējo veidolu. Zini, kad skaties cilvēka bildes, kurās viņš noveco, cilvēka seja mainās diezgan tiešā korelācijā ar viņa dzīvesveidu un iekšējo stāvokli. Cilvēkam, kurš ir gļēvulis, tas ir rakstīts uz sejas, un, gadiem ejot, tas parādās arvien vairāk. Un, ja es izskatos tā, kā izskatos, tad acīmredzot tiešām esmu baiss.

– Ko tu pats redzi, kad ilgāk ieskaties spogulī?

– Spogulī es redzu sava prāta dzirnakmeņus (smejas).

– Tu jau vairākus gadus šifrē Rīgas Laika intervijas no krievu valodas. Tev noteikti ir gadījies dzirdēt dažu labu atbildi, kas iespiedusies prātā.

– Paldies Dievam, tā gadās bieži. Man ļoti labs šķiet teiciens: «Tikai miroņi piedzīvo kara beigas.» Pārējiem karš turpinās. Tā pat nav teorija. Tā tiešām ir.

– Tas gan ir diezgan tumši…

– Bet kā citādi?

– Paturpinot jautājumu par tavu izskatu un iekšējo pasauli, saki – tu jūties kā rakstnieks?

Tas ir tikai vārds. Ko tas vispār nozīmē? Man tas liekas savādi. Es esmu darījis tik daudz darbu un tagad beidzot esmu rakstnieks. Tā ir birka. Man tas neko nemaina. Tiesa, grāmatas iznākšana gan ko maina. Nemaz nezinu, kāds ir tipisks rakstnieks. Joņevs, Rokpelnis? Ar brillēm? Arī viņi ir dažādi. Man jau bērnībā bija skaidri zināms, ko es gribēšu darīt. Es jau bērnībā uzreiz rakstīju romānus. Protams, tas viss bija sūds, bet līdz brīdim, kad saproti, kā nerakstīt, paiet milzīgs laika sprīdis, proti, līdz nobriesti un sanāk kaut kas vērtīgs.

– Pēkšņie panākumi un atpazīstamība tevi tagad nav darījuši lepnu?

– Lepnu? Nu beidz! Es taču zinu savu cenu. Ar ko es varu lepoties? Mēs taču vienā lielveikalā pērkam tualetes papīru ar atlaidēm. Man šķiet, esmu ne tajā vecumā, kad šāda īpašība cilvēku apdraud. Drīzāk var kļūt traks vai kļūt par snobu. Bet man šķiet, ka par snobu cilvēku pataisa citu cilvēku ­stulbums. 

– Kā to saprast?

– Tā, ka tu uz cilvēkiem skaties, un agri vai vēlu tev viņi sāk riebties, jo viņi ir stulbi. Un tad tu kļūsti par snobu viņu acīs. Bet patiesībā tu vienkārši nevari izturēt viņu stulbumu.

– Tev pašam ir atbilde uz jautājumu – kas te notiek?

– Tu jau pamanīji, ka grāmatas nosaukumā nav ietverta jautājuma zīme? Bija tāda dīvaina recenzija, kurā meitene rakstīja, ka cer, ka Rvīns Varde sapratīs, kas te notiek.

– Bet tāds nav mērķis…

– Mērķa nebija. Ja man jautā – ko jūs ar to visu domājāt? – es neko nedrīkstu atbildēt. Neko. Pats domā! Es nemeklēju atbildi uz jautājumu, kas te notiek. Tas nav jautājums. Tā ir roku noplātīšana.

– Labi. Bet tu saproti, kas te visapkārt notiek?

– Padomāšu. Reiz, šifrējot kādu interviju, intervējamais klusēja minūti un astoņas sekundes, bet visbeidzot tāpat neko jēdzīgu neatbildēja.

Atbilde būs šāda. Reiz braucu tramvajā, un viens puisītis mammai prasīja: «Mammu, var tā būt, ka tirgo dzīvokli, bet bez durvīm?»

– Tas, ko tu redzi, dzirdi un piedzīvo, šķiet, ir tava izvēle. Proti, ne katrs piefiksē to, ko tu, lai gan atrodas turpat ­līdzās.

– Dzejnieks Vladimirs Gandelsmans intervijā uz jautājumu, vai viņa dzeja ir labāka nekā Brodskim, atbildēja, ka to viņš neteiks, taču viņš zina to, ka Brodskis viņa dzejoļus neuzrakstītu. Citiem vārdiem sakot, saprotu, ka to, ko noklausos, noklausos tikai es.

– Vari pateikt, kā tu uztver pasauli?

Nē, to es nevaru, jo tie ir tikai vārdi. Es cenšos izdzīvot. Un visu laiku brīnos. Un arī skumstu.

– Kad pats pārlasi, ko esi sarakstījis, smejies?

Nē, bet es smejos, kad citi lasa. Kā teicis Žvaņeckis: «Kad rakstu, tad raudu, kad lasu, tad visi smejas.» Tas tāpat kā ar komentāriem internetā. Komentāri bieži vien ir par pašiem komentētājiem, nevis rakstu, kuru tie komentē. Es gan domāju, ka visas lasītāju reakcijas ir ok, tostarp – neizpratne par izlasīto. 

– Tu lasi komentārus internetā?

– Es lasu pētnieciskos nolūkos. Atveru pārlūku, un ceļi mani aizved pie tā, ka uzzinu, no kāda koka taisīti pāļi Venēcijā.

– Ak tā! No kāda koka?

– Tā ir lapegle, sasodīts! No lapegles arī ražo terpentīnu. Pat nezinu, kāpēc to visu zinu, bet dažkārt tas noder. Reiz biju Prāta spēlēs, komandā neviens nezināja, kādu gaļu lieto gruzīnu ēdienā čahohbili. Bet es zināju, ka tā ir vista. Un vispār es apgūstu milzum daudz informācijas pilnīgi visā. Reiz pavadīju Youtube portālā 12 stundas no vietas, un uz ekrāna parādījās uzraksts – Are you sure want to continue?

Skatījies visu pēc kārtas?

– Nē. Youtube micēlijs skatītāju ved arvien dziļāk. Kaut kādā brīdī sākas ļoti dīvaini video, pie kuriem cilvēki atstājuši komentārus: Oh good. I’m on that weird part of youtube again. Man ir tendence atrast dīvainas lietas. Man pat nav diži jāmeklē. Video ir formāts, kuram es veltu daudz laika. Es to saucu par Youtube University.

– Tādu universitāti varētu nodibināt.

– Man šķiet, ka tā jau eksistē. Youtube ir reāls smadzeņu skalošanas rīks. Tā ir jauna informācijas forma. Pilnīgi neiedomājami, ka tu pats kontrolē, ko skaties, un reizē tu arī neko nekontrolē. Baigi interesanti, kas no tā sanāks.

Varētu teikt, ka eksperimentēju ar savu psihi. Es arī skatos čerņu. Man pat ir mapīte, kurā to saglabāju.

Ja internetā pamanu video, kurš ir cenzēts, zinu, kur atrast pirmavotu, lai redzētu vardarbību, kas slēpjas aiz cenzūras. Un es sapratu, ka man jau bērnībā bija šāda tieksme. Reiz pie tēva atnāca tante, es viņai parādīju gleznu, kurā sakrauti galvaskausi. Tante zaudēja samaņu. Pēc tam, lai atžirgtu, viņai vannā lēja virsū aukstu ūdeni. Čerņa ir mans aicinājums.

– Kāds no tā ieguvums?

– Rūdījums. Ja man dzīvē ir pārsteigumi, tad pārsvarā tie ir labi, jo sliktos es jau gaidu (smejas). Es līdz galam nesaprotu, kāpēc tā notiek, bet man šķiet, ka eksistē psihes arhetips, kuru vilina vardarbība. Iespējams, es to realizēju skatoties, nevis praktizējot pret citiem. 

– Teici, ka tavs prāts spēj atcerēties informāciju, kas nereti arī noder…

– Jā, bet pārsvarā atceros tikai muļķības. Ar izņēmumiem, protams. Es atceros citātus, autorus, gadus. Es neesmu mūsdienu cilvēks. Nezinu, kas ir snapchat. Mani tas neinteresē. Drīzāk zinu, kas ir Hruščova atkusnis un perestroika. Varbūt to veicinājusi manas bērnības informatīvā izolācija, ar kuru mani apdāvināja vecāki. Šī izolācija rezultējās labā gaumē, bet, no otras puses, es varu teikt, kā teikusi Grēta, – jūs nozagāt manu bērnību.

Cilvēks pieaug, kad piedod vecākiem.

Te nav vainīgo. Es nevainoju. Gluži vienkārši mana audzināšana bija par traku. Kā sektā. Man neļāva klausīties ārzemju mūziku, slēpa televizora pulti, lai neieraugu kailas krūtis. Es nopietni. Alkoholu pagaršoju 19 gadu vecumā un līdz tam laikam nebiju nopīpējis nevienu cigareti. Tas taču nav normāli. Galējības rada citas ­galējības. Svarīgi ir sevi sargāt no galējībām, un labākais spilvens ir tīra sirdsapziņa.

– Kā tu šajā aizliegumu posmā īsināji ­laiku?

– Situ ar pagali pa nātrēm, kā mēs visi. Man, piemēram, vecāki neļāva lasīt detektīvromānus. Viņi uzskatīja, ka tie ir slikti. Tāpēc es ņēmu Agatu Kristi bibliotēkā pēc skolas. Dažās stundās grāmatu izlasīju un uzreiz nodevu atpakaļ. Dienā izlasīju pa grāmatai. Mājās nest neko tādu nedrīkstēja, jo varēja pārbaudīt un atrast. Tas tev nešķiet traumatiski? Man šķiet. Jā, katru mīnusu var uztvert arī kā bonusu. Es gan to nevienam nenovēlu.

– Saki, kas tevi patiešām neinteresē?

– Tādu lietu ir daudz. Piemēram, dejošana. Kāpēc man jāskatās, kā kāds kustas mūzikas pavadībā? Es labprātāk vēroju savu prātu. Arī zirgi mani neinteresē. Tie ir kaitīgi. Tie var cilvēku sakost un saspert. Viņiem ir metāla nagi. Es reiz biju Stukmaņmuižā, kur bija zirgi. Tur dzirdēju stāstu, ka zirgs stallī no potes tā satrakojies, ka salauzis staļļa jumtu (ilgi smejas). Arī cilvēku privātā dzīve mani neinteresē. Kā teicis Marlons Brando: «Ja kāds nogriež nagus, tas nevienu neinteresē. Bet, ja es nogriežu nagus, tas interesē visus.»

– Tātad sevi ar citiem nesalīdzini?

– Tas ir kaitīgi, un es to nevienam neiesaku darīt. Ja gribi kaut ko darīt, dari. Neapskaud. Vienīgā revolūcija, kura ir kā vērta, ir revolūcija pret sevi.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Santa+