• Šobrīd

    weather img

    Rīga -2°C

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Fotogrāfs Valdis Brauns: Grēkus izpērku ar savu darbu

    Vīru sarunas
    Kaija Zemberga
    13. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Valdis Brauns
    «Dzīve ir kā viens fotomirklis,» saka fotomākslinieks Valdis Brauns.

    Pēriens

    «Piedzimu Ugāles pusē, bet bērnību pavadīju Gārzdēs, netālu no Tārgales. Vecākiem biju vienīgais dēls, mamma un paps – vienkārši lauku cilvēki, strādāja kolhozā. Atmiņā palikušas dažas spilgtas ainiņas. Piemēram, mamma dzen teliņu kūtī, bet es, piebāzis galvu pie loga rūts, skatos. Pūš spēcīgs vējš. Teliņš neiet kūtī, mamma paņem koka šindeli, ar ko lopiņu padzīt. Vējš izrauj to no rokām, skaida ielido logā, izsit rūti, un stikli sagriež man seju. Vēl tagad ir rēta,» mākslinieks nobrauc ar roku pār seju. «Vēl kāda epizode. Vecāki ir darbā, bet es viens dzīvojos pa māju. Paņemu segu, šķēres, sagriežu to stērbelēs un satinu lelles. Vecāki pārnāk, puika guļ, sega sagriezta, lelles blakus…

    Mācījos Gārzdes pamatskolā. Pirmajā klasē bijām tikai pieci bērni, arī parējās klasēs skolēnu maz, tāpēc pirmo triju klašu audzēkņus apvienoja vienā klasē.

    Mamma mani ļoti mīlēja, bet turēja stingri grožos. Kādreiz trīs reizes dienā dabūju pērienu – kaut ko nebiju sadzirdējis, izdarījis.

    Krievu valodā bija jāmācās dzejolis. Es to skaitīju, bet mamma ar pirkstu pa rindiņām vilka līdzi. Iestāstīju, ka jāzina puse no dzejoļa, lai gan skolotāja lika iemācīties visu, un es atkal dabūju pa mizu. Reiz arī no papa dabūju pērienu. Nācām ar puikām no skolas. Pavasaris, ledus upē čaugans, bet es pa to gāju. Un ielūzu! Puikas pārbijās. Viens skrēja uz četrus kilometrus attālajām mājām pēc tēva, pārējie izvilka mani laukā. Laimīgā kārtā pāri upei bija noliekušies koki, un es pie tiem pieturējos… Vairākas reizes dzīvē Dieviņš stāvējis man klāt. Paldies viņam par to.»

    Kad man bija vienpadsmit gadu, mamma nomira ar tuberkulozi, un mēs ar tēvu palikām divi. Ūdrandē, skaistā vietā pretī Ventai paps nopirka mājiņu –Rožkalnus. Tēvs otrreiz apprecējās ar Veriņu, kas bija atgriezusies no Sibīrijas. Krievi viņu izsūtīja par mežabrāļu barošanu. Viņa mums gatavoja ēst, palīdzēja saimniecībā. Tēvs neinteresējās par manām mācībām, viņa vietā pats parakstīju dienasgrāmatu un liecību. Skolā teicamas atzīmes man bija tikai sportā un mūzikā. Matemātikā kontroldarbus norakstīju no solabiedra, kam padevās rēķināšana. Spēlēju galda tenisu, skrēju vidējās distances, lēcu tāllēkšanu.

    Man bija laba balss, dziedāju korī un pēc pamatskolas pat gribēju stāties Ventspils mūzikas skolā. Nobijos no eksāmeniem, un gadu nostrādāju kolhozā. Mani interesēja tehnika. Tēvs mudināja mācīties. Viņš uzskatīja: ja ilgāk palikšu laukos, netikšu no kolhoza laukā. Ventspils arodskolā apguvu atslēdznieka arodu un pēc diviem gadiem mani iesauca armijā.»

    Sirds darbs

    Valdis Brauns dienēja pretgaisa aizsardzības spēkos, slepenā armijas daļā Piemaskavā, kur nedrīkstēja fotografēt. Paradoksāli, bet tieši armijā dzima kaislība uz pasauli paskatīties caur fotoobjektīva aci.

    «Par dienestu maksāja trīs rubļus astoņdesmit kapeikas mēnesī. Gribēju aiziet uz kafejnīcu, bet naudas nebija. Skatos – viens bildē un labi nopelna. Palūdzu, lai tēvs no mājām atsūta fotoaparātu, un sāku fotografēt zoļļus.

    Atsaucība izrādījās liela, jo jaunie gribēja aizsūtīt uz mājām bildes armijas formā.

    Protams, fotosesijas noritēja pilnīgā slepenībā. Savukārt bildes kopēju, apsargājot zaldātiņus, kas nogrēkojušies sēdēja gubā. Daļā dienēja arī gleznotājs no Maskavas. Viņš teica: «Valdi, beidz halturēt, sāc taisīt mākslu!» Pamazām sāku bildēt ainavas, brīvajā laikā fotožurnāla Sovetskij foto redakcijā konsultējos, kā veidot fotosižetus, meklēju informāciju par fotomākslu. Latviešu puišiem no mājām sūtīja žurnālu Liesma. Kādā no tiem bija izsludināts fotokonkurss, un es aizsūtīju divas bildes – vienu ar Maskavas universitātes studenti, otru – ar profesoru. Konkursā ieguvu otro vietu.»

    Panākumi spārnoja! Atgriezies no dienesta, Valdis nopietni pievērsās mākslas foto. Bet, lai fotografētu, bija nepieciešams pamatdarbs, kurā maksātu algu, kā arī tādu, lai atliktu pietiekami daudz brīva laika, ko veltīt sirdsdarbam. «Strādāju par inkasentu, biju algots darbinieks Latvijas vēstures muzejā, Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā, strādāju arī Komunālās saimniecības ministrijā. Latvijā nebija skolas, kur apgūt fotografēšanu, nebija arī informācijas par to, kas notiek fotomākslā pasaulē. Sūtījām uz ārzemēm bildes, lai pretī saņemtu ārzemju bilžu katalogus.

    Sākumā mūsu darbus ārzemēs negribēja pieņemt, jo tām bija vāja kvalitāte. Fototehnika un bilžu attīstīšanas materiāli bija nekvalitatīvi. Labāku fotokameru varēja iegādāties tikai komisijas veikalā. Kādu laiku strādāju kopā ar Egonu Keru, kura brālis fotogrāfs dzīvoja Amerikā. Viņš mums sūtīja ķīmiju, ko pievienojām attīstītājam, lai paaugstinātu filmiņu jutību un samazinātu kontrastus. Kad latviešu fotomākslinieki ārzemēs tika pamanīti, starptautiskās fotoizstādēs ieguva medaļas un diplomus, saņēmām bilžu katalogus, parādījās informācija par foto aktualitātēm pasaulē. Manas bildes ir publicētas astoņās Anglijas fotomākslas gadagrāmatās. Honorāru pārskaitīja uz kontu.

    Kad ar fotoizstādi viesojos Indijā, bankā izņēmu naudu un nopirku ādas jaku.

    Bildēju visu, kas interesē. Īpaši saistīja jūra. Braucu ar mocīti uz jūrmalu un bildēju zvejniekus. Jūras krastā uzslēju telti, ar zvejniekiem devos jūrā. Pēc fotosesijas vīri man iedeva pusspaini ar zivīm. Krastā primitīvā kūpinātavā tās kūpināju. Ja tīklā iekļuva lasis, zvejnieki teica: «Tas tev par darbu.»

    Reiz devos jūrā bildēt zvejniekus kolhoza 9. maijs bukletam. Man izsniedza vīzu desmit dienām, biju ierakstīts kuģa rullī.

    Tuvojās vētra, bet zviedri neļāva pietauvoties krastā, jo pirms tam krievu zvejnieki fermeriem bija apkāvuši aitas.

    Dreifējām netālu no Zviedrijas krasta. Vētra tik stipra, ka man iekšas rāva laukā. Nolikos gulēt, bet viens man saka: «Valdi, nāc skaties, pa zviedru televīzijas kanālu plikas meitenes rāda.» – «Es jau esmu redzējis,» atmetu ar roku. Negribēju atzīties, ka man ir tik slikti, ka nevaru piecelties…

    Kuģis devās tālāk zvejā uz sešiem mēnešiem, bet mani pārcēla uz cita, kas atgriezās no reisa. Vīri teica, ka nākamajā rītā pulksten desmitos piestās Ventspils ostā. Zvejnieki, sešus mēnešus pavadījuši jūrā, svinēja atgriešanos krastā. Uz kuģa bija izdzinuši kandžu un mani cienāja, ļāva arī pastūrēt. Kad baļļuks sita augstu vilni, jutu, ka nebūs labi un nolēmu doties pie miera. Nākamajā rītā vīri saka: «Redz, Valdi, tuvojamies Ventspilij!» Paskatos uz krastu un saku: «Es no jūras puses Ventspili gan neesmu redzējis, bet tā nav Ventspils!» – «Ko tu muldi, skat, pulkstenis desmit, pēc laika mums jau jābūt krastā.» Izrādījās, ka tā ir Liepāja. Kuģis visu nakti gājis uz riņķi… »

    Narod ņepaimjot

    «Bildēju māksliniekus, aktierus, kuru talants mani uzrunāja. Neesmu runātājs, bet, ja modelis uzticas fotogrāfam, spēj viņu atraisīt, acu skats ir citādāks. Biju jauns puika, strādāju muzejā un palūdzu Elzu Radziņu pafotografēties. Viņa saposusies atnāca uz studiju. Tāpat Lidija Freimane, Indra Briķe, Lilita Ozoliņa, Harijs Liepiņš. Ar daudziem man izveidojās labas attiecības, piemēram, ar Voldemāru Zandbergu, Hariju Spanovski. Daudzi mākslinieki man uzticējuši savus stāstus – skumjus, sirsnīgus, jokpilnus.

    Mākslinieks Jānis Pauļuks pēc bohēmas promejot nolēma draugam aiz labas sirds uzdāvināt gleznu. «Ai, rīt paņemšu,» viņš atmeta ar roku. Nākamajā dienā draugs ierodas pie mākslinieka un saka: «Sveiks, Jāni, es atnācu pēc gleznas.» – «Kādas gleznas?!» – «Tās, kuru tu man vakar solīji dāvināt.» – «Hm, tas bija vakar… »

    Kādu laiku strādāju Teātra biedrībā par fotogrāfu. Bildēju Liepājas un Valmieras teātru jaunās izrādes. Man iepriekš pateica, kad būs ģenerālmēģinājums, un es tā laikā kāpu uz skatuves un bildēju. Tolaik skatītājiem uz ģenerālmēģinājumu biļetes nepārdeva. No rīta ierados Valmierā, bet Valentīna Maculēviča izrādes ģenerālmēģinājums pārcelts uz vakaru. Iegāju pasēdēt tuvākajā kafejnīcā, paņēmu vienu mēriņu, otru un līdz vakaram biju silts.

    Izrādē spēlēja nopelniem bagāta skatuves māksliniece, un es grīļodamies mēģināju viņu nobildēt.

    Scenogrāfs mani novilka no skatuves, bet Maculēvičs nekad vairs man neļāva bildēt viņa izrādes no skatuves…

    Pēc vēl vien incidenta mani palūdza aiziet no Teātra biedrības. Piezvanīja uz mājām un pateica, ka jābildē Nacionālā teātra izrāde. Tuvinieki ziņu man nenodeva, tāpēc neierados. Aktieri stundu bija gaidījuši. Man pārmeta dzeršanu, lai gan centos visu kārtīgi izpildīt, savu darbu darīju no sirds. Esmu romantisks, ļoti emocionāls, un, šķiet, ka šņabītis noņem stresu. Taču tas nepalīdz, vien iekulies nepatikšanās! Tomēr, ja nebūtu emociju, es nevarētu mākslā sasniegt to, ko esmu paveicis.»

    Valdis Brauns ar personālizstādēm viesojies Murmanskā, Vladivostokā, bijis Indijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un citur. «Uz Murmansku aizvedu aktus. Partijas komitejas pārstāvis, aplūkojot bildes, teica, ka tās nevajadzētu rādīt. «Narod ņepaimjot,» (Cilvēki nesapratīs – krievu val.) viņš pamatoja. Tomēr vienojāmies aktus atstāt. Līdz izstādes atklāšanai bija palikušas dažas stundas, un es aizgāju paēst pusdienas. Kad atgriezos, aktu bildes bija pazudušas. Narod poņal… (Cilvēki saprata – krievu val.)

    Atceļā uz mājām man ir pazudušas četras personālizstādes ar simts bildēm.

    Reiz pēc izstādes Viļņā organizatori tās iedeva zaldātiņam, kas apsolīja atvest uz Rīgu. Kad autoostā pienāca autobuss, tajā nebija ne vedēja, ne bilžu. Izstādes bildes neatgriezās arī no Indijas, Čehijas, Ļeņingradas.

    Aktus bildējām tandēmā ar Jāni Kreicbergu. Es esmu kautrīgs, nerunīgs, bet viņš mācēja noorganizēt meitenes, prata tās apvārdot. Sarunāja vienu vai divus modeļus, un mēs gājām gar jūru un bildējām. Padomju laikā bildēt aktus bija populāri, jo tas bija aizliegtais auglis. Izstādīt neļāva, žurnāls Māksla nopublicēja vien pa kādam Bindes aktam. Toties zem citiem nosaukumiem mēs tos sūtījām uz ārzemēm. Vienas aktu fotogrāfijas dēļ izcēlās skandāls. To nopublicēja Atmodā Atpūtai, izlika izstādē Mārstaļu ielā. Puisis, atpazinis savu meiteni, bija sašutis. Nekā vulgāra bildē nebija, meitene vien nebija viņam teikusi, ka ļāvusies šādam izaicinājumam.»

    Laimes lietus

    Visos laikos fotogrāfu, tāpat kā muzikantu, peļņas avots ir kāzas. «Padomju laikā par vienām kāzām varēja nopelnīt otru algu. Pēc tam, kad trāpījās Laimes lietus, mani bieži aicināja fotografēt kāzas. Kur slēpjas šīs bildes unikalitāte? Laulāto emocijās, paceltajos svārkos, puķu pušķī, ko līgavainis tur virs galvas. Lietus tajā dienā gāza kā no spaiņa. Komponista Marģera Zariņa volga, ar kuru pāris atbrauca no zagsa, nevarēja Laimes lietus. Valdis Braunspiebraukt pie kāzu nama, un vectēvs nolēma jauno pāri vest ar zirgu. Nodomāju – kolosāli, būs tāda bilde!

    Kāzās piedalījās simts viesu, bet gandrīz neviens nenāca jauno pāri sagaidīt – kurš gan gribēja saliedēties?! Kādi seši pagājām pretī, arī vecaistēvs ar zirgu, bet jaunie atteicās kāpt ratos. Līgava nolēma iet kājām. Jaunais vīrs paņēma pušķi, jaunā sieva pacēla uz augšu no Amerikas atsūtīto kleitu un lietussargu. Bildē atspoguļojas sievietes sašutums. Palūdzu, lai citi paiet malā un bildēju. Sapratu, ka būs kolosāla bilde.

    Žurnālistu savienība sūtīja uz World Press Photo darbus, bet es kā vienmēr nokavēju. Pats to aizsūtīju. Tā bija pelēcīga, primitīva, bet uz krievu papīra neko labāku nevarēja uztaisīt. 1978. gadā Laimes lietus ieguva trešo vietu pasaulē prestižākajā profesionālo fotogrāfu izstādē.

    Tas Latvijai bija pirmais tik augsta līmeņa panākums fotomākslā. Vēlāk Vilhelms Mihailovskis dabūja balvu par bildi ar cietumnieku, kam piespriests nāvessods. Parasti šādos konkursos uzvar bildes, kas tapušas karstajos punktos, kur līst asinis. Laimes lietū atspoguļota cilvēka dvēsele.

    Esmu bildējis visīsākās laulības. Pirms mičošanas vecais brūtgāns nozaga līgavu. Sākās scēna, līgava meta jaunajam vīram ar šķīvi un pārsita galvu. Nākamajā dienā ciemiņi brauca mājās, bet jaunais pāris devās katrs uz savu pusi. Esmu bijis arī bezalkoholiskajās kāzās. Tas bija jautrs pasākums, vedēji forši, bet galvenais – otrā rītā nav paģiru, galva nesāp. Meitas Kristīnes kāzas bildēju pēc sirds operācijas. Sieva Maija mani turēja pie rokas, lai nenokrītu…»

    Ziedojums uz ģimenes altāra

     «Es ļoti gribēju strādāt žurnālā. Lai gan Atis Ieviņš centās mani atrunāt, pieņēmu uzaicinājumu strādāt žurnālā Sieviete. Redakcija solīja labu fotoaparatūru. Preses namā gāja lustīgi. Fotogrāfiem pagrabā bija laboratorijas – divreiz trīs metru lieli būcenīši kā cietuma kameras. Blakus kafejnīca, kurā pasēdēt pie vīniņa. Man nepatika intrigas, kas valdīja Sievietē. Galvenā redaktore Tekla Slapiņa māksliniekam lika man piezvanīt, lai pasaku, ko es domāju par Slapiņu, bet pati klausījās pa paralēlo telefonu. Nevarēju ar viņu sadzīvot.

    Redaktore mani sūtīja komandējumā uz Ventspili bildēt tautas studijas rokdarbu izstādi. Tikko biju nopircis zapiņu un nolēmu ar to izbraukt pa pilsētu. Mani apturēja milicija un aizrādīja, ka mašīnā nav drošības jostu. Tirgū nopirku jostas un pats tās pieskrūvēju. Nākamajā rītā deviņos man bija jābūt Ventspilī. Zapiņam bagāžnieks ir priekšpusē, bet es nolēmu kasti ar žurnāla lepno aparatūru likt salonā. Ceļā cīnījos ar miegu. Nelīdzēja ne dziedāšana, ne vēsais mašīnas salons.

    Pirms Ugāles, kur esmu dzimis, ietriecos milzīgā ozolā. Mani izglāba drošības josta. Ja fototehnika būtu bagāžniekā, tad būtu lupatās.

    Galvenā redaktore pārmeta, ka esmu braucis dzērumā, un es aizgāju no darba.  

    Atmodas laikā pasūtījumu nebija. Lai izdzīvotu, braucu uz Ķīnu pēc lētajām precēm un liku tās komisijas veikalos. Ar veco opeli braucu uz Poliju tirgot reņģes eļļā, zem paklājiņiem slēpu šņabi, ko uz robežas atņēma. Piecas diennaktis stāvējām rindā, lai tiktu pāri robežai. Muitniekiem rādīju aktu fotogrāfijas, teikdams, ka braucam uz izstādi Polijā, tad viņi mazāk kontrolēja.»

    Valdis Brauns ir precējies četras reizes, viņam ir dēls un meita. «Fotogrāfs Ilmārs Apkalns teica: «Labāk ģimenē viens dzērājs, nekā viens fotogrāfs.» Līdzcilvēkiem jāupurējas, citādi ar fotogrāfu dzīvot grūti. Uzlaužot dzīvokli un darbnīcu, man četras reizes nozaga aparatūru! Tagad tā ir mašīnas vērtībā. Visi zaudējumi ir uz ģimenes rēķina. Speciāli nevienam neko ļaunu neesmu darījis, bet tāpat jau sanāk negribot…

    Ja man ļautu dzīvot otrreiz, daudz ko darītu citādi. Fotografētu, bet personisko dzīvi veidotu citādi.

    Ja mamma būtu dzīva, noteikti būtu ieguvis labu izglītību.

    Grēkus izpērku ar savu darbu, grāmatām. Vēlos, lai pēc manis paliek kaut kas labs. Manas bildes drukātas grāmatās un žurnālos, esmu izdevis četrus fotoalbumus – Sapņu vējš, kurā ir akti, ainavas, portreti, Kāzas, zvejniekiem veltīju albumu Sāļie vēji, dienasgaismu ieraudzījis fotoalbums Mūža mirkļi

    Par katru bildi, kas ir albumā Mūža mirkļi, māksliniekam ir stāsts. «Baletdejotāju Zitu Errs nobildēju brīdī, kad dzemdību nodaļā viņai pirmo reizi parādīja bērniņu. Tajā laikā pasaulē nāca arī mana meitiņa Kristīne. Dakteri bija atsaucīgi. «Nāc, bildē!» teica, «Mēs viņai nesam bērniņu.» Tas nebija sarunāts, māksliniece līdz šim brīdim nezina, ka ir tapušas četras bildes.

    Aktrises Helēnas Romanovas bērēs pāri Meža kapiem laidās dzērvju kāsis, kā viņu pavadot pēdējā gaitā,» rādot kādu citu bildi, saka mākslinieks. «Viņa aizgāja karaliski, uz skatuves.»

    Kur paliks fotomākslinieka mantojums? «Fotomuzejam nav naudas, lai bildes iepirktu, bet izdevniecībām par tām interese rodas, kad cilvēka vairs nav,» saka fotomākslinieks. «Veidoju grāmatas, lai mūža darbs neaiziet nebūtībā. Esmu iecerējis izdot aktu un ainavu albumu. Ja pats nedarīsi, cits tavā vietā to nepaveiks.»
     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+