Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Atis Klimovičs. Stāsts par konfliktu Čečenijā
Neilgi, pirms vēl bija sācies pirmais Čečenijas karš, 1994. gada novembrī, man Groznijas lidostā izdevās nofotografēt tikko saspridzinātu pasažieru lidmašīnu. Krievijas karaspēks saspridzināja visas tur esošās lidmašīnas, bet es tur biju ielidojis tikai neilgu brīdi iepriekš.
Gan toreiz, gan tagad Krievija kategoriski noliedz, ka tie bijuši tās gaisa spēki. Vēlāk izrādījās, ka šī bumbošana bija prelūdija karam – īsi pirms tās krievu tanki bija iebraukuši Groznijā un piedalījušies sīvās kaujās. Beidzās šis pasākums ar to, ka Džohara Dudajeva vadītie spēki sagūstīja vairākus krievu tankistus, – pats viņus redzēju un ar viņiem tikos. Un tad tika sabumbota Groznijas lidosta.
Čečenu tauta ir neliela, taču tai pietika spēka karot – daudzos reģionos viņi tā arī palika neuzveikti, it sevišķi jau kalnos.
1995. gadā biju devies uz Čečenijas kalniem intervēt kaujinieku līderi Šamilu Basajevu – tas bija mēnesi pēc viņa Budjonovskā veiktā reida. Basajevs man stāstīja, ka to darījis tādēļ, ka nav redzējis citu iespēju, kā apturēt karu, – viņam Krievijas gaisa spēku aviācijas uzbrukumos bija gājuši bojā vienpadsmit tuvākie ģimenes locekļi, tādēļ viņš bija cietis arī personīgi.
1999. gada novembrī – piecus gadus pēc tam, kad biju nofotografējis degošo pasažieru lidmašīnu Groznijas lidostā, – atkal biju Čečenijā. Bija sācies otrs Čečenijas karš, un Groznijas tirgū uzņēmu attēlu, kurā redzami vīri, kas tirgo ieročus.
Tā bija vienīgā vieta visā tirgū, kur notika kaut kas tāds, – visi pārējie tirgotāji bija parasti civilie. Taču nākamajā dienā šajā tirgū nokrita raķete, kas nogalināja vairāk nekā simt cilvēku – pārsvarā parastos tirgotājus. Ļoti iespējams, starp bojā gājušajiem bija arī kāds manis fotografētajiem vīriem.
