Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aija Andrejeva (2009 #7)
Tēva meita
Ar Aiju Andrejevu jeb Aishu sarunājas Gundega Bičevska
– Tavs tēls – tu par to domā? Tevi tas uztrauc?
– Protams, man tas ir svarīgi. Vakar ieskatījos superdzeltenajā portālā «vipi.lv» un biju šokā. Pirms tam portālā «draugiem.lv» man bija ļoti augsta profila statistika. Ap tūkstoš apmeklētāju dienā bija mani skatījušies. Domāju – gan jau atkal kaut kas noticis, jo ikdienā par mani nav tik liela interese. Jau domāju, ka gan jau ir bijusi kāda publikācija.
Un skatos «vipi.lv» – Aisha piepelnās, reklamējot erotisko veļu. Tā taču ir neslavas celšana. Tā neesmu es! Lai gan tā sieviete, jāatzīst, ir man līdzīga. Turklāt vēl, lai apskatītos visas tās bildes, viņi prasa naudu.
Mana auditorija ir arī bērni. Zinu, ka bērni skatās šo portālu. Tas ir drausmīgi! Jutos pretīgi. Es taču tāda neesmu. Es pat nevaru kaila nofotogrāfēties «Klubam», kur nu vēl Somijā reklamēt erotisko veļu.
– Fotosesijas, prezentācijas, uzstāšanās. Asihai vienmēr jābūt formā, tomēr nojaušu, ka reizēm gribas kļūt nemanāmai un nozust miglā.
– Kādreiz tā bija, nemācēju sadzīvot ar to mežonīgo ritmu un jutos nogurusi. Taču tagad esmu iemācījusies norobežoties – kas jādara, jādara. Bet tāpat jau reizēm salūstu… Lai gan visai ātri māku mobilizēties.
Vienmēr esmu bijusi kā ūdenszāle. Tagad pat ir tā, ka vairs neprotu mierīgi nogulēt 40 minūtes. Ar māsu aizgājām uz SPA, mūs ietina aļģēs, vajadzēja atslābināties un mierīgi gulēt. Tā nu guļam, satītas segās, un jau pēc dažām minūtēm mums abām sāk niezēt deguns un sākam knosīties.
Pirtī arī nevarējām kaut mazliet atslābināties – skrējām iekšā, ārā. Un tad ir jādomā – kas notiek?
Visa intervija un fotogrāfijas žurnālā Klubs 2009. gada 7. numurā.
