Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mani, kā cilvēku ar ieaudzinātām morāles vērtībām, vienmēr fascinējusi doma par to, kā cilvēki kolektīvi nodarbojas ar «lovi». Bez kauna un goda vai kas? Man gribējās redzēt to visu savām acīm, iepazīties ar šiem brīvdomīgajiem. Vai tie ir izvirtuši sabiedrības atkritumi vai varbūt cilvēki, kas prot baudīt savu seksualitāti, godīgi daloties tajā? Varbūt viņiem ir atbildes uz maniem pastāvīgi galvā rotējošajiem jautājumiem. Ziņkāre mani vienmēr ir urdījusi, kamēr ārējie vai iekšējie apstākļi parasti atturējuši no piedzīvojuma. Tagad, sasniegusi savu cienījamo pusmūža vecumu, tomēr sadūšojos un lecu nezināmajā. Beidzot taču vajadzēja izsvītrot šo punktu no manu neizdarīto lietu saraksta.
Viss sākās ar to, ka reiz, gaidot rindā pie zobārsta, manās rokās nonāca apbružāts britu modes un tenku žurnāls «Look». Tur bija raksts, kas piesaistīja manu uzmanību: «Svingeru ballītes bagātajiem un slavenajiem». Raksts bija par elitāru svingeru klubu Londonā, ko 2011. gadā izveidojis simpātisks pārītis Kriss un Eva. Pāris stāstīja lasītājiem par to, kā viņi satikušies kādā citā svingeru pasākumā, samīlējušies un pēc tam izveidojuši paši savu elitāru klubu ar rozīnīti. Mani fascinēja viņu atbrīvotības līmenis savstarpējās attiecībās, kamēr modes žurnālistes novērojumi pēc pasākuma apmeklējuma pauda vien sakāpinātu interesi par ārējo iesaiņojumu: «Viss, ko varēju redzēt istabā ar astoņām kopā sabīdītām gultām, bija «Louboutin» kurpes un «Victoria’s Secret» apakšveļa…» No citiem preses avotiem uzzināju, ka «Heaven SX» ir elitārs klubs, kurā par biedru var kļūt tikai skrupulozas atlases kārtā. «Ekskluzīvās «play parties» kļuvušas par bagāto un slaveno spēļu laukumiņiem,» tā rakstīja «Daily Mirror». Loģiski, ka man tur bija jānokļūst!
Sameklēju internetā «Heaven Circle» mājaslapu, nosūtīju e-pastu un gaidīju. Gaidīju un gaidīju. Nosūtīju vēl vienu e-pastu. Tad vēl vienu un vēl vienu… Pēc aptuveni mēneša saņēmu diezgan strupu atbildi, ka lielā interesentu apjoma dēļ tuvākajā laikā visas ballītes esot pārpildītas. Hmm… Skaidrs, ka šis nav nekāds vietējais lauku klubiņš, te ir darīšana ar VIP un sabiedrības krējumu. Papētīju vēlreiz mājaslapu un sapratu, ka tā tās lietas neies. Man jāizlaužas cauri «face control» sienai. Uztaisīju jaunu e-pasta adresi un piekabināju klāt dažas savas fotogrāfijas. Gaidīju. Un… sagaidīju! Pēc necik ilga laika pienāca ziņa ar linku, kurā tagad esot jāuztaisa profils, lai varētu veiksmīgi iziet atlasi un saņemt ielūgumu uz masku balli. «Yes!» Darīts. Drīz vien manā pastkastītē pienāca ziņa: «Masku balle ir gandrīz jau klāt. Tikai vientuļām dāmām un pāriem. Ikviens vientuļš vīrietis, kurš centīsies nopirkt biļeti, ballē ielaists netiks. Spēkā noteikums: ierodies ar partneri, aizej ar partneri. Masku balles ģērbšanās etiķete – vakarkleitas vai kokteiļkleitas dāmām, kungiem smokingi. Gaidām Jūs šajā krāšņajā pasākumā, kas norisināsies satriecošā savrupmājā kādā no centrālās Londonas rajoniem. Adrese tiks atklāta dienu pirms pasākuma. Šampanietis par brīvu viesiem, kas ierodas savlaicīgi. Ierodoties pieklauvēt trīs reizes. Kāpēc trīs? Tāpēc, ka trīs reizes ir labāk nekā divas, vai ne?:)»
Vēl tur bija minēts, ka pasākumi notiekot Stenlija Kubrika erotiskā trillera «Acis plaši» aizvērtas stilā. Kā pa miglu atcerējos, kā Toma Krūza spēlētais galvenais varonis Dr. Harfords ziņkāres dzīts filmā bija devies uz rūpīgi apsargātu savrupmāju meža vidū, kas bija kāda slepenas sabiedrības rituālu un seksa orģiju vieta.
Sudrabots mersedess lēni pieripo pie elegantas daudzstāvu ēkas ar tumšiem logiem un masīvām melnām durvīm prestižajā «Mayfair» rajonā. Iespiežu šoferim saujā maksu par braucienu, uzvelku masku un izkāpju no auto.
Tuk, tuk, tuk, piesitu ar smagu metāla riņķi, kā bija teikts, un nezinu, kas sitas skaļāk – mani klauvējieni pie durvīm vai satraukumā joņojošā sirds.
Smagās durvis lēni paver divmetrīgs «skapis» smokingā. «Labvakar,» viņš galanti teic, lūdzot uzrādīt ielūgumu. Rādu. Iespaidīgā auguma īpašnieks aicina iekšā un aizvada uz pieņemšanas telpu. Tur sieviete ar ugunskrāsas matiem atrod manu vārdu sarakstā un ievelk ķeksīti. Viņa smaidot paņem mēteli un pasniedz šampanieša glāzi. Uzmetu skatienu zālei un visapkārt redzu skaistus cilvēkus smokingos un vakarkleitās. Daži maskās, daži bez. Jūtos nervozi, bet, malkojot dzērienu, peldu tik pūlī iekšā. Mani sagaida ar smaidiem. Nepaiet necik ilgs laiks, kad jau draudzīgi čaloju ar kādu simpātisku angļu pāri. Viņi izbrīnā paceļ uzacis, uzzinot, ka šis ir mans pirmais svingeru pasākums. Laulātie laimīgi «svingojot» jau astoņus kopdzīves gadus – tagad ir mana kārta brīnīties, un vīrietis maigi piepalīdz pievērt manu izbrīnā atplesto muti. Smiekli, čalas un flirts, kamēr aizrunājamies līdz pat tādai tēmai kā bērni! Šiem brīvdomātājiem pirms pāris mēnešiem piepulcējusies jauna atvase. «Wow!» nodomāju un instinktīvi uzmetu acis figūrīgās dāmas atsegtajam dekoltē – vai tur ir piens?
Tā, kulturāli tērzējot, mani nemitīgi urda vēl kāda doma: interesanti, vai tiešām uz rīta pusi tikko satiktais vīrietis ar sievas piepalīdzēšanu mani kādā no šīs milzīgās ēkas stāviem «skrūvēs»?! Pa šo laiku pieņemšanas zālē ir ieradušies aptuveni septiņdesmit pāru un divdesmit vientuļu dāmu. Telpa pilna ar izciliem dabas eksemplāriem, un seksuālā enerģija visapkārt sprakšķ kā degoša malka. Mūsu sarunai pieslēdzas vēl viens pāris, kas zina pastāstīt, ka šovakar mums ir tas gods atrasties vienā no lielākajām un ievērojamākajām 18. gadsimta savrupmājām Londonā. Pēc pašreizējām nekustamo īpašumu cenām, šis arhitektūras piemineklis esot apmēram trīsdesmit miljonu vērts, un tajā esot saglabātas visas oriģinālās interjera detaļas. Man pačukst, ka kādreizējā Sjerraleones valsts vēstniecība pašlaik piederot tiesātam afēristam/biznesmenim, pašpiešķirta lorda titula īpašniekam Edvardam Davenportam, īsāk sakot, skandalozai personai, kura, starp citu, arī šovakar esot ieradusies uz «svingošanu».
Pēkšņi viesi sarosās. Pulkstenis nositis desmit, un smokingos tērptie «skapji» atver durvis uz mājas iekšieni. Pūlis sāk virzīties dziļāk tumsā. Uz sekundes simtdaļu mani pēkšņi pārņem panika, es jau gandrīz sāku nožēlot, ka esmu nākusi viena. Cik negodīgi, ka manam draugam tieši šodien Liverpūlē bija regbija mačs! Viņam vajadzēja būt te un mani aizsargāt. Kas to zina, kas tumsā mani gaida? Šis ir privāts pasākums slepenā vietā, un es esmu pilnīgi viena ar visiem šiem svešiniekiem maskās. Vai maz iznākšu ārā pa šīm durvīm vienā gabalā? Pa galvu sāk jaukties hipnotiski draudīgās rituālu ainas no Kubrika filmas. Atceros, cik šokēts pēc piedzīvotā bija galvenais varonis Dr. Harfords un kā kāda kaila dāma maskā viņu brīdināja par draudošajām briesmām. Mani neviens nebrīdina. Vienā rāvienā izdzeru atlikušo šampanieti un ieslīdu tumsā.
Iekļaujoties pūļa straumē, pa sarkanu paklāju klātām spirālveida kāpnēm novirpuļoju pagrabā. Visur pie sienām mirgo nelieli gaismas ķermeņi, piešķirot interjeram noslēpumaini intīmu atmosfēru. Lejā atrodas bārs, skan mūzika un valda hēdonistiska noskaņa. Cilvēki dzerot skandina glāzes un čalo arvien enerģiskāk. Ķirurģiski uzlabota blondīne piedāvā uzdzīvotājiem arī ko «labāku» par alkoholu. Kāds uzvelk cigarešu vai pat cigāra dūmu. Pagraba pašā stūrī uz paaugstinājuma burbuļo izgaismots džakuzi ar viegli kūpošu tirkīzkrāsas ūdeni.
Pagaidām vanna ir tukša, un es vēl kaut kā nespēju noticēt, ka pēc nepilnas stundas tā būs pilna kailiem cilvēkiem, kuri tur «seksosies» un meņģēsies.
Šī acīmredzami ir vieta, kur valda pilnīga atbrīvotība, kamēr spēkā ir nerakstīta etiķete. Man gribas ticēt, ka neviens uz mani te neskatās kā uz gaļas gabalu. Vismaz tā nejūtos. Burzmā pie bāra ieraugu šā ļembasta vaininieku Krisu – šarmantu un ļoti atsaucīgu vīrieti. Viņš iepazīstina mani ar savas ballītes prestižajiem viesiem, draudzeni (tā, starp citu, vairs nav Eva) un laipni izrāda pārējās telpas. Mēs paviesojamies studijā, kur pāri ar ekshibicionistiskām tieksmēm ar prieku ļaujas filmēties un fotografēties viņu saspēles brīdī. Process prožektoru gaismā man atgādina kādu «hard core» pornogrāfisku klipu, taču, uzzinu, ka BBC3 komanda ieradusies nofilmēt materiālu jauniešu raidījumam par cilvēku seksualitāti. «Vai nav tā kā mazliet par traku?» – vaicāju, bet man paskaidro, ka tas viss esot okei. Tur iepazīstos ar fotogrāfu Boidaru, kurš nav svingeris un par tādu negrasoties kļūt. Savukārt viņa kolēģis, kas šo procesu cītīgi filmē, ir kvēls neparastā dzīvesveida piekritējs. Viņš rāda savā telefonā zilacainu meiteni ar eņģeļblondām lokām, kura tepat vien kaut kur apakšveļā defilē. Vēlāk uzzinu, ka pēc nedēļas šis izglītotais, veiksmīgais un visādi citādi apburošais pāris svinēšot savas kāzas. Rūgts vai kā?
Kriss grib uzvest mani ēkas augšējā stāvā, un es ļaujos. Intriģējoši smaidot, viņš atklāj ballītes trumpi: mēs ienākam zālē ar kamīnu, milzīgu spoguli pie sienas un antīkiem krēsliem stūros. Tur skan klusināta, ritmiska mūzika. Augstu pie griestiem zāles vidū noslēpumaini oranžu gaismu met grezna kristāla lustra. Zem tās atrodas šā pasākuma «altāris» – ar sarkanu drānu apvilktas, kopā sabīdītas vairākas «king size» gultas, veidojot lielāko manā mūžā redzēto guļvietu.
Tieši tur, pašā telpas centrā, notika vakara maģija. Un burvestības jau bija sākušās. Mazliet apstulbusi lūkojos uz labi veidotajiem, puskailajiem cilvēkiem darbībā. Tur vaļīgi blakus viena otrai atlaidušās divas sievietes melnos zeķturos. Muskuļains vīrietis, tērpies vien atpogātā, baltā kreklā, nometies uz ceļiem viņu priekšā, apmierina kunkstošās dīvas katru ar savas rokas pirkstiem. Iepretim viņiem uz muguras izstiepies kāds cits ballītes dalībnieks, kamēr uz viņa lēkā melnādaina skaistule maskā. Viņas pilnīgās, sārti krāsotās lūpas ir pavērtas un labi veidotās krūtis smagi viļņojas pie katra lēciena. Kāda dāma kurpēs ar spiciem papēžiem ir nometusies četrrāpus un saņem maigus, bet neatlaidīgus triecienus savā sulīgajā pēcpusē.
Viņa, zobus sakodusi, galvu atgāzusi labsajūtā kunkst, kamēr vīrietis, satvēris viņu aiz gurniem, «drātē» kā ieeļļots.
Gar sienām pustumsā visur stāv cilvēki un bauda neparasto šovu. Daži apmierinās ar skatītāju lomu, kamēr citi pamazām nobriest darbībai uz sārtajiem palagiem. Kriss pa šo laiku jau ir nozudis, atstājot mani baudas valstībā kopā ar svešiniekiem. Te nav atļauts ne filmēt, ne fotografēt, taču neviens nav teicis, ka būtu aizliegts rakstīt. Iekārtojos vienā no vecajiem atzveltņu krēsliem, izvelku no somas pierakstu burtnīcu un rakstu, ko redzu. Kamēr klades lapas piepildās ar melnu tinti, cilvēku mudžeklis manā priekšā pulsē un aug.
Brīdī, kad orģija sasniegusi savu kulmināciju un milzīgo gultu zem dinamiskās ķermeņu masas tikpat kā vairs nevar redzēt, pie auss pēkšņi izdzirdu kādu maigu balsi. «Vai vēlies mazliet papriecāties?» – pagriežu galvu un redzu sievieti venēciešu maskā, ko rotā eksotisku putnu spalvas. Laikam izskatos atsaucīga, jo nākamajā brīdī sieviete paņem mani aiz rokas un pieved pie lielās gultas. Aprakstītā klade nokrīt kaut kur uz grīdas, bet es tagad cenšos nedomāt par to. Sieviete noskata uz gultas vīrieti, kurš viņai tīk, satver viņu aiz rokas un, savus smailos papēžus klaudzinot, ved mūs abus uz kādu tumšu istabu. Viss, ko tur redzu, ir masīvs koka galds ar grebtām kājām. Esmu apjukusi, bet klusībā ceru, ka mani jaunie rotaļu biedri zina, ko dara. «Izdrāz mani!» – sieviete provokatīvi pavēl. Viņa pati uzvelk vīrietim prezervatīvu, tad uzlec uz galda un aicinoši papleš kājas. Tik strauji – vien izbrīnā paspēju nodomāt, un nākamajā mirklī viņi jau «rotaļājas». Tas viss notiek tepat, manā acu priekšā, taču es jūtos tā, it kā skatītos kādu sirreālu filmu. Tad nodomāju, ka man taču nav, ko zaudēt, un pieslēdzos viņu spēlei.
Misija izpildīta. Īstenojamo trako ideju blociņā par vienu ideju nu ir mazāk. Kas tālāk? Šodien atveru savu e-pastu un ieraugu jaunu ziņu no «Heaven Circle»: atnācis ielūgums uz Jaungada masku balli… Izaicinājums uz nākamo spēles līmeni ir mests.
