Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Paula Dukure (2015 #7)
Dabas bērns
Ar Paulu Dukuri sarunājas Aivars Pastalnieks.
– Kura ir tava iemīļotākā vieta?
– Mana meka, svētvieta ir Raiskums. Es neesmu jūras cilvēks. Uzaugu laukos, pie ezera, kur ir biezums, viss zaļš un dzīvs. Mūsu māja atrodas metrus simts no ezera. Tagad, dzīvojot Rīgā, saprotu, kāda vērtība ir lauki. Mani riktīgi velk uz turieni. Rīgā gribas ierauties, bet laukos ieelpo gaisu un jūties dzīvs.
Kādu laiku man bija iemīļots rituāls – sešus, komats, četrus kilometru gara pastaiga vai skrējiens apkārt ezeram. Kad tuvojies mājām, visu galvā jau esi atrisinājusi. Un vēl man ļoti patīk peldēt – vasaras naktī vai agrā rītā, kad ezers ir kā spogulis.
– Tu peldi tālu?
– Jū-ū… Pagājušajā vasarā iepeldēju ezera vidū, kūļājos uz vietas un jautāju sev…
– Kas es esmu?
– Jā! (Smejas.)
– Ko izdomāji?
– Neko, reāli sapratu, ka man patīk pelde ezerā. Vispār nebija baiļu. Bail kļūst no tā, cik ļoti man nav bail.
– Vispār nav?
– Ir bailes, bet tādas nestandarta. Pašai no sevis reizēm. No savas esības, no dualitātes. Kad esmu apjukusi, uzlieku YouTube Ekharta Tolles lekcijas. Mēģinu atrast līdzsvaru. Man patīk lietas, kas nav redzamas, bet ir brīnumainas. Tomēr, lai gan mēs esam vibrāciju būtnes, nedrīkst aizmirst, ka dzīvojam fiziskajā plānā, nevar lidināties tikai mākoņos.
Visa intervija un fotogrāfijas publicētas žurnālā Klubs 2015. gada 7. numurā.
