Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ierodoties Šveicē, jebkuru eiropieti pārsteidz cenas. Te dārgs ir viss. Sviestmaize, alus, pat ūdens. Dārgi, taču kvalitatīvi. Tas varētu būt Šveices lozungs. Grūti iedomāties, ka viena no bagātākajām valstīm pasaulē vēl 19. gadsimtā bija visnotaļ trūcīga, agrāra laucinieku republika ar profesionāliem algotņiem, kas karoja citu valstu armijās. Šveices veiksmes stāsts saistās ar banku industriju, liberālo ekonomiku un, protams, neitralitāti abu pasaules karu laikā, kas ļāva naski tirgoties ar iesaistītajām valstīm, pelnot pamatīgu žūksni, kamēr citas valstis asiņoja.
Slavenās bankas
Gadu simtiem šveiciešu bankās naudu glabāja citu valstu ietekmīgākie cilvēki. Privātums, slepenība un drošība ir galvenie stūrakmeņi, kas ļāva banku nozarei uzplaukt. Pirmās bankas Šveicē radās 18. gadsimtā, un vieni no pirmajiem VIP klientiem bija Francijas karaļi, kuri slēpa naudu, lai apietu nodokļu maksāšanu dzimtenē.
Kā zināms, franču zemē monarhijas stāsts beidzās asiņaini un uz visiem laikiem, bet šveiciešu bankas tikai audzēja muskuļus, pievilinot arvien jaunus ļoti ietekmīgus klientus no ārzemēm. Arī ģeogrāfiskais stāvoklis Šveicei nāca par labu – grūti pieejamie kalni bija izcila vieta, kur izcirst alas, lai paslēptu un uzglabātu zeltu, dārgakmeņus un citas vērtības.
Līdz ar straujo peļņu auga arī kopējā valsts labklājība, naudu šveicieši izmantoja, lai rūpīgi attīstītu valsti.
Ražošanas nozares – farmācija, pārtika – un lauksaimniecība veido lauvas tiesu kopējā ekonomikas groza.
Viens no leģendārākajiem šveiciešu uzņēmumiem ir Nestle, kas ražo milzumdaudz dažādu preču, ar kurām apgādā visu pasauli.
Šveicē ir vairāk nekā 400 vērtspapīru tirgotāju un banku iestāžu, taču divas bankas nosmeļ lielāko krējuma kārtu. UBS Group AG un Credit Suisse Group uztur vairāk nekā 50% visu noguldījumu Šveicē.
Tomēr pēdējo gadu laikā Šveices bankas ir spiestas pielāgoties jaunajai realitātei. Kopš 2015. gada Šveice atklāj daudzām valstīm informāciju par nodokļu maksātājiem, kas savus līdzekļus ir noguldījuši šejienes bankās. Starptautiskais spiediens bija gadiem ilgs un neizbēgams.
Īpaši uz to uzstāja ASV, un Šveicei īsti nebija izredžu.
Kā pierādījies daudzos gadījumos, ASV savas intereses finanšu pasaulē spēj aizstāvēt ļoti efektīvi. Pakļūt zem amerikāņu sankciju āmura ir bīstami. Tiesa gan, analītiķi secina, ka šveicieši banku datus izsniedz tikai pēc attīstīto valstu pieprasījuma, bet Āfrikas valstu, Krievijas, Indijas «lielie zēni» var savu naudu turpināt glabāt Šveices kontos, īpaši nesatraucoties par to, ka dzimtenē kāds to uzzinās.
Šveice no amerikāņiem «dabūja pa mici» arī bēdīgi slavenā Krievijas gāzes projekta Nord Stream 2 kontekstā. 2019. gadā pret diviem šveiciešu uzņēmumiem, kas iesaistīti gāzes vada būvniecības projektā, ASV piemēroja sankcijas, un iesaistītās firmas pārtrauca sadarbību ar krieviem.
Interesanti, ka pašiem Šveices iedzīvotājiem valstij par savām finansēm jāatskaitās ļoti skrupulozi.
Latvijā deklarācijas jāpilda valsts amatpersonām, bet Šveicē to dara visi strādājošie, turklāt jāuzrāda arī kontu izdrukas par gada sākumu un beigām. Jāuzrāda arī izdrukas par kontiem citās valstīs, ja tādi ir, jāatskaitās par skaidro naudu, transportlīdzekļiem, vērtspapīriem.
Musulmaņiem nepakļaujas
Viens no Šveices demokrātijas trumpjiem ir referendumi, kurus rīko ļoti bieži – par dažādām tēmām. Referendumam var nodot jebkuru iniciatīvu, kas guvusi vismaz 100 000 vēlētāju atbalstu. Lai apstrīdētu likumprojektus, pietiek ar 50 000 balsīm. Tā, piemēram, 2010. gadā notika referendums, kuru rosināja dzīvnieku tiesību aizstāvji, – ideja bija panākt valsts apmaksātus advokātus dzīvniekiem, pret kuriem saimnieki ir slikti izturējušies. Spārnoto domu par valsts finansētu dzīvnieku aizsardzības juridisko sistēmu šveicieši noraidīja, pret nobalsoja 73% vēlētāju.
Referendumi rīkoti, arī lai aizliegtu virs tūristu iemīļotām vietām lidot reaktīvajiem iznīcinātājiem un daudzām citām tēmām, kas satrauc vietējos iedzīvotājus. Pēdējos gados vairākas tautas nobalsošanas saistītas ar musulmaņiem.
Atšķirībā no daudzām liberālām Eiropas valstīm šveicieši nekautrējas pieņemt lēmums, kas citviet varētu šķist aizvainojoši.
2009. gadā šveicieši lēma aizliegt valstī būvēt musulmaņu dievnamu strēles jeb minaretus. Vēlētāju lemšanu par šo kutelīgo tēmu toreiz ierosināja Šveices Tautas partija, tā laika lielākais politiskais spēks valstī. Pirms referenduma tika izvērsta kampaņa, īpašu atpazīstamību iemantoja kolorīti plakāti, kuros uz Šveices valsts kontūras redzama melnā tērpta musulmaņu sieviete, bet minareti attēloti kā raķetes.
Cilvēktiesību organizācija Amnesty International paziņoja, ka aizliegums būvēt minaretus ir pretrunā ar reliģijas brīvības principiem, bet šveiciešiem par to ne silts, ne auksts. Tāds ir tautas lēmums! Lai gan politiķi baiļojās, ka aizliegums būvēt minaretus radīs valstī nekārtības, nekas tāds nenotika. Šveicē aptuveni 5% iedzīvotāju ir musulmaņi, lielākā daļa no bijušās Dienvidslāvijas, konkrētāk – Kosovas un Turcijas.
2021. gadā referendumā, ko iniciēja tā pati Tautas partija, šveicieši lēma aizliegt valstī nēsāt tradicionālo musulmaņu sieviešu galvassegu, kas nosedz seju. Šis notikums radīja plašu ažiotāžu. Par aizliegumu nobalsoja 51,4% vēlētāju.
Šveices musulmaņu organizācijas nekavējoties izplatīja paziņojumu, ka šī esot «tumša diena» visiem Šveices musulmaņiem.
Tomēr izrādās, ka islāmticīgo dāmu tradicionālo garderobes elementu šajā valstī tik bieži publiski nemanīja arī pirms aizlieguma. Saskaņā ar Lucernas Universitātes pētījumu Šveicē gandrīz neviena sieviete nenēsā burku (tērps nosedz seju un pat acīm priekšā nereti ir tīkliņš) un tikai aptuveni 30 sievietes valkā nikābu (tērps nosedz visu seju, izņemot acu zonu).
Pašatbildības spēks
Vidējā alga Šveicē ir virs četriem tūkstošiem eiro uz rokas. Tieši labās algas un dzīves apstākļi pievilina imigrantus no kaimiņvalstīm, piemēram, Vācijas, Francijas, Itālijas, arī no Baltijas. Šveicē viesojos pie klasesbiedra, kas izmitināja pie sevis – gleznainā vietā kalnu ielokā. Valsts ir ļoti tīra, sakopta, starp kantoniem un pilsētām var komfortabli pārvietoties ar vilcienu.
Loģistika ir ērta un pārdomāta, sabiedriskā transporta lietošana nerada nepatīkamas izjūtas, kā tas mēdz būt Latvijā.
Pa vilciena logu veroties Šveices ārēs, pārsteidza tas, cik ļoti izmantots ir teju katrs zemes pleķītis. Atomelektrostacijas (Šveicē tādas ir piecas), ražotnes, loģistikas centri – valsts ir burtiski piebāzta ar ražošanas infrastruktūru. Eksporta apjomi ir fantastiski – apmēram tikpat, cik gadā eksportē Krievija. Tikai atšķirība tāda, ka Šveicē ir astoņi ar pusi miljoni iedzīvotāju.
Bet nepārprotiet – Šveicē ļoti lielā cieņā ir daba, kalni, ezeri, un līdzsvars starp industriju, kas ražo pievienoto vērtību, un dabisku vidi ir izveidots, kā nākas.
Ceļojot Šveicē, mani urdīja jautājums, kādēļ šai valstij ir izdevies sasniegt tik labus rādītājus gan ekonomikā, gan dzīves komforta ziņā? Kā uzsvēra skolasbiedrs, šveicieši lielā mērā ir kā latvieši. Zemnieku tauta, centīgi, pret savējiem draudzīgi, svešiniekiem – atturīgi. Taču šeit lielā cieņā ir kopīga darbošanās, kopīgu mērķu sasniegšanai. Un tas sakņojas vēsturē.
Šveice sastāv no 26 kantoniem, kuriem ir piešķirtas pašnoteikšanās tiesības.
Ne vienmēr šveicieši dzīvojuši mierā, proti, 1847. gadā strīds starp katoļiem un protestantiem beidzās ar trīs nedēļu ilgu pilsoņu karu.
Līdz pat 1848. gadam, kad izveidoja Šveices Federatīvo Republiku, kantoni bija kā suverēnas valstis ar savu robežkontroli, armiju un naudu. Lai gan Šveici pārvalda centrālā valdība, lielu daļu funkciju veic vietējās valdības. Kantonu daudzveidību raksturo komūnas, kas dzīvo reģionos: itāļu, franču, vāciešu saknes šeit ir spēcīgākās, ne velti Šveicē ir četras valsts valodas – visas minētās plus romāņu valoda.
Lai gan varētu šķist, ka vidusmēra šveicietis ir banķieris – naudasmaiss, kas brauc ar kabrioletu un pusdienās dzer šampanieti restorānā, lielākā daļa iedzīvotāju bauda parastu, mierīgu un varbūt pat mietpilsonisku dzīvi. Daudzi šveicieši visu mūžu pavada sava kantona robežās, jo pārvākties pat uz citu reģionu ir grūti un sarežģīti ne tikai birokrātijas un tehnisku iemeslu dēļ, bet tāpēc, ka apkārtējie ļoti lēni un piesardzīgi pieņem jaunus kaimiņus.
Daudzo akcentu un dialektu dēļ nav iespējams pateikt, vai cilvēks ir šveicietis vai iebraucējs, piemēram, no Itālijas, tādēļ imigranti te ātri var integrēties kopējā krāsainajā tautību deķī. Taču, lai kļūtu par pilntiesīgu Šveices pilsoni, ir jāveic ļoti garš un sarežģīts process, kura laikā ierēdņi ne tikai pārliecinās par valodas zināšanām, vēstures un Šveices politiskās sistēmas īpatnību pārzināšanu, bet pat ievāc informāciju no kaimiņiem – vai svešinieks tiešām ir cienīgs saņemt Šveices pasi?
Šveices iedzīvotājiem ir svarīgi darīt lietas kopā: iespējams, te ir galvenā atšķirība starp viņiem un mums. Latvieši ir viensētnieki, un katrs mēģina cīnīties pa savam, bet Šveicē teju katrs iedzīvotājs darbojas kādā interešu klubā, sporta biedrībā, debašu klubā vai brīvprātīgo ugunsdzēsēju rindās. Brīvprātīgas darbības, lai kopīgi celtu līmeni, – tas ir īstais Šveices pulkstenis, kuru apskauž un apbrīno visā pasaulē.
Pašatbildība. Tā vienā vārdā var raksturot šveiciešu dzīvesziņu, un tā spilgti izpaudās arī Covid-19 pandēmijas laikā.
Kamēr kaimiņvalstī Vācijā bija drakoniski ierobežojumi, šveicieši neslēdza ciet ekonomiku, bet paļāvās uz iedzīvotāju veselo saprātu. Ja jūties slikti – paliec mājās! Un šī uzticība iedzīvotājiem atmaksājās, Šveice pat bez ierobežojumiem kovidsērgai līdz šim tikusi cauri ar ļoti minimālām sāpēm.
Šveiciešiem patiešām ir paveicies veiksmīgi izsprukt no liela mēroga krīzēm un nebūšanām. 1973. gadā Šveici pārsteidza naftas krīze, uz trim dienām pat bija aizliegts izmantot privāto autotransportu. Taču, kā jau visas krīzes, arī šo šveicieši pārvarēja, katru gadu audzējot ekonomiskās izaugsmes tempus.
Kā viens no lielākajiem izaicinājumiem gan ir uzņēmumu slēgšana augsto darbaspēka izmaksu dēļ. Vietējos uzņēmumus pārpērk ārzemnieki, bieži vien bez jebkādām ceremonijām pārceļ ražotni, piemēram, uz Poliju. Šveices zīmolu saglabā, menedžments un smadzenes paliek šajā valstī, bet rezultāts, optimizējot izmaksas, top krietni lētākā valstī. Viltīga, ienesīga stratēģija, kas gan ilgtermiņā var radīt problēmas ar darbavietām.
Šveici mēdz dēvēt par Eiropas Ameriku. Te ir iespējas izsisties un sasniegt galvu reibinošus panākumus, abās valstīs ir ļoti izteikts federālisms un pamatīgas atšķirības starp «štatiem». Arī Šveicē par savām vecumdienām katram jādomā pašam. Pensija būs, bet, vai ar to izdosies dzīvot pietiekami komfortabli, – tā ir katra personiskā atbildība.
