Fizioterapeits Jānis Amoliņš: Pacienti bieži ir sabaidīti

Fizioterapija
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
22. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Mugurkaula nozīmi būtu grūti pārspīlēt. Tāpēc viss, kas attiecas uz tā veselību un ilgtspēju, ir svarīgs. Bet, lai neattaptos jau nopietnu problēmu gūstā, ir vērts jau laikus ķermeni pakļaut motivējošai fiziskai slodzei.

Kādreiz valdīja priekšstats, ka pacienta ar mugurkaula problēmām portrets atbilst gados vecākam cilvēkam, kura sistēma ar laiku nolietojusies. Šobrīd redzu, ka muguras problēmas ir gan pusaudžiem, gan divdesmitgadniekiem un vīriem pēc 40, kā arī senioriem. Katram ir sava veida problēmas.

Var novērot, ka atsevišķa daļa vīriešu vecumā virs 40 savai veselībai un fiziskajai formai pievērš pat pastiprinātu uzmanību. Viņiem dzīvē bijis posms, kad sevi veltījuši biznesam, darbam, ģimenei, attīstībai. Bet, kad noteikta attīstība sasniegta un dzīve nostabilizējusies, vīrietis beidzot var vairāk laika veltīt sev un pievērsties tam, ko saucu par profesionālo amatierismu. Proti, viņš beidzot atļaujas iesaistīties amatieru sportā, bieži arī sacensību sportā, regulāri trenēties, apmeklēt svaru zāli, iet pie fizioterapeita, reizi nedēļā apmeklēt masāžu, krioterapiju, pirti utt. Bērni ir lieli, un var atļauties strādāt mazāk.

Cilvēka ķermenis ir radīts mērenai fiziskai slodzei. Un tikpat svarīgi ir saprast, ka ķermenis nav paredzēts, lai to desmit stundu no vietas turētu sēdus vienā pozā.

Ķermeņa struktūrai, kauliem, muguras kauliem un locītavām nepatīk statiska poza. Lai desmit stundu nosēdētu, cilvēkam jābūt ļoti stipram.

Vīrietim jābūt spēcīgam, jebkuriem audiem viņa ķermenī vajadzētu būt ar kapacitāti, lai izturētu stresu un slodzi. Lai stiprinātu audus, noder fiziskie treniņi. Es vīriem iesaku nodarboties ar riteņbraukšanu un peldēšanu. Mani personīgie favorīti ir vingrošana, svaru zāle un spēka treniņi. Ar skriešanu nav tik viennozīmīgi, ne visi ir gatavi skriet, bet tiem, kuriem svars palielināts, katrs kājas pieskāriens zemei būs trieciens ķermenim.

Mani kā fizioterapeitu, domāju, līdzīgi būs arī pacientam, interesē diagnostisks izmeklējums, bet tā nav prioritāte – rentgens, tomogrāfija, magnētiskā rezonanse vai ārsta slēdziens, ar kuru biedē pacientu, rakstot: trūce, protrūzija, deformācija. Mani svarīgāks ir pacienta funkcionālais stāvoklis un viņa subjektīvais vērtējums par pašsajūtu. Pacienti bieži ir sabaidīti. Ārsti diagnozi mēdz lasīt dramatizējot, piemēram, uzsverot vārdus – diska trūce vai spondiloze.

Tad šie pacienti ierodas pie manis un saka, ka pēdējos piecus gadus neceļ neko smagāku par kafijas krūzi, jo nedrīkst taču… Tā ir sevis zombēšana.

Vai stress ietekmē muskuļus? Klasisks piemērs. Cilvēks sūdzas par saspringumu, diskomfortu, muguras vilkšanu, reiboni. Tad viņš divas nedēļas nododas bezrūpīgam atvaļinājumam un jūtas ļoti labi – nekas vairs nesāp. Kas notika? Vai viņam iztaisnojās mugurkauls? Nu nē. Ir mazinājušies apkārtējie faktori – stress, emocionālā spriedze. Pēdējā atvaļinājuma dienā viņš atkal domā par darbu un jūt, kā sprands savelkas.

Sāpes ir normāla ķermeņa pašaizsardzības funkcija. Ja sāp, ķermenis visdrīzāk saka – stop, apstājies un padomā, kāpēc tev sāp. Sāpes tā arī vajadzētu uztvert – kā informāciju par problēmu. Ja mēs šos signālus uztveram nepareizi un nomācam ar pretsāpju terapiju, nerisinot iemeslus, nekas labs nav sagaidāms. Reizēm zāļu iedarbības laikā cilvēki savu ķermeni turpina pakļaut slodzēm, bojājot to vēl vairāk. Kad pie manis ierodas pacients, kurš savas sāpes nomācis ar pretsāpju līdzekļiem, bieži vien strādāt ir sarežģīti, jo viņš nejūt reālo situāciju.

Vēl, runājot par sāpēm, bieži vien jāpieļauj varbūtība, ka sāpes mugurā nenorāda uz to, ka mugura ir problemātiskā zona.

Ķermenis ir savstarpēji saistīts. Mēdz būt atstarotās sāpes – tās var rasties no neiroloģiskām struktūrām vai orgāniem. Vīriešiem klasiskas ir uroloģijas problēmas un problēmas ar prostatu, kas atstarojas kā sāpes mugurā. Ķermenis ir kā māja, kas veidojas no pamatiem – kāpēc lai cilvēkam nesāpētu kakls, ja ir izmainīta stāja? Arī tā mēdz būt.

Ir divu veidu cilvēki. Pirmajiem izmeklējuma aina ne tuvu nav perfekta, bet, kad ieraugu šo pacientu dzīvē, manā priekšā stāv kustīgs, dzīvespriecīgs un vitāls cilvēks bez funkcionāliem ierobežojumiem, sāpēm un sūdzībām. Savukārt otrās grupas cilvēkiem diagnosticētā vaina ir teju nesaskatāma, taču viņš knapi iet, mokās un gadiem nav gulējis.

Ir tādi, kas atnāk un saka, ka gadiem dzīvojuši, bēdu nezinot, bet tad vienā jaukā dienā mugurai uzpūtis caurvējš un tā sākusi sāpēt.

Bet, paskatoties izmeklējumus, redzu, ka viņam ir izmaiņas stājā: pēdas deformējušās, stāja skoliotiska, ceļgali un gūžas izmainīti, smaguma centrs nobīdījies, elpošanas stereotips izmainīts un novērojami dažādu veidu muskulāri funkcionāli ierobežojumi. Tad rodas jautājums – vai tiešām vainīgs bija caurvējš? Šādos gadījumos arī nevar gaidīt vienu burvju manipulāciju, kura visu vērsīs par labu. Ir jāmeklē cēloņi, riska faktori, jāpēta pacienta ikdiena, muskuļu sistēma, ikdienas aktivitātes, bioķīmiskie faktori un psihosomatika, jo tas viss sasummējas. Ir muļķīgi cerēt, ka, nemainot ieradumus, kļūs labāk. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+