Gaišreģe Agnese Ziediņa-Zariņa: latvieši skaita svešu naudu un dzīvo citu cilvēku dzīves, nevis savu

Intervija
Ralfs Dravnieks
11. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ronalds Šulcs
Gaišreģe, dziedniece un bloga domuspeks.com autore Agnese Ziediņa-Zariņa ir jauna, skaista sieviete, kas nākusi uz zemes, lai parādītu, nevis pierādītu to, ko zina un jūt.

Kāpēc mēs dzīvojam?

– Kāpēc ne? Tā ir iekārtots Visums jeb esība, kurā atrodamies. Mums nav izvēles. Mēs šeit esam pieredžu dēļ un piedzimstam ne reizi vien. Pastāv vairākas inkarnācijas. Tās var būt līdzīgas un ļoti atšķirīgas. Pēc būtības mums vienā jaukā dienā jāsaprot, ka nekam nav jēgas un beidzot jāsāk meklēt atbildes, lai vairs nekad nepiedzimtu, vismaz šeit ne. Kuram gan patīk mocīties? Šeit mēs to darām. Pēc tam mēs nonākam tur, kur nav moku. Mums tiešām par šo jārunā?

Jā, lūdzu, paturpinām.

– Cilvēki to nesapratīs vai pārpratīs. Dažiem pat var zust interese attīstīties un apjaust, kas ir tas, kur esam. Mēs dzīvojam kompjūtera programmā.

Kā filmā Matrix?

– Mani neinteresē fantastikas filmas, taču šo filmu vīrs man uzlika, lai noskatos. Tās autori ir guvuši pieredzi, ka dzīvojam robotu fāzē. Mēs nesaprotam, ka esam šeit iesprostoti un tikai tad, kad iziesim līmeņus, tiksim tālāk. Gluži kā Mario videospēlē, kurš piedzimst, bet spēles vidū nomirst. Tad atkal piedzimst no jauna un atkal turpina iet līmeni.

Turpina, līdz tiek pie princeses.

– Jeb, citiem vārdiem sakot, – saprot, kas ir kas. Šī ir tēma, kuru pārsvarā apspriežu tikai ar vīru. Tie, kas to nesaprot, tiem rodas pretestība.

Teicāt, ka mums nav izvēles nebūt. Tas izklausās nežēlīgi.

– Mums ir radīta ilūzija, ka paši nosakām katru savu kustību. Cilvēks neredz uz priekšu, bet viņam pašam šķiet, ka izvēles izdarītas pareizi un dzīvē visu ir sasniedzis. Patiesībā, paskatoties atpakaļ, mēs saprotam, ka viens gājiens izriet no cita.

Dzīves ceļš ir sakritības vai gatavs scenārijs?

– Gatavs scenārijs. Ceļi var būt dažādi, bet mērķis ir viens.

Pirms nācāt uz sarunu, šaubījāties, vai piekrist?

– Nešaubījos, lai gan jūsu žurnāls man saistās vienīgi ar kailām sievietēm. Es prasīju vīram, vai cilvēki sapratīs to, ko stāstu, un viņš atbildēja, ka žurnālā ir arī citas sadaļas, ne tikai kailfoto. Pēc savas pieredzes saku – vīrieši tam, par ko runāju, ir diezgan aizvērti. Patiesībā viņi pat baidās.

No kā vīrieši baidās?

– No tā, ko paši nevar izskaidrot un kontrolēt.

Mums traucē loģika?

– Nē. Tā ir programma, kurā rakstīts – tu ar visu tiksi galā. Lielākā daļa vīriešu dzīvo kastē, jo tā ir mācīti. Vīrietis ir mācīts būt drosmīgs. Ja viņš nespēj ieraudzīt ienaidnieku – kā viņš ar to cīnīsies? Kā viņš izglābs savu ģimeni no spoka? Līdz ar to vienkāršāk ir noliegt.

Kas jums ir svarīgāk? Ka cilvēki jūs nesapratīs vai ka nenoticēs?

– Man vienalga, vai tic. Es neesmu uz zemes, lai pierādītu, bet gan, lai parādītu.

Kāpēc daži mirst dabīgi, bet daži absolūti stulbā veidā?

Mums visiem dzīvē ir brīži, kad jādzīvo uzmanīgāk. Kad zvaigznes sakrīt, labāk pat no mājas neiziet. Bet arī tur var aizrīties vai neveiksmīgi paslīdēt.

Nāve, par kuru uzzina citi cilvēki, paredzēta kolektīvajai domāšanai. Mēs šeit neesam tikai sevis dēļ, mēs dzīvojam mijiedarbībā ar citiem. Ir dvēseles, kas ierodas uz zemes, lai mācītu citus, piemēram, ejot bojā priekšlaikus. Traģēdijas bieži vien ir tādēļ, lai pārējie kaut ko saprastu, mācītos. Ja kāds nomirst ģimenes lokā un tālāk neviens par to nerunā – tā ir informācija ģimenes locekļiem. Bet ne vienmēr nāve ir tikai piemērs. Tajā var saskatīt arī vērtības.

Ko jūs domājat par sēru dienām?

– Es par tādām nedomāju. Mirušajiem to nevajag. Mirušie nenāk skatīties, vai viņiem ir uzlikta puķīte un sakopts kaps. Tas ir mīts, ka kapi ir pilni ar mirušo dvēselēm. Mirušie vairāk ir vietās, kur notikušas katastrofas.

Mirušo dvēseles mēdz jūs uzmeklēt?

– Tagad, kad dzīvojam laukos, tas notiek retāk, bet, dzīvojot Rīgā, regulāri. Vecrīgā mirušo dvēseļu ir visvairāk. Tur mēs pat normāli pa ielām nevarējām pastaigāt. Mēs tur kādu brīdi arī dzīvojām, iesprūdušās dvēseles bija bieži viesi.

Vai dēmonus var izsaukt, klausoties metālmūziku?

– Nevar. Ja cilvēkam nav karmiskas vienošanās ar dēmoniem, tie viņam neuzmāksies. Starp citu, esmu ievērojusi, ka dēmoni apsēž tieši ļoti pārliecinātus kristiešus. Tas ir pārbaudījums. «Ja jau tu tik ļoti tici savam Dievam, pierādi to.»

Kādā valodā runā mirušie?

– Es nedzirdu balsis. Man nav vārdu, kā aprakstīt saziņu. Tā ir domu forma. Cilvēkam ir piecas maņas. Arī saziņa ir maņa. Es redzu tēlus, kurus mirušais sūta ar skaidru domu. Dažkārt viņi sūta emocijas. Šī informācija ir saraustīta.

Es īsti nesaprotu, kā var būt pārdzimšana un nākamās dzīves paralēli mirušo dvēselēm.

– Mēs dzīvojam saiknē. Tēlaini izsakoties, kaut kur ārēji atrodas cietais disks, kurā glabājas arī informācija par mūsu iepriekšējām dzīvēm. Pat ja dvēsele ir pārdzimusi ķermenī, no cietā diska garu var izsaukt.

Kā saglabāts fails.

– Tieši tā. Tur glabājas arī jūsu gars.

Vai tas nozīmē, ka varu izsaukt pats sevi?

– Protams, tikai jāzina, ko saukt.

Kāda loma šajā visā ir kristiešu Dievam?

– Mēs pārāk daudz personificējam. Vārds Dievs ir novazāts. Dievs ir viss. Krūzīte jūsu priekšā ir Dievs. Es esmu Dievs. Tu esi Dievs. Viss ir Dievs. Es Dievu kā nošķirtu būtni neesmu redzējusi.

Baznīcas darbība ir balstīta uz mūsu ticību. Ja ticēsim, ka tā palīdzēs, tas nostrādās. Piemēram, krustiņu var nēsāt aizsardzībai, bet to var nēsāt arī kā elektrisko krēslu, jo Jēzu taču sita krustā. Es cilvēkiem neiesaku tetovēt krustus. Bet, ja gribat vilkt smagu nastu, – dariet to.

Esat teikusi, ka skaudība ir graujošākā no emocijām.

– Tā kaitē tam, kurš apskauž. Pirmkārt, tāpēc, ka tas rada diskomfortu. Otrkārt, cilvēks kaitē sev. Šādi dzīvojot, cilvēks pats sev visu noskauž. Viņš nedabūs to, ko grib, jo dara to ar nepareizām emocijām. Jo mazāk mūsos ir negatīvā, jo atvērtāki esam, lai saņemtu. Ja cilvēks skaita naudu, ko nopelnījis viņa kaimiņš, un domā, kā to tērētu, viņš to nesaņems. Nauda ir enerģija, un domās viņš šo enerģiju sev ir pieskaitījis tik daudz, ka pie reālas naudas nemaz netiek. Cilvēki visā pasaulē un sevišķi latvieši skaita svešu naudu un dzīvo citu cilvēku dzīves, nevis savu. Tāpēc domāšanas maiņa, lai dzīvē kaut kas mainītos, ir ļoti svarīga.

Varbūt varat atbildēt, kāpēc vietējiem oligarhiem viss notiek kā no rokas?

– Es nezinu, kas ir oligarhi.

Šķēle, Šlesers, Lembergs…

– Ā, tos gan es zinu. Pirmkārt, viņiem ir liels ego, un viņi domā tikai par sevi. Otrkārt, runājot par materiālo pasauli, viņiem ir pareiza, pat perfekta domāšana. Viņi nedomā par citiem – cik šis vai tas ir nopelnījis. Viņi iet un dara, domājot par sevi. Treškārt, viņi rāda mums, cik nepareizi domājam, skaitot citu naudu. Programmu, kā domāt nepareizi, ir ļoti daudz.

Bet, lai domātu pareizi, programma ir viena?

– Pareizi būtu uzturēt vieglu attieksmi pret naudu. Proti, nepieķerties tai. Ja aizej uz veikalu un kaut ko vēlies – nopērc to. Bet pie tā ir jāpierod. Ja vienu reizi nopirksi lietu, kuru it kā nevari atļauties, zemapziņa mainīsies un laika gaitā radīsies iespējas pelnīt arvien vairāk. Ja cilvēks naudu labprātīgi tērē, viņš dod atļauju tai turpmāk vairoties. Es naudu vienmēr salīdzinu ar cimperlīgu dāmiņu, kurai čalis, kas pievērš pārāk lielu uzmanību, kļūst neinteresants.

Pie jums padomu lūdz arī sabiedrībā zināmi cilvēki?

– Jā, protams. Es gan neatklāšu, kuri tie ir, bet viņus galvenokārt interesē līgumi un sadarbības. Nāk arī sportisti. Viņus vairāk uztrauc nākotnes iespējas. Veiksmes formula ir neuztraukties, bet ļauties un aizmirst, ka varētu būt slikti.

Jums ir svarīgi par savu darbu saņemt atlīdzību?

– Man ir bijis visādi. Gan tā, ka samaksā, gan tā, ka nesamaksā. Man ir svarīgi, ka tā ir enerģiju apmaiņa.

Vai verbālu pateicību ir iespējams izteikt tā, lai tā saturētu pietiekami daudz enerģijas?

– Tā var būt, bet ne katrs ir spējīgs to izdarīt. Visvairāk cilvēks ir spējīgs būt pateicīgs par savu veselību.

Pie izdevības gribu jautāt, vai Konstantīna Raudives ierakstītās mirušo balsis, jūsuprāt, ir īstas?

– Nezinu, kas ir Raudive, bet ir tādi EVP (electronic voice phenomenon) aparāti, ar kuriem var ierakstīt mirušo balsis. Man pašai ir doma šo aparātu iegādāties, jo, kā jau teicu, es mirušos nedzirdu. Būtu interesanti salīdzināt vai tas, ko esmu no viņiem saņēmusi, sakrīt ar to, ko viņi atbild. Tā kā mani apšauba, tagad gan mazāk, kādreiz vairāk, gribas, lai viss ir zinātniski pamatots. Lai gan es arī saprotu, ka zinātne no tā visa vēl ir tālu, tā dzīvo tumsonībā.

Varbūt pēc 200 gadiem sāks pieņemt tādus cilvēkus kā mani, jo beidzot būs zinātnisks pamats to darīt.

Pēc visa, ko runājām, kā jūs justos, ja, beidzot dzīvi, saprastu, ka nekas no tā, par ko runājām nemaz nepastāv?

– Man ir vienalga. Cilvēki saka, ka viņiem ir bail mirt. Es viņus mierinu ar domu, sakot, jūs mirstat ik nakti. Tu guli, un tevis nav. Protams, kad cilvēks nomirs, viņš to apzināsies un tikai tad sapratīs, kāds muļķis bijis.

Atvainojos par personīgo jautājumu, bet vai varat atklāt, kas jūs bijāt iepriekšējās dzīvēs?

– Divās dzīvēs biju karavīrs, vienā nelaimīgi apprecināta sieviete, bet pēdējā dzīve pirms šīs, kurā pieļāvu kļūdu, biju garīgi ļoti attīstīts cilvēks, bet vienas kļūdas dēļ nācās atkrist atpakaļ.

Kas tā par kļūdu, ja drīkst zināt?

– Izejot no sava fiziskā ķermeņa, pieļāvu domu, ka es vairs nekad neatdzimšu. Ar to pietika.

Ar domu vien?

– Ar pieķeršanos pie domas. Un, re, es atdzimu (smejas). Forši, ne?

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada septembrī.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs