Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Ko jūs darītu, ja šobrīd sāktu skanēt trauksmes sirēna?
– Varu pateikt, ko darījām, kad 6. maijā biju darba vizītē Kijivā un tikšanās laikā sāka skanēt trauksmes sirēnas. Pēc Ukrainas ārlietu ministra lūguma, nokāpām patvertnē un turpinājām sarunu.
– Viņi ir pieraduši pie kara?
– Ne gluži pieraduši, bet sapratuši, ka tas ir vienīgais veids, kā turpināt cīņu. Ja cilvēkam ir darba pilnas rokas, reizēm pat neatliek laika baidīties. Darbs, ko cilvēki dara ikdienā šobrīd, būtu vajadzīgs arī krīzē. Par mediķiem, policistiem un glābējiem – pilnīgi skaidrs, bet arī skolotājiem, žurnālistiem būtu jāturpina savs darbs.
Jā, sarežģītākos apstākļos, bet valsts un sabiedrības funkcijas neapstājas pat tad, ja valstī ir karš.
Mēs uz Kijivu braucām ar vilcienu – dzelzceļa satiksme funkcionē gandrīz tāpat kā miera laikā, galvaspilsētā darbojas gan viesnīcas, gan veikali un kafejnīcas.
– Par trauksmes sirēnu jautāju tāpēc, ka nezinu, ko es šādā brīdī darītu.
– O, jā, saprotu, par ko runājat! Šobrīd valdībā daudz spriežam par civilo aizsardzību kā krīžu menedžmentu. Padomju laikā bija bumbu patvertnes un rīcības algoritmi. Atgūstot neatkarību, likās, ka nekas no tā nav vajadzīgs. Šobrīd varam mācīties no Ukrainas piemēra. Tagad ir skaidrs – jābūt labai civilās aizsardzības sistēmai. Paies zināms laiks, kamēr tā tiks izveidota, – mums vēl ļoti daudz jādara, lai būtu gatavi jebkuram scenārijam.
– Mamma ar diviem bērniem saka: vienalga, kas te notiks, – tikko kaut kas draudēs, mēs brauksim prom!
– Redzam, ka bēgļu gaitās dodas ļoti daudz Ukrainas sieviešu ar bērniem.
Nevaram nosodīt glābšanos no kara.
Saprotu cilvēkus, kas savā pirmajā reakcijā saka: braukšu prom. Tikmēr jāsaprot, ka aizbraukšana savā ziņā var būt apgrūtināta. Cilvēki ļoti emocionāli redz un uztver to, kas notiek Ukrainā, – saprot, cik tur ir traģiska situācija. Pašlaik nozīmīgākais ir stiprināt mūsu valsti un sabiedrību. Mums ir daudz problēmu, ko risināt, tāpēc šobrīd un tagad katrs ir svarīgs savā vietā un darbā.
– Es šeit sadzirdu Kārļa Ulmaņa savulaik sacīto: «Jūs palieciet savās vietās, es palieku savējā.»
– Tas, ko saku šodien, nepavisam nav tas, kas tika pateikts 1940. gadā. Tas bija pavisam cits laiks un cita sabiedrība. Kā cilvēki tobrīd nesaprata, kas patiesībā notiek? Kā varēja teikt tādu runu brīdī, kad pār robežu nāk padomju tanki!? Studējot vēsturi, bakalaura darbu rakstīju par Latvijas preses vēsturi pirms Otrā pasaules kara. Tā laika avīzēs ir ļoti nomierinoša informācija: lai kādi kari notiktu, mēs paliksim drošībā, jo esam neitrāli un nekur nejaucamies. Arī šodien šad tad dzirdams: neskrienam ratiem pa priekšu, nav ko tur daudz runāt, pasēžam – paklusējam, varbūt neskars. Precīzi tas pats, kas pirms vairāk nekā 80 gadiem! Tolaik sabiedrībai nebija informācijas. Šodien ir prese, televīzija, sociālie tīkli – zinām visu jau pēc minūtes. Mums ir gan informācija, gan izpratne par to, kas notiek, gan vēsturiskā pieredze, gan apziņa, kāda valsts mums ir blakus. Tagad ukraiņi spēj ne tikai aizsargāties, bet arī uzbrukt. Un tas ir tiešs apdraudējums Kremlim un Putinam personīgi.
Vairāk lasiet žurnālā «Ieva» jaunajā numurā un portālā «Santa+».
