Frīraiders Andris Blaka: «Svarīga ir apziņa — ja ar tevi kaut kas notiks, tevi izraks»

Brīvais laiks
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
17. maijs, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Helikopters savicina spārnus un paceļas gaisā, savērpjot sniegotu miglu. Kad brāzmas norimst, acīm paveras neaprēķināms plašums. Ko šis kalns spēj? Tas ir jautājums, kuru tūliņ noskaidros kaislīgs frīraiders Andris Blaka.

Es frīraidu uz sniega dēļa salīdzinu ar autosportu. Piemēram, braukšana ar šosejas sporta mašīnu pa trasi līdzinās braucienam ar slēpēm kūrortā, bet doties neceļos ir ērtāk ar džipu. Tāpēc arī uzskatu, ka sniega dēlis vairāk ir piemērots neceļiem.

Pavadoņa sliedē

Lai brauktu frīraidā, jāievēro vairāki būtiski noteikumi. Viens no tiem – neapstāties vietā, kur nav slīpuma. Pretējā gadījumā var nākties krietni pamocīties, lai izkustētos no vietas. Gadās, ka pat jāņem nost dēlis un jāiet kājām. Lai gan arī tas nav droši, jo sniegs ir tik biezs, ka nevar paiet. Tamdēļ galējā situācijā tevi evakuē helikopters.

Man ir pietiekami plaša pieredze, lai droši apgalvotu, ka vislielākā nozīme frīraidā ir gidam. Gids vienmēr brauc pirmais. Viņa uzdevums ir izvēlēties pēc iespējas drošāku nobrauciena vietu. Kaukāzā bija kāda situācija. Mūs izsēdināja no helikoptera. Gids pārbaudīja sniegu un tomēr secināja, ka šajā vietā braukt nav droši. Tad mēs stundu, ejot pa kalna kori, čāpojām uz citu nobrauciena vietu.

Kad bijām Kanādā, mums piešķīra vienu no tā brīža labākajiem snovborda renes braucējiem. Viņš brauca tiešām smuki, tostarp – lecot pa visādiem akmeņiem. Nākamajā dienā mums iedeva čali, kurš salīdzinājumā ar iepriekšējās dienas pavadoni nebija nekāds sportists, taču viņam bija 20 gadu pieredze, kas lieliski atspoguļojās nesalīdzināmi labākā nobraucienu izvēlē.

Kā jau minēju, visbiežāk braucienā pirmais dodas gids, kuram pa vienam seko pārējie grupas dalībnieki. Kanādā, kur braukšana pārsvarā notiek pa mežu, frīraideri nobraucienā dodas divatā. Tam ir savi iemesli, jo gadās nokļūt bedrēs, kuras izveidojas ap kokiem. Ja bedrē iekrīt ar galvu pa priekšu, tikt ārā paša spēkiem ir neiespējami. Tāpēc arī, braucot pa mežu, pārinieki nepārtraukti sakliedzas vai sadziedas. Pats nekad neesmu iekritis, bet palīdzīgu roku citiem gan gadījies sniegt. Aļaskā, tuvojoties pavasarim, var iekrist ledāja plaisās.

Tevi izraks

Svarīgs aspekts ir kompānija. Būtiski, lai cilvēkiem, ar kuriem dodies iekarot kalnu, vari uzticēties. Svarīga ir apziņa – ja ar tevi kaut kas notiks, tevi izraks. Pirmo reizi frīraidā devos 2003. gadā. Kopš tā laika mums ir sava džeku kompānija, kur cits citam uzticamies. Drošībai uz kalna mums ir arī bīperis (signālraidītājs), kurš sūta signālu pārējiem tad, ja tevi aprok lavīna. Par laimi, to vēl nav bijis jāizmanto.

Tāpat mums līdzi ir lāpsta un lavīnu mugursoma. Ja tuvojas lavīna, tu pavelc rokturi, un soma pārvēršas par sniega balonu, kas palīdz sniegā peldēt un nenoslīkt. Mēs vienmēr braucam piesardzīgi. Taču ir gadījies redzēt čaļus, kuri, nokļūstot uz kalna, pārlieku safanojas, lai gan ir strikti noteikts, ka braukt pa priekšu gidam bez viņa atļaujas nedrīkst. Reiz ar savu frīraida biedru Uldi Amerikā nonācām vienā grupā ar diviem stilīgiem čaļiem no Kalifornijas – abi tādi iedeguši, smuki saģērbušies. Taču, izkāpjot uz kalna, viens no viņiem lēnā garā aizbrauca, bet otrs, ieraugot mežu, sāka raudāt. Tas bija briesmīgi, jo raudulīgo nācās teju nest lejā. Starp citu, gidi pirmajā dienā mēdz izvēlēties lielākas grūtības, lai atsijātu vājos un saprastu braucēju līmeni.

Un vēl – vienā no pirmajiem gadiem kāds gids mums iemācīja būtisku frīraideru likumu. Ja gribi pačurāt, nekad neej krūmos, jo kalnos jāčurā tā, lai redzētu nobrauciena skatu. Kas vēl svarīgi: nevar teikt – pēdējais nobrauciens. Ir jāsaka – noslēdzošais nobrauciens.

Vēl būtiska ir redzamība. Kad bijām Japānā, pāris reižu gadījās iepļaut pamatīgās bedrēs. Pēkšņi pazūd pamats zem kājām, un tu attopies bedrē. Vienīgā doma, kas prātā, – būtu labi, ja tas čalis, kurš tuvojas no muguras un sver vairāk nekā 100 kilogramus, neuzkristu virsū.

Taisnā vīlē

Nobraucienu garumi ir atšķirīgi. Protams, forši braukt, ja nobrauciens sākas 1000 metru augstumā, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Kamčatkā mūs izsēdināja 1500 metros, kur nobrauciens beidzās kalna pakājē pie okeāna. Pēc apstāšanās, ja vien gribi, vari arī nopeldēties. Es tā nedaru, bet mans draugs Ivo gan.

Šogad Turcijā, kur visi nobraucieni bija virs 500 metriem, sasniedzām personīgo rekordu. Lai gan standarta paketē ir seši braucieni un, ja viss rit pēc plāna, nobrauc vēl dažus, vienā dienā veicām 19 braucienus. Desmit braucieni jau ir daudz. Dažviet Turcijā gadījās nobraucieni vienā elpas vilcienā, proti, bez apstāšanās. Visbiežāk gids ik pēc laika apstājās, dod pavēli braukt pa vienam, ievērojot 20 metru distanci, un ceļš lejup turpinās. Dažreiz ir situācijas, kad gids ļauj braukt visiem kopā.

Angliski saka lets gangbang the mountain. Parasti to dara lēzenākās vietās. Tādās reizēs ir jāuzmanās, lai nesaskrietos ar pārējiem, bet sajūta ir lieliska. Kanādā esmu piedzīvojis sacensības, ko gidi dēvē par chinese downhill. Te galvenais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk sasniegt finišu.

Helikopters ir dārgākais un patīkamākais veids, kā nokļūt virsotnē.

Būtiski lētāka ir pārvietošanās ar retraku. Tas nav sevišķi ērts un ātrs pārvietošanās veids, taču dažkārt tas ir vienīgais transports. Itālijā pirmais nobrauciens ar helikopteru maksā 230 eiro, bet katrs nākamais 160 eiro. Pārējās valstīs šī cena ir daudzmaz līdzīga. Turpretī retraks dienā izmaksā vidēji 500 eiro. Variants C ir sniega mocis. Vadītājs pie stūres, viens pasažieris sēž aiz viņa, bet vēl divi striķī velkas pakaļ.

Dodoties frīraidā, nav iespējams uzminēt, vai plānotais piedzīvojums izdosies. Pēkšņs un nerimstošs sniegs vai lavīna spēj mainīt ikvienu plānu. Kalnos maka biezumam vai statusam sabiedrībā nav nozīmes. Te neviens nepasūta mūziku. Noteikumus diktē daba. Ja tā ir labvēlīga, tu piedzīvosi it visas sajūtu gammas – satraukumu, paceļoties ar helikopteru virs kalniem un mežiem, elpu aizraujošus skatus, zināma baiļu devu, adrenalīnu, arī grūtības un, protams, totālu brīvības sajūtu, kas mijas ar labsajūtu, esot kopā ar cilvēkiem – taviem draugiem. Dažiem frīraids ir atbilde uz dzīves jēgas meklējumiem.

Japānas pūderis

Pirms devāmies uz Japānu, saklausījāmies stāstus par slaveno Hokaido pūderi. Mums teica, ka pat visparastākajā kalnu kūrortā, kur pārvietošanās kalnā notiek ar pacēlāju, tiksim pie pūdera sniega. Tā nebija. Pie pūdera mēs tikām vietā, ko dēvē par Šimamaki. Tas ir zvejnieku ciemats, kurš atrodas pusotras stundas braucienā no Saporo. Tur nebija tālruņa zonas. Japānā tas ir daudz! Tuvumā vispār bija tikai viens veikals un viena ēstuve. Taču kalnā bija bāze, kurā dzīvojām četras dienas, baudot superīgu sniegu un ēdot jūras briesmoņus. Vienīgi saules mazliet iztrūka.

Kamčatkas ikri

Kopumā Kamčatkā esam bijuši trīs reizes. Tā ir salīdzinoši nedārga un kolorīta vieta. Galvenais Kamčatkas raksturojošais lielums ir tāds, ka, esot tur, ēd krabjus un ikrus ar lielo karoti. Gids mums piedāvāja nobraukt pa vulkānu, kurš ir arī seismiski aktīvs. Mēs šo iespēju izmantojām. Lielisks bonuss ir termālais āra baseins, kurā pēc dienas uz kalna pasēdēt ar aliņu rokā. Vēl Kamčatka ir īpaša ar to, ka, tikai sākot ar šo gadu, tur pieejami mazie helikopteri. Līdz šim, līdzīgi kā citās bijušajās padomju valstīs, lidošana notiek ar lielajiem MI 8 helikopteriem.

Uzbekistānas sniegi

Divas reizes esam bijuši Uzbekistānā. Ja jautātu maniem čomiem, iespējams, viņi teiktu, ka šī bijusi vislabākā vieta no visām. Vienā no reizēm sniga piecas dienas. Viss, ko mēs to dienu laikā varējām darīt, bija spēlēt zolīti un skatīties televizoru. Bet, kad beidzot pārstāja snigt, frīraids bija fantastisks. Šķiet, pat nācās pārcelt atpakaļ lidošanas datumu. Uzbekistānas sniegotie pūdera lauki bija wow.

Kanādas meži

Vistleru uzskata par Kanādas kūrortu numurs viens. Kanādā atšķirībā no visām citām vietām piloti lidoja jebkuros laikapstākļos. Lai gan caur helikoptera logu sniega dēļ neredzi pilnīgi neko, piloti lido precīzi, un uztraukumam nav pamata. Šim bonusam ir divi aspekti – no vienas puses, esi drošs, ka nopirkto paketi izbraukāsi, bet, no otras, braucot lejā, nereti neko daudz neredzi.

Pirms diviem gadiem piedzīvojumus meklējām Kanādas vidienē, paviesojoties piecos dažādos kūrortos, leģendāro Revelstoku ieskaitot. Tur izbaudījām superīgu braukšanu mežā. Arī sniega spilvenus, bļodas un pūderi, kas neļauj elpot.

Aļaskas plaisas

Ja gribas ko ekstrēmu, jābrauc uz Aļasku. Tā ir skarba vieta ar visai normālu sadzīvi – krabjiem, burgeriem un meksikāņu ēdieniem. No kalnu viedokļa nobraucieni ir sarežģīti un grūti, jo starts galvenokārt ir stāvās vietās. Reiz nācās braukt ar seju pret kalnu, jo citādi nebija iespējams nostāvēt – mugursoma traucēja stāvēt ar skatu uz leju. Vēl Aļaskas plašumos jāuzmanās ne tikai no brīvdabas lašiem vai lāčiem, bet arī no plaisām ledājā.

Turcijas rekords

Šeit sadzīviskais faktors bija vājš – drūmas apdares trīs zvaigžņu viesnīcas istabiņa, kurā negribas lieki uzturēties. Taču kaifs ir Turcijas kalnu virsotnēs, tur gribas nokļūt vēl un vēl. Mēs baudījām Kačkara kalnus – to plašos laukus ar kvalitatīvu pūderi, te arī sasniedzām vienas dienas nobraucienu (19) rekordu.

Kirgīzstānas piecelšanās

Mēs dzīvojām pilnīgā nekurienē Altaja kalnos 10 stundu braucienā no Biškekas. Dzīvošana bija vidēja, bet sniegs superīgs. Daži no kolēģiem, kuri heliobordingā bija pirmo reizi, teica, ka nekad vairs nenodarbosies ar frīraidu, un sapirkto ekipējumu pārdeva. Tas tāpēc, ka svaigā sniega bija pārāk daudz. Ja gadījās nokrist, piecelties bija grūti, tas prasīja lielu fizisko slodzi, jo sniegs uz kalna bija biezs un pārāk mīksts.

Islandes cenas

Šeit nodarboties ar frīraidu iespējams vēl pat tad, kad pie mums Latvijā cilvēki sagaida Jāņu rītu. Mēs Islandē bijām aprīlī un uz kalna pavadījām divas lieliskas dienas. Pārējo laiku laikapstākļu dēļ uz kalna nekāpām. Starp citu, nekur citur pasaulē neesmu braucis pa sniega taciņām, kas ir vienīgās vēl sniegotās vietas, jo pārējo kalnu jau klāj zāle. Sniega uz taciņām pietiek, lai nobrauktu līdz okeānam. Islande nav lēta. Vīns, kas pie mums maksā astoņus eiro, tur maksāja 80 eiro. Šis ir viens no vismazāk ekstrēmajiem gala mērķiem, kur, ja vien vēlas, var doties ar visu ģimeni.

Kaukāza šaudīšanās

Kaukāza kalnos sadzīves līmenī mēdz būt sarežģīta ikdiena. Kāds varētu teikt, ka tā ir riskanta vai pat bīstama. Tāpēc vietējo ieteikumus kaut kur neiet mēs stingri ievērojām. Arī ieroču tur nevienam netrūkst. Sestdienas vakarā iedzert un pašaudīties ir svēta lieta. No braukšanas viedokļa gan Kaukāzā viss kārtībā – var dabūt gan stāvumu augšpusē, gan mežu mazliet zemāk.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada aprīlī.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+