• Šobrīd

    weather img

    Rīga +19°C Skaidrs, Z vējš, 0 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    «Es sēdēju tikai vienreiz.» Andrejs Rubins par cietumu un futbolu

    Personības
    Klubs
    Klubs
    Andrejs Rubins
    3. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Andrejs Rubins ir viens no visu laiku izcilākajiem Latvijas futbolistiem. Sportists ar sarežģītu likteni, kura ceļa ilustrēšanai piestāvētu amerikāņu kalniņi. Piedāvājam fragmentus no viņa un Askolda Uldriķa nule kā sarakstītās grāmatas Es sēdēju tikai vienreiz, kurā futbolists atklāti stāsta par nokļūšanu aiz restēm, par nonākšanu (un beigās tomēr – nenonākšanu…) Londonas Arsenal, par Latvijas izlases spožākajiem mirkļiem un 90. gadu tikumiem Latvijas futbolā.

    Piezīmes

    • Dzimis 1978. gada 26. novembrī Rīgā.
    • Bijušais Latvijas futbola izlases pussargs. Izlasē debitējis 20 gadu vecumā 1998. gadā. Izlasē aizvadījis 117 spēles, visvairāk no visiem izlases futbolistiem 21. gadsimtā. Guvis 10 vārtus. Rubins kopā ar izlasi piedalījās2004. gada Eiropas čempionātā Portugālē.
    • Ar klubu Skonto trīs reizes uzvarējis Latvijas čempionātā, divreiz ieguvis Latvijas kausu.
    • 2013. gadā paziņoja par futbolista karjeras beigšanu.

    Mazgadīgo kamerā Centrālcietumā

    Mani veda vienā mašīnā ar kriminālo autoritāti – abus saķēdēja ar vieniem rokudzelžiem. Viņš bija radinieks vienam no maniem draugiem, kas dzīvoja blakusmājā.

    Pirmajā mirklī pēc nokļūšanas ar dzeloņstieplēm apvītajā cietuma teritorijā mani pārņēma izmisums, neziņa – tagad iedos piecus gadus, un ko  es te darīšu…

    Mani ielika mazgadīgo kamerā – kopā ar puišiem vecumā līdz 18 gadiem. Līdzko aizvērās kameras durvis, uzreiz sākas izprašņāšana:

    – Kas tu tāds esi? Kurus noziedzniekus tu zini?

    Bravūrīgi atsaucos uz savu nule satikto paziņu, kaimiņu no Vecmīlgrāvja. Kameras biedri pa cietuma «kluso telefonu» sazinājās ar viņu, saņemot apstiprinājumu, ka esmu stāstījis patiesību, un tādējādi tiku pasargāts no smagas fiziskās iespaidošanas. Gandarīts priecājos, cik ļoti man paveicās ar laimīgo satikšanos un iepazīšanos policijas mašīnā. Tiesa, vēlāk izrādījās, ka kameras biedri ir patrāpījušies diezgan «kulturāli», jo viņi tikai nedaudz iekaustīja arī citus jauniņos, kurus vēlāk pie mums ievietoja.

    Neraugoties uz autoritatīvo paziņu, arī man vajadzēja «pierakstīties», izejot iesvētīšanas procedūru. Tā izpaudās kā atjautības uzdevumi. Ja kādā atbildēji nepareizi, tad varēji izvēlēties – izdzert litru ūdens vai saņemt trīs grudakus (sitienus ar dūri pa krūtīm). Iesākumā vēl vari iedzert, bet pēc 20–30 mīklām jau gribot negribot nākas pakļauties sitieniem. Šīs mīklas tika uzdotas krievu valodā, tāpēc vairums no tām nav iztulkojamas latviski, nezaudējot tajās apslēpto āķi. Varu mēģināt kādu pārtulkot.

    Piemēram:

    – No kā peld pīle? (Ot čego plavajet utka?)

    – No krasta. (Ot berega.)

    Vai arī tāda.

    – Bez kā nelido lidmašīna?

    – Bez dūmiem.

    Iesvētībās mani viegli nozilināja. Biju izturējis pārbaudījumu un pilnvērtīgi iekļāvies jaunajā kolektīvā. Lai noziedzniekiem nebūtu jāuzdod lieki jautājumi, tiek izmantota tetovējumu valoda. Arī man uz rokām tos izveidoja. Viens simbols apzīmē to, ka esmu uzaudzis bez tēva. Otrs, ka esmu tiesāts par zagšanu. Kamerā parasti uzturējās ne vairāk par 12 puišiem. Ik pa brīdim kāds aizgāja, kāds atnāca. Ikdienas dzīvē mums nebija saskarsmes ar večiem, jo dzīvojām atsevišķi mazgadīgo korpusā. Līdzās izmitināja tikai īpašus izņēmumus, piemēram, komunistu Alfrēdu Rubiku. Viņš sēdēja mājīgi iekārtotā kamerā, pat ar savu televizoru.

    Dzīve pirmstiesas izolatorā noritēja visai vienmuļi un garlaicīgi. Tikai tad, ja esi notiesāts un nokļūsti ieslodzījuma zonā, viss notiek tā, kā rāda filmās, – tur visi kopā iet uz ēdnīcu, dodas pastaigāties, arī uzspēlēt futbolu… Mūs katru dienu tikai uz pusstundu izveda režģotā būrī paelpot svaigu gaisu. Tur, pat ļoti gribēdams, nevarēji trenēties, uzturēt sevi fiziskajā formā.

    Dzīvojāmies savā kamerā, turpat ēdām, mazgājāmies un gājām uz tualeti, kas atradās aiz aizslietņa stūrī.

    Vienreiz nedēļā veda uz pirti. Citās dienās uzkarsējām bļodā ūdeni ar pašu uzkonstruētu sildītāju, pieliekot elektrības vadus pie spuldzes griestos. Ar šo ierīci varēja arī uzsildīt zupu. 24 stundas kamerā dega gaisma. Dažreiz izskrūvējām spuldzīti, lai būtu tumšāks, taču šāda pašdarbība bija aizliegta. Svaigais gaiss un dienasgaisma nāca iekšā pa mazu četrstūri, kas bija izdauzīts no stikla klucīšiem veidotajā loga konstrukcijā. Ziemā caurumu aizbāzām ar drēbēm, lai nenāk iekšā aukstums.

    Dienas režīms bija pilnībā izjaukts. Nezināju ne nedēļas dienu, ne datumu. Dienā gulšņājām divstāvīgajās gultās, bet pie miera gājām tikai sešos no rīta. Kādēļ negulējām naktīs? Tad parasti notika lielākā rosība: spēlējām kārtis, dzērām čefīru (stipru tēju), uzpīpējām, ēdām… Centāmies naktij sataupīt visas ēdienreižu devas. Ja ēdi brokastis, tad to vispār nejuti. Paēdi pusdienas, bet gribējās vēl vairāk. Tādā veidā visu dienu mocīja uzbāzīgā vēlme – ēst un ēst. Tādēļ bijām nonākuši pie secinājuma, ka labāk sakrāt visu vienai ēdienreizei – pusi no rupjmaizes šķēles, ceturtdaļu baltmaizes, putru, zivi vai vēl kaut ko –, nevis ēst trīsreiz pa mazumiņam. Nācās dzīvot pusbadā, ja tuvinieki neko neatnesa. Paciņu no mājām drīkstēja saņemt vienreiz mēnesī. Tie bija mazie svētki, jo parasti dalījāmies ar visiem. Arī ar tiem, kam ­nenesa neko. Mana mamma kopā ar draugu Vaņku neizlaida nevienu no apciemojuma reizēm, kad drīkstēja nest paciņu. Tikai vienreiz pusgadā mums ļāva parunāties.

    Kādā no atļautajām reizēm arī treneris Čebans atnesa man sūtījumu. Vienā mēnesī šāds apciemojums izpalika. Izrādījās, ka mūsu blakuskamerā mazgadīgie nogalināja apsargu un cietuma vadība par sodu uzlika ­visiem aizliegumu saņemt paciņas.

    – Ko viņam aiznest? – pirmajā reizē ­mamma vaicāja Vaņkam.

    – Tēju, cigaretes, – draugs ieteica.

    – Kāpēc viņam vajag cigaretes? Viņš taču nesmēķē!

    – Tās domātas kā iekšējā valūta, lai cietumā varētu iemainīt kaut ko vērtīgu, – draugs nenodeva mani, jo tobrīd māte joprojām nezināja par manu netikumu.

    Cigaretēs varēja iestumt mazas vēstulītes no mājām. Šis bija vienīgais veids, lai saņemtu kādas ziņas no tuviniekiem un draugiem. Savas vēstules iedevām faķīriem, kas tās spļāva pāri cietuma sētai, bet no turienes tās tika nogādātas adresātiem. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā tika darīts viss, lai apcietinātajiem nepieļautu kontaktēšanos ar ārpasauli. Kad biju pavadījis kamerā trīs mēnešus, tika paziņots, ka izmeklēšana manā krimināllietā ir pabeigta un tagad jāgaida tiesa. Pāris nedēļas pirms tiesas sēdes lietu atgādāja uz cietumu, un varēju ar to iepazīties. Īpaši iedziļināties lietas materiālos necentos, jo tur tāpat ­daudzu pastrādāto noziegumu nebija.

    Ātrākais starp Arsenal zvaigznēm

    Pirmo reizi par Londonas superkluba interesi padzirdēju 1999. gada nogalē, kad Latvijas izlase aizvadīja treniņmačus ar Anglijas zemāko līgu klubiem Stockport un Woking. Šo spēļu skatītāju pulkā atradās arī kaut kādi Arsenal pārstāvji, un paklīda runas, ka esmu viņiem iekritis acīs. Tomēr visa interese noplaka, lai ar jaunu sparu uzbangotu 2000. gada vasarā.

    Jūlijā britu masu saziņas līdzekļi pēkšņi izplatīja ziņu, ka Arsenal par mani  nopietni interesējas. Piedevām tika nosaukta konkrēta transfēra summa – Skonto prasot trīs miljonus sterliņu mārciņu. Sensāciju kāriem žurnālistiem patīk palaist «pīles», tāpēc sākumā šo ziņu uztvēru skeptiski. Tomēr tā drīz patiešām ieguva reālas aprises.

    Skonto pēc zaudējuma Baku negaidīti ātri izlidoja no Eirokausiem, un mūsu komandas grafikā parādījās pauze. Džonsona operatīvās darbības rezultātā tika panākts, ka Arsenal uz savu pirmssezonas nometni paņēma līdzi divus Latvijas futbolistus. Šis brauciens iesākās uzjautrinoši, tomēr vēlāk ievirzījās produktīvā gultnē.

    – Saģērbieties ļoti solīdi, – Džonsons piekodināja pirms došanās ceļā. Mēs ar Stepanovu ņēmām vērā viņa padomu un karstajā dienā nosvīduši staigājām pa Rīgas veikaliem, meklējot glaunus uzvalkus. Ir taču jāatstāj slavenajā klubā labs pirmais iespaids! Bija sarunāts, ka pievienosimies Arsenal futbolistiem Frankfurtes lidostā. Atlidojām pirmie, gaidījām viņu reisu no Londonas. Kad parādījās Arsenal komanda, mēs gribējām no kauna ielīst zemē – bijām uzcirtušies jaunos uzvalkos, bet angļu spēlētāji nāca T kreklos un šortos. Ieraudzījuši mūs, viņi ķiķināja bez apstājas, un arī mēs smējāmies par komisko situāciju. Autobusā Vengers ierādīja mums vietas uzreiz aiz sevis, un solīdajā apģērbā mēs izskatījāmies kā viņa asistenti.

    – Velciet nost tos klauna kostīmus, – uzreiz pēc ierašanās viesnīcā pateica Arsenal ekipējuma menedžeris, lai pie uzklāto pusdienu galda mēs nekā neizceltos uz komandas kopējā fona. Mums paveicās, ka daudzi Arsenal futbolisti pēc 2000. gada Eiropas čempionāta finālturnīra un tam sekojošā atvaļinājuma tikko atsāka treniņus. Toties mēs sezonas vidū jau bijām uzņēmuši itin labu kondīciju, tāpēc vingrinājumos izskatījāmies cienīgi. Ātruma testos – trīs, piecu un desmit metru distancēs – es pat ieņēmu pirmo vietu starp visām zvaigznēm. Nvankvu Kanu izrādījās viens no lēnākajiem. Komandas biedri viņu apcēla, bet nigēriešu uzbrucējs nepalika atbildi parādā:

    – Sarīkojam skriešanu ar bumbu, un es būšu pirmais!

    Arsenal komandā bija sapulcināti vairāku spēcīgu izlašu līderi: angļi Deivids Sīmens, Tonijs Adamss un Martins Kīons, francūži Patriks Vjerā, Roberts Piress un Tjerī Anrī, zviedrs Fredijs Ljungbergs, holandietis Deniss Bergkamps… Mēs bez kompleksiem iekļāvāmies šīs kompānijas treniņos.

    Sadzīvē iejusties palīdzēja divi krievu valodā runājošie futbolisti: ukraiņu aizsargs Oļegs Lužnijs un lietuviešu uzbrucējs Tomass Danilevičs. Tagad viņš ir Lietuvas Futbola federācijas prezidents. Pēc viena no treniņiem centra aizsargs Adamss, Arsenal un arī Anglijas izlases kapteinis, pienāca pie manis, draudzīgi uzlika roku uz pleca un uzslavēja. Tas bija ļoti pagodinoši un iedvesmojoši.

    Īsajā laikā komandā paspēju sadraudzēties ar brazīlieti Silvinjo, kurš bija kreisais aizsargs. Kopā ar viņu saskanīgi darbojāmies kreisajā malā pārbaudes mačā pret Vācijas otrās bundeslīgas klubu Mainz. Pārtraukumā Silvinjo vietā tika nomainīts 19 gadus vecais talants Ešlijs Kouls, un arī ar viņu labi sapratāmies. Nospēlēju visas 90 minūtes, un galvenais, ka izdarīju divas rezultatīvas piespēles. Mēs uzvarējām ar 2:0. Vienus vārtus guva Kanu, bet otrus – kamerūniešu aizsargs Lorēns.

    Nākamajā dienā treneris Vengers pajautāja:

    – Vai jau parakstīji kontraktu ar mums?

    – Vēl ne.

    – Tu esi labs spēlētājs. Tu man patīc, – no Vengera acu skatiena varēja just, ka viņš nesaka tikai standartfrāzes ar komplimentiem, bet patiešām vēlas, lai Arsenal ar mani noslēgtu līgumu. Arsenal komanda posās uz turnīru Amsterdamā, bet mūsu atrādīšanās bija beigusies. Vajadzēja atgriezties Rīgā, jo turpinājās Latvijas čempionāts. Pirms prombraukšanas Vengers stingri paspieda manu roku un noteica:

    – Uz drīzu satikšanos mūsu komandā!

    (..) Divas dienas pēc mača pret Skotiju Stepanovs aizlidoja uz Angliju, lai parakstītu līgumu ar Arsenal, bet es paliku Latvijā. Kādēļ notika šāds pavērsiens, ja iepriekš skaļāk runāja par manu, nevis Igora iespējamo pāreju? Domāju, ka visu noteica transfēra summa. Skonto piekrita pārdot Stepanovu par vienu miljonu mārciņu, iestrādājot līgumā nosacījumu, ka šī summa varētu izaugt līdz diviem miljoniem, ja viņš nospēlēs 25 mačus Londonas komandas sastāvā. Tamlīdzīgu līgumu piedāvāja arī par mani. Tomēr Skonto ietiepās, jo gribēja divus miljonus uzreiz, nevis varbūt kaut kad nākotnē. Indriksonu varēja saprast, jo uzbrūkošie spēlētāji vienmēr maksājuši dārgāk nekā aizsargi vai vārtsargi. Turklāt Džonsons ticami solīja, ka pārdos mani par diviem miljoniem.

    Raķete Liverpool vārtos

    Sākumā dīvaini šķita arī tas, ka komandas galveno treneri redzēju retāk, nekā biju pieradis iepriekš Latvijā. Smits varēja vispār neatnākt uz treniņu, jo tanī laikā strādāja ofisā vai kaut kur aizbrauca, bet nodarbību vadīja viņa palīgi. Smits atbilda britu klasiskajam trenera apzīmējumam – menedžeris. Mūsu galvenais treneris pēc prombūtnes bieži ieradās mača dienā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis, un nosauca pamatsastāvu. Trenera izvēli gan parasti varēja nojaust vienu vai divas dienas pirms spēles, jo sastāvs tika iespēlēts treniņos.

    Treniņi mums parasti notika no rītiem, pēc tam trīsreiz nedēļā kursos mācījos angļu valodu, bet pārējais laiks bija brīvs. Pēc treniņiem un arī spēlēm Anglijā futbolisti katrs izklīda uz savu pusi. Arī Koliņko devās pie savas ģimenes. Reizēm ar viņu aizgājām uzspēlēt biljardu. Tomēr es vairs nejutos tik vientuļi kā Zviedrijā. Regulāri sazvanījos ar draugiem Latvijā, ar kādreizējiem partneriem no Skonto komandas. Sadraudzējos ar Somijas izlases uzbrucēju Mikaēlu Forselu, kurš tika īrēts no Chelsea un kā ziemeļnieks pēc rakstura man bija tuvāks nekā angļi vai dienvidnieki. Mēs esam gandrīz vienaudži – viņš ir pāris gadus jaunāks par mani. Paretam izbraucu uz Londonas centru, taču Rīga man noteikti patīk labāk nekā Anglijas  galvaspilsēta. Rīgā jūtos kā mājās.

    Laiku pa laikam ciemojos pie Stepanova. Abi dzīvojām Londonā, tiesa, gan visai patālu – pusotras stundas braucienā ar mašīnu. Dažreiz kopā aizlaidām pie Bleideļa uz Sauthemptonu. Lai gan Anglijā izveidojās visai plaša mūsu futbolistu diaspora, tikai vienreiz visi sapulcējāmies kopā – Pahara privātmājā.

    No ikdienas ritma mani izsita tas, ka novembrī Latvijas izlases mačā pret Sanmarīno izmežģīju potīti. Nācās izlaist piecas nedēļas, taču treneris Smits turpināja man uzticēties. Kad izārstējos, atkal spēlēju pamatsastāvā. Crystal Palace spēlēja diezgan primitīvi, bet pirmajā divīzijā tā darīja visas komandas, ­izņemot ­līdervienību Fulham. Treneri aizliedza aizsargiem izdarīt kaut vai pāris piespēles savā starpā. Viņiem lika spēlēt vienā, divos pieskārienos un iespējami ātrāk spert bumbu uzbrucēju virzienā. Skatītāji brīžiem grozīja galvas no vienas puses uz otru – gandrīz vai kā tenisā.

    Baudāmāku futbolu varēja vērot, kad spēkojāmies ar premjerlīgas klubiem kausu izcīņās. Pretinieki saspēlējās un veidoja kombinācijas, un arī mēs centāmies darīt to pašu. Šādā scenārijā man radās labākas iespējas apliecināt sevi un aizvadīt dažus spožus mačus. Latvijas futbola līdzjutēji ar lielāku stāžu noteikti atceras, ka guvu vārtus pret Liverpool. Tas notika 2001. gada janvārī Anglijas Līgas kausa izcīņas pirmajā pusfināla spēlē. Guvu vārtus pret tādu elites klubu! Runājot par mani, žurnālisti vēl ilgi pieminēja šo faktu. Tieši tajā sezonā Liverpool triumfēja visur, izņemot premjerlīgu – gan UEFA Čempionu līgā, gan abās Anglijas kausu izcīņās.

    Protams, pats fakts – vārtu guvums pret Liverpool – ir izcils, taču vizuāli, manuprāt, nebija nekas īpašs – izdevās spēcīgs šāviens pa vārtiem no tuvas distances. Raķete – tā šo sitienu visbiežāk dēvēja sajūsminātie futbola apskatnieki. Svarīgāka bija komandas uzvara ar 2:1, par ko ekstāzē līksmojām mēs un mūsu fani. Viņi pārpildīja Selhurst Park 25 000 vietu ietilpīgās tribīnes un dzina mūs uz priekšu (čempionāta mačos mūsu stadionā pulcējās ap 15 tūkstošiem skatītāju).

    Anglijas Līgas kausa ieguvējs saņem ceļazīmi uz Eirokausiem, un tolaik tas bija visnotaļ prestižs turnīrs atšķirībā no mūsdienām, kad daudzi sūta laukumā rezervistus. Liverpool uzbrukumā darbojās Maikls Ovens un Emīls Heskijs, vidējā līnijā – Stīvens Džerards, aizsardzībā – Džemijs Karagers un Sami Hīpie, vārtos – Sanders Vestervelds. Mēs izvirzījāmies vadībā ar 2:0. Pretinieki uzmainīja Jari Litmanenu, Vladimiru Šmiceru un Dītmaru Hāmanu (tādi pazīstami spēlētāji sēdēja maiņā!), taču spēja vienīgi samazināt rezultāta starpību.

    Mūsu pārsteidzošā uzvara izpelnījās lielu ievērību, jo spēli plaši atspoguļoja medijos. To tiešraidē translēja Sky Sports, britu informācijas līdzekļi izgaršoja sensacionālo rezultātu, un tas atbalsojās tālu pasaulē. Mans vārtu guvums tika uzteikts pat CNN sporta ziņās.

    – Vengers stāstīja man, ka Andrejs ir ātrākais spēlētājs, ar kuru viņš ir strādājis, – Smits pēc mača atgādināja žurnālistiem to, kurš no treneriem viņam kādreiz mani ieteicis. Smits vēl pasmējās, ka toreiz brauciens uz Rīgu viņam nebija tik komfortabls kā Vengeram, kurš ieradās ar privāto lidmašīnu. – Tomēr es ne brīdi neesmu nožēlojis, ka atlidoju uz Latviju, jo abi Latvijas futbolisti ir lielisks papildinājums mūsu ­komandai.

    Cepurēs – visi vai neviens

    2002. gada septembrī notika Latvijas izlases spožākā cikla pirmā spēle ar zviedriem. Sapulcējās pilns Skonto stadions, un, kad izgājām laukumā, pa muguru skrēja skudriņas. Turnīra pirmā spēle, turklāt ar spēcīgu komandu. Sākām ļoti kareivīgi. Koliņko izgājienā no vārtiem speciāli izlika kāju, sāpīgi iebraucot pretiniekā. Šāda epizode zviedriem mazināja vēlmi centrēt soda laukumā un cīnīties otrajā stāvā ar mūsu vārtsargu. Guvām vārtus, taču tiesneši fiksēja aizmugures stāvokli. Vēl Māris trāpīja pa pārliktni… Noteikti bijām nopelnījuši neizšķirtu 0:0.

    Kad atbraucām uz otro spēli Varšavā, varēja manīt, ka Starkovs nervozē. Termometra stabiņš rādīja ap nulli, ģērbtuvē uzlikām kājsargus, ko Starkovs vienmēr pieprasīja pirmsspēles treniņā, uzvilkām getras, arī cimdus… Zemļinskis, Blagonadeždins un vēl kāds uzvilka cepuri.

    – Rīt uz spēli tāpat iesiet cepurēs? – Starkovs pirms treniņa sākuma laukumā bargi noprasīja. – Jā, pareizi ir. Ja rīt būs tādi paši laikapstākļi kā šodien, tad tāpat arī spēlēsiet. Labi. Treniņos visiem ir jāizskatās vienādi. Ja gribat trenēties cepurēs, tad tā arī sakiet, un visi trenēsies cepurēs. Protams, spēlētāji pazemīgi novilka cepures. Treniņa laikā, kad Blagonadeždins meta autu, dažs viņu turpināja ķircināt:

    – Kāpēc tu esi bez cepures?!

    Starkova vadībā treniņos un citos pasākumos visiem vajadzēja izskatīties vienādi. Pat zeķītes nedrīkstēja būt atšķirīgas. Pretējā gadījumā uzreiz sekoja naudas sods.

    Izlasē man tika uzticēta kasiera loma. Savācu šos sodus, un Starkovs laiku pa laikam pavaicāja, cik liela summa ir iekrājusies.

    Par iekasēto naudu tika noorganizēts komandas izklaides pasākums boulinga centrā.

    Mačs pret Poliju risinājās aukstos laik­apstākļos, taču laukumā gāja karsti un spraigi. Laizānam izdevās lielisks tālšāviens. Ielaiduši vārtus, poļi sparīgi uzbruka, bet nekas bīstams neveidojās, toties mums radās vairāki draudīgi pretuzbrukumi. Pēc šīs uzvaras ar 1:0 mūsu izlasē valdīja pacilāts noskaņojums,  jo bijām aizvadījuši labus mačus pret abiem grupas favorītiem. Piedevām kā nākamās gaidīja divas spēles ar pastarīti Sanmarīno, un jau sākām rēķināt, ka pēc tām mums tabulā būtu desmit punktu un pirmā vieta grupā.

    Realitātē viss izrādījās sarežģītāk nekā uz papīra. Sanmarīno mocījāmies, un jau pazibēja doma, ka atgriežas Džonsona laiks izlasē un kaunīgi no visiem būs jāslēpjas. Pirms mača Starkovs deva standarta uzdevumu pret šāda līmeņa pretiniekiem – pēc iespējas ātrāk gūt pirmos vārtus, un tad jau būs vieglāk. Mēs centāmies, bet bumba spītīgi mājinieku vārtos negāja.

    – Viss kārtībā, – pārtraukumā Starkovs uzmundrināja. – Turpiniet uzbrukt un gūsiet vārtus. Otrajā puslaikā mums turpināja neveikties, bet pretinieki atklāti vilcināja laiku. Tas mūs vēl vairāk sadusmoja, sākām steigties un haotiskajos uzbrukumos nespējām gūt vārtus.

    Un tad pienāca liktenīgā pirmspēdējā minūte. Ilgi gatavojāmies soda sitienam no izdevīgas pozīcijas. Ar Paharu nostājāmies pie bumbas, viņš teica, lai situ es, jo spēles laikā bija satraumējis potīti. Koncentrējos uz to, ka galvenais ir trāpīt vārtu rāmī. Novērtēju situāciju un uzsaucu Stepanovam, ka sitīšu  tur, kur viņš atrodas – lai sitiena brīdī Igors palec malā. Tā arī izdarīju, bet  bumba trāpīja vienam spēlētājam, pēc tam otram un iespurdza vārtos. Šaubos, vai biezās miglas dēļ šo momentu varēja saskatīt no tribīnēm.

    – Kurš iesita? – uz līksmojošo rezervistu soliņa prasīja ārsts Dags Čuda.

    – Mēs, – pa pusstadionu norēcās Lobaņovs.

    Patiešām nebija svarīgi, kurš guva šos vārtus. Sākumā spēles protokolā šo vārtu guvumu ierakstīja man, bet vēlāk parādījās informācija, ka Sanmarīno futbolists iesitis savos vārtos. Atklāti sakot, man ir vienalga, jo galvenais, ka mūsu komanda uzvarēja. Vienīgi statistikas avotos domas par šo epizodi joprojām dalās, jo kaut kur parādās, ka man izlasē ir desmit vārtu guvumi, un kaut kur – tikai deviņi.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+