Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
2
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Annas psiholoģija» 2019. gada 5. numurā.
Kamēr tapa šī intervija, mēs paspējām izsmieties, iedzert vīnu, saplēsties, apvainoties, atvainoties, salabt. Jo Valts ir īsts, viņš dara tā, kā jūt un domā. Remdena pieklājība – tas nav stāsts par viņu. Un vēl Valts ir meklētājs. Meklētājs pēc būtības.
– Jautāšu tieši – kā šobrīd jūties?
– Šobrīd – pasakaini.
– Zini, sen nav gadījies tādu atbildi dzirdēt.
– Es jūtos kā tas kāmis, kurš griež riteni un skrien. Ritenis ir jāgriež ļoti ātri, un tas manī rada gan aizdusu, gan arī sajūsmu, tāpēc es to griežu ar lielu prieku un jūtos brīnišķīgi. Zini, tāpat kā ar vīnu – tas man ļoti garšo un vīnos orientējos, bet mana problēma ir tā, ka īsti neprotu apstāties. Esmu piedzimis bez mēra sajūtas.
– Atceros, savulaik gan žēlojies, ka vairs negribi to trako riteni, skrējienu…
– Jā, bija tāds laiks. Bija viens brīdis, kad šķita, ka nupat, nupat jau viss ir sasniegts, vēl mazliet, un tad varēs sākt plānot lieliskās vecumdienas. Daļēji pat saplānoju, tikai… tas plāns ir izgāzies. No tā nekas nav realizējies, pilnīgi nekas.
– Kāds tad bija plāns?
– Sapelnīt, noguldīt naudu bankā, pārdot visus īpašumus, dzīvot no procentiem, vazāties pa pasauli, dzert labu vīnu un svinēt dzīvi. Un beigās noslīkt kādā skaistā jūrā.
– Ļoti kinematogrāfiski, neko neteiksi.
– Biju saskatījies itāļu un franču filmas. Bet kino nav copy-paste dzīve. Iemesli bija gan ārēji, gan iekšēji. Pirmkārt, mainījās ekonomiskā situācija visā pasaulē. Gluži bešā jau neesmu, ir jau vēl šis tas palicis, no kā dzīvot, un pats varu strādāt, bet lielo procentu vairs nav, un patiesībā arī ceļot īsti vairs negribas. Vienkārši mainījās apziņas līmenis, esības vērtību skala, kad sāc uztvert pasauli citādi. Mierīgāk. Filozofiskāk. Tas daudz ko maina.
Bija tāds brīdis… Man bija gatavs kāds fotoprojekts. Izstāde. Darbi jau bija izdrukāti, un es ar milzīgu sajūsmu sāku meklēt, kur tos izstādīt. Protams, gribas jau kādā cienījamā vietā – mākslas muzejā, Arsenālā, vēl kur. Apzvanu paziņas, un visur man tā kā atsaka, tā kā liek pagaidīt. Sāku dzert vīnu un domāt – bet kāpēc man tik ļoti vajag šo izstādi?
Un tā doma sāka izģērbties, līdz tās kailumā atskārtu, kā īsti ir. Izrādās, ka man vajag to atzinību. To slavu. Tos ziedus. Tos vārdus. Tās publikācijas… Tobrīd kļuva kauns par sevi.
– Nopietni?
– Jā. Par to, ka es nedomāju par fotogrāfiju, tās spēju šifrēt laika kodu, nedomāju par skatītāju, kuru vēlos uzrunāt, bet tikai un vienīgi par merkantilā ego vajadzībām…
– Bet tas taču ir pavisam cilvēcīgi.
– Ir. Bet es tā vairs negribu.
– Un no domas par izstādi atteicies?
– Jā. Un sajutu ārkārtīgu atvieglojumu. Tā droši vien jūtas cilvēks, kurš atskārš, ka nejauši izvairījies no avārijas uz ceļa.
Tas jau nenozīmē, ka uzreiz sākas pilnīgi cita dzīve. Dzīve turpinās tā pati, bet tu to sāc redzēt no daudz vairāk aspektiem. Kā tādu slīpētu dārgakmeni. Naivuma gados dzīve izskatās kā plakans stikliņš, un, tikai kaut ko piedzīvojot un saprotot, tu sāc ieraudzīt šķautnes, kas agrāk nebija redzamas.
Galu galā tev rokās ir telpisks objekts, daudzdimensiju dārgakmens, kam katra šķautne ir citāda. Un tikai tad kļūst interesanti dzīvot. Elpu aizraujoši.
– Grūti noticēt, ka tu kā fotogrāfs dzīvi esi redzējis plakanu.
– Kāpēc ne? Fotogrāfijā, tāpat kā jebkurā jomā, tu ienāc caur banālu klišeju durvīm. Tikai ģēniji staigā cauri sienām, paši to nezinot. Kad es sāku kā jauns fotogrāfs, kādas bija klišejas? Izstādes, klubi, diplomi, medāļi, atzinība. Arī citu noliegšana, aprunāšana.
Fotogrāfi ir diezgan nenovīdīgi cilvēki, dažkārt ciest viens otru nevar, jo visi ir vientuļnieki, nekad nestrādā komandā un pat neprot to darīt. Pats košākais hrestomātiskais konflikts bija Leonīdam Tugaļevam ar Vilhelmu Mihailovski – kā viņi plēsās! Tur visi sekoja līdzi notikumiem kā sāgai, kā seriālam.
– Par ko?
– Par to pašu. Kuram vairāk medaļu, pirmo vietu…
Es ilgi dzīvoju pēc mietpilsoņu standartiem. Kam tur jābūt? Labklājībai, ģimenei, sunim, privātmājai, bla, bla, bla. Bet, kad viss beidzot it kā ir, kādā brīdī saproti, ka esi sācis tam visam kalpot. Tu piepildi citu uzstādījumus un mērķus. Bet kur tad ir mani mērķi? To tikai sāc apjaust, kad esi pārguris līdz nāvei, nostrādājies…
Kā mēs ar Ivetu, tālaika dzīvesbiedri, kā mēs strādājām! Ārprātīgi. Bija biezie gadi, bija daudz darba, mēs izveidojām studiju, strādājām sestdienās un svētdienās. Darba dēļ pazaudējām draugus…
Un, kad tādā pārgurumā gadiem dzīvo, sāc sev jautāt – bet kā vārdā? Jā, nauda bija. Vairāk nekā pietiekami. Tikai jūties nabags, jo nekā vairāk par naudu dzīvē nav.
Tad jau labāk dzert – smalks triks, kurā var patverties no ikdienas nepanesamā viegluma. Bet dzert arī jāmāk. Es vairāk par trim četrām dienām nevaru izturēt. Tad sākas psihes deformācija.
– Vārdsakot tad tu dabūji materiālo sapņu piepildījumu…
– Un tad sākās to noliegums. Tā tas ir, kad tu ņem un salauz savus iepriekšējos dzīves modeļus un priekšstatus. Kā iekura skalus dzīves ugunsgrēkam.
– Daži šādā situācijā atsakās no visa un dodas dzīvot kalnu klosterī.
– Vakar tieši bija ziņa, ka ir atrasts miris kāds mācītājs, kurš mēģinājis pārspēt Kristus rekordu – bez ēšanas un dzeršanas nodzīvot tuksnesī vairāk nekā četrdesmit dienu. Viņu atrada mirušu jau trīsdesmitajā dienā. Tā ka tas nepalīdz. Tas neglābj.
Arī Buda, kad bija izcietis milzīgās slāpes un badu, saprata, ka ne jau pašmocībā ir atklāsmes noslēpums.
Visa būtība ir līdzsvarā. Atrodi līdzsvaru! Neskrien ar pieri sienā, nelec aizā.
Es, izmisuma dzīts, gāju Santjago ceļu. 800 kilometru kājām. Sākumā gāju pa Spāniju, bet nevarēju to trako karstumu izturēt, nolēmu iet pa Portugāli – gar okeānu. Jāsaka gan – no vilka bēgu, uz lāci kritu. Karstums tur gandrīz tāds pats, bet okeāna dēļ ir lielāks mitrums, līdz ar to nekas nežūst. Trešajā dienā drēbes sāk pūt, smirdēju kā gadu nemazgājies bomzis.
– Nopeldēties nevar?
– Tur jau reti kur var peldēt, jo okeāns paliek okeāns. Kad beidzot tādu vietu atradu un metos iekšā ūdenī, mani paglāba tikai brīnums – zem ūdens bija koraļļu rifi, asi kā dunči. Ja ūdens līmenis būtu zemāks, es būtu sašķērēts strēmelēs. Tā ir, kad nepazīstamos apstākļos mēģini rīkoties pēc savas pieredzes…
– Gājiens tev kaut ko deva?
– Tobrīd deva, protams. Pats process. Būtiski, ka jāiet vienam, es pie tā arī turējos. Par lielāko vilšanos var kļūt pats fināls, jo tur nav nekā. Nav pat apustuļa Jēkaba kapa. Turklāt mana gājiena laikā katedrāle bija remontā. Ceļš ir pats svarīgākais, ne galamērķis.
Otrs nozīmīgākais notikums man bija mēnesis Indijā. Biju augstu kalnos, vietās, kur cilvēki nāca klāt un bikli mani taustīja. Viņi nebija redzējuši tik baltu ādu, un es jau neesmu pats baltākais cilvēks. Indijā piedzīvoju mistifikācijas. Burtiskā nozīmē mistifikācijas. Īstas, reālas situācijas, nekādas halucinācijas. Apzināti vairījos no sanjāsiešiem, mani brīdināja, ka viņi var pateikt arī ko tādu, kam neesi gatavs, vari saļimt uz vietas. Un, ja tu neesi gatavs to pieņemt, labāk mūc, izvairies, jo viņi tiešām redz otram cauri.
Es vairījos no viņiem, īpaši no vecākajiem, kas ir nešaubīgi viedi. Bet kādā naktī man viens tāds izlien no krūmiem, noķer aiz pogas, burtiski sasaldē mani, jo sastingu kā sālsstabs, un ļoti sliktā, tomēr saprotamā angļu valodā saka: «Ā, tev jau ir piecdesmit (man tobrīd arī bija). Nu, ja tev turpmāk vēl būs viedoklis pašam par sevi, tu jau esi miris.» Un aiziet kaut kur krūmos atpakaļ. Es staigāju noburts ar šo domu vairākas dienas.
Joprojām to atceros, un situācijās, kad gribu uztiept dzīvei savu viedokli par to, kādai tai jābūt, ikreiz atceros sanjāsieti, šo nakts tikšanos.
– Savos garīgajos meklējumos tu ietvēri arī kristietības posmu.
– Uzskatīju par savu pienākumu to saprast, ja reiz te dzīvoju un šajā kultūrā tik daudz kas ir bāzēts kristietībā. Turklāt man pašam toreiz bija smags periods, un vienkārši bija patīkami būt starp cilvēkiem, gūt atspaidu un cilvēciskas komunikācijas iespējas. Tepat Vecās Ģertrūdes baznīcā gāju uz alfa kursiem, mācītājs Rinalds Grants prata to visu brīnišķīgi izstūrēt, par spīti manam mežainajam raksturam un liepājnieka kaujinieciskajai nekaunībai. Viņš mani arī kristīja – no tā man ir kristītais vārds Jēkabs.
Bet viens no lielākajiem konfliktiem, kurā iestrēgu un kuru neviens man nevarēja izskaidrot, – kāpēc sātanam ir tik liela vara, ja reiz Dievs ir visuvarens?
Kas viņam dod enerģētisku pamatu būt? Daudz lasīju par to un beigās piekritu domai, ka tā ir apsūdzētāja – prokurora – enerģija. Tā rodas brīdī, kad tu apsūdzi šīs Dieva pasaules esamību un kārtību. Tiklīdz tu kļūsti tiesātājs, TAS ir klāt. Tā ir enerģija, kam tu pats dod spēku un milzīgu jaudu – mirklī, kad tu savā augstprātībā sāc sakārtot nevis savas dzīves, bet Dieva lietas. Tur tas arī rodas, tas apsūdzētāja spēks un vara. Un tad es nomierinājos.
Sātans nav konkurents Dievam, saproti? Tas nav pretmets, kā to bieži parāda. Tā ir tā pati enerģija, tikai transformēta citā veidā. Galu galā ar to pašu nazi, ar ko gatavo vakariņas, tu vari iegriezt sev rokā un noasiņot. Ne jau tas nazis ir vainīgs. Ierocis ir cilvēks, bet ne nazis.
– Vai fotoaparāts arī ir ierocis?
– Visīstākais. Cilvēks intuitīvi atpazīst šo kustību – kad kaut kas tiek pacelts pret viņu.
– Tāpēc mēs tā saspringstam kameras priekšā?
– Jā. Ko cilvēks parasti dara briesmu priekšā – vai nu izliekas par mirušu, tātad sastingst, vai arī sāk tēlot kaut ko citu, sāk izlikties, par daudz smieties utt. Tas neesmu es, nešaujiet uz mani! Un laba fotogrāfa uzdevums ir noņemt šos pašsaglabāšanās instinkta blokus. Pārliecināt, ka tas nav bīstami.
Kāpēc Intai Rukai ir tik kolosālas bildes? Viens no iemesliem – neviens, ko viņa fotografē, netic, ka viņa var uztaisīt labu bildi.
Kaut kāds sievišķis tur knibinās ar tādu vecmodīgu kameru, groza statīvu, trīsreiz pārmēra… Un vienlaikus Inta ir ļoti laba klausītāja – tikai runājas un ik pa brīdim uzspiež pa kadriņam. Un ir. Bet, kad tu paņem kādu digitālu kameru, kas spīd un laistās, un vēl turi to ar sejas izteiksmi cik tā dārga!, – tad ko tu gribi? Es, piemēram, savām kamerām līmēju ciet nosaukumus un visādas spožās vietas ar melnu izolācijas lenti, lai cilvēks nepievērš uzmanību.
– Kā tu skaties uz to, ka tagad jau gandrīz katrs ir fotogrāfs?
– Tā ir. Un tas nav ne labi, ne slikti.
– Tiešām?
– Tas ir vienkārši pretīgi. Bet, protams. Tāpēc ka tiek izvazāta un nihilēta komplicēta komunikācijas valoda. Fotogrāfija ir vizuāls kods, ļoti sarežģīts un reizē viegli lasāms kods, kuru saprot cilvēki visā pasaulē. Fotogrāfija acumirklī pasaka to, kas ar valodu būtu jāstāsta stundām ilgi. Tagad notiek šīs valodas vulgarizācija. Reizē ar to arī notiek vides piesārņošana.
Fotogrāfijas, kas tiek radītas milzīgā skaitā, piesārņo šo pasauli – un ne jau pārnestā, bet tiešā nozīmē.
Milzīgi enerģijas resursi tiek patērēti, milzīgi serveri strādā, tas viss kaut kur griežas, krājas, glabājas… Kā dēļ? Nekā dēļ.
– Bet kāpēc tā gribas fotografēt?
– Nu… (Nopūta.) Pirmkārt, šis nebūt nav pirmais fotogrāfijas popularitātes vilnis. Kad Kodak patentēja savu fotokameru ar filmiņu un radīja saukli jūs tikai nospiediet podziņu, pārējo izdarīsim mēs, panesās ārkārtīgi aktīva bildēšana. Toreiz salūza barjera starp gleznotu portretu, kas bija ļoti dārgs, un fotoportretu, kas bija pieejams visiem, fotogrāfija bija gandrīz populārāka nekā tagad.
Vienkārši tagad ir vairāk saražotu mēslu nekā toreiz. Tie ūbermiljardi failu nevienam nav vajadzīgi, ne tagad, ne kaut kad nākotnē. Mūsu vecvecāki vismaz bildēja ar domu, ka tas saglabāsies mums, nākamajām paaudzēm, bet tagad visi domā tikai par šo brīdi. Par šābrīža kaifu, šābrīža mazo orgasmiņu.
Kam būs vajadzīgas selfiju bildes, ēdienu porcijas, saulrieti un viss pārējais? Mūsu bērniem, mazbērniem? Protams, ka ne!
Es arī grēkoju kā visi citi, bet dzēšu – delete nevajadzīgo. Paturu tikai vērtīgāko.
– Fotografējam, jo izmisīgi gribas paturēt mirkli…
– Jā. Un tās ir bailes no nāves. Mirkļa sastindzināšana fotogrāfijā būtībā ir nāves kopija, jo tā ir apstāšanās. Un te ir tas paradokss – tu radi to, no kā bēdz.
Man šķiet, ka telefona kamera jau kļūst par mūsu trešo aci. Šovasar Ženēvā trāpījām uz skaistu uguņošanu par godu pilsētas svētkiem – tā ilga četrdesmit piecas minūtes. Arī es nenoturējos un pāris kadru iefilmēju, bet man priekšā stāvēja vīrietis, kurš pilnīgi visu salūtu noskatījās caur telefona ekrānu, to filmējot. Burtiski visu! Ļoti gribējās pajautāt, kāpēc.
Un ko tu teiktu par šādu situāciju? Fotografēju tērpus kādam katalogam ar supermodeli no Maskavas. Dienas laikā bija jānobildē ap simt divdesmit tērpu – tas tiešām ir daudz. Bet viņa izstiepa sesiju divreiz garāku, jo nebija apturama, – ar katru tērpu viņa vispirms veikli uztaisīja selfiju un ielika instagramā. Es neko tādu nebiju redzējis! Viņa jau grīļojās no pārguruma, bet spītīgi bildēja atkal un atkal. Sākumā smējos, pēc tam noskaitos, tad uzbļāvu. Uz viņu tas neatstāja nekādu iespaidu.
– Pa šo laiku, kamēr esi fotogrāfijā, tā pamatīgi mainījusies, vai ne?
– Ļoti vēlu pieslēdzos digitālajai fotogrāfijai – stiepu gumiju līdz pēdējam. Ilgi tai neticēju. Biju pilnīgi pārliecināts analogās fotogrāfijas cilvēks. Pēdējais kareivis šajā frontē.
Man šķita, ka varēšu turpināt, jo algošu asistentus, kas manā vietā izdarīs visu tehnisko pusi, un es tikai fotografēšu. Komunicēšu ar cilvēkiem, pētīšu dzīvi. Biju saskatījies, kā to dara lielie pasaules fotogrāfi. Bet nesanāk jau tā. Kurš klients to var apmaksāt? Neviens. Tāpēc nācās pāriet uz cipariem.
Galu galā arī to nātrija sulfātu un hidrohinonu esmu saelpojies līdz samaņas zudumam.
Strādāt karstās laboratorijās, kur visi šķidrumi tvaiko, visu elpo… eh, negribu vairs. Bet ir interesanti redzēt, ka jauni cilvēki atkal mēģina analogo, tā atkal ir modē.
– Bet dvēsele nepazūd digitālajā bildē?
– Nē. Kas ir bilde? Laba bilde būtībā ir stāsts – vai tu spēj to izstāstīt vai ne. Mēs vispār dzīvojam no stāstiem. Mēs sastāvam no stāstiem. Kosmoss ir tikai viens liels stāsts, kuru Dievs stāsta sev. Arī mūsu saruna ir stāsts.
– Es ceru. Ir lietas, ko tu bildē tikai sev?
– Protams. Sajūtas. Pārdomas. Visu nesaprotamo. Ir tā, ka galvā peld kāds Andromedas miglājs ar noteiktiem jēdzieniem – draudzība, nodevība, skumjas… Var mēģināt salikt šos peldošos elementus kādā tekstā, bet īsti neizdodas, jo vārdos tie ir pārāk nenotverami, pārāk gaistoši. Bet tad tu pēkšņi ieraugi sižetu, kurš ir spoguļattēls tam, kas notiek tavās domās. Un tad bilde ir! Iznāk, ka tu vienkārši satiec savu iekšējo bildi kaut kur ārā.
– Jā, un tad to nobildē un ir miers. Beidzot iestājas atvieglojums. Vai tas izklausās pēc psiha?
– Pilnīgi nemaz. Jo stāsti jau prasās pierakstāmi un nobildējami. Jā, viņi vazājas mums apkārt pa pasauli. Daudzi no tiem ir melīgi un sveši, bet starp tiem ir tieši mums paredzēti sižeti, kas gaida tieši mūs.
Vislabākie fotogrāfi satiek savus sižetus katru dienu. Es satieku varbūt reizi nedēļā. Bet tad esmu laimīgs.
– Un tev to vajag kādam pēc tam parādīt?
– Nav obligāti. Vairs nav. Bet es arī neesmu tiepša, kas nerādīs nevienam. Ja ir, tad ir jārāda. Citādi tu zodz sižetus Dievam, un tas nav labi. Jo viņš jau tāpat dāsni dod, kāpēc vēl zagt?
– Bildējot cilvēku portretus, tu mēģini viņus kaut kā atkost?
– Kost cilvēkiem nevajag. Man ir skaidrs darba uzdevums – ļoti īsā laikā radīt ļoti kvalitatīvu attēlu. Jo parasti jau nav laika sēdēt ar kādu divas dienas no vietas, dzert vīnu un pļāpāt, iedziļināties… Ja tas ir komerciāls darbs, pasūtījums, jātiek galā ātri. Labs profesionālis ātri atrod kontaktu – ar jokiem, ar iejūtību.
Neatceros, kurš no lielajiem fotogrāfiem, šķiet, Bresons, teica, ka viņam riebjas bildēt aktierus un politiķus, jo viņi vienīgie prasa – ko jūs tagad gribat, ko lai tagad notēloju? Pārējie vai nu ļaujas, vai neļaujas, bet viņi vismaz ir paši.
– Mīļoto sievieti ir interesanti bildēt?
– Ja viņai patīk, tad to var darīt. Tas smalkums ir jāsajūt, kad drīkst un kad ne…
– Bet vispār tuvus cilvēkus ir vieglāk vai grūtāk bildēt?
– Es nezinu… Man laikam ir klasiska situācija – kurpnieks bez kurpēm.
– Vai tad tev nav dēlu bilžu?
– Nē, gandrīz nav. Tas mums nav interesanti. Mēs ar Tomu, jaunāko dēlu, nerunājam ne par tetovēšanu, ne par fotogrāfiju – tās ir lietas, ar ko mēs nodarbojamies katru dienu. Mēs runājam par ko citu, turklāt ļoti aizrautīgi. Bet profesionālo atstājam ikdienai.
– Vai par tevi šobrīd var teikt, ka esi laimīgs vīrietis attiecībās?
– Es vienmēr tāds esmu bijis.
– Tev bija arī pauze.
– Protams. Tad biju laimīgs attiecībās pats ar sevi. Tagad mēs atkal esam kopā, un tas pat varētu būt izaicinājums un laba performance – divreiz oficiāli apprecēt to pašu sievieti.
– Ar visu savu dzīves, grāmatu un meklējumu pieredzi – ko tu esi sapratis par mīlestību?
– Kad Džonijs Kešs jau bija vecs, viņam kādā intervijā jautāja, kā viņam izdevies saglabāt vienu no garākajām un laimīgākajām laulībām visā rokmūziķu pasaulē. Kur ir noslēpums? Viņš teica – ļoti vienkārši. Vajag divas atsevišķas guļamistabas un divas atsevišķas vannasistabas.
Mīlestībā ir jābūt distancei, mīlestība nav nekāda salipšana.
Halīls Džibrāns Pravietī saka: nesavijiet sevi kopā ar otru. Vijoles stīgas skan tikai tad, ja ir atsevišķi; ja sapīsiet tās kopā, tā būs metāla trose, uz kuras neko nevarēs nospēlēt. Bet tās ir tādas jūtīgas lietas, uz kurām atbildes jāmeklē katram pašam. Un tās var arī mainīties laikā un telpā. Nedomāju, ka tas, kā es pašlaik domāju, ir vispareizāk. Domāju, ka labākais vēl būs.
Jo dzīvē jau viss griežas verteksā, tāpat kā planētas ap Sauli, ļoti neparastā virpuļveida kustībā. Interesanti, ka reiz pildīju kādu interneta testu, kurā parādījās manas dzīves attīstības stadijas pa gadiem. Jāatzīst, ka pagātne bija precīza – līdz četrdesmit ļoti labi gāja uz augšu, tad strauji sāka krist uz leju, līdz piecdesmit piecos sasniedza pilnīgu sagrāvi. Tad atkal sāka lēni rāpot augšup līdz pat deviņdesmit, un pie deviņdesmit pēkšņi uzšaujas stāvus gaisā.
– Vai tu re!
– Protams, var tās uzskatīt par pilnīgām muļķībām, bet zini, tādas lietas neviļus iekopējas apziņā tik spēcīgi, ka tu sāc tām sekot. Šis nospiedums sāk vadīt dzīvi. Un tas var būt arī bīstami, tāpēc parasti izvairos no visādiem horoskopiem un pareģotājiem, mūku prom no tiem. Jo placebo efekts ir neaprakstāms. Tu vari smieties, teikt, ka tas tevi nemaz neinteresē, bet tad aizej uzpīpēt aiz stūra un tev sāk trīcēt rokas.
– Valt, kas tevi šobrīd interesē?
– Mani interesē paradokss. Spēja domāt paradoksāli, spēja redzēt pasauli paradoksāli. Kādreiz es vispār nespēju noregulēt savu uztveri uz paradoksa viļņa, bet tagad saprotu, ka tas ir iespējams. Var uztrenēt prātu, var pārprogrammēt neironu kustības un sinapšu ceļus līdz tam, ka sāc redzēt paradoksu kā īstenību. Tad tu redzi iespējamo un neiespējamo vienlaikus. Tu redzi visu. Un tad tu paliec viens. Bet mēs katrs esam viens. Gan Ļeņins, gan kaķis.
– Pareizi, kaķis! Jūs taču nupat paņēmāt divas kaķenītes no patversmes. Faktiski izglābāt.
– Trīs. Patversmē bija divas kaķenītes, kuras bija daudz pārcietušas. Abas bija ieslēgtas dzīvoklī un pamestas – saimnieki visu izvākuši, aizbraukuši projām, pametuši kaķus nomiršanai. Abas kaķenītes kopā bija tik daudz pārcietušas, ka nebija jautājumu, kuru ņemt, kuru atstāt. Trešo es paņēmu, apsoloties uzrunāt visus draugus un paziņas un kādam atdot. Divu nedēļu laikā man neizdevās viņai atrast saimnieku. Tad sievasmāte teica, ka gatava maksāt viņai no savas pensijas pārtiku, ja paņemsim pie sevis. Tā mums ir trīs kaķi, kurus sauc JPG, TIFF un FOTO!
